Jaunā Gaita nr. 203,
decembris 1995
Laimonis Mieriņš, Akts
II. 1992.No 1995. gada retrospektīvās personālizstādes. Kataloga nr. 5.
Kataloga esejas autore Mērija Sara (Mary Sara) runā ar skatītāju:
Kārtība un nekārtība, ekspresija un noturējums ir mākslinieku motivējusi radīt tik izteiksmīgus darbus kā Kustība II un Pilošais veidols I. ... Seksuālās interpretācijas ir neizbēgamas daudzos darbos, sevišķi Iespiešanās. Tomēr pēdējā laika darbs Bez nosaukuma pauž nosvērtu klasisku atturību ar tikai nedaudz lauztu izkārtojumu.
Šie pārliecinošie glezniecības paraugi ir piemērs pašapzinīgai, disciplinētai tehniskai varēšanai un instinktīvai uzlikuma pašvērtības izjūtai, procesam, kur sava noteikta loma arī aktu zīmēšanas pieredzei. Mieriņa drošā līnija ir radnieciska gleznieciskajiem uzlikumiem. Tradicionālās pozas viņu neinteresē. No modeļiem viņš sagaida akrobātisku varēšanu, spēju pieņemt un uz brīdi noturēt sarežģītus stāvokļus, lai sasprindzinātās ķermeņa formās pavērstu uz papīra spēcīgos dizaina veidolos. Tie nav portreti, bet veidoli no zināma notikuma, ko iemūžina viņa meistarīgā formas izpratne un izcilā zīmētspēja.
Par Laimoni Mieriņu
Laimoņa Mieriņa otrais raksts Jaunajā Gaitā Diletantisms mūsu daiļamatniecībā (JG 53, 1965.g.) izsauca spēcīgu atbalsi. Šī atbalss turpinājās pēc visām viņa mākslas apcerēm. Laimonis Mieriņš bija arī viens no pirmajiem, ja ne pirmais latviešu trimdinieks, kas meklēja ceļu Latvijā mākslas jomā.
Savā radošā mākslinieka darbā, brīvs no sabiedrības un komerciālām prasībām, Laimonis Mieriņš arī bija sava ceļa gājējs. 1995. gadā, pārkāpis 65. gadu slieksni, viņš sarīkoja plašu retrospektīvu izstādi, kas sedz visas viņa mākslinieciskās attīstības fāzes, aptveŗ gleznotāja darba 30 gadu periodu, rāda viņa izaugsmi. Izstāde bija šovasar skatāma Latvijas Valsts mākslas muzejā, pēc tam Kārtraita zālē, Bradfordā, bet 1995.g. novembrī Foajē galerijas Barbikena Centrā, Londonā. Recenzenti (Astrīda Rogule, Māksla 3, 1995, John Hewitt, Telegraph & Argus, 23.8.95 un Mary Sara, Yorkshire Post 20.9.95) visvairāk izceļ L. Mieriņa lielisko krāsu izjūtu un vizuālās valodas spēku. L.Z.
Liela kultūrvēsturiska nozīme ir L. Mierina gadskārtējiem Latvijas mākslas vērtējumiem JG. (Skat. JG satura rādītājus, 1-100, 101-150 150-
175.)Plaša apcere par L. Mieriņu un viņa mākslu publicēta JG 148. numurā, 1984. gadā - (N. Bulmanis, Tiekšanās pēc harmonijas).
