Vaira Vīķe-Freiberga

KOSMOLOĢISKĀ SAULE: ŠĪ SAULE, VIŅA SAULE UN SAULES CEĻŠ STARP ABĀM

 

Saule pieder pie latviešu folklorā visplašāk apdziedātajiem priekšstatiem, kā par to liecina pāri par četri tūkstoši atsevišķi numurētu dziesmu, nemaz te nepieskaitot tos daudzos sīkvariantus, kas atrodami Barona un Visendorfa (1894-1915) dainu sējumos. Sakopojot Saules dainas no visiem mums pieejamiem avotiem (Vīķe-Freiberga un Freibergs, 1988; 1991), dziesmas tika sagrupētas trīs kategorijās kā kosmoloģiskās, fiziskās un teiksmainās saules dziesmas. Topošā grāmatā Saule, pasaule, viņsaule par kosmoloģiskās un fiziskās saules tēmām kosmoloģiskai saulei ir veltītas divas atsevišķas nodaļas. Kā pirmās tur tiek aplūkotas dziesmas par pasauli kā liecinieces vertikālam kosmoloģiskās telpas divdalījumam starp sauli augšā un pasauli lejā, kam seko laika dimensijā situētais divdalījums starp cilvēka mūžu un saules mūžu jeb mūžību, šai rakstā pievērsīsimies vēl trešajam dainu Visuma iedalījumam divās kontrastētās daļās, kas sevī vienlaicīgi apvieno gan telpas, gan laika jēdzienus, un kam arī saule kalpo kā izejas un pieturas punkts. Pirmā no šīm Visuma laiktelpas sastāvdaļām ir visiem redzamā „šī saule”, kas aptveŗ ikdienišķo vielisko īstenību jeb „pasauli”. Otra ir „viņa saule”, kas neatrodas zem „šīs” visiem redzamās saules un kas dzīvam cilvēkam nav tieši ne saredzama ne uztveŗama. Tā ir cituriene netikvien laicīgā un telpiskā izpratnē simultāni, bet cituriene galvenokārt savā eksistenciālā aspektā, jo situējas pavisam citā − radikāli atšķirīgā − esamības plāksnē. Bet, lūk, pašu sauli var piesaukt par pierādījumu šādas otrās īstenības pastāvēšanai, jo − „vai saulīte tur uzlēca, kur vakaru norietēja?” Tas, ka saule uzlec pilnīgi pretējā debesu pusē no tās, kur tā noriet, pierāda, ka saule pa nakti nav pazudusi, bet tikai aizgājusi kaut kur, kur cilvēka acs to vairs nespēj saredzēt. Līdzīgā veidā cilvēkam gribas ticēt, ka arī tuvinieki, kam bijis no šīs saules jāšķiras, nav zuduši pavisam, bet tikai aizgājuši viņā saulē − kaut kur citur, kur cilvēks nonāk pēc nāves, lai tur turpinātu citāda veida eksistenci radikāli citādā esamības plāksnē. „Viņa saule” − tā vieta, „kur saulīte nakti guļ” − tad kļūst par mirušo valstību, līdz ar ko latviešiem, tā pat kā gandrīz visām citām pasaules tautām, fiziski saredzamais cikliskais divdalījums starp dienu un nakti kļūst par simbolu emocionāli vissvarīgākam jēdzieniskam divdalījumam − tam starp dzīvību un nāvi.

Seno latviešu Visuma laiktelpas divdalījumam dainās ir zināma radniecība ar to, ko Pitagors aprakstījis antīkās Grieķijas pasaulē. Tur Visums iedomāts kā apaļa sfēra, kam viena puslode atrodas virs zemes un otra zem tās. Kā Jūdu Filons par to rakstījis ap mūsu ēras 40. gadu, grieķi šīs puslodes nodēvējuši par Dieva dēliem Dioskuroi un pievienojuši te mitoloģisko nostāstu par to, kā katrs no dievišķiem dvīņiem, Kastors un Polideiks, katru otro dienu valdījuši pār vienu un otru no šīm puslodēm (Cook, 1925, 432.-434. lp).

Ir jāsaprot, ka kosmoloģiskie priekšstati dainās nav ekskluzīvi ar sauli vien saistīti un ka zināmi to elementi ir atspoguļoti arī vēl tādos tekstos, kur šī saule un viņa saule nav tiešos vārdos piesauktas. Jēdzieniski te varētu pieskaitīt vēl citas dažādos veidos radniecīgas dainas, it īpaši bēru dziesmas, kas tiešā vai netiešā veidā atsaucas uz veļu valsti (skat. par bēru dziesmām L. Adamovičs, 1956; L. Muižniece, 1981; G. Pakalns, 1986; 1988; K. Straubergs, 1956). Par cik šādās dziesmās saule nav vārdā piesaukta, tās mūs aizvestu ārpus mūsu nospraustā temata par saules dainām, kamdēļ uz tādām šeit atsauksimies tikai izņēmuma kārtā.

Kaut dainu Visuma laiktelpas un esības divdalījums dziesmu liecībās ir nepārprotams, tas nav apdziedāts sevišķi lielā dziesmu skaitā. Saules dainu masīvā izteicieni „šī saule” un „šai saulē” kopā lietoti tikai 47 reizes − 43 dažādās dziesmās − tā veidojot apjomā relatīvi ierobežotu tematisku dziesmu nogrupējumu. Tām klāt gan vēl jāpieskaita dažas citas dziesmas, kur šīs saules jēdziens vārdiski izteikts citās formās, kā izteicienos „saulītē” un „šai baltā saulītē”, vai ar formulisko rindu „Saule, saule, zeme, zeme”. Vēl mazāk dziesmu ir par „to sauli” (viena dziesma) jeb „viņu sauli”, kas minēta 25 reizes 24 atsevišķi numurētās dziesmās.

Dainu četrrindes pantā šī saule un viņa saule bieži parādās viena otrai paralēli, kā viena otras pretstats vai arī spoguļa attēls. Sekojošā apcerē aplūkosim vispirms dziesmas, kur minēta „šī saule” viena pati, tad tādas, kas šo sauli un viņu sauli nostāda paralēlē, un kā trešās − tās dziesmas kas tekstuāli runā par viņu sauli. Beigās vēl atsevišķā nodalījumā iztirzāsim gan dainas, gan ticējumus par saules ceļu starp abām saulēm, kā arī šī ceļa saistību ar apbedīšanas rituāliem un senāko Saules kultu.

 

 

1. Šī saule

 

Jau savā valodnieciskā uzbūvē vien, izteiciens „šī saule”, kas zināmā mērā varētu būt vienkārši sinonīms vārdam „pasaule” tā mūslaiku izpratnē, veidojas kā siamiešu dvīnis savam leksiskam pretpolam − „viņai saulei”. „Pasaule” gan attiecas galvenokārt uz cilvēkiem uztveŗamo un pieejamo zemes izplatījumu telpiskā nozīmē un uz tā vielisko saturu, turpretī izteiciens „šai saulē” drīzāk lietots sakarā ar to ierobežoto laika posmu, ko cilvēkam šai fiziskajā pasaulē lemts nodzīvot. Vispārinātā nozīmē „šī saule” var arī apzīmēt dzīvajo pasauli vispār, ne tik daudz kā „telpiski” mums visapkārt situētu vietu, bet vairāk kā eksistences plāksni, kas ir kvalitatīvi krasi atšķirīga no savas dvīņu māsas − viņas saules. Abpusējā morfoloģiskā un asociatīvā saistība starp šo sauli un viņu sauli ir tik cieša, ka, pieminot vienu, it kā automātiski nāk prātā arī otra. Taču šī asociatīvā saite nav gluži simetriska, jo viņa saule, kas saistās ar emocionāli ļoti smagām domām par nāvi un miršanu, it kā liek semantiskiem svariem svērties vairāk uz savu pusi. Līdz ar to pat tās dziesmas, kur pieminēta šī saule viena pati, semantiski tiek ievilktas viņas saules asociāciju lokā, un pār to lielo vairumu manāmi plīvo nāves ēna. Šī saule dainās maz aprakstīta kā tāda, resp. vienkārši kā fiziskā vai sabiedriskā pasaule vai vide, bet dainas to piemin galvenokārt tad, kad runa ir par tās atstāšanu. Varbūt tamdēļ tādas dainas, kas šķiet vienkārši aprakstām kādu šīs saules parādību, izteicienu „šī saule” kā tādu pat nelieto, bet tā vietā liek formulu „Viena saule, viena zeme” (skat. arī 21129 un var.):

47163 (Rīga, Līgatne)
Viena saule, viena zeme,
Nav vienāda valodiņa:
Pār upīti vien pārgāju,
Jau citāda valodiņa.

Tas ir skaists formulējums gluži zinātniskam novērojumam, ka vienā un tai pašā valstī vienas un tās pašas valodas runātāji mēdz izteikties manāmi atšķirīgos lokālos dialektos, kam tik pat skaidri novelkamas robežas kā, teiksim, latviešu un leišu valodas runātājiem, katram savā upes krastā. Formuliskais izteiciens „viena saule, viena zeme” te ir tik pat kā sinonīms vārdkopai „šī saule”, kas savukārt var apzīmēt apmēram to pašu kā vārds „pasaule”. Taču cita dziesma ar to pašu sākuma rindu − taisni otrādi − šādu nolīdzinājumu tekstuāli noliedz. „Viena zeme, viena saule „ tur atsaucas uz fizisko pasauli − to, kas ir lejā un to, kas ir augšā − kā vienādu visiem. „Pasaulīte” turpretim apzīmē sabiedrisko iekārtu ar visām tās nevienlīdzībām vai pat netaisnībām:

56018 (Vlm Svētciems) (~ 52512)
Viena zeme, viena saule,
Nevienāda pasaulīte:
Citam zelts, sudrabiņš,
Citam gaužas asariņas.

Arī pavisam citā kontekstā, šoreiz neprecētas meitas mutē, „šī zeme” un „šī saule” ļoti konkrēti un specifiski var apzīmēt fizisko pasauli. Sieviete, kas zina, ka no dzimtās zemes tai būs jāizprecas uz tautu zemi, vai arī meita, kam būs vienkārši jāaiziet darbos uz citu pusi (17657v1), uzsveŗ fiziskās vides relatīvo vienādumu visur iepretim sabiedriskai videi, kas neizbēgami mainās līdz ar individiem, kas to sastāda:

17657 (V,K,Z)
Lai es iemu, kur iedama,
Šīs zemītes man nav žēl.
Šī zemīte, šī saulīte,
Šo ļautiņu vien nevaid.

 

 

Šī saule un tās ieguvumi

 

Izteicieni lokatīvā par dzīvošanu „šai saulē” vai, vēl formuliskāk − „šai baltā saulītē”, pretēji izteicienam „pasaulē”, izteikti saistās ar dzīvi pretstatā nāvei, un dziesmas, kur tie parādās, sniedz zināmu pārskatu par latviešu dzīves un pēcnāves filozofiju. Bēru dziesmās „šai saulē” dzīvošana attiecas uz cilvēka mūža gaŗumu, vienmēr fonā paturot nojēgu, ka tas ir stingri ierobežots un bieži pārāk īss. Ap pusducis līdzīgu dziesmu vienā izteikti dzīvā un plastiskā dzejas gleznā parāda visu cilvēka pūļu, centienu, darbošanās un cīnīšanās neizbēgamo un visiem vienādo gala rezultātu:

27565, var.3 (Jk Sauka, Dignāja)
Ko es laba nopelnīšu
Šai saulē dzīvodams?
Divi linu paladziņus,
Četru galdu istabiņu.

Vārds „galds” protams šeit lietots savā sākotnējā nozīmē kā „dēlis”, un piesauktā „istabiņa” nav nekas cits kā cilvēka „mūža nams”, respektīvi, šķirsts, kuŗā tas guldāms pēc nāves (skat. arī tā paša numura pamatdziesmā: „Sešus dēļu gabaliņus, Vienu linu paladziņu”). Līdzīga četrrinde pierakstīta arī Latgalē: „Kū as cīši aizpeļnēju, Šai saulē dzeivodama − Seši dēļu gabaleņu, Vīnu lynu paladzeņu” (FS1045,673), kur tā parādās gaŗākas bēru dziesmu virknes vidū. Citas versijas ir prozaiski tiešākas un mazāk dzejiskas: „Tikai baltu egļu šķirstu, Guļas vietu smiltājā” (49504). Turpretim sekojošā variantā un tā pamatdziesmā Straubergs (1956) saskata mazu zemes platību, kas būtu apmēram ugunssārta − ne zārka − vietas lielumā:

27564, var 1 (Kld Kabile)
Ko es laba nopelnīšu,
Šai saulē dzīvodams?
Vienu zemes gabaliņu
Asi vien gaŗumā
Asi vien garumā,
Olektiņu platumā.

Visā šo dziesmu pudurā atspoguļojas izteikti filozofiskas pārdomas par cilvēka mūža efemero raksturu, tikai grūti ir precīzi noteikt, kādā tonī šis pārdomas būtu tveŗamas. No vienas puses, te varētu izpausties rēns stoicisms un varonīga samierināšanās ar cilvēkiem pāri stāvošām, dzelžainām esības likumībām. Bet, no otras puses, − te varētu būt arī rūgti ironisks, pat izsmejošs cinisms par to, cik maz gan cilvēkam savā mūžā ir lemts sasniegt.

Gluži tāda pat divnozīmība saistās ar motīvu par cilvēka paša izteikto gatavību kuŗu katru brīdi šķirties no šīs pasaules, ko arī iespējams iztulkot dažādi. No vienas puses, te atkal varētu būt atspoguļota ļoti stoiski filozofiska sava likteņa pieņemšana bez iebildumiem. No otras − tik pat labi arī šeit varētu saklausīt − ja ne dziļu sarūgtinājumu, tad vismaz sāpes par savas dzīves tukšumu, kas ir tik nabadzīga, ka tajā vispār nekā nav, kas būtu nožēlas vērts:

27386 (Tl Kandava)
Ņem, Dieviņ, kad ņemdams,
Tūliņ gribu līdzi iet.
Vai man kādi glāza logi
Šai saulē žēlojami.

Pretēji šādām rezignētas samierināšanās noskaņām, citās dziesmās izteikta skaudra nožēla par neizdzīvoto mūžu, it sevišķi ja aizgājējs bijis gados vēl pavisam jauns:

27311 var. 6 (Md Cesvaine)
Paliek man šī saulīte,
Paliek meita saderēta;
Paliek caunu cepurīte
Izpušķota, nevalkāta.

Caunu cepure bija ne tikvien no dārgas zvērādas darināta, bet zināmos vēstures periodos ar zelta vai sudraba grīztēm un sloksnēm pozamentēta, misiņa vai skārda uzšuvumiem izrotāta, zīda lentām vai pušķiem, arī pāva vai citām spalvām izpušķota (Krauss, 1929). Puisim precību gados tādu iegādāties bija liels ieguldījums, un katrs centās cepuri darināt cik nu greznu varēja atļauties, jo senāk precinieku tik tiešām bieži vien „raudzīja no cepures”. Izpušķotā bet nenovalkātā cepure šeit tad ir piemērota paralēle puiša saderētai, bet neapprecētai meitenei − tā ir aizkustinoši konkrēta detaļa, kas metonīmiski iemieso visu citu, kas jaunībā miruša puiša dzīvē palicis nepiedzīvots un nepadarīts.

Līdzīgu lomu puiša caunu cepurei spēlē jaunas meitas vainags, ko pēc tās pāragras nāves mēdza pakārt vai nu zaļas liepas (kā Laimai svēta koka) zaros, vai arī − vēlākos laikos − uz kapa krusta, „lai saulīte balināja”, un lai mātei, uz to noraugoties vienmēr nebūtu jāraud. Nelaikus pārtraukta, nepiepildīta mūža traģēdija jaunas meitas gadījumā centrējas uz domu, ka bēru vietā viņai normāli būtu bijis jādzeŗ kāzas. Vairākās dziesmās (27810; 27811 un var.) nederēta meita, kas apgūlusi zem zaļām velēnām, žēlojas par bāleliņiem, kas paliek „šai saulē neziedoti” − tiem nav bijis lemts piedzīvot māsas kāzas un saņemt no viņas tradicijas noliktās kāzu veltes:

27811v1 (Kld Kabile)
Paliek mani bāleliņi
Šī saulē neziedoti;
Vedat pūru kalniņā,
Ziedojiet bāleliņus.

Lūgums mirušās meitas pūru vest kapu kalniņā un tur „ziedot bāleliņus” šķiet atsaucamies uz ļoti senām bēru parašām un rituāliem. Te noprotams, ka neprecētas meitas bērēs būtu bijuši iekļauti arī simboliski svarīgi elementi no kāzu rituāliem, kā šai gadijumā − velšu dalīšana radiem no meitas pūra. Ar citiem vārdiem sakot, cilvēkam, kam nebija lemts piedzīvot savas kāzas, vajadzēja bērēs nodzert abus godus kopā, gluži kā tā dēvētajās „miroņu kāzās”, kādas bija saglabājušās Lejaskurzemē līdz pat pagājušam gadsimtam un par kādām raksta Jēkabs Janševskis savos romānos.

Pretēji tikko citētām dziesmām, kas satur atbalsis no ļoti tāliem senatnes laikiem, dažā labā citā dziesmā samanāmi Rietumeiropas romantiskās dzejas stila vairāk vai mazāk neveikli atdarinājumi.

49513 (C Rāmuļi)
Rokat mani jūrmalā
Pie jūriņas vilnīšiem,
Vilnīts manim pasacīs,
Kā jums klājas šai saulē.

Pļāpīgais jūras vilnītis, kas ziņkārīgam aizgājējam stāstīs, kā palicējiem klājas, pēc stila un satura atgādina romantiskā dzejā pieņemtās dabas personifikācijas, tā ka te varētu runāt par vienu no dainu tradicijas nesenākiem slāņiem. Bez tam, tikko citētās dziesmas pirmā divrindē saskatāms atvasinājums no pazīstamās romances par žēlumā nomirušo puisi − „Rociet mani rožu dārzā Zem rozīšu saknītēm” − ko A. Bērzkalne (1942) sazīmējusi kā kādas šveicieču tautasdziesmas latvisko adaptāciju. Šo dainu nesenāko slāņu dziļākai un niansētākai izpratnei ļoti vērtīgi būtu vēl citi detalizēti, sistemātiski pētījumi par Latvijā 18. un 19. gadsimtā pieejamās rakstu literatūras stilistiskām īpatnībām, pārtulkotām vācu ziņģēm un krievu romancēm, to izplatīšanos tautā un eventuāliem iespaidiem uz dainu tradiciju.

 

Personificētā šī saule

 

Ļoti senatnīga, pat primitīvi animistiska, ir šīs saules personificēšana, kāda tā redzama sekojošā dziesmā. Te uzplaukst naivi egocentriskā, bet tomēr arī dīvaini aizkustinošā doma, ka šī saulīte negribēs cilvēku atdot viņai saulei, jo tas par daudz vērtīgs un lietderīgs kā čakla darba darītājs:

49385 (C Rāmuļi)
Mīlē mani šī saulīte,
Negrib mani atsadot;
Kā gan mani negribēs,
Čakla darba darītāju?

Līdzīgi animistiska ir doma par palikšanu šai saulē, kas it kā atkarātos no saules un zemes labās gribas. Saule šeit attēlota kā piekāpīgāka par zemi − ar sauli vēl lietas varētu nokārtot un izstrādāt kādu norunu vai nolīgumu, toties zeme šeit parādās kā nepielūdzamā dieviete, Zemes māte savā iznīcinātājas aspektā (gluži kā hindusu Melnā Māte, Kālī), kas pieprasa cilvēka augumu kā pēdējo un neizbēgamo sava kulta upuri:

27579 (Md Gulbene, Tirza) (=FS1944,286)
Saule, saule, zeme, zeme
Ar manim ienaidā;
Ar saulīti saderēju,
Ar zemīti nevarēju;
Ar zemīti nevarēju,
Iekām devu augumiņu.

Biežāk gan šai iecienītā formuliskā rindā saule un zeme ir nostādītas pilnīgā vienlīdzības attiecībā kā Visuma dzelžaini nolikto likumu izpildītājas, un abas divas ir vienādi nepielūdzamas iepretim cilvēku vēlmēm ilgāk padzīvot šai saulē. Saule un zeme kopā te atbilst likteņa spēkiem, kas dažām dzimtām ir sevišķi nežēlīgi, kā to vēstures gaitā latvieši it bieži ir varējuši konstatēt. Vesels dziesmu cers atkārto šo kodola domu ar mazām variācijām (4219; 4220; 4221; 4222; 27402 un var.; 27580; 38257), ieskaitot formulu apgrieztā secībā „Zeme, zeme, saule, saule” (38264):

27402 (V, K, Z)
Saule, saule, zeme, zeme,
Ko ar mani naidojies?
Jau paņēmi tēv’ ar māti,
Vēl grib’ manu bāleliņu.

 

 

Kam būs mirt, kam dzīvot

 

Tā kā līdz mums nonākušās dainas pārstāv reliktus no ļoti plašas chronoloģiskās laika skālas, tad šais dziesmās samanāmas gan pirmskristīgas, gan kristīgas reliģiskas pārliecības un filozofiskas prātulas. Senākajos dainu slāņos izšķirošais lēmums par to „Kam būs mirt, kam dzīvot Šai baltā saulītē” parasti ir nodots Dieva un likteņa lēmējas Laimas rokās. Tie rūpīgi izskata katra individa lietu, kopēji pārrunā un pārspriež, kam būs mirt, kam nē, un tā nonāk pie sprieduma par cilvēkam paredzētā mūža ilgumu:

27684 (Md Odziena, V, K, Z)
Dievam dieniņ’ i aizgāja,
Ar Laimiņu runājot,
Kam būs mirt, kam dzīvot
Šai baltā saulītē.

Dieva un Laimas kopējais nolikums pār to, cik ilgi katram cilvēkam būs dzīvot šai saulē saskan ar visām citām likteņa dainām, kur Dievs ar Laimu pārrunā vai pat strīdas par to, vai cilvēkam novēlams viegls vai grūts mūžs. Tā paša motīva citā versijā Laima no situācijas ir pazudusi, bet Dievs debesīs viens pats savu lēmumu − pavisam moderni − jau raksta grāmatiņā:

27684v2 (C Gatarta)
Dievīts raksta debesīs
Vienu mazu grāmatiņu,
Kam būs mirt, kam dzīvot
Šai baltā saulītē.

No mutvārdu vidē izdebatētā lēmuma Dieva un Laimas starpā tur jau esam nonākuši līdz Dieva viena paša tādam kā administratīvam dekrētam, kas fiksējams rakstu valodā uz papīra. Te redzams, kā tā pati divrindu formula dziesmas otrā pusē var kombinēties ar dažādiem, vai nu ar senāko vai ar jaunāko kultūrslāņu iespaidotiem, priekšstatiem. Dziļākā doma visām šīm dziesmām paliek tā pati − pārliecība, ka kāda augstāka vara nosaka šai saulē katram nolemto mūža ilgumu. Duāliskā augstākās varas uztvere, kur Dievs un Laima kopīgi izlemj cilvēka likteni, noteikti pieder pie senākajiem dainu slāņiem. Daudz grūtāk jau ir spriest par tām dziesmām, kur likteņa lēmējs ir Dievs viens pats. Nav vienmēr iespējams no katra izolēta teksta pateikt, vai tur domāts senais latviešu Dieviņš, vai arī jau Dievs kā kristīgā monoteisma ietekmēts tēls. Tikko citētā dziesmā Dieva lēmuma ierakstīšana debesu grāmatiņā nepārprotami to apstiprināja kā vēlākos laikos radušos senā parauga variantu. Citos gadījumos izšķiršanās nebūt nav tik viegla. Tā, piemēram, sekojošā dziesma lūdz Dievu atpestīt vecus ļaudis no ilgas vārguļošanas un pieņemt tos ātrāk pie sevis, taču šāda loma vienādi labi varētu piederēt kā kristīgam, tā seno latviešu Dievam.

27280 (Rg Ķēči)
Ņem, Dieviņ, ko ņemdams,
Pieņem vecus cilvēciņus,
Lai tie vaira nevārgo
Šai baltā saulītē.

Ļoti īpatnēja un pat dīvaina šai kontekstā šķiet formālā izteiksmē nevainojamā, bet satura ziņā mīklainā dziesma, kur cilvēks savā pēdējā stundā redz Veļu māti strīdamies ar Dieviņu par viņa dvēselīti:

55131
Ai cik labi, ai cik labi
Tai pēdēji stundiņā;
Es redzēju Veļu māti
Ar Dieviņu strīdamies;
Ar Dieviņu strīdamies,
Dēļ to manu dvēselīti.
Dieviņš man roku jēma,
Veļu māte atbalstīja;
Veļu māte atbalstīja,
Ieved mani saulītē.

Kaut pantmēra un izteiksmes ziņā šī dziesma atbilst visiem dainu likumiem, vairākas tās satura detaļas ir mazliet nesakarīgas, un pie tam attēlo elementus, kas nekur citur dainās nav atrodami. Detaļa par Dievu, kas mirušo paņēmis pie rokas, ne visai labi saskan ar Veļu mātes atbalstīšanu, jo vienā gadījumā mirušais būtu vienārši vedams pie rokas, bet otrā tik pat kā vairs neturas pats uz savām kājām. Visai dīvaini ir tas, ka Veļu māte „ieved saulītē”. Veļu mātes valstība normāli ir viņā saulē, tā kā iznāk, ka par to te būtu runa. Tas tomēr nesakrīt ar visām citām dziesmām, kur „saulītē” vienmēr apzīmē šo sauli, ne viņu sauli. Bez tam normāli dainās Veļu māte veli tikai priecīgi sagaida, jo tas nu ir ieradies viņas valstībā, un nemēdz to vest tālāk uz vēl kādu citu vietu. Balstoties uz visiem šiem apsvērumiem, rodas stipras aizdomas, ka šī 1893. gadā „Pēdējā brīdī” publicētā dziesma ir bojāta un cietusi no kāda teicēja pārcenšanās 19. g.s. beigu tautiskās mitomānijas iespaidā. Uz šādām domām vedina arī diezgan modernais vārds „atbalstīt”, kas kā tāds nekur citur dainu kopumā neparādās (dainās atrodam tikai „atspaidu”). Visnopietnākais saturiskais iebildums šeit ceļams pret Dievu kā nostādītu funkcionāli vienlīdzīgā pārī ar Veļu māti, jo citur dainās Dieva sievišķā līdzgaitniece konsekventi ir Laima. Veļu māte kopā ar Dievu vispār parādās tikai divās dainās, kas pie tam būtībā ir viena un tā pati dziesma, publicēta zem diviem dažādiem numuriem K. Barona un P. Šmita rediģētajos sējumos. Abi šie pieraksti tikai apstiprina tikko teikto, ka Veļu māte kā Dieva līdzgaitniece vienā un tai pašā lomā vienkārši neiederas dainu tradicijā:

55132 (=9246)
Ne visiem Laima taisa
Labu vietu maliņā;
Citam (ai) Dievs, Laima taisa,
Citam (ai) taisa Veļu māte.

No šī teksta skaidri redzams, ka Dievs un Laima abi kopā darbojas vienā − dzīvības un labas laimes jomā (kaut arī abi ne vienmēr šai ziņā ir vienis prātis), kas nozīmē, ka arī viņu abu lēmums par sagaidāmā mūža ilgumu pieskaitāms pie katram dzīvam cilvēkam novēlētas daļas, tiesas vai laimes. Veļu māte darbojas pilnīgi pretējā − nāves un iznīcības jomā un parādās uz skatuves tikai tad, kad šīs saules mūžs jau ir galā. Iepriekš citētajā desmitrindē tamdēļ varētu minēt, ka kaut kas domu secībā ir vai nu izlaists, vai kondensēts, vai sajaukts pavisam.

Pārdzīvošana, tas ir, palikšana šai saulē, nereti izteikta ar parafrāzēm, kas satur lokatīvu „saulītē” un kur apzīmētājs „šai” var arī būt izlaists, tā radot izteicienus, kas jau gandrīz ir sava veida eifēmismi, kā − „Vai līst vaira saulītē; Kad līdīšu saulītē; Voj ļeist vaira sauleitē; Vai vairs nākšu saulītē; Vai iziešu saulītē; Voj izīšu sauleitē”. Tādas parafrāzes par palikšanu šai saulē ir dzemdību dziesmās, kur vesels cers variantu apraksta izšķirošo brīdi, kad grūtniece „lien Laimas pirtiņā”. Matu bizes viņa ir atpinusi, lai pēc simpātiskās maģijas principiem vieglāk atraisītos arī viss dzemdību process, bet daudz vairāk viņa pati savā labā arī nevar nekā padarīt. Viss pārējais tagad ir Dieva un Laimas rokās. Neziņa par to, vai būs lemts vairs no pirtiņas „izlīst saulītē”, dzejiski konkretizē grūtnieces apziņu, ka dzemdības tā varētu arī nepārdzīvot un „saulītē”− t.i. šai saulē − vairs neatgriezties (skat. arī 1095v3; F72,14697; M2,60:345):

1091 ( Rg Nītaure) (=F375,714)
Izpinosi gaŗus matus,
Gāju Laimes pirtiņā:
Dievs to zina, mīļa Laime,
Vai vairs nākšu saulītē.

Dainu stilam raksturīga ir spēja izteikt ļoti spēcīgus pārdzīvojumus skopos un atturīgos vārdos, kā arī spēcīgi suģestēt to, kas tiešos vārdos nav nemaz pieminēts. Tā daža dziesma, kas tekstuāli piemin tikai šo sauli un dzīvošanu vien, būtībā izsaka domas par abu pretstatu − viņu sauli un nāvi. Labs piemērs tam redzams dziesmā par dabiskām šausmām, ko izraisa doma par auguma guldīšanu smiltājā, gan bēriniekiem tai brīdī, kad smiltis sāk birt uz zārka, gan kuŗam katram, domājot pašam par savu aiziešanu. Dainā šīs šausmas izteiktas netieši, kā franči teiktu − pa diagonāli − piesaucot dzejiski iespaidīgo pretstatu starp dažiem smilšu graudiņiem, ar kuŗiem pietiek, lai nepanesami grauztu kājas un tiem smilšu kalniem, kas visam augumam gribot negribot būs jāpanes pēc nāves:

27558v2 (Kld Raņķi)
Šī saulē dzīvodama,
Kājām smilkts nepanesu;
Jā būs man nu panest,
Apbērts viss augumiņš!

 

 

2. Šīs saules un viņas saules dualitāte

 

Visbiežāk izteiciens „šī saule” lietots pretstatā „viņai saulei”, kas attiecas uz esamību pēc nāves vai veļu valstībā. Paralēle un pretstats šīs saules un viņas saules starpā stipri vien sasaucas ar kristīgās baznīcas uzsvērto duālismu starp miesīgo un garīgo, starp pasaulīgo un mūžīgo. Līdz ar to varētu jautāt − par cik šādās dziesmās atspoguļojas seni latviski kosmoloģiski priekšstati un par cik te samanāmi pienesumi no kristīgās ticības? Atbilde, kā to redzēsim, varētu būt, ka saules dainās sastopami pavisam trīs atšķirīgi reliģiski-filozofiskie modeļi: seni archaiskais jeb pirmskristīgais, kristīgais, un sinkrētiskais, kur īpatnējā veidā abi sakausēti kopā. Bez tam, ievērojams skaits dziesmu izteiksmē ir tik skopas un saturā potenciāli tik daudznozīmīgas, ka nav iespējams tās droši un uzstājīgi pierakstīt vienai vai citai no šīm kategorijām.

Labs piemērs šīs saules un viņas saules dziesmu iztulkošanas grūtībām ir sekojošais teksts, kur redzams ka tas mūžs, ko cilvēks šai saulē nodzīvo, it tikai maza daļa no pilnā mūža plašākā nozīmē. Pēdējais ietveŗ arī pēcnāves dzīvi viņā saulē, tas ir, saules mūžu jeb mūžību. Šāds ticējums, kaut pilnam saskan ar kristīgās baznīcas mācību, nekādi nav uzskatāms kā tikai tai vien piederošs, jo tas ir sastopams arī visās indoeiropiešu pirmskristīgās reliģijās.

27760 (Rg Ķēči)
Šai saulē, šai zemē
Viesiem vien padzīvoju:
Viņa saule, viņa zeme,
Tā visam mūžiņam.

Visai izplatītā formula ar sauli un zemi vienā rindā šeit paplašināta, lai veidotu sevišķi uzsvērtu pretstatu starp šo sauli un viņu sauli. Savā ziņā varētu teikt, ka tā ir pilnīgāka kosmoloģiskā formula, kur abas − dzīvo un mirušo pasaule − jau katra pati par sevi ir divdaļīga, katra ar savu zemi apakšā un ar savu sauli augšā. Līdzīga doma skaisti izteikta citos vārdos, kur uzsvērts kontrasts starp saistībām ar miesīgo māti šai saulē, kas mūžības priekšā it kā sarūk un kļūst relatīvi īslaicīgas, un saistībām ar tās atvietotāju „mūža māti” − to saulīti, to zemīti, kur cilvēks pavadīs visu mūžību:

27729 (Lp Rāva)
Māte, māte, mana māte,
Ne tā mana mūža māte;
Tā saulīte, tā zemīte,
Tā ir mana mūža māte.

Ja konceptuālā plāksnē šai dziesmā izteiktais duālisms vienādi labi sakrīt ar seno un ar kristīgo domāšanas veidu, tad izteiksmes ziņā dziesma noteikti sveŗas uz archaisma pusi, jo saule un zeme kā mātes nekādā ziņā nav kristīgi priekšstati.

 

 

Atmaksa viņā saulē par šai saulē padarīto

 

Dažādu konfesiju reliģiskās autoritātes mēdz tikumīgu dzīvi šai saulē motivēt galvenokārt ar bailēm no pēcnāves sodības. Tāda doma tekstuāli atrodama arī dainās: „Šai saulē dzīvodami, Bīstamies viņas saules” (27759). Šāda bīšanās visumā saskan ar kristīgās baznīcas no kanceles sludinātām bailēm par grēku un kristietības (kā arī jūdaisma) veicināto vainas kultūru. Dainās biežāk gan samanāma ir senā latviešu tikumības izpratne, kas stipri vien līdzīga seno romiešu jēdzienam par virtutes. Vadoties pēc dainu tikumības principa, cilvēks dara labu tamdēļ vien, ka viņa paštēls, personīgā integritāte un goda prāts to prasa, tamdēļ vien, ka tikumiskam cilvēkam tā piederas. Tas tomēr neizslēdz apstākli, ka tikumību spēkā uztur arī ārēji spēki, bet tie seniem latviešiem šķiet vairāk balstījušies uz kauna nekā uz vainas izjūtām. Tādā vidē cilvēks pieturas sabiedrības diktēto normu ietvaros aiz kauna no citu izsmiekla un kritikas, aiz kauna no ļaužu valodām, kas celtu tam negodu. Tās tātad ir bailes no šīs saules cilvēcīgi sabiedriskām sankcijām vairāk par bailēm no dievišķā soda pēc nāves.

Senā latviešu tikumības izpratnē cieņa pašam pret sevi plaši vispārināma arī uz visu dzīvo un nedzīvo radību. Cilvēks nedrīkst augstprātīgi uzskatīt sevi kā pārāku par citām būtnēm vai pat nedzīvām lietām − arī pret tām jāizturas ar cieņu un saudzību: „Ir sunītis Dieva laists, Ir guntiņas pagalīte”. Taču, kā jau vairākkārt uzsvērts, dainu tradicijā atrodamas dažādu vēstures periodu kā arī atšķirīgu ideoloģisko noslieču pēdas, ieskaitot sinkrētiskus veidojumus, kur kopā sadzīvo pirmskristīgie ar kristīgiem priekšstatiem. Ja dažā dziesmā sunītis un pagalīte ir saudzējami vienkārši tāpēc, ka tā ir labi un tā tikumīgam cilvēkam piederas, tad citā variantā gluži tā pati konkrētā pamācība var būt motivēta ar bailēm no iespējamas sodības viņā saulē. Bailes gan šeit nav izteiktas tik skaidri un tieši kā iepriekš citētajā rindā „Bīstamies viņas saules”, tomēr tāda kā planējoša drauda sajūta ir samanāma, kas nāk no neziņas par to, kas viņā saulē īsti sagaidāms:

54938 (Rg Ropaži)
Ne sunīti kājām spēru,
Ne degošu pagalīti.
Šai saulē gana labi,
Viņu sauli nezināj’.

Atgadās arī, ka dziesma nepauž neko vairāk par vienkārši pragmatisku piesardzību − šī saule, kas ir pazīstama, dabiski ir mīļāka par nepazīstamo viņu sauli, un tādēļ viegli saprotams, ka cilvēks neizjūt nekādu īpašu steigu no šīs saules šķirties. Vārds „mīlē” sekojošā dziesmā nebūtu uztveŗams savā parastā aktīvā, bet drīzāk gan pasīvā nozīmē, kā jau tas pa retam atrodams arī dažās citās dainās. Pirmā rinda šeit būtu sinonīma rindai „Mīļa man šī saulīte” un otrā − rindai „Viņa saule man nemīlama”:

27370 (Dv Krustpils)
Mīlē mani šī saulīte,
Viņa saule nemīlēja:
Šī saulīte man zināma,
Viņa saule nezināma.

Veselā ducī līdzīgu dziesmu par tādiem, kam „šai saulē laba dzīve”, pieminēti vēsturiski vismaz aptuveni datējami priekšstati, vārdi vai reālijas, kas atļauj dziesmā teikto saistīt ar vēsturiskām liecībām un dokumentiem. Septiņas no šīm dziesmām, kur minēti stārasti, vagari, junkuri un vācu kungi, redzami saistītas ar klaušu laikiem. Šī relatīvi vēlīnā vēstures posma dēļ tur izceltā kodola doma varētu būt galvenokārt kristietības iespaidota: visi tie, kam nepelnītu sabiedrisko privilēģiju dēļ „šai saulē laba dzīve”, būtu uzskatāmi par grēciniekiem, un viņu dvēselei viņā saulē būs par šiem grēkiem jāatmaksā ar īpašiem grūtumiem. Taču „grēki” dainās pieminēti tikai izņēmuma kārtā un daļēji pat ironiski. Bez tam jau 1550. gadā S. Münsters liecinājis, ka, laizdami mironi kapā, latvieši to uzrunājuši ar vārdiem: „Ej uz citu pasauli, kur tu valdīsi pār vāciešiem, kā viņi šeit pār tevi ir valdījuši” (Šmits, 1932:775). Ņemot vērā, ka vēl 16. un pat 17. g.s. (ja ticēt baznīcu vizitāciju un citām sūdzībām) latviešiem kristīgā ticība kā pārdzīvota pārliecība bija vēl stipri sveša, tad šo pēcnāves simetriskās atmaksas motīvu tik pat labi varētu uzskatīt kā senu priekšstatu, kas savā būtībā radniecīgs senindiešu karmiskās atmaksas domai.

31895 (Rg Madliena)
Vāciešam kundziņam
Šai saulē laba dzīve;
Jau viņā saulītē
Dvēselīte mālus mīs.

Blakus vāciešiem kā valdošās iekārtas privileģētai apspiedēju šķirai, līdzīgas dainas pelnītu atmaksu par šīs saules priekiem (vai vismaz bēdīgāku dzīvi viņā saulē) paredz arī „brendavīna dzērājam” (56381) un „tabaciņa pīpmaņam”, resp. tādu netikumu piekopējiem, ko mūsu dienās mēs dēvētu par no drogām atkarīgiem jeb par narkomāniem vārda plašākā nozīmē:

34327 (C Ērgļi)
Tabaciņa pīpmaņam,
Šai saulē laba dzīve;
Jau viņā saulītē,
Paparkstiņas jāpīpē.

Tā kā dzeršana un pīpēšana ir individuāli paradumi ar izteikti hedonistisku noslieci, tad to tiešā vai netiešā nosodīšanā varētu saskatīt mazliet puritānisku noslieci, kas savukārt vedinātu domāt par pēcreformācijas laiku kā vēsturisko šo dziesmu izcelšanās posmu. Taču tieši šīs dziesmu grupas gadījumā ir iespējams diezgan precīzi noteikt agrāko iespējamo datumu, kad šādas dziesmas būtu varējušas rasties, vismaz tai

formā kādā tās pierakstītas. Tas tamdēļ, ka tur pieminētie specifiskie produkti − tabaka un brandavīns − ir vēsturiski datējami, tā pat kā ir datējamas atsauksmes uz vēsturiski dokumentējamiem pasliktinājumiem latviešu zemnieku klaušu pienākumos.

Kā tabakas tā brandavīna izplatīšanās Latvijā aizsākās ar pirmsindustriālo manufaktūru ieviešanu muižās 18. gadsimtenī. Kas attiecas uz tabaku, tad pēc Amerikas atklāšanas tā Eiropā izplatījās dažādos vēsturiskos posmos un dažādos paveidos, kā, piemēram, šņaucamtabaka Francijas galmā, pīpes tabaka Holandē, kožļājamā tabaka starp angļu jūrniekiem utt. Pēc E. Dunsdorfa (1973:532) ziņām jau 1780. gadā Veselauskas muižā ierīkota tabakas pārstrādāšanas manufaktūra, un tādas vēlākos gados ierīkotas arī vairākās citās vietās Latvijā. Būtu interesanti ja kāds vēsturnieks salīdzinātu dainu materiālus par tabaku ar sīkākām vēsturiskām ziņām par tabakas izplatīšanos Baltijas telpā un tās pieejamību latviešu zemniekiem.

Kas attiecas uz spirta, degvīna vai brandavīna tecināšnu (vācu Branntwein burtiski nozimē degvīns), tad tā Latvijā plašāk sākās arī 18. g.s. otrajā pusē kā nozīmīgs jauns blakusienākumu avots muižniekiem un mācītājiem, šim nolūkam, protams, izmantojot zemniekus kā pilnīgi brīvu darba spēku. Zemniekiem tas neizbēgami uzlika arvien paaugstinātas klaušu un pienākumu nastas pret muižu (Dunsdorfs, 1973:87; 519-524). Degradējošies dzīves apstākļi, līdz ar daudzo muižas krogu atvēršanu, sāka tautā strauji izplatīt daudz smagākus alkoholisma paveidus par tiem, kas bija pazīstami pirms tam, tā radot lielu sabiedrisko postu.

56381 (C Kosa)
Brendavīna dzērājam
Šai saulē laba dzīve;
Tur viņā saulītē
Ellē kājas karājās.

Stipro brandavīnu iedzēris, cilvēks uz brīdi varēja it kā ķīmiski izrauties no savas drūmās dzīves. Taču krogos piedāvātais spirts sniedza alkoholu daudz koncentrētākā formā par latviešiem pierasto alu, tā veicinot un paātrinot fizioloģisku atkarību no šīs drogas. Alkoholismu veicināja vēl iespēja iegādāties alkoholu vai katru dienu, salīdzinājumā ar senākiem laikiem, kad alkohols bija pieejams tikai augstos svētkos un uz īsu laiku, kad mājās bija izbrūvēts alus. Sākot ar 18. g.s. otro pusi tamdēļ iespējams datēt arī visas citas dainas, kur runāts par žūpības postu, par krogus dzērājiem utt.

Atsevišķā nogrupējumā būtu minamas trīs dziesmas, kur izteikts pieviltu meitu vēlējums, lai puišiem, kas šai saulē tās vai nu pavedinājuši vai vienkārši izbrāķējuši, par saviem nedarbiem viņā saulē būtu jāatmaksā. Izteiksmes ziņā te veidojas vesela stilistisku nokrāsu skāla: no freidiski metaforiskas, kā sekojošā citātā, cauri izvairīgai un netiešai („Vīzīgam puisīšam”, 42580) līdz brutāli naturālai (35372):

6262 (Rg Nītaure, Sigulda; C Cēsis)
Gredzeniņa vilcējam
Šai saulē laba dzīve;
Tam viņā saulītē
Caur gredzenu jāložņā.

Kamēr ložņāšana caur gredzenu kā metaforiska atmaksa viņā saulē neizklausās vēl īpaši smaga vai nopietna, pārējos variantos minētā mālu mīšana, vai nu ar degunu, vai citu atbilstošu ķermeņa daļu, vēlēto atmaksu jau iztēlojas daudz smagāku.

 

 

Elle kā viņas saules soda vieta

 

Ļoti īpatnējs ir formulējums par elli kā to vietu kur pēc amata vai nodarbošanās apzīmēti ļaundari nonāks viņā saulē, jo tas netieši norāda uz elli kā vienu no vairākām iespējamām viņas saules sastāvdaļām:

31494
Stārastam, vagaram
Šai saulē laba dzīve
Tur viņā saulītē
Ellē kājas karāsies.

Tas ir gluži tas pats sods, ko jau agrāk redzējām novēlētu arī „brendavīna dzērājam”. Tuvu līdzīga iepriekšējai ir vēl dziesma 31492, kas beidzas ar rindām: „Jau viņā saulītē Elles dores virināja”. Pats vārds „elle” latviešu valodā ir ģermānisms, un priekšstats par to kā ugunīgu moku vietu atbilst populāram stereotipam, kas bija izplatīts visā kristīgā Eiropā kopš Vidus laikiem. Elles mocības kā atmaksa par šīs zemes grēkiem ir viena no kristīgās baznīcas pamata dogmām (par kuŗu nepārspējami dzīvu un detalizēti traģikomisku literāru aprakstu sniedz īru rakstnieks Džeimss Džoiss savā romānā Portrait of the Artist as a Young Man − James Joyce, 1916/1977). No šī viedokļa izejot, dziesmas, kur pieminēta „elle” tad varētu uzskatīt vai nu kā kristietības iespaidotas, vai kā sinkrētiskus sakausējumus starp kristīgiem un pirmskristīgiem ticējumiem.

Taču te jāatceras, ka pati pamata doma par atmaksu viņā saulē nekādā ziņā nav ekskluzīva kristīgo ellei vien, jo reti kāda ticība iztiek bez bailēm no pēcnāves atmaksas par grēkiem un noziegumiem. Te sastopamies ar ļoti seniem priekšstatiem par cilvēku rīcības tālejošām sekām, kādi ir netikvien judeokristīgā pēcnāves divdaļība starp elli un paradīzi, bet arī sengrieķu atšķirība starp viņsaules drūmo Aīdu un brīnišķīgajiem Elizeja dārziem, senindiešu jēdziens par karmu kā pasaules līdzsvarojošu likumību, utt. Sengrieķiem klasiskā laikmetā un pat jau Homēra laikos bija pazīstama doma par šīs saules pārkāpumu izpirkšanu ar mūžīgu sodu veļu valstībā kā, piemēram, Sisifam savu akmeni katru dienu no jauna pret kalnu veļot, vai Danaīdam mūžīgi lejot ūdeni caurā mucā, utt. Tādēļ atmaksas doma pati par sevi varētu arī būt mantojums no senseniem indoeiropiešu laikiem, neatkarīgi no Bībeles iespaidiem. Bez tam, kā latviešu tā lietuviešu pasakās pazīstams sensenā baltu velna mājoklis purvos vai akačos (Gimbutas, 1970; Ivanovs un Toporovs, 1973), tātad − arī kaut kur zem kājām, kaut kur chtoniskos dziļumos, situēts vertikalitātes negatīvā polā, tikai saistībā ar ūdeni, ne uguni, kā primordiālo elementu. Dainu četrrindes lakonisma dēļ tad tā arī nekad neuzzinām, kāda tieši ir bijusi iztēlota šī elle, kuŗā dažam jau tagad kājas karājas, jeb kuŗas durvis tam lemts būs virināt pēc nāves.

 

3. Viņa saule

 

No 24 atsevišķi numurētām dziesmām, kas piemin viņu sauli, tikai deviņas runā par viņu sauli bez līdztekus šīs saules piesaukšanas. Vairāki no šiem tekstiem satur ļoti senus un archaiskus priekšstatus, kā sekojošā dziesmā izteikto domu, ka šai saulē gādājot par krustbērnu cilvēks izpelnās sev „kāju āvēju” viņā saulē:

1289 (Md Cesvaine)
Ceļu mēru, dubļus bridu,
Krustdēliņa pelnīdama:
Būs viņā saulītē
Man kājiņu āvējiņš.

Varētu gan aizbildināties, ka krustbērns šeit apzīmēts ar vārdu, kas it kā saistās ar kristīgo ticību, tomēr tiesiskās aizgādniecības atbildība, ko vēl līdz 20. g.s. sākumam par bērnu uzņēmās krusttēvs un krustmāte vecāku nāves gadījumā, ir noteikti senāka par kristīgās ticības ieviešanu Latvijā. Kristīgā baznīca tikai pieprasa, lai krustvecāki palīdzētu gādāt par bērna morālo un reliģisko audzināšanu kristīgā garā, kamēr krustvecāku kā aizgādņu loma bāreņiem saistās ar seniem laicīgiem tiesiskiem priekšrakstiem un sabiedribas paražām. Īpatnēji senatnīga šķiet arī simetriskā attiecība krustbērna un krustvecāka starpā: kamēr krusttēvs vai krustmāte uzņemas pienākumu gādāt par bērniņu šai saulē, bērnam par to būs jāatmaksā ar īpašu gādību un pakalpojumiem viņā saulē. Tādi aizmūža reciprocitātes pienākumi pret krustvecākiem kristīgās baznīcas tradicijām ir sveši.

Uz archaiskiem laikiem šķiet atsaucamies arī apbedīšanas veidi, par kādiem runā sekojošā dziesma par to pašu kāju aušanas tēmu viņā saulē:

49721 (Dv Preiļi)
Māmiņ’, maņ nūmierdama
Līc kuojiņu galiņā!
Es viņā saulītē
Byuš’ tev kuoju avējiņa.

Kaut bez konteksta grūti spriest, tieši par kādiem konkrētiem apstākļiem šeit runāts (par māti, kas kopā ar bērnu dzemdībās mirusi? par meitu, kas nomirusi pirms mātes vai pēc mātes?), rinda par apglabāšanu mātei pie kājām liek domāt par dzelzs laikmeta visai dzimtai kopējiem apaļiem kapu kalniņiem. Šādā kontekstā tad arī viss priekšstats par bērnu vai krustbērnu, kas pēc nāves kalpos kā „kāju āvējs” viņā saulē, pieņem krietni senatnīgu nokrāsu.

Starp dziesmām, kas apdzied viņu sauli pašu par sevi, bez kontrasta ar šo sauli, daža savā izteiksmē ir tik skopa, ka bieži ir krietni vien jālasa starp rindām, lai īsti izprastu, par ko tur runāts.

4669v4 (Jk Sēlpils)
Valkāj’ pate, sveša māte,
Manu sūru pelnījumu.
Kad tu dotu, es nejemtu
Ne viņā saulītē.

Dziesmā noprotama bārenes sūdzība par to, ka sveša māte nav tai sagādājusi pienācīgas drānas, kaut bārene ar savu sūro darbu būtu tās godīgi nopelnījusi. Citi šīs dziesmas varianti runā par brāli, kas māsai nav pietiekoši atmaksājis par viņas jaunības dienās nopelnīto tiesu. Kā zināms pēc jau 13. g.s. kodificētām latviešu cilšu tiesībām, dēli mantoja tēva zemi un mājas, kamēr māsa savu mantojuma daļu − pūru − saņēma kustamās mantās (Švābe, 1953a: 12; 1953b:83). Abos gadījumos bārene piedraud vai nu brālim vai pamātei pašas likumīgi nopelnīto neņemt pretī, ja arī tai tas tiktu dots, vai nu viņā saulē, vai „Dieva galda galiņā”. Māsa vai bārene šeit tik dziļi izjūt brāļa vai svešas mātes krāpšanos un skopumu, ka teicās nepieņemt izlīdzināšanos un − domājams − nožēlu par padarīto, pat ne pēc nāves. No tā izprotams, ka viņā saulē katram būtu paredzēts kompensēt par visiem pienākumiem, kas šai saulē palikuši nepildīti, un atmaksāt visu, kas citiem palikts parādā. Drauds šai saulē atņemto tiesu no parādnieka neņemt pretī pat viņā saulē šeit samanāms kā ļoti nopietna lieta, no kā noprotams, ka nespēja savam parādniekam atmaksāt viņā saulē radīs dvēselei smagu nenokārtotu pienākumu nastu. Tas būtu kaut kas ļoti līdzīgs tam, ko hinduismā izprot ar nenokārtotām karmiskām saistībām iepretim tiem, kam šīs saules dzīvē darīts pāri.

Tādas dziesmas, kuŗās viņa saule jeb tā saule iztēlota kā labāka un vieglāka par šo sauli, vienādi labi varētu atbilst kā kristīgai, tā pirmskristīgai seno latviešu reliģiskai pārliecībai, kur pirmā nāvi uzskata kā atbrīvošanu no šīs saules ciešanām, bet otrā − kā vecam cilvēkam pilnīgi dabisku un vēlamu pāreju uz citu esamības fāzi tad, kad šīs saules ceļš ir ticis līdz galam nostaigāts:

49323 (Vlk Smiltene)
Man māmiņa nokususi,
Šai saulē staigādam(a).
Ej, māmiņ’, tai saulē,
Tur tev būs viegla dzīve.

Viena pati atsevišķa dziesma piemin viņas saules daudzināšanu, bet tomēr nesniedz jebkādas tuvākas detaļas par turienes apstākļiem, kas varbūt nav pārsteidzoši, ņemot vērā, ka neviens no turienes nav atgriezies, lai tos aprakstītu:

27759v1 (Dv Krustpils)
Šai saulē dzīvodams,
Viņu sauli daudzināju;
Šī saulīte ciemoties,
Viņa mūžu nodzīvot.

Vienīgā dziesma, kas uzdrošinās kaut ko konkrētāku pateikt par viņu sauli, attēlo to kā nemīlīgi klusu, bez putnu dziesmu skaņām, un šis raksturojums to padara stipri līdzīgu sengrieķu Aīdai jeb ēnu pasaulei (Hāidēs burtiski nozīmē „neredzamais”, „briesmīgais”):

27693 (V, K, Z)
Gana laba viņa saule,
Nemīlīga dzīvošana:
Ne dziedāja sīki putni,
Ne kūkoja dzeguzīte.

Saules dainās manāmā nostājā iepretim nāvei un viņai saulei var parādīties arī mazliet makabrs humors. Rietumeiropas populārā fantāzijā jau sākot ar Vidus laikiem iemīļota un izplatīta bija šausminošā iztēles aina par tārpiem, kas katru sagaida kapā un kas mūsu grēcīgās un pasaulīgi baudkāres miesas grauzīs pēc nāves. Latviešu tautas dzejā tā pati doma pārvērsta humorā (kaut melnā), riebīgos tārpus pārvēršot daudz mīlīgākos kukainīšos un situācijā negaidīti ievedot kukainīšu, ne paša mirstīgā cilvēka viedokli:

49412 (Rg More)
Visi zemes kukainīši
Gaida mani nomirstam:
Gaida mani nomirstam,
Viņā saulē aizejam.

Kopsavilkumā varētu teikt, ka viņa saule dainās attēlota pārsvarā klusinātos toņos, bez pārāk skaļiem akordiem un bez pārāk sabiezinātām krāsām − ne pārāk šausminoties par šai saulē nodarīto pārkāpumu atmaksu, nedz arī iztēlojot viņu sauli kā īpaši skaistu vai pievilcīgu. Vispārējās pārdomās par šīs saules dzīves īsumu, kopiespaids ir par rēnu un stoisku rezignāciju iepretim cilvēka mirstībai kā neizbēgamai nolemtībai, kur pa laikam ieskanas pa rūgtākam piesitienam, vai uzplaiksnī pa melnā humora dzirkstij. Vairākkārt pavīd mierinošā doma par pasaules augstāku taisnību, kas mūžības priekšā izlīdzinās šīs saules dzīves netaisnības, kā arī doma par grēku atmaksu ar soda izpildīšanu pēc nāves. Kaut dziesmu par šo sauli un viņu sauli nav sevišķi daudz, savā gleznainā vienkāršībā tās nereti ir dziļi aizkustinošas, un izjūtas ko izraisa nāve kā cilvēka mūža pēdējā un sāpīgākā nolemtība tur spēcīgi izteiktas īsos un skopos vārdos.

 

 

4. Saules ceļš no šīs saules uz viņu sauli

 

Latviešiem, tā pat kā daudzām citām tautām, diena simboliski ir pielīdzināta dzīvībai, un nakts − nāvei. Saulriets kā pārejas posms no vienas uz otru tamdēļ iegūst emocionāli un simboliski spēcīgu slodzi gan savā laika, gan telpiskās orientācijas izpausmē. Saulrieta brīdis, kā tūliņ to redzēsim, kļūst saistīts ar bēru un citiem rituāliem, kamēr visa tā debess puse, kur saule riet, ir tikpat kā universāli uztverta kā ieejas vārti mirušo valstībā. Dažās tautās, kā senajiem meksikāņiem, rietumu puse gan ikonografijā attēlota sakarā ar mēness tukšo fāzi, tomēr arī viņiem rietumi simboliski saistās ar nāvi (Soustelle, 1940:64). Nāves un dzīvības divdaļīgā iedalījuma ietvaros saule ir vienīgā redzamā būtne, kas šķiet brīvi kustamies starp dzīvo un mirušo pasauli. Saule katru vakaru it kā nomirst, lai otrā rītā atkal augšāmceltos. Katru vakaru tā dodas uz viņu sauli un katru rītu atgriežas no tās atpakaļ. Cilvēks šo ceļu veic tikai vienu reizi, pēc nāves un apbedīšanas, un nekad no tā neatgriežas. Tamdēļ tad, kad saulīte jau ir zemu, zemu, bārene lūdz saulei kā vidutājai aizvest simtu labu vakariņu savai māmuliņai, kas ir „tālu tālu”, tātad − jau viņā saulē. Teiksmainai Saulei pat tiek vaicāts, ko tagad dara māmuliņa, un Saule mirušo māmuliņu attēlo kā aizņemtu raksturīgos sieviešu darbos, gaidām, kad meita tai pievienosies (4369; 4370). Atraitnei asaras birst, noskatoties vien kā rieta saule pārtek pār tīrumu, kam nav vairs arājiņa, it kā domājot par saules tālāko ceļu uz turieni, kur mirušais vīrs tagad nokļuvis:

27881 (C Vaive)
Saulīt’ sārta norietēja
Pār atraiknes tīrumiņu;
Atraiknīte gauži raud
Saulītē lūkodama.

Buŗamos vārdos un rituālos rieta saule spēlē lielu lomu un simboliski no tās tiek prasīts, lai tā rietot aiznes sev līdz arī ļaužu slimības un kaites, lai tās tad iznīktu un izgaistu nāves valstībā (skat. Vīķe-Freiberga, 1995). Līdzīgi vakarā noejošai saulei, nāves briesmu brīdī cilvēks atrodas it kā pusceļā starp divām saulēm − šo sauli un viņu sauli. Tas izteikts ļoti neparastā un skaistā dzejas gleznā par līgaviņas gulēšanu divu sauļu starpā, kamēr tās jaunais vīrs bēdās un izmisumā raudādams apķēris viņas gultas stabus. Te tēlaini aprakstītas grūtas dzemdības, kuŗu laikā sieviete, jaunu dzīvību pasaulē laizdama, pati atrodas nāves ēnā:

1122 (Kld. Raņķi)
Gauži raud jauni vīri,
Gultas stabus turēdami:
Nu guļ mana līgaviņa
Div’ saulītes starpina.

 

 

Saules riets un apbedīšanas rituāli

 

Saistība starp saulrietu un nāvi ir tik cieša, ka kļūst pat ļoti svarīgi saskaņot apbedīšanas rituālus ar saules dienišķo ciklu. Vairākas bēru dziesmas miroņa mutē liek tik uzsvērtus un raižpilnus mudinājumus un atgādinājumus tikt apglabātam pirms saules rieta, ka apbedīšana „bez saules” uzskatāma jau vairāk kā nevēlama − tā kļūst pielīdzināma reliģiski rituālam aizliegumam, resp. tabū:

FS1425,148 (Jk Dignāja)
Nekavējat, neguļat,
Mani kapos aizvedat:
Ar saulīti, ar saulīti,
Bez saulītes nevarēja.

Tā pati steidzināšana un tās pašas bažas tikt apglabātam „ar saulīti” atkārtojas dažādos variantos vairākās dziesmās. Tur, kur tikko citētā dziesma saka „nekavējat, neguļat”, tur nākošā to pašu domu parafrāzē kā „steidzaties ... ko tik ilgi kavējat”. Tas norāda, ka katrā no šīm dziesmām paustā pamata doma nav gadījuma rakstura, bet gan visā tradicijā dziļi iesakņojusies. Katrs dziedātājs tikai atmiņā simboliski iekodēto kopējo domu atkodē un izsaka citādos vārdos.

27505 (Kld Kabile)
Steidzaties, bāleliņi,
Ko tik ilgi kavējat,
Lai es savu guļu vietu
Ar saulīti apraudzīju!

Pēdējā dziesmā miroņa izteiktā vēlēšanās savu guļas vietu apraudzīt sniedz šķietamu, virspusīgi paticamu motivējumu nokļūšanai kapsētā pirms saules rieta. Dainās tas ir diezgan izplatīts paņēmiens, kur kādai ricībai ar dziļu, nopietnu iemeslu tiek sniegti it kā virspusīgāki vai pat vieglprātīgāki izskaidrojumi. Dzejiskie attaisnojumi un pamatojumi, kas it kā „izskaidro” nepieciešamību bedības paveikt pirms saules rieta, dažkārt veidojas pat neloģiski, kas liecina, ka tādā dziesmā izteiktās vajadzības dziļākā simboliskā un reliģiskā jēga dziedātājam nav vairs bijusi pazīstama un pārdzīvota:

49518 (C. Rāmuļi)
Rokat mani pēcpusdienas,
Kad saulīte zemu iet,
Tad būs laba gulēšana
Mitrajā zemītē.

Senatnīgi simboliskā motivācija apbedīšanai pirms saules rieta te aizstāta ar izdomātu iemeslu (konfabulāciju), kas nav ne jēdzieniski pārliecinošs, ne dzejiski izteiksmīgs, jo gulēšana mitrajā zemītē izklausās vairāk atbaidoša nekā „laba” vai pievilcīga. Palikusi tikai atmiņā iekodētā pavēle par pareizo aprakšanas laiku „pēcpusdienas”, un tas simboliski ļoti piemēroti varētu būt bijis tēmēts, lai notiktu apmēram tad, kad saule jau taisās uz rieta pusi. Īsto iemeslu, kamdēļ apbedīšana „ar sauli” ir tik ļoti svarīga, palīdz izprast citas bēru dziesmas no vispārējā dainu masīva (skat. arī 27526), kaut gan tajās tekstuāli it kā būtu teikts pilnīgi pretējais, jo tur uzsvērta vēlme tikt apraktam „priekš pusdienas”. Kaut arī zināma veida jēdzieniskas pretrunas dainu kopumā nav reta parādība, šai gadījumā tomēr „priekšpusdienas” dziesmas ir tikai leksiskā līmenī šķietamā pretrunā ar „pēcpusdienas” dziesmām. Savā dziļākā jēgā un būtībā tās visas ļoti labi saskan. Kopējā un fundamentāli svarīgā pamata doma te ir par veļu vārtiem, kas pēcpusdienā tiek aizslēgti ciet, un tā ir atestēta jo daudzos sekojošās dziesmas pierakstos:

27527 (Azp. Cīrava)
Rokat mani priekš pusdienas,
Pēc pusdienas nerokat,
Pēc pusdienas veļu bērni
Veļu vārtus aizvēruši.

Abi priekšstati jēdzieniski pavisam labi sakrīt, jo tēlaino veļu valstības vārtu aizvēršanu varētu iedomāties kā loģisku soli, pirms saule katru vakaru dodas projām. (Tas, ka dažos tikko citētās dziesmas variantos eņģelīši jau stājušies veļu bērnu vietā nebūt nemazina pārējo pierakstu ļoti seno raksturu). Uzsvērtais likums mirušo neguldīt zemes klēpī pēc saules rieta tātad atspoguļo senu reliģisku pārliecību, ka līdz ar saules rietu veļu vārti tiek aizslēgti ciet.

 

 

Svētvakara svinēšana un Saule kā dvēseļu ceļvede

 

Senais ticējums, ka mirušais noteikti jāgulda zemes klēpī pirms saules rieta, vairākās plāksnēs saskan ar tautā vēl šī gadsimta sākumā pazīstamo svētvakara svinēšanu, kas saistījās ar rituālu prasību pārtraukt darbus tūlīņ pēc saules rieta. Pie tam šī saistība nav izprotama tikai virspusīgi praktiskā plāksnē vien, kā kad modernie kapraču arodbiedrības locekļi atteiktos savus darba pienākumus veikt pēc darba līgumā paredzētām darba stundām. Visiem pazīstamas bāru dziesmas no klaušu laikiem, kur svētvakara nedošana darbiniekiem skaidri uzsvērta kā nopietns morālo normu pārkāpums un svētuma izjūtu nonicināšana:

31659 (Jk Elkšņi)
Ej, Saulīte, drīz pie Dieva,
Dod man svētu vakariņu;
Bargi kungi darbu deva,
Nedod svēta vakariņa.

Svētvakara svētīšana bija viena no zīmīgākām un noturigākām latviskām tradicijām, un par to liecina jau Vecais Stenders, 1789. gadā publicētajā pielikumā savām Pasakām un stāstiem. Tur pie saules pakāpos (resp. svētvakarā) aizliegtiem darbiem un rīcībām viņš pieskaita: vakaros slaucīt istabu, sukāt galvu, mazgāt muti, skatīties spogulī, svilpot (Johansons, 1975: 382). Neatkarīgas un tiešas liecības par saulrietu kā ik vakaru svinamu brīdi sniedz arī vesela rinda tautas ticējumu, kas pierakstīti vēl relatīvi nesen:

Kad saule patlaban noriet, tad ir saules pakāpi. Veci ļaudis svinēja saules pakāpus: atlika darbus, atpūtās, atgūlās, līdz kamēr istabā ienesa uguni. Tā darīja visu cauru gadu, ik vakara... (K. Pētersons, Raņķi, Ticējums Nr. 26316, P. Šmits, 1940, 3. sēj., kursīvs mans).

Saules pakāpus, saules apakšas, saules pakrēšļus, pelēko vai sirmo stundu latvieši vēl svinējuši līdz pat mūsu gadsimteņa sākumam, it īpaši, šķiet, Kurzemē. P. Šmita publicētie tautas ticējumi diemžēl nesniedz nekādu ziņu par katras vienības pierakstīšanas datumu, tā kā grūti spriest, vai vairākos ticējumos minētie izteicieni kā „vēl tagad” attiecas aptuveni uz sējumu sagatavošanas laiku trisdesmito gadu beigās, vai arī uz pierakstīšanas laiku, kas varētu būt bijis vairākus gadu desmitus iepriekš:

„Teicēja vēl tagad svinot novakares jeb saules pakāpus: nedzīvājot [t.i., nestrādājot], kad saulīte laižas zemē. Kas bija godīga, tā nevērpa”. (Ķilevice, Saldus. Ticējums Nr. 26322, P. Šmits, 1940, 3. sēj., kursīvs mans).

Šai ticējumā pieminētam vērpšanas aizliegumam dota arī māņticīga motivācija, vadoties no simpātiskās maģijas likumībām: „Ja meitas vakarā krēslā vērpj, aitām līdz ar pavedienu sagriežas zarnas” (ticējums Nr. 26366) − vai „aitas dabū slimību − griezties riņķī” (Nr. 26337). Citkārt vērpšanas aizliegums novests tiešā sasistībā ar sauli pavisam dīvainā veidā: „Saulei rietot, nedrīkst vērpt, tad saulei kājas novērpj” (Nr. 26319, jau citētā Nr. 26316 noslēgumā un vairākos citos). Šī neparastā priekšstata dziļāko nozīmi laimīgā kārtā palīdz izskaidrot tie ticējumi, kas skaidri pasaka, kāpēc saules celiņš ir jānosvētī: „Saules celiņu svētīja, tādēļ, kad mirušo dvēsele iet projām, tad dvēseles ceļš tiekot svētīts” (Nr. 26325). Tā ir ārkārtīgi svarīga atziņa, kas palīdz izprast ļoti plašu folkloras materiālu loku. Saules ceļš uz viņu sauli ir jāsvētī tādēļ, ka pa to pašu ceļu jāaiziet arī mirušo dvēselēm. Saulrieta darbu aizliegums tātad iet daudz tālāk par tīri sadzīviskām parašām un sakņojas nopietnās reliģiskās pārliecībās, kas uzskatāmas kā atlikumi no ļoti sena Saules kulta. Tiesa, vienā līmenī saules riets kalpo tikai kā debesu pulkstenis, kas iezvana oficiālās darba dienas beigas, kā par to liecina liels skaits t.s. chronoloģiskās saules dainu. Tomēr šī regulācija nav tikai sabiedriskā plāksnē vien motivēta, bet atspoguļo izjūtu par augstākiem kosmiskiem likumiem kā pasaules iekārtas noteicējiem dievišķā plāksnē. Kad daina saka „Noiet saule vakarā, Nu ļaudīm svēts vakars” (27872 uc), tad svēts vakars ir jāsaprot gluži burtiski, kā dienas noslēgums, kam piemīt sakrāla nozīme. Tamdēļ visas tās daudzās klaušu laiku dziesmas, kas prasa no saulītes svētvakaru, nav izprotamas tikai sadzīves plāksnē vien, kā sociālā protesta dziesmas pret klaušu laiku ekspluatāciju (4374; 29263 un var.; 29269 un var.; 31659 un var; 31660; F69,735; F237,166; M1,261:3t uc). Strādināšana pēc saules ir smags pārkāpums ne tikvien pret sabiedrības normām, bet arī pret Visuma augstākiem likumiem.

Reliģiskā pārliecība, ka mirušie kopā ar rietošo sauli aiziet viņā saulē, dainās ir izteikta ne tikvien dzejiskā un netiešā veidā, bet pat gluži tekstuāli tieši un nepārprotami:

4110 (Rg Lielvārde)
Līdz ar sauli aizzalaida
Mana veca māmuliņa.
Saucin saucu, nedzirdēja,
Pakaļ teku, nepanācu.

Mirusī māmuliņa aiziet saulei līdzi uz turieni, kur to nevar vairs ne sasaukt, ne panākt, un fiziskā saule šeit nemanāmi un nesadalāmi saplūst ar teiksmaino, personificēto Sauli. Saulei te piemīt ļoti svarīga sakrāla loma, gluži tā pati, kas sengrieķu pazemes dievei Hekātei (Durand, 1969: 80) un vēlākos vēstures posmos dievam Hermejam, vai senēģiptiešu Tota un sengrieķu Hermeja sakausējumam (Campbell, 1968) − visi tie bija psīchopompos − dvēseles ceļveži tās pēcnāves ceļojumā uz viņu sauli. Šādā kontekstā visi saulrieta darbu aizliegumi atgūst savu sākotnējo sakrālo nozīmi un kļūst saprotami kā centieni atvieglināt dvēseles gaitu savā svarīgākā ceļojumā. Svētvakaru cītīgi svinot visu mūžu, cilvēks ik dienas atceras kopt savu dvēseli un atvēl arī tās prasībām savu tiesu ikdienas darbu steigā. Svētvakara svinēšana atļauj apziņai un uzmanībai kādu brīdi vērsties uz iekšu, uz dvēseles pārdzīvojumiem, kamēr citādi uzmanība visu laiku ir orientēta uz ārpasauli vien un piesieta materiālās pasaules prasībām. Sakopta dvēsele spēj miršanas brīdī doties taisnā ceļā pie Dieva, kamēr nesakoptai un svētvakaru visu mūžu nesvinējušai dvēselei tas būs grūti:

27593 (Md Patkule)
Aiz ko mana dvēselīte
Drīz pie Dieva nenogāja?
Ni svētīja svētdieniņas,
Ni saulītes noejot.

Kaut citētajā dziesmā ir jau ieplūdis arī tāds kristietības elements kā baznīcas pieprasītā svētdienu svētīšana, saulrieta svinēšana te paliek kā izsena reliģiska paraža, kam ar kristietību nav ne mazākā sakara. Gluži tā pat tas ir ar jau redzētām bēru dziesmām, kur mirušais norūpējies, lai nokļūtu kapsētā pirms saules rieta. Ja apbedīšana nav notikusi pēc visiem priekšrakstiem, tad var atgadīties, ka dvēselei jāgaida nākamais vakars, līdz Saule to aizved sev līdz uz viņu sauli:

27616 (Azp Alšvanga)
Gulēt man šo naksniņu
Kapsētītes maliņā:
Šī saulīte neizdeva,
Viņa labi nesaņēma.

Kādā līdzīga satura dziesmā (27618) sauli vai veļu bērnus gan izspieduši eņģelīši, un dvēselei būs visu nakti jāpavada krusta galiņā tāpēc, ka „Eņģelīši apgūluši, Debess vārtus aizvēruši”, tomēr pat tur pierakstītājs pievienojis piezīmi, kas nepārprotami šo aizmūža vārtu aizvēršanu savieno ar sauli: „N.B. Kad glabāšana nokavēta, saule jau nogājuse”.

 

 

Saules celiņa svinēšana māņticīgu iemeslu un ideoloģisku aizliegumu gaismā

 

Blakus dziļākai reliģiskai domai, ka saules riets un tam sekojošā krēslas stunda jāsvētī ar darbu pārtraukumiem tādēļ, ka tas ir svēts, pieturēšanās pie šī priekšraksta savā laikā mēģināta uzturēt arī ar māņticīgām bailēm par ļaunām sekām no dažādo aizliegumu neievērošanas. Pie šādām māņticībām pieder jau citētais biedinājums, ka no vērpšanas aitām zarnas sametīšoties grīstē vai atkal ka aitas tad nevarēšot gremot (Nr. 26334). Vēl sliktāk: „Kas nesvin saules pakāpus, tam nomirušam jānākot uz kapiem vērpt. Tā divas meitas, kuras nebijušas svētījušas saules apakšas, redzētas šūpājamies uz kapiem koka zarā” (Nr. 26327).

Zināma īpatnība pie saules pakāpu svinēšanas ir tāda, ka pārtraukums šķiet bijis vairāk domāts sieviešu darbiem nekā vīriešu, kas arī tekstuāli izcelts vairākos ticējumu pierakstos, kā piemēram: „Pa saules apakšām saimniece ļāva meitām atkrist: saules celiņš jānosvētī” (Nr. 26324). Līdzīgi tas ir saules dainās ar formuliskām divrindēm par spoļu tīšanu vakarā un par skalu dedzināšanu no abiem galiem, kas abas šīs rīcības izceļ kā pārkāpumus un sasaucas ar ticējumiem par vērpšanas aizliegumiem vakarā.

27594v2 (Jk Sērene)
Kad es būtu zinājuse,
Kā dzīvot šai saulē,
Netīt’ spoļu vakarā,
Nedegt’ skalu abu galu.

Vērpšana un spoļu tīšana bija meitām un sievām ziemas vakaros darāmi darbi un piederēja arī pie muižas uzliktām (un ļoti smagām) šķiedru pārstrādāšanas klaušām. Divos variantos viņa saule izcelta kā laba tieši ar to, ka tur šādi darbi nebūs vairs jādara (27594v1;v3). Citi varianti toties brīdina, ka viņā saule nebūs labi tām, kas vakarā šos darbus darījušas rituālā aizlieguma laikā (27594v4), vai pat runā par jaunu meitu „grēkiem” šai sakaribā (27594v5; 49535), kas norāda uz kristīgo priekšstatu iepludināšanu šai saules kulta kompozantē.

Saules pakāpu svētīšana, šķiet, apbrīnojami ilgi saglabājusies, ņemot vērā gadsimtiem ilgo šīs paražas apkarošanu no vācu mācītāju puses. Tā jau citētā 1789. gadā publicētā darbā G.F. Stenders, kā racionāls apgaismības laikmeta cilvēks, uzsveŗ, ka visus seno tradiciju aizliegtos darbus varot darīt mierīgi, bez bailēm par konsekvencēm, jo par to sagaidāmie sodi esot tīrā māņticība. Stenders apgalvo, ka „vellam pie visām šām lietām ne kāds darbs”, bet gan − domājams − daudz nopietnāka paveida nedarbi prātā! Taču ne jau tikai racionālā prāta apsvērumu dēļ vien Stenders vēršas pret absurdākiem un māņticīgākiem no saules pakāpu svinēšanai piedēvētiem iemesliem. Stenderam kā kristīgam teologam pretīga ir saules rieta svinēšana kā viens no sīkstākiem reliktiem no pirmskristīgās reliģijas kultiem. Viņš vienādi asi nosoda kā saules celiņa tā piektvakara (ceturtdienas vakara) svētīšanu, jo Dievs tādu svētīšanu neesot pavēlējis (resp. Bībelē par to nekas nav minēts) un tās īstais iemesls esot tikai latviešu zemnieku laiskums (Johansons, 1975:381). Tas ir gluži tāda paša kalibra arguments kā A. Pelšes attaisnojums Padomju laikā ievestam aizliegumam svinēt latviskos Jāņus − tas mazināšot vispārējo ražošanas jaudu „mūsu republikā” iepretim citām brālīgām republikām kur tie netiktu svinēti!

 

 

Noslēgumam

 

Par svētvakara svinēšanu varētu pamatoti teikt, ka blakus Jāņu svinēšanai tā būtu uzskatāma par vienu no īpatnējākām un vērtīgākām latvisko tradiciju vidū, kas diemžēl modernās dzīves iespaidā nu jau ir pilnīgi izzudusi. Tas tiešām žēl, jo sirmā stunda (vai kaut vai stundas ceturksnis!) sniedz psicholoģiski ārkārtīgi veselīgu pauzes, atelpas un atslābināšanās brīdi pēc smagas darba dienas, kad uzkrājies sasprindzinājums un nogurums no ilgstošas un intensīvas steigas un piepūles. Bez tam, šādu režīmu varētu uzskatīt par vēl mūsdienās noderīgu dvēseles kopšanas disciplīnu, kur cilvēks ik vakaru ziedotu laiku, lai atcerētos un apzinātu sevi kā garīgu būtni.

Arī dainu izpratne par divām saulēm kā divu eksistences fāžu iemiesojumu ir īpatnēji un savdabīgi latviska, bet arī tā mūsu dienās nav vairs īsti dzīva mūsu kopējā pasaules uztverē. No tās vairs palikušas tikai atsevišķas tautas dzejas kā sendienās visiem saprotama pasaules modeļa liecinieces. Tā kādā ļoti skaistā un gleznainā bēru dziesmā miršanas brīdis nostādīts paralēli dzimšanas brīdim, jo abos gadījumos cilvēka dvēsele ienāk jaunā pasaulē un jaunā eksistences posmā:

49519
Sagaid’ mani māmuliņa
Baltā linu palagā;
Nu saulīte sagaid’ mani
Baltā smilšu kalniņā.

Dzejisko paralēli starp dzimšanu un miršanu šeit pastiprina vēl otra paralēle starp māti un sauli. „Saulīte” šeit daļēji ir viņa saule, kuŗā mirušais tagad iegājis, daļēji jau arī personificētā Saulīte-māmuliņa, kas stājas miesīgās mātes vietā. Sevišķi skaista ir trešā metaforiskā paralēle starp kapsētas baltajām smiltīm, kuŗās tiek guldīts mironis, un baltajiem palagiem, kuŗos tiek saņemts jaunpiedzimušais zīdainis. Daina te izceļ pārliecību, ka cilvēks nekad nav viens un pamests, bet vienmēr mīļas gādības apņemts. Gādīga mīlestība sagaida tā ienākšanu šai pasaulē no matēs klēpja mātes rokās. Gādīga mīlestība pavada tā iziešanu no šīs saules un sagaida tā ieiešanu viņas saules mūžības valstībā.

 

 

BIBLIOGRĀFIJA

Adamovičs, Ludis (1956). Senlatviešu mitoloģija. Arvēds Švābe, Kārlis Straubergs un Edīte Hauzenberga-Šturma (red.), Latviešu tautas dziesmas (11. sēj., 557-576. lp).

Barons, Krišjānis un Henrijs Visendorfs (Wissendorff), (red). Latvju dainas. 6 sējumi. 1. sējums, 1.-4. burtnīca, Mitau (Jelgava): Draviņ-Dravnieks, 1894-95; 1. sējums, 5.-10. burtnīca, Rīga: Kalniņš & Deutschmans, 1895-98; 2.-6. sējumi, Sv. Pēterburga: Ķeizariskā Zinātņu Akadēmija, 1903-15.

Bērzkalne, Anna (1942). Dziesma par žēlumā nomirušo puisi. Rīgā: Latviešu folkloras krātuve.

Campbell, Joseph (1968). The masks of God: Creative mythology. New York: The Viking Press.

Cook, Arthur Bernard (1925). Zeus: A study in ancient religion (2.sēj.). Cambridge: Cambridge University Press.

Dunsdorfs, Edgars (1973). Latvijas vēsture: 1710-1800. Stokholmā: Daugava.

Durand, Gilbert (1969). Les structures anthropolologiques de l’imaginaire: introduction à l’archétypologie générale. Paris: Bordas.

Gimbutas, Marija (1970). Lithuanian Vélnias: The important pre-Christian god of the Balts. 2nd Conference on Baltic Studies. San José, CA.

Ivanov, V.V. & Toporov, V.N. (1973). A comparative study of the group of Baltic mythological terms from the root *vel. Baltistica, 9, 15-27.

Johansons, Andrejs (1975). Latvijas kultūras vēsture: 1710-1800. Stokholmā: Daugava.

Joyce, James (1916/1977). A Portrait of the Artist as a Young man. Norwalk, CT: Easton Press.

Krauss, T. (1929). Kā senāk šūdinājuši, pušķojuši un valkājuši cepures. Jānis Endzelīns un Roberts Klaustiņš (red), Latvju tautas dainas (4. sēj., 425-438. lp). Rīgā: Literātūra.

Muižniece, Lalita (1981). Linguistic analysis of Latvian death and burial folk songs, PhD. diss., University of Michigan. Ann Arbor, MI: University Microfilms International.

Pakalns, G. (1968). Par aizkapa pasaules lokalizācijas problēmu latviešu tautasdziesmās. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 10, 89-98.

Pakalns, G. (1988). Ceļa tēma latviešu bēru tautasdziesmās. J. Darbiniece (red.), Pasaules skatījuma poētiskā atveide folklorā (91-114. lp). Rīgā: Zinātne.

Soustelle, Jacques (1940). La pensée cosmologigue des anciens Mexicains: representation du temps et de l’espace. Paris: Hermann.

Straubergs, Kārlis (1956). Pie mūžības vārtiem. Arvēds Švābe, Kārlis Straubergs un Edīte Hauzenberga-Šturma (red.), Latviešu tautas dziesmas (9. sēj., 91-104 lp). Kopenhāgenā: Imanta.

Šmits, Pēteris (1932). Miršana un bēres. Jānis Endzelīns un Roberts Klaustiņš (red), Latvju tautas dainas (10. sēj. 769-788. lp). Rīgā: Literātūra.

Šmits, Pēteris (1940-1941). Latviešu tautas ticējumi. 4 sējumi. Rīgā: Latviešu folkloras krātuves materiāli A.

Švābe, Arvēds (1953a). Sērdieņu dziesmas. Arvēds Švābe, Kārlis Straubergs un Edīte Hauzenberga-Šturma (red.), Latviešu tautas dziesmas (2. sēj., 10-12 lp). Kopenhāgenā: Imanta.

Švābe, Arvēds (1953b). Mantojuma tiesības. Tur pat (2. sēj., 83-85. lp).

Vīķe-Freiberga, Vaira (1995). Maģiskā Saule: Buršana un buramie vārdis par sauli. Karogs, 6, 126-147.

Vīķe-Freiberga, Vaira un Freibergs, Imants (1988). Saules dainas. Montreal: Helios.

Vīķe-Freiberga, Vaira un Freibergs, Imants (1991). Saules dainas. Rīgā: Grāmata.

 

 

 

 

PAR VAIRU VĪĶI-FREIBERGU

 

Gara spēks izaug no īpaša apziņas stāvokļa, kam pirmais priekšnoteikums ir iekšējais līdzsvars un saskaņa: spēja sadzīvot pašam ar sevi un citiem, spēja saskatīt savu piederību arī kādai augstākai kopībai.

Vaira Vīķe-Freiberga. Pret straumi. (Helios, 1993)

 

Vairu pirmo reizi satiku 1957. g. vasarā Kanādā. Manuprāt, viņa ar savu pienesumu 2x2 jaunatnes semināros, savu zinātnisko darbu Kanādas sabiedrībā un publikācijām JG ir daudzus trimdas jauniešus pievērsusi latvietībai. Ar runām un grāmatām viņa savukārt ir veicinājusi diskusiju un lasīšanas kultūru visā latviešu sabiedrībā. Apbrīnojams ir tas, ka Vaira Vīķe-Freiberga to spējusi panākt ar gara spēku vien − bez apvainojumiem, slepeniem dūrieniem, pagātnes grēku piesaukšanu. Labi atceros pirms gadiem pieciem saules apspīdētu pēdējo trimdas vasaru 3x3 nometnē ASV. New York Times un citas avīzes katru dienu rakstīja par Latviju. Karogs jau bija rehabilitēts un Freibergu Kārlis tur bija savu roku pielicis. Katru rītu ar sauli gaidījām Ņujorkas avīzi un ziņu, ka augšām cēlusies Jāņa Raiņa Latvija kā taisnības un kultūras valsts. Gribējās sameklēt telefona būdiņu kalnos un piezvanīt un pateikties Mārai, Jānim, Imantam, Vairai un citiem par cietokšņa noturēšanu.

Vaira pastāvīgi strādā kā profesore Montreālas universitātes psicholoģijas nodaļā, kur viņa maģistrandiem un doktorandiem pasniedz zinātnes teoriju un epistemoloģiju, kā arī kursus bakalaura līmenī par psichofarmakoloģiju un eksperimentālo psicholingvistiku. Kopš ievēlēšanas Kanādas karaliskajā zinātņu akadēmijā (Royal Society of Canada) 1990. gadā viņa darbojas šīs organizācijas valdē.

Pēdējos divus gadus (1993-1995) viņa bijusi pētniecības atvaļinājumā, pateicoties Kanādas Killama pētniecības stipendijai. Projekts, kas izpelnījās viņas Killama stipendiju, saucās „Dzejas loģika”, plašs pētījums par dainu četrrindes iekšējo struktūru. Sagatavošanā par to ir zinātniska grāmata angļu valodā, The Logic of Poetry, no kuŗas atsevišķas nodaļas jau ir publicētas Baltijas studiju apvienības žurnālā (Journal of Baltic Studies) un Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstīs. Top arī otra zinātniska grāmata angļu valodā, bāzēta uz Vairas pēdējo gadu darbu sērijas par gaŗākām dziesmām latviešu folklorā un par principiem, pēc kuŗiem veidojās pantu secība šādās dziesmās.

1989. g. „Helios” izdevumā iznāca grāmata Dzintara kalnā, apceŗu krājums par latvju dainām. 1993. gadā apgāds „Zvaigzne” Rīgā izdeva šo grāmatu mazliet pārstrādātā 2. izdevumā ar Latvijas pareizrakstību, 10 000 eksemplāru metienā. 1993. g. „Helios” apgādā Montreālā iznāca Pret straumi, Vairas runu un eseju krājums par latvietību, ar Imanta Freiberga fraktāļu ilustrācijām.

Latviešu sabiedrībā Vaira daudz teikusi 18. novembŗa svētku runas (šogad Filadelfijā, pērn Ņujorkā), publicējusies periodikā un pa laikam kopā ar vīru vadījusi folkloras vai garīgā spēka ievirzes 3x3 nometnēs ASV un Latvijā. Dēls Kārlis nu jau piecus gadus dzīvo un strādā Latvijā kā žurnālists, un abi viņa vecāki bieži apciemo Latviju. Latvijā pēdējo gadu laikā Vaira ir teikusi runas un referātus daudzos zinātniskos kongresos un Kultūras akadēmijā, piedalījusies kā konsultante divos „Baltica” folkloras festivālos, darbojās kā Latvijas Universitātes etniskās kultūras centra „krustmāte” un padomniece, un bijusi aktīva savas korporācijas „Spīdola” Latvijas kopas dibināšanā.

Šajā JG numurā publicējam nodaļu no topošās grāmatas Saule, pasaule, viņsaule, kas būs trešā pēc skaita Saules dainu sērijā. Sērijā vēl paredzēti Saules balsi − notis un teksti saules dziesmām, un Teiksmainā saule, par mītoloģiskās Saules motīviem un tēmām.

L.Z.