Jaunā Gaita nr. 203, decembris 1995

 

ORINDAS EPIFĀNIJAS

Benita Veisberga. Trimdas grāmata. Autores izdevums. 1995. 259 lp.

Vienā no savām meditācijām par literatūru Benita Veisberga jautā: vai literatūra palīdz dzīvot? Ar atbildi, šķiet, jāvilcinās, un visdrošāk būtu atteikt: kā nu kuram. Kritiķiem, piemērām, Veisbergas darbs var izsaukt galvas sāpes. Vispirms ar to, kā apzīmēt šo prozas darbu. Autore pati tā kā drusku palīdz iesakot: "Kāpēc manas etīdes nevarētu būt tādas kā Šopēna? Tad varētu dzīvot." Dzīvošana viņai acīmredzot bijusi grūta, pēc viņas pašas stāsta. Viņas izdevēji savā laikā ir pieprasījuši, lai viņa savus prozas darbus sauc par romāniem, jo tos varot vieglāk pārdot. Citviet viņa citē meksikāņu autoru Fuentes, kas uzskata mūsdienu romānu par daudzžanru darbu, kas "iekļauj sevī epiku, dzeju, dienasgrāmatu, filozofiju u.t.t." Un Veisberga piebilst ar manāmu labpatiku: "Ļoti patīkami," jo šie apzīmējumi daļēji der arī Trimdas grāmatai. Bet tā kā viņai pašai vairs nav jārēķinās ar izdevējiem, Trimdas grāmata paliek neapzīmēta, un katrs, kas ir daudzmaz palasījies autores darbus, konstatēs, ka darbs ir tikpat "veisberģisks" kā visi iepriekšējie: stāstījums, kas nerunā aplinkus, ir stilā tiešs un atsakās būt literāri "skaisti izkopts," taču ar liriskām iejūtām un vienmēr "piesiets pie patiesības mieta," bez izteiktas uzbūves vai iezīmētas chronoloģiskas secības. Stāstījumā tematiski pavedieni sasaistās, attīstās un noslēdzas; tēli, sākumā ieskicēti, papildinās un kļūst "pilnasinīgi" dzīvi.

Stāstījuma galvenā vieta ir Orinda Kalifornijā, kuru palaikam nomaina ainas no Jelgavas. Viss ir tverts no autores perspektīves. Kā autore norāda, "Kraujiete iejūtīgi dzejo par gluži svešiem, nejauši satiktiem vai tikai mirkli ieraudzītiem cilvēkiem ... Es vairāk smeļos dabā, sevi." Bet stāstījums skar arī ārpusē atrodošos. Ap stāstītāju riņķo viņas vīrs, saukts Gleznotājs, viņas dēls, saukts Bērns, un viņas vecāki, apzīmēti kā Uņi. Fonā parādās Kalifornijas latvieši un amerikāņi un paziņas un draugi no citām malām. Gleznotājs, kādreiz saukts par ģimenes galvu, ir reizēm izgaismots komiskā veidā, bet viņš ir nepārprotami svarīgākā persona stāstītājas dzīvē, ar ko viņa dalās uzskatos par dzīvi un mākslu. Ar savu "lietišķā prāta iztrūkumu," ar savu nodošanos, blakus glezniecībai, baltmaizes cepšanai, kaktusu audzēšanai un māla pīlīšu taisīšanai, ko Gleznotājs visu dara ar nedalītu naivu entuziasmu, Viņš "tiks debesīs," jo tiem pieder tā valstība. Daudz grūtāk iet ar Bērnu, kas stāstījuma sākumā ir pieķēries savai mātei, atzīstot tās mīlestību, kas gan ne vienmēr ir pieņemama pusaudzim. Bet ar Bērna pieaugšanu attīstās tipiskā plaisa paaudžu starpā, un māte, kas bija darījusi visu, lai pasargātu savu dēlu no 70. gadu Amerikas pusaudžu kultūras, vairs savu dēlu nepazīst. Līdzīgi saasinās attiecības ar vecākiem, t.i. māti un patēvu, un stāstītāja lūdz Dievu: "Atpestī no viņiem!" jūtot, ka viss ļaunums viņai nāk caur māti. Kalifornijas jaunbagātnieki, "skaitāmas naudas pelnītāji," kas palaikam ienāk stāstījumā, iedveš tikai ironiju un nožēlu, ka mantkārība var sagraut cilvēka veselo prātu. Ar apkārtējiem amerikāņiem, it sevišķi pirmiem kaimiņiem, autorei ir daudz ciešākas saites. Bet speciālnotikums ir Astrīdes un Ivara Ivasku viesošanās, ar kuriem viņai ir dziļa radniecība, kas saista abus pārus ne tikai glezniecībā un dzejā, bet ari dzīves uztverē. Vēl te ir novērojumi par latviešu sabiedrisko dzīvi, kuru tik labi raksturo "teiksma" par 30 pīrāgiem, ko autorei uzdod cept viens no sabiedrības pīlāriem.

Šis tematiskās ievirzes gan būtībā ir tikai sekundāras, jo stāstījuma degpunkts ir vairāk introspekcija, apziņas epifānija, "ārā celšana no nebūtības", kā stāstītāja norāda uz Gleznotāja darbu, bet kas ir katra mākslas darba pamatā. Tā stāstījumā pabieži figurē "mana nodegusī Jelgava. ... vietas, kuru pasaulē vairs nav. Tik liela nozīme manā dzīvē kaut kam, kā vairs nav." Nenoliedzami, kā jau mīti par pasaules radīšanu stāsta, vārdā nosaukšana ir radīšana. Atmiņas par Lielupi ir epifāniskas: "Tur, saulē vizēdama, plūda Lielupe, mazliet kavēdamās pie krastmalas kalmēm, meldriem, pie kāda koku puduŗa, svēteļa vai pelēka jumta atspīduma savā līmenī. Pie visa tā atsevišķi vilnīši straumē mazlietiņ it kā apstājās. Jo arī ar atspīdumu palīdzību, ar debess gaismas piedalīšanos, starp Lielupi, laukiem, ļaudīm, kokiem notika sazināšanās, dzīvu, dziļdziļu sakaru uzturēšana, visvisādos brīnumainos veidos." Šī ir gara apdvesta ainava, kur dzīvais un nedzīvais saplūst. Zināmā mērā līdzīgi, caur dabu, Kalifornija ir saistīta ar Latviju. "Dažreiz dārzā strādājot man liekas, ka šie koki kaut kur zemes vidū savienojas ar Latvijas kokiem. Ar turienes priedēm, bērziem, Jelgavas vecajiem kastaņiem. Ka Tu tos savieno, ka viņi ir viens. Un ka tādejādi, esot saskarē ar šejienes kokiem, es sasniedzos ar Latviju." Te ienāk Veisbergas stāstījumā reliģiskas iejūtas, kas daudz nebija manāmas iepriekšējos darbos. Trimdas grāmatā dievišķais tuvums vijas viscaur stāstījumam, un autore to piesauc dziļu satricinājumu brīžos. Tam, protams, nav sakara ar baznīcu, ar dogmu, ar reliģiju kā sociālu iestādījumu. Ar šo dimensiju Veisbergas raksts kļūst it kā dziļāks un bagātāks.

Grāmata noslēdzas ar Elēģiju, kas apraksta autores mātes pēdējās dienas slimnīcā mirstot. Asumi, kas dzīvojot kopā traucēja mātes un meitas attiecības, ir izzuduši, un autore redz "vecas, mirstošas sejas skaistumu." Salabšana ar māti ir arī salabšana ar dzīvi, ar trimdu. "Ērģeles spēlē, balsis skan pāri Zemgales laukiem, saplūst ar vakara stariem. Ar tavu aizgrimšanu citā saulē un tavu palikšanu šajā." Ar šo grāmatu Veisberga izvirzās mūsu prozas pašā priekšplānā, ja tāds apgalvojums vispār ir vajadzīgs.

Juris Silenieks