XXX

DEMOKRATIJA LATVIJĀ

 

Vai demokratija Latvijā pārdzīvos krīzi? Ja krīzes nav, kādēļ esam nervozi? Latvijas īsajā demokratijas vēsturē vēl nekad gandrīz vai puse no delegātiem nav nākuši no partijām, kuru lojalitāte pret demokratiju ir zem jautājuma zīmes. Pat fašisma draudu laikā 1920os gados nekas tamlīdzīgs nenotika. Čevera, Kaula un Zīgerista partijas runāja par likumību, kārtību, turību un sarkano tepiķu izrullēšanu kaimiņiem, bet par demokratiju tās klusēja. Un ne tikai klusējot tās meloja. Juris Bojārs pareizi uzsvēra, ka viss melnsimtnieku bloks − Čevers, Kauls un Zīgerists − klusēja par savu nodomu meklēt draugus Krievijā, Rubika izlaišanu no cietuma un bloķēšanos ar vecā režīma karogu nesējiem.

Melnsimtnieku bloka vadība ne tikai klusēja; tā arī meloja: meloja un klusēja par savām biogrāfijām, nodomiem, par sakariem ar Haritonova tipiem un ar ārvalstīm. Vēl vairāk nekā savas biogrāfijas šie vīri slēpa naudas avotus.

Sākumā likās, ka demokratiju apšaubīs revanšistu partijas ar saknēm Pilsonī. Bet 6. Saeimas vēlēšanās pie debesīm uzlēca trīs jaunas partijas, Saimnieks, Vienība un Zīgerists, bez pieredzes Saeimā, ar melnsimtnieciskām pagātnēm, sakariem, naudu un gara vaibstiem. Visas trīs partijas iestiga slepenībā un melošanā, bet visdziļāk zaņķī ir iekāpis Zīgerists ar demagogu Kostandu azotes kabatā, Kauls ar Čeveru kā vecā režīma funkcionāri Latvijas pilsoņiem ir kaut cik pazīstami.

6. Saeimas krīze neradās apzināti. Bet tomēr ir jāsaka, ka tā nav nejauša. Latviešu inteliģence, žurnālisti un demokratiskie polītiķi pielika savu roku.

Polītisko zinību praktiķiem (lai nākotnē nebūtu jāprasa: kas nodeva demokratiju) plurālisma stabilizēšanas nolūkos vajadzētu izanalizēt 6. Saeimas vēlēšanas no inteliģences un preses perspektīves, to mijiedarbību ar polītiskām partijām. Vairāk nekā vēlētāju balsis vēlēšanu iznākumu noteica Latvijas demokratiskās kultūras līmenis.

Polītiķu melošana un slapstīšanās nav nekas jauns, tā notiek visur. Atšķirībā no nobriedušu demokratiju zemēm Latvijas prese un inteliģence neizpildīja demokratijai vajadzīgo sarga suņu lomu. Intervija, visvieglākais un lētākais žurnālisma paveids (lai cik interesants), ļauj polītiķiem pašiem sevi uzfrizēt. Latvijas avīzēs trūka pat virspusējas kritikas, par polītiķu runu un interviju apakštekstu analīzi nemaz nevaram runāt.

Demokratijā kandidātu biogrāfijas noskaidrošana ir pamatprasība, process, kuŗā piedalās prese un inteliģence. Bet Latvijas prese, pat polītiskie pretinieki, uzvedās tā, it kā runāt par biogrāfijām būtu pret Rīgas augstā simta labo toni. Demokratija nav salona spēle, nav tikai vistiņu ķeršana. Demokratijas ir cīņa par varu. Melnsimtnieku bloks šo cīņu izprata daudz labāk nekā demokratiskais centrs. Kandidāti, kuŗi kampaņas spiedei par vieglu izkļuva cauri, bija Čevers, Kauls, Ķezbers, Kostanda, Vulfsons un Zīgerists. Ir dabīgi, ka kandidāti savas biografijas izkrāso košākas nekā tās ir. Preses uzdevums turpretim ir tās atstumt pelēkā zonā. Tas ir suņu darbs, bet demokratijai tas ir nepieciešams.

No vienas puses polītiķu attiecības Latvijā it kā būtu uz nažiem, bet kritikas nebija. Vai mirušās pagātnes dzīvā roka dara savu? Vai ar maisiem ienestās bailes tagad gandē demokratiju? Gadsimta sākumā revolūcija iesākās ar Hanibala zvērestu: "Ziedojos revolūcijai un cilvēces nākotnei." Gadsimtu laikam nobeigsim ar pēcsovjetu moto: "Es klusēšu par tevi, ja tu klusēsi par mani."

Ja demokratija nav labvēlīga varoņiem, tā arī necieš meļus. Demokratijas komforta līmenis ar gļēvuļiem ir augstāks.  Agrāk vai vēlāk maisi sprāgs vaļā. Maisi un dažādas prāvas, kas no tiem iznira, iemācīja latviešu polītiķiem melot, ka it kā nekas par pagātni nebūtu pierādāms. Ka it kā tas, kas tiesā nospriests, ir patiesība. Kā izrādījās, tiesas bija nespējīgas pret cilvēkiem, kuŗu vārdi bija maisos, un tādēļ tīri loģiski bija domāt, piemēram, Ķezberam, ka vēl drošāk kā uts kažokā var dzīvot īstie čekas funkcionāri, kuru vārdi maisos nav.

Demokratiskajām partijām ir spēcīgi dūži rokās, bet vai viņi tos izspēlēs? Melnsimtnieku bloka bruņas (sovjetu čuguna kaltas) ir caurumainas, ko agresīvā retorika vien nevar aizsegt. Viņi ir sasējušies pretestību mezglā. Melnsimtnieku vājuma vieta ir viņu sirdis, biogrāfijas, par kuŗām, ja viņi tās nav slēpuši, ir melojuši. Pat Aivars Kreituss, kuŗš, sabiedrībai ir vislabāk pazīstams un varbūt arī spējīgākais bloka kadrs, par savu pagātni nav bijis pilnīgi atklāts. Pieņemt, ka Maskava viņam asti nav piesējusi, mēs nevaram. Viņš ir parādnieks tiem čekistiem kas prāvā atteicās pret viņu liecināt. Bet vēl lielāki Achila papēži ir Čeveram, Ķezberam, Kaulam, Zīgeristam, Kostandam, Vulfsonam un Ilgai Gravai Kreitusei.

Saeimas prezidentei Ilgai Kreitusei ir vairāki ķieģeli pie kājas. Mazākais no tiem ir Mārtiņa Lāča, slavenākā latviešu čekista, biogrāfija, kuŗu viņa izdeva 1989. g., kad brīvības karogi jau plīvojas Rīgas ielās. Vienīgais latvietis, kuŗš asinsdarbā līdzinājās Mārtiņam Lācim bija Viktors Arājs. Par pēdējo esmu rakstījis es, bet, atšķirībā no prezidentes Kreituses Lāča portreta, es necildināju bet nolādēju Arāju.

Cīņā par demokratiju emigrantam Ezergailim ir jāpiemin, ka bloks nav tīrs no lielākās gadsimta sērgas − antisemītisma. Blokā atrodas Hitlera mācekļi, lasītāji un viņa darbu tulkojumu financētāji. Kauls ir atklāti deklarējies kā žīdu, it sevišķi viņu ticības, ienīdējs. Viņa biedrs, bloka atbalstītājs Lauva, mēģinot kompromitēt Latvijas valsti, putās nostrādājās izdodot Mein Kampf. Nožēloju, ka Lauva izdodot Mein Kampf iekrita ar slepeno financētāju, ne savu naudu.

Melo, kas runā par daudz, un arī tie, kas nesaka neko. Žurnālistu uzdevums ir ķert kā vienus, tā otrus. Demokratijas labad Latvijas presei un inteliģencei būs jāapvienojas, lai nākotnē novērstu līdzīgas nepatiesību lavīnas. Demokratiem Latvijā nav pietiekoši īgnuma pret vecā režīma lojālistiem.

 

Andrievs Ezergailis.

Laimonis Šēnbergs, Saulīte, 1995.  Plakāts. (Avots: URNA I. Plakāti. Latvijas Kultūras Fonds, 1995.)

 

 

---

 

 

Par garīgo Latviju un deviņdesmitgadīgo „Īvānu” Martu, kuŗa īsi pirms nāves esot iemetusi urnā biļetenu par Joahima partiju.

 

„Uz ko gan cerēja Marta, balsojot savās pēdējās vēlēšanās dzirdēdama veļu balsis? Uz Joahimu, Čeveru, Grīnblatu, Kaulu? Domāju, ka atbildēt var diezgan droši − ne uz vienu; viņa balsoja par Latviju. Tikai kādu? Taču ne par „šņabja ezeriņu”, mūsu bravūras un posta avotu, gluži tāpat kā tie, kas tajā it kā gribētu peldēt. Ne par Eiropas vai Āzijas mēroga iepirkšanās centru, netīrās naudas pirti, kuras taukos peldētos vienīgi pircēji, pārdekuŗvēji, bandīti un policisti. Visdrīzāk viņa balsoja par garīgu Latviju, kas mīt katra latvieša apziņā un ir laiku laikos vieglāk vai grūtāk saredzams ideāls. Pēc garīgas Latvijas dvēseles dzīlēs ilgojās gankuŗdrīz katrs no mums. To Rainis redzējis spožajā Stikla kalnā. Uz to traukties zelta zirga mugurā kādā no 1938. gada rakstiem aicinājis Raiņa laicīgās polītikas pretinieks Kārlis Ulmanis ...”

 

Dainis Ivāns, „Garīgās Latvijas prieka svētki”, Literatūra. Māksla. Mēs. 16.11.1995.