 Voldemārs Avens (kreisā pusē) un Andris Grīnbergs Gugenheima muzejā Klēs Oldenburga izstādē. Foto: I. Avena |
Jaunā Gaita nr. 204, marts 1996
Voldemārs Avens
IZSTĀŽU PANORĀMA ŅUJORKĀ UN ALMAS SAIETS PITSBURGĀ
1995. gada pēdējais ceturksnis Ņujorkas mākslas izstāžu ziņā bija izcili nozīmīgs un saistošs. Modernās mākslas muzejs lepojās ar grandiozo Pieta Mondriana retrospektīvo izstādi. Šī modernās glezniecības stūrakmeņa svaru un nozīmību nevarēja noliegt pat tie, kas ir alerģiski pret abstrakto mākslu. Pēc izstādes apskatīšanas bija sajūta, ka tu esi tīri un labi nomazgājies, bijis modernā vannas istabā... Šis holandiešu gleznotājs, vienmēr labi ģērbtais estēts, pedantiskais kārtības mīlētājs, deju un džeza cienītājs izved tevi no sava ābeļdārza vienkāršā, tīrā, abstrakti tvertā, četrstūrainā skaidrībā, un kaut kādā veidā tu jūties labi. Muzejs rekonstruējis arī mākslinieka pēdējo, eleganti, bet sterili iekārtoto, studiju, kas atradusies Manhatenas 59. ielā. Glezna, kas saucas Victory Boogie-woogie vēl bijusi uz molberta, kad Mondriānam nejauka plaušu karsoņa dēļ bija jāatvadās no savas askētiskās studijas un tikko iegūtās atzīšanas.
Metropolitāna mākslas muzejs tūlīt pēc lielā spāņu gleznotāja, nemiernieka un satīrista Gojas dižizstādes bija meties jaunā afērā, noformējot skati, kas saucās: Rembrants ne Rembrants. Kādēļ šāda skate? Izrādās, pats muzejs vairs nav īsti drošs par daudziem Rembrantam pierakstītiem darbiem, un ar šo ekspozīciju tas it kā atļauj pašiem skatītājiem vērtēt un atšķirt oriģinālus no pakaļdarīnājumiem. Un publika plūst uz izstādi straumēm, jo ir uzradusies sensācija. Izrādās, ka pēdējo 25 gadu laikā holandiešu mākslas eksperti ir nogāzuši no slavas pjedestāla ne vienu vien dārgi samaksātu Rembrantu, kas izrādījies atdarīnājums. Tā nu daudzi pasaulē mītošie Rembranti un ne Rembranti tagad izkārti viens otram blakus, interesantai minēšanai. Tikai vēl nesen esot bijis pasaulē ap 600 Rembranta gleznu. Tagad pēc pēdējiem pētījumiem to skaits samazinājies uz pusi. Rembrants ir paticis visos laikos visiem, arī latviešiem. Šis meistars ar savu virtuozo gaismas un ēnu spēli, iejūtīgo krāsas uzlicienu savās gleznās licies mistisks, bieži dramatisks, bet arī romantisks un mīlams. Rembrantam bijuši daudz skolnieku un mācekļu, bet saradušies arī laba tiesa spējīgu atdarīnātāju. Rembranta dzīve bijusi raiba, gan laba, gan slikta. Savā popularitātes zenītā viņš ir bijis bagāts un laimīgs, bet pēc skaistās Saskijas nāves, dzīve gājusi lejup un meistars iekritis parādos. Gleznas nav vairs pirktas, jo neatbildušas tā laika modei. Mākslinieks sācis ar visiem kašķēties un tiesāties. Aizmirsts un nabags Rembrants miris 63 gadu vecumā.
Kādas slavenības vēl izstādījušās šoruden Ņujorkā? Ak tā, Klēs Oldenburgs (Claes Oldenburg) − Gugenheima muzejā. Šis zviedru diplomāta dēls savu popularitāti ieguva, atveidojot visādus moderno laiku ražojumus, darba rīkus un ikdienā lietotus priekšmetus citos materiālos nekā to oriģināli un, protams, mainot izvēlētā priekšmeta samērus. Tā piemēram, viņa lūpu zīmulis novietots uz traktora ķēdēm un ir vairāku stāvu augstumā. Muzeja riņķojošo rampu tukšais centrs ir īsti piemērots šāda mākslas darba ekspozīcijai.
|
Voldemārs Avens (kreisā pusē) un Andris Grīnbergs Gugenheima muzejā Klēs Oldenburga izstādē. Foto: I. Avena |
Pēc Oldenburga mīkstajām un cietajām skulptūrām gāju uz Nacionālās Akadēmijas muzeju, kur bija izstādīti divi norvēģu mākslinieki: Edvards Munhs (Edvard Munch) un Haralds Solbergs (Harald Sohlberg). Munha ziemeļu ainavās raugoties, nevar nepamanīt mākslinieka personīgās traģēdijas pavedienu. Viņa figūrālie darbi piesātināti ar psīholoģiskiem komentāriem, nāves nenovēršamību un cilvēku attieksmju seksualitāti. Solberga ainavas sausākas, bet arī pārraida emocionālu lādiņu.
Un kā ar latviešu māksliniekiem Ņujorkā? Jā, arī latvieši izstādās un ar labiem panākumiem. Mākslas galeriju rajonā, Soho, elegantajā Mimi Ferzi galerijā varēja skatīt divu rīdzinieku, precēta pāra Jāņa Jakobsona un Zojas Frolovas, kopēju izstādi. Iespaidīgie gleznu formāti, rūpīgā apdare un gleznu izkoptais stils tūlīt liecināja, ka darīšana ar nopietniem, labu skolu apguvušiem māksliniekiem. Zojas neoklasiskā stilā darinātie cilvēku, zvēru, dažādu mošķu un eņģeļu tēli veido sirreālu gaisotni ar spēcīgu pagātnes simbolikas piedevu. Tā, kādā no gleznām, kas saucas Vecā spēle, brutāla izskata puskaili tēviņi mēģina kaut kādā mistiskā spēlē atbrīvoties no sarkaniem krekliem, kas tiem bijuši uzbāzti mugurā. Zojas gleznā, kas saucas Preserve, latviski − rezervāts, māksliniece risina dabas saudzēšanas tēmu. Lielajā kompozīcijā gleznas centrā redzama gaŗkaklaina žirafe, tai blakus zemē nosprādzis vai nošauts briedis, uz kuŗu, pret grieķu vāzi atspiedusies, noraugās kaila sieviete. Tālāk redzama sieviete − putns, tad kāda sievietes mugura ar atkārušos ņieburu. Kā saka, skaties un brīnies, sakarības grūti ieraudzīt, bet glezna iespaidīga.
Zojas biogrāfiskie dati elegantajā katalogā, kas iespiests Jāņsētas izdevniecībā Rīgā, pastāsta, ka māksliniece dzimusi Ukrainā, beigusi Harkovas Mākslas institūtu 1976. gadā, pārcēlusies uz Rīgu 1984. gadā, kur satikusi savu nākamo dzīves draugu Jāni Jakobsonu.
 G leznotāji Zoja Frolova un Jānis JakobsonsFoto: V. Avens |
 Zojas Frolovas Vecā spēle. 1992. Ella. 55 x 67 |
 Jāņa Jakobsona gleznas detaļa. 1995. 54 x 94 |
Jakobsona darbi ir diametrāli pretēji kā uztverē, tā apdarē. Tos varētu nosaukt par abstraktām vai pusabstraktām gleznu konstrukcijām, kuŗās iestrādāta senatnes simbolika, cītīgs roku darbs un laba amatniecība. Darbi, bieži triptichi, ir liela izmēra dažādu materiālu un krāsu kolāžas. Ir lietots audekls, āda, ādas siksnas, metalla plāksnītes, stiepules, akrila krāsa, papīrs un mākslinieka ļoti iemīļots − zelta patinējums, kas uzlikts uz nelielām četrstūrainām plāksnītēm. Kā saka − darbi zaigo un laistās... Visi šie dažādie elementi sašūti, sakniedēti un sasaistīti vienā ansamblī, kas bieži aizņem pusi sienas. Māksliniekam ir ļoti laba krāsu saskaņu izjūta, un darbi, sevišķi no lielāka attāluma, izskatās harmoniski − eleganti.
Tūlīt pēc kopizstādes, Jānis tika uzaicināts Ziemsvētku laikā izstādīties Svētā Pēteŗa baznīcas telpās. Šī baznīca Ņujorkā ievērojama ar saviem džeza mūzikas dievkalpojumiem, kuŗos bieži uzstājusies pazīstamā latviešu sakrālās deju mākslas kopēja un popularizētāja, dejotāja Vija Vētra. Jāņa Jakobsona darbu ekspozīcija baznīcā bija veiksmīga, un latvieši kopā ar mākslinieku varēja lepoties par izdevību parādīt labu latviešu mākslu plašākai publikai. Liekas, ka Jāņa un Zojas ienākšana Ņujorkas mākslas pasaulē ir vainagojusies arī ar materiāliem panākumiem, jo liels skaits no izstādītiem darbiem pārdoti.
Decembrī gluži negaidīta izstāde labi pazīstamajā Garth Clark keramikas izstāžu galerijā bija trešajam rīdziniekam Pēterim Martinsonam, kuŗš pašlaik kreisē pa Ameriku. Izstādes atklāšanas dienā lietus lija riekšavām, bet, kad tur ierados, Pēteŗa skulptūru atspīdumos jau priecīgi līkņājās dzejnieki Gunars Saliņš un Jānis Krēsliņš ar dzīves biedrēm, mākslas kritiķe Eleonora Šturma, gleznotājs Rolands Kaņeps un citi Ņujorkas latvieši.
Pētera pusfigūrāli, pusabstrakti veidotie keramikas un porcelāna darbi lieliski izcēlās labi izgaismotajās galerijas vitrīnās. Krietna daļa darbu bija paspējuši nonākt keramikas krājēju kollekcijās, jo daudziem eksponātiem bija piestiprināti sarkani pārdošanas punkti. Mākslinieks ar panākumiem likās apmierināts un labā omā. Zēnišķīgs smaids plaiksnījās no vienas auss līdz otrai. Dārgākais, torņveidīgi darinātais, skulpturālais pods bija 2500.− dolāru vērts. Tā laikam maksā labi latviešu keramiķa darbi Ņujorkā...
 Keramiķis Pēteris Martinsons savā izstādē, 1995. g. Foto: V. Avens |
 Pētera Martinsona izstādes atklāšanā, Ņujorkā, Garth Clark galerijā. No kreisās: J. Krēsliņš, J. Saliņa, G. Saliņš, P. Martinsons un E. Hendersons. |
ALMAS SAIETS PITSBURGĀ
Mākslas panorāmai Ņujorkā jāpieskaita arī Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības saiets, kas šoreiz tika noorganizēts Pitsburgā. Iemesls šādai dārgai idejai bija divkāršs: Pirmkārt, ALMAS priekšnieks Ģirts Puriņš bija sarunājis apvienības biedriem kopēju izstādi galerijā International Images, kuŗas īpašniece, mākslas zinātniece Elēna Kornečuka (Elena Kornetchuk) ir cītīga baltiešu mākslas popularīzētāja internacionālā mākslas tirgū. Viņa ir arī pazīstama Rīgas mākslinieku vidū. Otrkārt, Pitsburgā saieta laikā notika slavenā Karnēgi Internacionālā mākslas izstāde, kuŗu saieta dalībniekiem bija izdevība apmeklēt. Pa starpu varēja aizskriet uz Andija Varhola muzeju, kas tikai nesen atklāts, kā arī apskatīt interesanto Mattress Factory ar tur izstādītiem Austrumeiropas avangardistiem.
 ALMAs Izstādes atklāšanā, Pitsburgā, 1995. g. No kreisās: Valdis Kupris, Nikolajs Bulmanis un Marks Švēde. Foto: I. Avena |
International Images galerijā kopā ar viesiem no Latvijas bija izstādījušies 34 mākslinieki ar 80 darbiem. Galerijas šaurības dēļ izstāde bija diezgan nepārskatāma un tamdēļ kā vienība grūti novērtējama. Tā nebija reprezentācijas skate, kādas redzētas Rīgas izstāžu telpās, kaut izstādītie darbi arī šeit bija labā, profesionālā līmenī. No Latvijas māksliniekiem izstādījās Ivars Heinrihsons, Vilnis Auziņš un Postažu ģimene. Vernisāža šampanieti baudot, dalībnieku pulkā varēja pamanīt vēl divus rīdziniekus − grafiķi, Mākslas Akadēmijas profesoru Aleksandru Dembo un keramiķi Pēteri Martinsonu. Izstādi atklāja ALMAS priekšsēdis, Pitsburgas universitātes mācībspēks, gleznotājs Ģirts Puriņš, kas bija visa šī saieta noorganizētājs un nama tēvs. Saieta turpinājums risinājās Bišustropa (Beehive) kino teātrī, kur Latvijas Fotogrāfijas muzeja direktors Vilnis Auziņš klausītājus angļu valodā (tā bija teātŗa vadības noteikta) iepazīstināja ar Latvijas fotomākslas dzīvi pašreizējos apstākļos. Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, gleznotājs Ivars Heinrihsons, savukārt, ar savu stāstījumu deva ieskatu Akadēmijas mācību programmā. Cik sapratu, tad ģipša galvu zīmēšana ir vēl joprojām svarīgs mācību priekšmets jaunajiem avangardistiem.
Šiem abiem referātiem sekoja Rīgas avangardista un hepeningu rīkotāja Andŗa Grīnberga filmas izrāde, kuŗā autors pats ir vadošā lomā. Filma saucas Pašportrets un tā uzņemta pagrīdē vistumšākajos padomju okupācijas laikos, 1972. gadā. Lai filmu slēptu no varas iestādēm, tā tikusi sagriezta un izdalīta draugiem. Šī iemesla dēļ filma bija atkal jāsamontē, lai to varētu izrādīt Amerikā. Par filmas nonākšanu šeit un par tās samontēšanu bija gādājis mākslas vēstures doktorands Ohio Valsts universitātē Marks Švēde. Līdzekļus šim projektam bija piešķīrusi kultūru atbalstītāja organizācija IREX. Montēšanu bija izdarījis daudzinātais filmu režisors lietuvietis Jonas Mekas. Pats filmas radītājs Andris Grīnbergs nevarēja uz pirmizrādi Pitsburgā ierasties, jo pietrūka naudas, tā izkusa uzturoties nedēļu Ņujorkā.
Provokatīvi erotiskā filma ar 15 minūšu gaŗo Andra un viņa sievas Intas mīlēšanās ainu, puritāniskākas dabas skatītājus bija ievērojami šokējusi, lai gan intīmajā viļņošanās kadrā neko vairāk kā Andra un Intas garo matu sprogas nevarēja saskatīt. Andŗa filma stipri atgādināja sešdesmitajos gados ražotās Andy Warhol avangarda filmas, ko Ņujorkā varēja skatīties Vitnija (Whitney) muzejā un citur.
Vairāki skatītāji pēc izrādes izsacīja šaubas par to, vai izrādītā filma ir latviska māksla un vai tai ir lielāka vērtība nekā parastai mīkstai pornogrāfijai. Marks Švēde savā filmas apsūdzības atspēkošanas runā atgādināja, kā un kādos apstākļos filma radīta un ka tā savā būtībā ir mēģinājums no padomju cietuma izlauzties brīvībā. Kāds ALMAS biedrs sprieda, ka šī filma ļoti grafiski parādījusi, kā latviešu vīrietis ekspluatē latviešu sievieti.
 Skats no Andra Grīnberga filmas Pašportrets 1972/95 |
Otru lielāko šoku mākslinieku saiets piedzīvoja pēdējā programmas norisē, kas sekoja pilnsapulcei. Austrāliešu mākslinieces Elīzes Pārupas referāta laikā, viņas priekšnesumu pārtrauca nelūgta viesa ierašanās. Zibspuldžu un draudzīgu applausu saņemts durvīs stāvēja populārais krievu dzejnieks, trubadūrs un Lielās Krievijas propagandists Jevgeņijs Jevtušenko (Yevgeny Yevtushenko). Sajūtot viesmīlīgo saņemšanu, raibajā, kubistiskajā žaketē tērptais dzejdaris nolēma liesmojoši uzrunāt klātesošos, zem komūnistu varas cietušos latviešu trimdiniekus. Dzejnieks runu sāka ar visai glaimojošu ievadu: viņam esot daudz draugu latviešu dzejnieku vidū, viņam vectēvs bijis latvietis, kurš cietis zem Staļina, mums ar krievu tautu esot kopēja kultūra, sāpes un liktenis. Taču drīz vien slavenais trubadūrs iešļūca labajās, sen nošķiebtajās Padomju propagandas čībās. Lielās Mātes Krievijas draudzīgie apkampieni šķitās esam par daudz kādai trimdas latviešu māksliniecei − patriotei. Ar pāris skaļiem, trāpīgiem, ne sevišķi diplomātiskiem starpsaucieniem par Staļina varas darbiem, par to, ka negribam vairs sekot lieliskiem Lielās Krievijas solījumiem, par to, ka esam rietumeiropieši, ne krievi, viņa nelūgto runātāju pārsteidza kā ar tikko no akas smelta ūdens šalti. Populārais dzejnieks noskaitās par mākslinieces negaidīto protestu, nosauca to par medicīnisku problēmu un izmetās ārā pa durvīm. Lai atvainotos draudzīgi saņemtajam, bet nedraudzīgi izvadītajam dzejniekam, pakaļ metās daži saieta diplomātiskā korpusa pārstāvji. Taisnība jau protesta izteicējai bija, tikai pietrūka lēnprātības sasāpējušos domu izklāstīt mazliet diplomātiskāk krievu dzejniekam, kuŗš patiešām ir bijis un vēl ir latviešu draugs.
Dažreiz mākslinieku saieti beidzas ar raibiem krāsu traipiem.
