JG204 Nikolajs Bulmanis. Rudenī Rīgā

Brāzmains rītenis triec sejā saltu rudens lietu un plēš nost lietussargu. Pēc pulksteņa tikai agrīna pavakare, bet apkārt melna nakts. Bedraino ietņu iedobes ūdenspilnas un kājas slapjas. Trakie Rīgas automobilisti triecas kā bez prāta, it kā lai nomedītu vēl vienu štrunta kājāmgājēju. Piedzērušies tēvaiņi nekautrīgi špricē pret jūgendstila mājas mūri Brīvības ielā un pirmās pilsētas slimnīcas mūra sētu Valdemāra ielā − un tas manā dzimtajā Rīgā, kur paredzēts sods par nospļaušanos uz trotuāra. Kājas slapjas, puņķis tek, viss turpat līdz kaklam dziļos krievos, un es domāju, ko gan es te īsti meklēju? Un cik labi, ka es braukšu mājās pirms dullais fricis iesēdīsies jaunās Latvijas ministra krēslā.

Nākamajā dienā Rīga mirdz vēlas atvasaras saulē. Es skatos nelielu izstādi par savas bērnības Pārdaugavu Rīgas kuģniecības un vēstures muzejā un ierakstu viesu grāmatā savas izjūtas Ziedoņa vārdiem − „es esmu vaļā tā kā vēna, un, kaut tas skaisti nav varbūt, ak, mīļā Marīj-Magdalēna, man ir tik labi un tik grūt!...”

Apmēram tāds bija manu pārdzīvojumu un izjūtu diapozons aizgājušā rudenī Rīgā.

* * *

Ciemojamies pie Helgas Brīvības ielas mājā pretī Matīsa tirgum. Helgas mammiņai ir pāri deviņdesmit, bet skaidrs skatiens un stingrs rokas spiediens. Atceramies Helgas izstādi Toronto un viņa stāsta par savu dēlu, kuŗš jau ceturto gadu studē mūziku Ziemeļfloridā un cieš saldās mīlestības mokas, jo mīļotā dzīvo Vācijā un starp viņiem ir okeāns. Stāsta par savu māsīcu, kuŗa pēc daudziem pēckaŗa gadiem Vācijā beidzot atradusies Latvijā un mēģinājusi noblēdīt Helgas mantoto īpašumu Bīriņmuižā. Beigās spēcīgi dokumenti un sešas tiesas sēdes pārtrumpojušas jaunatrastās radiniecītes dāsni un prasmīgi vietējai pašvaldības mašinērijai doto eļļojumu. Mantotais īpašums, brālīgās krievu tautas locekļu pamatīgi vandalizēts, ierobežoto līdzekļu robežās atdzimst lēni. Kantains krievu kaimiņš, kas pāri ielai prasmīgi tecina un sekmīgi pārdod kandžu, apciemojis jauno kaimiņieni un pieprasījis 100 latus par remontējamās mājas nenodedzināšanu. Re, kā rūpējas par drošību, un tā ir dzīves ikdiena latviešu māksliniecei, kas dažādos variantos, gan neķerot jaunās valsts nomenklatūras spices, atkārtojas tūkstoškārt visā Latvijā.

Ņujorkas fotogrāfs Bruno Rozītis, noklausījies divu cilvēku sarunā, reiz teica − „re, kā viņš šarmē.” Manuprāt tas ir tāds īpašs pieejas kokteilis − it kā koķetērija, kuŗā ir maigums, nedaudz glaimīgums, šķipsna iedomātas lomas tēlojums; noteikti labdabīga un abpusēji tīkama attieksme. Tā pirmajā Rīgas dienā nesteidzīgi staigājām viņas ielās. Dāvāta bija saulaina turpat vai atvasaras diena un Rīga šarmēja. Berga bazārā vēl joprojām būvējas un veidojas jaunais, līdzās jau nobeigtajam. Rīgas vīnu galerijā Liepājas mākslinieka Rolanda Grosa prasmīgi darinātu pasteļu izstāde. Andalūzijas sunī un pāri ielai valsts bibliotēkas logos latviešu mākslinieku plakātu izstāde − Latvijas vēsture no „kvēlajām jūnijdienām” 1940. cauri sociālistiskā reālisma vulgārajai fāzei un vēlākiem atmiekšķēšanās periodiem līdz skanīgai tautas atmodai un atjaunotai neatkarīgai valstij. Latviešu mākslas plakātu žanrs. Patiesi kā neizolēts elektriskais vads. Ataino laikmetu tieši un skaudri. Šodien jaunajā Latvijā − čuš...

Rīgas galerijā Džemmas Skulmes 70 gadu jubilejas izstāde − amata prasme, pašapziņa, karīatīdes. Juŗa Petraškēvica izstāde „Vieta” galerijā Bastejs. Gleznojumi uz papīra kopā ar Ulda Bērziņa bībeles Jonas grāmatas tulkojuma latviešu un lībiešu valodās manuskripta fragmentiem. Es domāju, ka šiem Petraškēvica gleznojumiem uz papīra cenas bija pārāk augstas. Kā netīkams pārsteigums nāca Petraškēvica kollēgas apgalvojums, ka šīm cenām jau maza nozīme, jo nepārdotu neko, arī ja tās būtu krietni zemākas. Savdabīgs mākslinieku un galeriju savstarpējas paļāvības un uzticības krīzes apliecinājums. Galerijā Daugava Māra Subača zīmējumu skate. Prasmīgas rokas vilkta līnija. Nepretencioza, vienkārša, pārdzīvota. Līdzīgi kā Šopēna noktirnes − skatītājam garīgā terapija. M6 galerijas zālē kroatu mākslinieku konceptuālā izstāde. Pie sienas prāvs bezmaz draudīgs melns apjoms, bet uz pretējās paredzēti mainīgi gaismas attēli (projektors tobrīd nedarbojās). Mājīgajā āra kafejnīcā uz pretējās mājas mūra sienas, spītējot vēlīnajam Latvijas rudenim, krāšņi ziedēja Helēnas Heinrihsones rozes − mākslinieces nesen veikti prāvu dimensiju sienas gleznojumi.

* * *

Esplanādi sildīja mānīgi vēla rudens saule. Aiz Raiņa pieminekļa divi jaunieši bučojās un pēc tam nometušies guļus spaidījās ikurāt kā Cīriches ezera krastmalā šīs vasaras iesākumā. Man blakus uz soliņa krievu vecāmāte ganīja savu mazdēlu un tas nav ne kā Cīrichē ne kā manā bērnībā, kad te nebija ne Rainis, ne krievi, tikai klajš smilšu laukums, kur 18. novembrī valsts prezidents pieņēma kaŗaspēka parādi, ko komandēja Rīgas garnizona komandieris ģenerālis Virsaitis − mazs stalts vīriņš ar varenām ūsām un štrami turētu zobenu. Lielajā dobē iepretī Rainim tumšsarkanas rozes turas pretī rudens saltajām naktīm un vēl zied. Tieši priekšā pāri bulvāru joslas un Vecrīgas apbūvei izslējies Pēteŗa tornis. Gailis un zelta bumba torņa smailē mirdz. Rīga šarmē.

Ejot pa Ģetrūdes ielu, saule iespīd skolas bērnu sejās un mugursomās, aizķer pa Kr. Barona ielu aizbraucošo sarkano tramvaju un izgaismo varenos jūgendstila ērgļus, kas uztupuši sešstāvu ēkas kronī un balansē mūžības un pārejošas vulgaritātes robežzonā. Laiks jau krietni pēcpusdienā un ēnas pusē vairāk apjaušama nekā saskatāma ir viegla krēsliņa, un man šķiet, ka šis tumsas tuvošanās pieteikums ir tik pat kluss un skaists kā pirmais rīta gaismas svīdums...

* * *

Rīgas Makdonalda restorānā hamburgers ir netīkami bezgaršīgs, ne tāds kā pie mums Kanādā. Varbūt rīdziniekiem būtu par to jāsūdzas Rīgas restorāna vadībai, bet varbūt vajadzēja pasūtināt īpaši reklamētu „zeltaino maltīti” (mencas filejs, rīvmaizē, sierā un „fišmeka” mērcē ar smalkmaizīti). Kaszin, varbūt kulināri pieskaņota zeltainam Rīgas rudenim? Kā tās reizes restorāna sirmākais viesis mēģināju būt īpaši acīgs un nopriecājos, ka Makdonalds atbalsta latviešu kultūru. Restorāna abi stāvi devīgi izdekorēti ar latviešu mākslinieces prasmīgi, kaut nedaudz fasonīgi, gleznotiem gaumīgiem akvareļiem. No restorāna, tas ir Makdonalda, otrā stāva logiem paveŗas jauks skats uz bulvāri, operas apstādījumiem ar špricējošās nāras strūklaku un pašu opernamu. Opernama priekšas fasāde ir visnotaļ gaumīgi nokrāsota (gaišipelēka ar baltiem akcentiem), iestājoties tumsai labi izgaismota, kaut virs ēkas vēl joprojām sevi kā neatņemamu tās daļu piesaka augsts, šķiet nedaudz draudīgs, būvceltnis.

Trīsdesmitā septembŗa vakarā mirdzošajā operas zālē daudzu vietējo prominenču un ārzemju paziņu klātbūtnē klausījāmies simfoniskās mūzikas koncertu. Ai, cik reti gadās, ka mūzikas koncertā klausītājs jūt it kā pasaules paplašināšanos, jūt dinamiku uz cilvēka spēju robežām. Pilnīgi noteikti šādu pasaules paplašināšanās sajūtu man radīja pirmais Imanta Kokara un kamerkoŗa Ave Sol koncerts Toronto Tomsona koncertzālē 1987. gadā. Bet tas jau bija vēl Latvijas nebrīves laikā, kad Zviedrijas latviešu dzejnieks, tagad ordeņotais Andrejs Eglītis sarakstīja tīras glupības, nosaucot kori par čekas šķeltniekiem, bet mēs, kas klausījāmies šo mūziku, kas lika sirdīm nodrebēt, pēc tā jutāmies kā no zemes pievilkšanas spēka atbrīvoti. Tā arī šoreiz! Vāgners, Paganīnī un Dvoržaks un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris šķiet spēlēja kā vēl nekad agrāk. Spēlēja maestro Marisa Jansona vadīti un rīdzinieka Gidona Krēmera virtuozās vijoļspēles iedvesmoti. Un to tak sajutām mēs ikviens visi tie tūkstoš vai simt vai divsimt, kas tur bijām kopā.

* * *

6. starptautiskā jaunās mūzikas festivāla ietvaros Vāgnera zālē klausījāmies kamermūzikas koncertu. Pirmajā daļā uzstājās Andris Arnicāns fagots, Rīgas stīgu kvartets un komponists un pianists Egils Straume (arī Starptautiskā jaunās mūzikas centra direktors). Šai daļā Andris Arnicāns (Eiropas klases fagotists, kā paskaidroja Imants Kokars) parādīja sava instrumenta iespējamību diapozonu. Šai solīdai muzicēšanai pretmetā koncerta otrajā daļā igauņu pianists un komponists Dienvidkalifornijas universitātes Losandželosā doktorands Reinis Rannaps radīja dvēseli gaisā paraujošu muzikālu eksploziju. Cits varbūt teiks improvizācija, bet programmā bija rakstīts dzīva uz līdzenas vietas komponēšana (Live composing). Rannapa īpašā talanta radošas enerģijas izvirdums, apmēram 40 minūtes neatņemot rokas no klavierēm. Bez rimta, nez’ no kurienes nākdamas skaņas − piesitieni, sitieni, belzieni gan ar rokām, gan ar visu ķermeni tā kā zāles grīda līgojās. Tad it kā no kādām pirmatnības dzīlēm nākošas igauņu tautasdziesmas iedvesmotas skaņas, no mutes, no balss saitītēm, no dvēseles dziļumiem pirmatnīgi kliedzieni. Tad rāmi kā mīlīgs jūras vējš, tādi mazi klusītiņām piesitieni, kā vakara klusumā gaismai dziestot. Manuprāt ļoti augsta līmeņa avangardisks mūzikas notikums, bet publikā neredzēja nevienu no Rīgas avangardistiem. Divas gleznotājas no „kuģa kas piedzēries” un vēl kādi 30 klausītāji. Pasaules klases notikums turpat tukšai Rīgas koncertzālei!

* * *

Alberta un Strēlnieku ielu stūrī piecstāvu ēka ar pazīstamo tornīti. Gadusimta sākuma architekta Pēkšēna un mākslinieka Jaņa Rozentāla kopprojekts. Piektajā stāvā viesojāmies pie mākslinieka Jaņa Rozentāla. Piemiņas mūzejiņš tik tikko turas pie dzīvības. Tornītis, kuŗa pakājē Rozentāla darbnīca, norūsējis un draud iebrukt. Mājai atradušās mantinieces − vairākas vācu dāmas. Muzejs parādā prāvu summu par sabiedriskiem pakalpojumiem. Pārvaldnieks jauno īpašnieču uzdevumā taisās noslēgt siltumu un elektrību. Pasēžam Rozentāla salonā un skatāmies uz viņa gleznām, uz viņa projektēto bufeti. Blaumaņa piemiņas istabā (viņš te bijis Rozentāla apakšīrnieks) sasveicināmies ar viņa kažoku. Kas zin’, varbūt pēdējo reizi?

Spoži jaunajā Unibankas filiālē Pārdaugavā (Smilga ielā turpat pie Āgenskalna tirgus) Helēnas un Ivara Heinrihsonu izstāde. Bankas sēžu telpa saules gaismas labi izgaismota. Kā radīta kamerrakstura izstādēm. Heinrihsonu darbi kontrastaini komplimentāri. Helēnas līdzsvarotie spožo primāro krāsu laukumi un Ivara melnbalto līniju un švīkājumu šķietamie mudžinājumi. Dzeŗam atklāšanas reizes šampanieti un priecājamies − izstāde kā konfekte. Pēc tam mākslinieku Baznīcas ielas „loftā” viesu pulkā iepazīstamies ar Dienas Andreju Kaufmani un Ditu Rietumu. Tad vēl divi franču mūzejnieki no Parīzes Cēberes kundzes gādībā, norvēģu baņķieris ar madāmu un pašmāju paziņas un draugi. Ruta Čaupova saka – labi, ka Jūs te, tas ir tāds normalitātes rādītājs − un mēs jūtamies labi un normāli.

* * *

Latvijas Mākslas akadēmija savu akadēmisko darba gadu uzsāka rudenīgā pirmdienas rītā (2. oktobrī). Torīt man Akadēmijā bija sarunāts randiņš ar toreizējo mākslas vēstures katedras vadītāju Ojāru Spārīti, lai konsultētos dažos jautājumos viņa zināšanu jomā. Pēc pārrunām Spārīša kungs mani aicināja noklausīties atklāšanas aktu mācībspēkiem un jaunuzņemtiem studentiem Akadēmijas aulā.

Telpā izlikto krēslu vienu pusi ieņēma kuplais pasniedzēju pulks. Otrajā pusē daļa jaunuzņemto studentu, bet lielais vairums stāvēja pie zāles sienām. Iesākumā visiem pieceļoties atskanēja Gaudeamus. No sākuma domāju, ka tiek atskaņots ieraksts, bet izrādās, ka balkonā dzied Akadēmijas koris. Audiencē pilnīgs klusums. Izskan sterili it kā bez dvēseles. Varbūt ir ciniski šādā reizē domāt par latviešiem kā dziedātāju tautu, bet man nāk atmiņā, ar kādu eksplozīvu sajūsmu apmēram tā paša vecuma jaunieši 1989. gadā dziedāja no seniem laikiem izraktos, it kā nekad iepriekš nedzirdētos patriotiskos vārdus un ziņģiskas meldijas.

Pie prezidija galda zāles priekšā sēdēja rektors ar abiem prorektoriem. Rektors Indulis Zariņš runāja tekoši un droši, skaidrā intonācijā bez piezīmēm: Akadēmijai financiāli grūti laiki. Budžetā knapi algām. Inventāra atjaunošanai vai telpu remontam nepaliek nekas. Uzņemts katrs desmitais kandidāts. Labākie un pārākie salīdzinājumā ar citu augstskolu pirmkursniekiem. Izskaidroja, ka Akadēmijā studentus apmāca nopietni un ne sliktāk, dažās jomās pat labāk nekā līdzīgas ievirzes augstskolā ārzemēs. Nesen viesojies un iepazinies ar mācību procesiem Zviedrijā. Salīdzinājumā ar ārzemēm saprotams trūkst kompjuteri un citi šodienas technoloģijas aprīkojumi. Rektors izsacīja domu, ka īstās mākslas valstis esot Francija un Vācija un daļēji arī Itālija un Amerika. Beigās izsakot cerību, ka nupat uzņemtie šim skaitam piepulcinās arī Latviju. Pēc tam prorektors zinātniskos jautājumos nolasīja visu, un viņu bija daudz, jaunuzņemto studentu vārdus. Tradicija. Vairāk šķiet pelēka rutīna, bez radošas izdomas. Liekas neviens nav iedomājies, ka notikums varētu arī būt dzirkstīgs, studentu interesi saistošs, kas jaunajam studentam varētu palikt labā atmiņā. Un vispār, vai šāds akts nav aizgājušo laiku anachronisms? Un man jādomā par dažādām „frešmeņu” uzņemšanas programmām (gan gudrām un savdabīgām, gan pavisam dullām), kas gadu tecējumā piedzīvotas un redzētas Kanādā.

Mākslas vēstures katedrā pie galda nosēdušies 6 pasniedzēji, bet pretim pie sienas skapja sarindojušās 9 jaunuzņemtās studentes. Katedras vadītājs saka uzmundrinošu runu pozitīvisma garā (Jūs esat Akadēmijas smadzenes; šai katedrā satiekas gudrākie no gudriem). Runu nobeidz, aicinot pie kopējā darba, kas sāksies nākamrīt ar pirmo lekciju pulksten deviņos, piedevām gan norādot, ka ne pasniedzēji, ne studenti nemīlot īpaši laicīgi uz šīm agrajām lekcijām ierasties. Tad vēl studentes tika lūgtas izraudzīt savu pārstāvi kontaktiem ar katedras vadību. Kāds kontrasts ar Ziemeļamerikā ierastajām studentu pašpārvaldes organizācijām, kuŗu amatpersonas tiek izraudzītas demokrātiskās vēlēšanās pēc it bieži spraigām vēlēšanu kampaņām un kuŗu pārstāvjiem ir nozīmīgas līdzrunāšanas un lemšanas tiesības visos nozīmīgākos akadēmiskās dzīves jautājumos (programmu izvērtēšanā un maiņās, akadēmisko administratoru izraudzīšanā, mācībspēku darbības izvērtēšanā u.t.t).

* * *

Daugavgrīvas ielā 11b, ieejot pa sētas vārtiņiem, paveŗas itin plašs dārzs, pārklāts ar rudens saules apmirdzētu zeltainu kļavlapu klājienu. Dibenplānā māja, kuŗā dzīvojis un strādājis latviešu tēlniecības vecmeistars Gustavs Šķilters. Pirmdienās piemiņas muzejs skaitās slēgts, bet smaidīgā muzeja saimniece pārdod man biļeti par 10 santīmiem. Nelielā muzeja otrā stāvā gleznotājas Hildas Vīkas izstāde. Glezniecība ar gaismu un gaisu, ar plīvojošiem sieviešu matiem un priekšautiem. Saulaina kā šī rudens diena. Optimistiska, it kā atslodzi un brīvību sološa. Vienā akvarelī gan tumša mākoņa apdraudēta jauna sieviete stumj šķietamu smagu tačku − bet kalnup. Izstādīts arī mākslinieces dubultpašportrets kailā, kas pirmo reizi Rīgā izstādīts, šķiet trīsdesmitos, radījis kontraversiālu pilsoniskās publikas rezonanci. Gaišs sievietes tēls prasmīgi gleznots ar atturīgu šarmu. Īss brīdis mūzejiņā, satiekoties ar šo gaismas bagāto glezniecību, vēl it īpaši saulainā rudens dienā, patiesi kļūst par nozīmīgu pārdzīvojumu, ko droši var pievienot Oļega Tillberga izstādes atklāšanai Arsenālā un operas atklāšanas simfoniskās mūzikas koncertam.

* * *

Pēdējā Rīgas svētdienā ciemojos Valdemāra ielas muzejā. Pirmajā stāvā Uga Skulme (1895-1963) simtgades izstāde. Ierastais trīsdesmito gadu Rīgas skolas glezniecības repertuārs − kolorītā rāmi klusināta ainava, klusā daba ar neiztrūkstošajiem ziedu gleznojumiem, portrets, lauku žanrs un kailfigūra. Pilns komplekts prasmīgas tā laika glezniecības. U. Skulmes, kā gandrīz it visu Rīgas grupas meistaru mākslinieciskā mantojumā, arī divdesmito gadu kubistiskā ievirzē gleznoti darbi. Mākslinieka dzīves 18 pēckaŗa gadi tikpat kā nav pārstāvēti. Daudzi darbi no vecmeistara dēla Jurģa Skulmes kollekcijas. Tāda stabila tā laika glezniecība atzīstamā prasmes līmenī, bet bez īpašas lieluma dimensijas. Izjūtami saskares punkti ar savu mākslas vienaudžu tā laika glezniecību, bet pietrūkst novatoriskas tikai savas līnijas iezīmēšana un mērķtiecīga izkopšana. Vadošā doma varētu būt bijusi: lūk, es varu tikpat labi kā tie citi un varbūt nedaudz labāk un arī nedaudz savādāk. Mākslinieciska pašapziņa it kā rada pilsoniskai pašapmierinātībai. Varbūt pietrūkst nemiera un šaubīšanās, vai tikai pa šo pašu taku nav jau gājuši citi un varbūt pat daudzi citi.

Bet varbūt šī vienādības doma uzmācās arī tamdēļ, ka 100 gadu piemiņas izstādes Valdemāra ielas muzejā tiek veidotas it kā pēc viena šablona bez uz jaunatklāsmi virzīta kuratoriāla novatorisma. Sameklēt fondos un privātkollekcijās un izkārt baltajā kolonnu zālē (ienākot pirmajā stāvā pa kreisi) līdzīgi kā iepriekšējam jubilāram jau pēc būtības par kuratoriālu darbu nekvalificējas. Bet uzšķilt kādu novatorisku dzirksteli vai atrast, izstrādāt un publicēt kāda jaunu vēsturiskā materiālā balstītu ideju pašreizējam muzeja personālam šķiet nav pa spēkam. Uga Skulmes gadījumā būtu bijis visai pašsaprotami jubilejas izstādē atstāt vismaz kādu liecību par viņa ievērojamo devumu latviešu mākslas kritikas jomā. Plašā un gandrīz vienmēr tukšā otrā stāva vestibīla telpa (vai vidus zāle) it kā aicināt aicina šāda, kā arī citu uzdevumu veikšanai.

Tad vēl no jauna paviesojos otrā stāva ekspozicijā pie citiem Rīgas skolas māksliniekiem. Visilgāk piesaista Voldemāra Irbes (1893-1944) pasteļkrītu gleznojumi. Irbītim ir tāda klusa mirdzēšana, urdoša meklēšana dziļumā, kas fascinē un nelaiž vaļā arī šai postmodernisma laikmetā. Tad Fridricha Milta pašportrets pastelī. Jauneklis ar pasauli izzināt kāru skatu. Sveiks Frīdi! Re, ka še Tava nemirstība!

Un kad es svētdienas pusdienlaikā soļoju mājup pa cilvēku tukšo Valdemāra ielu, es atceros kā bērnībā mans tēvs svētdienas rītos mēdza atgriezties no muzeja apmeklējuma ar tur nopirkto apskatītās izstādes katalogu. Toreiz, kad viņš bija trīsdesmitos, manu dēlu šodienas vecumā. Draugs Aleksis teiktu − re, kā atkal veca cilvēka nostalģiska atskatīšanās. Un ir jau ar...

* * *

Rīta debesīs tāds sārts spīdums. Pirmais rīts mājās atkal saulains. Piebalgu pārlido vairākas Kanādas zosu formācijas. Lēni, zemi ar paretām klaigām, bet ar šiem lielajiem putniem piemītošo ritmisko grāciju. Šīs ir tās lielās, treknās zosis, kas nekur daudz tālāk neaizlidos, bet ziemos tepat ledū un sniegā. Slinkums vai nez kamdēļ sarukušais gājputnu instinkts? Un tad es atceros, kā pie ziemeļu ezera līdz zemei nonāk tikai klusinātas, bet dzidrajā gaisā skaidri sadzirdamas klaigas, un, tikai vērīgi ieskatoties zilajās rudens debesīs, var saskatīt pašus putnus kā melnus punktus.