IMANTU ZILBERTU VAIRS NEGAIDIET...

 

Imants Zilberts Rīgas galerijā H. Siliņa izstādē 1994. g. Foto: I. Bulmane

1996. gada janvārī Stokholmā miris latviešu mākslinieks, latviešu, zviedru un pasaules mākslas pazinējs un erudīts vērtētājs, daudzu gadu Jaunās Gaitas līdzstrādnieks Imants Zilberts.

Pirmais Imanta Zilberta zīmējums Jaunā Gaitā parādījās 1960. gadā (nr. 27). Satīrisks komentārs par tā laika lielās polītikas notikumiem. Mazā zīmējumā skopiem izteiksmes līdzekļiem ietverta gandrīz vai visas pasaules (Āfrikas, Padomju savienības, Kubas, un ASV) aina savpatnīgi zilbertiskā veidolu valodā. Vēlāk, it īpaši astoņdesmitos gados, Jaunā Gaitā seko daudzi Imanta zīmējumi. Viņa mākslinieciskā valoda kļūst vispārinātāka, metaforiskāka, izzūdot sākotnējiem literāriskiem piesitieniem. Atmodas laikā Imanta zīmējumi atkārtoti bagātināja Māra Čaklā vadīto Literatūru un Mākslu, kas toreiz iznāca pāri par 100,000 metienā.

Pārskatot mūsu sarakstes vāciņus, kuŗos ir Imanta vēstules no 1982. līdz 1995. gadam, skaidri izjūtams viņa kultūras un it īpaši mākslas interešu plašais diapozons. Eiropa ir viņa vērošanas un vērtēšanas lauks. Viņš ir ceļojis intensīvi un mērķtiecīgi, vērojis nopietni un vērīgi un viņa vērtējumi par redzēto ir erudīti analītiski un interesanti. Viņa komentāriem ir dominējoša nosliece uz pozitīvismu, optimismu ar visnotaļ izmanāmu atturību savas personiskās nozīmības izcelšanā. Atkārtoti viņa vēstulēs izskan izteikti pazemības akcenti, kas reizēm var pat mazliet kaitināt, bet visumā ir tīkamā kontrastā ar nereti vēroto emigrācijas sabiedrisko un kultūras darbinieku pašreklāmas tendenci.

Tā visā šai 13 gadu sarakstē, kā arī no tikšanās gan Zviedrijā, gan Latvijā, man trūkst biogrāfiskas informācijas par Imantu, lai gan vienmēr esmu par viņu domājis kā par savu vienaudzi.

Pirmajā vēstulē 1982. gadā, it kā stādoties priekšā, Imants rakstīja − Esmu rīdzinieks. Pāris reizes esmu bijis Rīgā 1974. un 1979. gadā. Beidzamo reizi dzīvoju pie sava drauga Rūdolfa Heimrāta. Visi Heimrāti ir mākslinieki − sieva keramiķe, dēls interjerists un vedekla tekstīlmāksliniece. Vēlāk Heimrāts ar sievu ir ciemojies pie manis Stokholmā. 1974. gadā man vēl izdevās apmeklēt Kārli Miesnieku un Emīlu Melderi, manu bijušo zīmēšanas skolotāju Rīgas 17. pamatskolā. Priekšāstādīšanās. Raksturīgi, ka tik maz par sevi pašu, bet interesanta informācija par Latvijas modernās tekstīlmākslas skolas ciltstēvu, viņa ģimeni un diviem latviešu mākslas klasiķiem.

Astoņdesmitos gados baudījām Imanta viesmīlību trīs reizes. Nelielajā Surbrunnsgatan dzīvoklītī Stokholmas centrā bez interesantiem mākslas darbiem (arī paša Imanta, šķiet agrākā laika, nelielām gleznām) ļoti plaša un viņa īpašo interesi par mākslu atspoguļojoša bibliotēka. Īpaši unikāla šai krājumā bija ievērojamu mākslas izstāžu un Eiropas muzeju katalogu kollekcija, daudzo Imanta mākslas ceļojumu lieciniece.

Viņa gādīgajā vadībā iepazināmies ar Stokholmas mākslas pasauli, kuŗu Imants pārzināja lieliski. Zviedru nacionālā muzejā iepazināmies ar Džozefsonu, Cornu, princi Eiženu un lielisku Munka kollekciju. Izstaigājām Modernās mākslas muzeju, pils vecajos staļļos, kur bija izstādīta Kostākis kollekcija ar trim Drēviņa gleznām, un publikai pieietamos fondos Imants zinīgi izvilka bīdāmos sietus ar Lara Strunkes lielformāta darbiem. Tad vēl Ziemeļu muzejs, brīvdabas etnogrāfiskais muzejs Skansen, Prinča Eižena galerija. „Pasaules gaŗākajā mākslas galerijā” − Stokholmas metro tunelī apstājamies un apskatījāmies interesantākās stacijas, vienā īpaši sameklējot Maijas Eiziņas gleznu, un Stadiona stacijā īpaši dziļā pazemē priecājāmies par Zviedrijā pazīstamā Igauņu mākslinieka Eno Haleka mirdzošajām krāsām. Kā īpašs notikums atmiņā saglabājies pirmā viesošanās dižā skulptora Milles mājā un plašajā dārzā saulainā jūnija sestdienā. Un tad vēl daudzas interesantas izstādes komerciālās galerijās, kuŗas bez Imanta zinīgās gādības tūrists meklēdams nesameklētu.

Nozīmīga Imanta pasaules daļa bija pazīšanās ar Zviedrijas latviešu māksliniekiem, kur īpašu viņa cieņu bija iemantojuši tekstīlmāksliniece Sandra Ikše un vareno noskaņpilno ainavu gleznotājs Laris Strunke. Pārskatot viņa rakstītās vēstules, sūtītos izstāžu katalogus un ielūgumus, avīžu un žurnālu izgriezumus un citus drukas darbus, pavīd daudzi mazāk pazīstami šīs Zviedrijas latviešu (vai latviešu cilmes) mākslinieku saimes (kaut arī viņi paši sevi kā tādu, šķiet, neapzinājās) vārdi − Maija Eiziņa, Māra Zvaigzne, Daina Liepiņa, Karole Priedīte un vēl citi. Jā, arī mākslas aprakstītāji Diāna Krūmiņa, Ira Tepfere, Ārijs Vasko un Visvaldis Bokalders.

Runājot par mākslas apcerēšanu, ir brīnums, ka Imants Zilberts pats nav tai nodevies, lai gan par nepārprotamām zināšanām, spējām un interesi šai jomā liecina kaut vai atstātās vēstules. Varbūt kautrība, vai nevēlēšanās izcelt sevi. Tomēr Jaunās Gaitas 146 laidienā (1985.-5) atradīsit rūpīgi izstrādātu, kaut maziem burtiņiem drukātu Sandras Ikšes bibliogrāfiju (vēstulē, reizē ar atsūtīto manuskriptu, autors uzsvērti norāda, ka šī bibliogrāfija nav pilnīga) un 161. nummurā (1987.-1) Imanta intervija ar Lari Strunki pēc Strunkes brauciena uz Ķīnu.

Savā pēdējā vēstulē pēc Jaunās Gaitas 200. nummura iznākšanas es Imantam rakstīju − Tu esi piedalījies Jaunā Gaitā vai no paša sākuma līdz šodienai. Par to Tev no manis kā no lasītāja un līdzstrādnieka mīļš paldies! Un tad vēl īpašs paldies par tiem daudzajiem sūtījumiem, ko no Tevis esmu saņēmis par mākslas norisēm Zviedrijā un citur Eiropā. Klusais darītājs un devējs − pamatu stiprinātājs.

Imanta Zilberta pēdējā vēstule manos vāciņos rakstīta aizgājušā gada 5. jūlijā un atnāca kopā ar Lara Strunkes tāsvasaras izstādes ielūgumu divlapi un deviņu Baltijas jūras valstu mākslinieku (arī mūsu Kristapu Ģelzi) āra skulptūru izstādes katalogu tai pat vasarā Seltsjobaden, Zviedrijā. Par Ģelža apjomīgo (3 x 4 x 2.5 m) skulptūru Zviedru galds katalogā rakstīts − Kā milzu apjoms šis galds tiecas pret debesīm un uz jūru, atspoguļot to zilumu. Vīzija kā mākslinieks no komunisma iegrožotās Latvijas garā redzēja zemi pāri jūrai. Poētiski nesavažots sveiciens. Par atstātas fabrikas telpās iekārtoto Lara Strunkes izstādi Imants rakstīja − šī izstāde ir Islandes dabas un lavas formāciju rosināta uzdrīkstēšanās. Viņš cīnās, soļo tālāk, atrod. Viss tādas lielas burvības kāpinājums. Skatītājam neaizmirstams pārdzīvojums.