Jaunā Gaita nr. 203, decembris 1995

 

 

Pēteris Tretjakovs

MĒS NEVARAM NE ZAUDĒT NE UZVARĒT

 

Vienmuļi darbojās dzinējs. Miglas blīvajā ielenkumā šķita kuteris stāvam uz vietas, bet es zināju, ka tieku vests arvien tālāk no krasta, prom no kaŗa pārņemtās dzimtenes.

Es nebēgu no nāves un ieilgušajām šausmām. Manī kaut kas bija iekšēji salūzis, un es vienkārši braucu projām. Pēc ģimenes nesenās bojā ejas vairs neredzēju personisku jēgu šim karam, kuŗā divas kopienas ar dažādām ticībām un mentalitāti viena otru nogalināja. Lai arī turpināju vēl iet uzbrukumos, gulēt slēpņos, nest ievainotos un atkal iet uzbrukumos, tomēr manis vairs šeit nebija. Manās acīs arvien mazāk gailēja naids, un dvēseli pārņēma tukšums. Tāpēc es nolēmu priekš sevis izbeigt šo kaŗu.

Vakar naktī es iezagos pretinieka teritorijā un aizlavījos līdz savām sagrautajām mājām, kādreizējās laimīgās dzīves patvērumam. Man izdevās atrast droši noslēpto dārglietu lādīti. Steigā paņēmis zeltu un vērtīgāko, lādīti noraku dārzā zem lielās bumbieres un veiksmīgi atkal tiku savā pusē.

Kuteris viegli šūpojās. Uz klāja biju viens pats. Man blakus borta ložmetēja stobrs slapjš raudzījās miglā. Tā es vēroju, kā aust rīts pēc nakts necaurredzamās tumsas. Devos uz nezināmu galamērķi, bez domas par atgriešanos.

Es nebeidzami ceļoju no vienas pilsētas uz otru, kā Dieva sodīts Mūžīgais žīds, neko nepērkot, nepārdodot un nemeklējot, uz labu laimi izvēloties ceļu. Mana trimdinieka pase ļāva uzturēties gandrīz vai visās valstīs, bet es nespēju ilgi saistīties ar noteiktu dzīves vietu, līdz beidzot nejauši nonācu kādā valstī, kuŗa atradās uz salas. Tā izteikti atšķīrās no manas dzimtenes. Tur nebija augstu kalnu, plašu ieleju, un dzīvoja tur viena tauta ar vienu ticību. Iedzīvotāji bija klīrīgi, strīdīgi, skopi un ar iesarkanām sejām. Tomēr mani šeit kaut kas saistīja. Apaļie zaļie pauguri, baltu akmeņu grēdas gar vientuļiem ceļiem un robainas radzes tālu iestiepāmies zaigojošā jūrā. Šīs ainas mani valdzināja. Pārģērbies pēc vietējo parašas, izbrīnā atklāju, cik esmu līdzīgs saliniekiem. Izvēlējos sev dzīvesvietu ciematā netālu no pilsētas. Krodziņā, izmaksājis degvīnu, tuvāk sapazinos ar vīriem.

Uzspēlējis kārtis un noskatījies draudzīgu kautiņu, kuŗā piedalījās arī dažas sievas, es jutos šeit iederīgāks nekā jebkur citur.

Naudas man netrūka. Laiku pavadīju medījot, zvejojot vai jājot ar zirgu pa apkārtnes pakalniem. Sadraudzējos ar vietējo dakteri, pie kuŗa pavadīju daudz laika, spēlējot šachu. Svētdienās reizēm braucu uz pilsētu, lai nopirktu grāmatas vai vienkārši lai baudītu lēnīgo atmosfēru, klaiņojot pa kafejnīcām, parkiem, pilnīgi neliekoties ne zinis par notikumiem pasaulē.

Kādā svētdienā apstājos pie īpatnējas senas baznīcas. Lai arī tā atradās kapsētas malā, pēc kapličas neizskatījās. Baznīcu, celtu no lieliem akmeņiem, veidoja viens strups torņveidīgs pacēlums, simetriski sazarojoties uz visām debess pusēm. Atvēris smagas čīkstošas durvis, es iegāju iekšā to apskatīt. Pat spožā dienas gaisma nespēja izgaismot smago velvju apakšas. Uz lielākā altāra dega dažas sveces, un valdīja pilnīgs klusums, kuŗā varēja sadzirdēt vienīgi manus paša soļus. Acis sarada ar mijkrēsli. Ievēroju, ka ar lielām atstarpēm viens no otra sēdošie cilvēki ar stingriem sejas vaibstiem nevis lasa lūgšanas grāmatas vai lūdzoties kustina lūpas, bet bezjūtīgi raugās kaut kur sev priekšā. Pieņēmu, ka tiek gaidīts Dievkalpojuma sākums, jo paretam kāds vēl atnāca nevis gāja projām. Apsēdos solā. Aplūkojot ciešāk altāri, izšķīru tā sānos sēžam vecu viru savādās drānās. Tā tas turpinājās ilgu laiku, nekas nemainījās un neliecināja, ka grasās mainīties. Mani nedaudz ieintriģēja šī klusēšana, bet pēc stundas es tomēr aizgāju.

Nākošajā svētdienā atkal gadījos šīs baznīcas tuvumā un tajā iegāju. Arī šoreiz viss izskatījās tieši tāpat kā pagājušo reizi, pat šķita, ka tie paši cilvēki sēž tajās pašās atstatajās vietās ar tādu pašu sastingušu sejas izteiksmi iesaistījušies man neizprotamā klusēšanas rituālā. Es atkal apsēdos iepriekšējā vietā un nolēmu sagaidīt vai nu Dievkalpojuma sākumu vai beigas. Laiks ļoti lēnām ritēja. Nolēmu bruņoties ar pacietību, tomēr gaŗlaicību nejutu. Pat atklāju, ka man patīk tā vienkārši - būt. Mana pierastā un sirdī cietsirdīgi noglabātā vientulība pirmo reizi mani atbrīvoja. Es nejutos vientulīgi, kaut kas pildīja mani, un šī jaunā esamība veldzēja pat vairāk nekā zaļie pakalni un zaigojošā jūra. Klusēšana baznīcā pašsaprotami turpinājās. Šķiet biju pazaudējis laika izjūtu un to pamanīju vienīgi tad, kad velvju ēnas bija pavisam tumšas un solos sēdošo bija kļuvis mazāk. Es jutos izbrīnījies, un reizē piedzīvotais mani apmierināja.

Nākošajā svētdienā viss atkārtojās tāpat. Bija viens vienīgs kopējs klusēšanas rituāls. Par to neprātojot, es atkal pazaudēju laika izjūtu, ļaujoties kādai iekšējai dzīvei, kuŗa nebija nedz emocionāla, nedz prāta apsvērta, bet kuŗas valdzinošajās un nepazīstamajās dimensijās man gribējās atrasties. Pat gribējās tā nebeidzami būt. Dievkalpojums tomēr kādā brīdī beidzās, un visi izklīda, izņemot vīru pie altāra.

Es kļuvu par regulāru svētdienas apmeklētāju. Lai ari nejutu, ka kāds mani būtu ievērojis, šķita, ka esmu uzņemts šajā dīvainajā draudzē. Ar katru svētdienu manī iespējama kļuva kāda jauna dzīve, kuŗu nebiju līdz šim piedzīvojis pat vislaimīgākajos brīžos. Tā nebija ne ar ko salīdzināma, un reizē manī nostiprinājās apjausma, ka tā bijusi visu laiku blakus - uzticama, droša, nebeidzama.

Ar laiku ievēroju, ka baznīca ir kļuvusi pilnāka un cilvēki sēž solos daudz blīvāk. Kādu dienu no sola uz grīdas nokrita vecs vīrs. Tuvāk sēdošais noliecās pār viņu, un varēja saprast, ka vīrs ir miris. Arī es biju tuvumā. Tā kā neviens nelikās šo vīru pazīstam, es iebāzu roku mirušā iekškabatā un izvilcis kādu personas apliecību, atklāju, ka viņš ir mans tautietis. Neviļus kaut ko skaļi noteicu savā dzimtajā valodā un pēkšņi ieraudzīju visu acis saspringti un pārsteigti raugāmies manī. Kāds atbildēja tajā pašā valodā, un to uztvēra viens aiz otra, un atklājās, ka visi esam trimdinieki, ieskaitot vīru pie altāra, no vienas zemes abām kopienām.

Tas bija saviļņojums un reizē nepatīkama vilšanās. Vairāki aizgāja. Mēs palikušie mirušo apglabājām turpat kapos klusējot, jo nevarējām pēc daudz cietušā personas dokumenta izšķirt, kuŗai kopienai un ticībai viņš īsti pieder, un izklīdām.

Atkal atnāca svētdiena. Es paliku ciematā. Nākošajā svētdienā man bija kārtojamas dažas lietas pilsētā un, lai arī biju nolēmis vairāk neiet uz šo baznīcu, tomēr pats sev nemanot nokļuvu tās tuvumā un, pārvarot nepatiku redzēt tautiešus, iegāju tajā. Baznīca bija pilnīgi tukša. Vienīgi vīrs pie altāra sēdēja savā vietā, mani pat neuzlūkojis. Es drīz aizgāju. Nākošā svētdienā atnācu kā agrāk. Neviena nebija arī šoreiz, bet, sēžot klusumā, drīz atguvu pazaudēto mieru. Atkal samierinājos ar sevi un pats kļuvu šīs klusuma baznīcas draudze. Pēc vairākām svētdienām promejot pamanīju, ka ir atgriezies viens mans tautietis. Tad ar katru svētdienu sāka atgriezties arī pārējie un ieņēma savas tukšās vietas. Ar laiku Dievkalpojums noritēja kā agrāk. Tikai šoreiz mēs zinājām, ka esam no vienas zemes un gribam būt kopā. Mēs negribējām pārtraukt klusēšanu, kuŗa mūs nesaprotamā veidā bija tik droši vienojusi, tā bija uzticīgāka par vārdiem.

Tad nomira vēl viens vecs vīrs. Mēs viņu apglabājām un šoreiz visi atgriezāmies atpakaļ baznīcā. Es dažreiz pieķēru sevi, ka manas domas ir dzimtenē. Nevis kavējas sāpīgās atmiņās, bet gan atskārsmē, ka tieši tur ir vislielākā iespēja būt laimīgam.

Kādu svētdienu vecais vīrs pie altāra piecēlās no sava krēsla. Vispirms nometies ceļos altāra priekšā, pagriezās pret draudzi un teica mums pazīstamajā valodā, ka viņš rīt ar kuģi brauc atpakaļ uz dzimteni un lai mēs paši sev izvēlamies citu Dievnama sargu. Klusums atkal turpinājās un vēlāk, kā parasts, mēs izklīdām.

Pārbaudījis ziņas par kuģa atiešanu, es arī nopirku biļeti. Atgriezos ciematā, atvadījos no pazīstamajiem cilvēkiem, kuŗi ar neslēptām bažām mēģināja mani aizkavēt. Agrā rītā es uzkāpu uz kuģa klāja. Ar acīm meklēju veco vīru un drīz to atradu visas draudzes ielenkumā. Kuģis izgāja atklātā jūrā un, pagriezies uz rītiem, stingrā gaitā turēja kursu pret vēju. Mēs elpojām gaisu, kurš jau šķita nākam no dzimtenes krasta, un viens otru atklāti apsveicām un priecājāmies, jo tagad skaidri sapratām, ka kaŗš priekš mums patiesi ir beidzies, un turklāt mēs zinājām, kā šo kaŗu apturēt dzimtenē.

Kuģis, sasniedzis gala mērķi, piestāja sagrautajā ostā. Nekas nebija mainījies. Kā nāvīgas lapsenes dzēla lodes. Mira cilvēki no brūcēm, slimībām un bada. Melnēja asinis, un ļaunuma aklās acīs gailēja naids.

Mēs, uzģērbuši vienādus apmetņus, devāmies iekšzemē un apmetāmies kalnos pie kādas viduslaiku pussagruvušās baznīcas, kuŗa atradās sāņus no kaŗadarbības līnijas. Tuvojās pavasaris. Mēs Klusuma Dievkalpojumu starplaikos sākām nodarboties ar saimniecības darbiem, iekopām nelielo zemes lauku kalna nogāzē.

Vēsts par mūsu ierašanos ātri izplatījās. Abas kaŗojošās kopienas mūs novēroja un bija neizpratnē, ka nenēsājam ieročus. Frontes līnija mainījās, tagad tā gāja gar mūsu baznīcu. Ieradās miera vidutāji, aicinot mūs atstāt šo bīstamo vietu. Mēs tomēr palikām.

Lai arī kaŗojošās kopienas mūs uzskatīja par nodevējiem un stobri stāvēja pavērsti no abu ieleju pusēm, tomēr neviens nešāva. Varbūt, ka katra puse gaidīja, lai otra uzsāk pirmā, bet varbūt tas bija Dieva lēmums, ka kaŗam šeit jāapstājas. Tas bija sākums kaŗa beigām.

Kad apstājusies frontes līnija lēnām izdzisa, mēs katrs izklīdām uz savu pusi. Ar savas piederības apmetni mugurā arī es devos uz savām bijušajām mājām. Neviens uz mani nešāva, neviens neaizturēja, bet drīzāk uzlūkoja kā neredzētu svešinieku. Tā es, kāpjot pāri daudzkārt pārraktajiem ierakumiem, brienot gar sagrautiem tiltiem, nonācu pie sava ābeļdārza un sagrautās mājas. Noģērbu apmetni, atstājis to ceļa līkumā, iegāju sētā un ieraudzīju tur rosāmies pretējās kopienas sievieti ar trim bērniem. Tā kareivīgi pavērsās pret mani. Es vaicāju, vai nevajag saimniecībā palīgu, jo pašlaik jāveic pavasara darbi, vismaz, vai drīkstu pārgulēt šeit pa nakti. Sieviete turpināja manī skatīties ar neuzticību. Diena tuvojās beigām. Beidzot viņa bija izlēmusi, ar roku norādīja uz šķūni. Bet lai no rīta pazūdot!

Es pārlaidu nakti, bet, no rīta pamodies, ieraudzīju lāpstu noliktu pie šķūņa durvīm. Paņēmis to, devos strādāt uz dārzu. Zem bumbieres, kuŗa jau vērās pumpuros, atraku toreiz naktī noglabāto dārgumu lādīti. Tajā vēl bija diezgan naudas, lai nopirktu graudus pavasara sējai.

 

Pēteris Tretjakovs

 

PĒTERIS TRETJAKOVS PAR SEVI

Esmu dzimis 1958. gadā. Bioķīmiķis, nodarbojos ar zinātniskiem pētījumiem medicīnas jomā. Rakstu nepilnu gadu un esmu atklājis, ka to darīt ir interesanti un neparasti. Esmu publicējies Latvijā: 3 pasakas pieaugušajiem „Mesiju Gaidot” nedēļas laikrakstā Nakts un dienas laikrakstos – „Jaungada pasaka” un „Deputāta Kārļa sapnis”, kā arī 2 teikas „Kāpēc kurmis veido rakumus?” un „Kāpēc zaķim dreb ļipa un kāpēc tas nedēj olas?” mēneša laikrakstā Kurmītis. Dzīvoju Rīgā.