Jaunā Gaita nr. 204, marts 1996
Lidija Dombrovska
SKATPUNKTS
(Luga 2 cēlienos)
Daris, atgūto māju īpašnieks. Amerikāniete Piksija - viņa sieva. Andžs, bitenieks, Indris (Brašais), Krekstiņš, kaimiņi. Laimrīte, Andža sieva. Vija - abu meita.
Vieta - Dzirkstiņu māju pagalms, gleznainā Vidzemes apvidū.
1. cēliena 1. aina
Daris un Piksija pagalmā, pret varenas egles stumbru atspiedušies, vēro aizauguša dārza ierotīto dzīvojamo māju.
Daris: Ēka ir mūsu mērķim labi piemērota. Vēl gan diezgan nolaista, bet gan jau salabosim.
Piksija: I prefer the Bahamas.
Daris: Drīz vien te notiks lielas lietas.
Piksija (ironiski): Nu kas tad te notiks? Varbūt pats vēl nezini.
Daris: Zinu gan.
Piksija: Let me guess. Ā, nu es uzminēju. Makdonaldos esi nodomājis ieprogrammēt tautasdziesmas, datomātos makdonaldus.
Daris: Šeit ar tik sarežģītām lietām nav jāknibinājas. Idejas pašas piedāvājas.
Piksija: Varbūt tā, bet tavas domas plivinās tik metrus divus zem saules.
Daris (pusbalsī): Jānoārda iekšsienas, tad mājā būs vaļējas istabas. Katrai telpai sava krāsa. Vienu no istabām nosaukšu par ierosmju telpu.
Piksija: Bla, bla, bla.
Daris: Tagad bla, bla, vēlāk ahā. Bet ja tu vēl mēdīsies, es tevi iespundēšu klētiņā pie apīņu dārza.
Piksija (sakustas): Es dzirdu balsis.
Daris: Būs kaimiņu no Iraišiem vai Krekstiņciema.
Piksija: O, boy, kāda čalošana. Negaidīta invāzija.
Daris: Šejienieši ir sirsnīgi, gribēs sadraudzēties.
Piksija: l'm going dear, bet mana intuīcija saka, laukus ar tavām prātulām velti nemulsini.
Daris: Nē, jau nē. (Piksija aiziet)
2. aina
Sētā, uz soliņa sasēdušies, kaimiņi sarunājas.
Andžs: Atvedu līdz draugus un sievu Laimrīti ar ciemkukuli.
Daris: Paldies, paldies.
Indris: Mums spēka kaulos netrūkst, ja būs vajadzība, nāksim talkā.
Krekstiņš (nesadzirdējis): Brauksim uz mežu malkā?
Andžs: Man deguns ciet. Vai tas maijrozīšu krūms pie loga smaržo?
Vija: Nāc, mam, iesim uz ābeļdārzu. (Kurvīti uz sola novietojušas, aiziet)
Indris (skatās Vijai pakaļ. Sāk dziedāt):
Mutošanās dārza malā
būtu salda pidirallā.Andžs: Vēl neesam sadzēruši, bet šis jau dzied.
Krekstiņš: Manām ausīm pa skaļu.
(Dzirdama suņu riešana)
Andžs: Dzirkstiņos trūkst krancīša.
Krekstiņš (māj ar galvu): Taisnība gan, tāda te trūkst.
(Daris pieceļas, iet pie durvīm. Suns rej vau, vau)
Krekstiņš: Pavisam dīvaina riešana.
Andžs: Vaukšķ nesuniski.
Daris: Tas ir Piksijas elektroniskais druvju sargs Vufis.
(Kaimiņi saskatās, rausta plecus)
Indris: Vai visi šis sētas lopi būs elektriski?
Daris: Vufs ir praktisks izgudrojums. Ja rīdzinieki tādus iegādātos, kā ietves, tā parki kļūtu tīrāki.
Andžs: Pilsētnieka mentalitāte.
Krekstiņš: Kā tad, kā tad un ražotāju makos latiņi.
Daris: Tas kas ceļa vidū apstājas, tiek sabraukts.
Andžs: Nu, tu jau, kā redzu, esi paguvis amerikanizēties.
Krekstiņš: Amizēties?
3. aina
(Savādu cepuri galvā ierodas Piksija)
Piksija: O, kāda labsajūta. Thank heaven for my Magic Hat. Cik labi, ka es to nepiemirsu paņemt līdz. Bahamās man tās nevajadzēja, bet šeit gan. Mana labā noderīgā, galvu stimulējošā, nervus nomierinošā draudzene. Lai mūžīga pateicība tam, kas tevi izgudrojis. Es jūtos pacilāta. Es jūtos kā jaundzimusi. Happy, happy, happy.
Andžs: Kādēļ Piksijai tā kaska galvā un ko viņa tur murmināja?
Daris: Tā ir viņas Maģiskā cepure.
Indris: Tieši pēc puķpoda. Bet viņai tā piestāv.
Daris: Tā ir cepure ar iebūvētiem magnētiskiem viļņiem atslābumam. Ļoti efektīga.
Krekstiņš: Atkal jauni brīnumi.
Andžs: Vai tava sieva cieš no migrēnas?
Daris: Viņa ir ļoti sensitīva.
(Piksija pietuvojusies, nomauc cepuri. Tur rokā): Saulaina diena. Esmu izslāpusi. Gribētos saldējuma.
Andžs: Kurvītī piens un meža zemenītes.
Piksija: Man prāts nesas uz saldējumu. (Nosēžas. Nožāvājas.)
4. aina
Pienāk Laimrīte, Vija.
Andžs: Laimrītiņ, nu kā ar ciemkukuli?
Vija: Mam, es sasilušu pienu nedzeršu.
Laimrīte (izņem no kurvīša kanniņu): Būs vēl patīkami vēss.
Piksija: No piena jau sen kā esmu atradusi.
Laimrīte: Ak tā?
Daris: Piksija Bahamās tik ēda saldējumu.
Vija: Eksotisku augļu? Mango, ananasu?
Piksija: O, no. Potato IceCream.
Laimrīte: Kar-tu-peļu?
Krekstiņš (nesadzirdējis): Ko peļu?
Vija: Tupeņu ledu, ha, ha, ha.
Daris: Sevišķā pagatavošanas procesā kartupeļi tiek sagriezti, izžāvēti, saberzti pulverī. Tajā ir dabisks saldums, kas nebaro. Ļoti veselīgi.
Piksija: Mēs to domājam ražot.
Andžs: Tad gan izkāmēsi kā Hugo Diegs.
Indris: Kartupeļi, kartupeļi visdažādākos veidos. Kā būtu ar sēnīšu saldējumu. No indīgajām nedraugiem. Vai nevēlies nogaršot Sēr, Madam?
Krekstiņš: Vai kaut kas ir jānogaršo?
Daris (pieceļas): Atnesīšu kaut ko iedzert. Ieiet mājā.
5. aina.
Vija (pievirzās Piksijai): Piksij, pastāsti kaut ko par Bahamu, kas tev tur tik ļoti paticis? Zilzilā debess? Baltsmilšu liedags?
Piksija: Jā, jā, viss tas. Rīta agrumā jūrmalā dejojot jutos brīva. Ēteriska. Un dvēsele pacēlās, ielidoja žilbinošas zilgmes gaišumā.
Vija: Tu esi tik vitāla. Bezbēdīga.
Piksija: Esmu sieviete ar ambīcijām.
Vija: Tu esi?
Piksija: O, jā. Esmu iecerējusi rīkot trušu sacensības.
Laimrīte: Trušu?
Krekstiņš: Zušu?
Vija (domīgi): Ja kāds zinātu, kā es gribētu kaut ko piedzīvot. Bet te vienmēr tas pats. Uz skolu, no skolas. Viens darbs nomaina otru. Bet vakarā pie televizora žāvas vien nāk. Labi, ka man tie romāniņi.
(Indris iesvilpojas)
Krekstiņš (roku mutei pārvilcis): Gan redzēsim kā šiem te ies.
Laimrīte: Viņi no tiem, kas prot.
Andžs: Nav jau ko neprast, kad visu atved no ārzemēm.
Piksija: Lai mājīgāk būtu, man podi līdz ar plastikas palmām.
Indris: Un vēl ko atvedi?
Piksija: Nu daudz ko visu jau nevaru uzskaitīt.
Daris (nāk ar pudelēm): Kaimiņu apciemošanu jānosvin. (Pasniedz katram glāzi. Pielej.)
6. aina.
Vija (uz Piksiju): Esmu jaunā laikmeta latviete, tu amerikāniete. Mana ikdiena nav vēl tik mechanizēta, elektronizēta kā tavējā, bet arī tas drīz nāks. Mēs esam ceļā un viendien jūs panāksim. Mūsu produktivitāte pieaugs un tad pasaule redzēs un sapratīs, ka neesam nekādi puskoka lēcēji.
Indris (acis no Vijas nenolaidis): Vijiņ, man patīk, ka tu tici rītdienai. Ja visi ticētu, ai, dieniņ, cik tālu mēs tad tiktu.
Vija: Nu tad tik apau septiņjūdžu zābakus un taisnā ceļā uz Panākumu valsti.
Indris: Ja tu būsi ceļa rādītāja, tad varētu mēģināt.
(Visi smejas)
Andžs: Mēs visi gribam progresu, bet nevienmēr īstajā brīdī.
Vija: Kā to var saprast, tēt?
Andžs: Ka mēs bieži novēlojam.
Laimrīte: Tu nenovēlo. Tu gan pukojies par zemkopībā vēl nenokārtotām lietām, bet tu strādā. Lauki tika laikus apstrādāti, apsēti. Sola bagātu ražu. Sola maizi.
Daris: Kāpēc pa to pašu iebraukto ceļu no paaudzes uz paaudzi? Kā mācīts, tā pieņemts. Ne jau vienmēr aiz nespējas par ko citu izšķirties, varbūt vairāk aiz nemēģināšanas domāt plašāk, lokveidīgāk.
Vija (ķircinās): Dod tik Indrim iedzert, tad viņa domas nerimsies apļot. Es jau no viņa skatiena redzu, ka viņam radušās kādas savādas būtnes izjūtas.
Indris: Kādas?
Vija: Maza zaļa velliņa izskatā.
(Daris pielej glāzes)
Krekstiņš (nokrekšķinājies): Reiz redzēju stārķi rijam vardīti. Galva un krūtis jau atradās knābī, bet kājeles vēl tirinājās ārpusē. Viens rijiens un būtu cauri. Bet varde, ar pakaļkājām pret putna kaklu atspērušies, izvilkās tiktāl, ka spēja ar priekšējām stārki nožņaugt. Jā, tā tas bija -
Varde stārķi nomušija rāva purva maliņā,
Dievam lieli brīnumiņi paradīzes dārziņā.
Laimrīte: Krekstiņ, nevāvuļo.
Krekstiņš:
Buciņš ragus klabināja
pieguļniekus biedējot.
Laimrīte: Krekstiņ!
Krekstiņš:
Sievām mutes izkaltušas
Šķiltinšķilot valodiņu.
Piksija (paskatās pulkstenī): Kokteiļu stunda Bahamās.
Indris (iesāk dziedāt):
Es esmu šeit,
tik saki, ko tu vēlies,
nāc, dārzā kur tev
sienāzītis vijolīti spēlēs.
Vija (iesmējusies): Man labāk patīk -
Pļavā tai, kur saules māja,
Dzīvo Sisis Vijoļkāja.
(Abi pieceļas. Aiziet priecīgi kaut ko triekdami.)
7. aina.
Laimrīte (izņem no kurvīša trauciņu ar meža zemenēm): Nu lūdzu, ēdiet šī rīta salasītās odziņas. Sniedziet apkārt.
(Visi ēd)
Piksija: Patiešām gardas. Mm-Mm. (Smiukšķina lūpas. Met vienu pēc otras mutē līdz iztukšo trauku. Nolaizās.)
Laimrīte (noskatījusies): Brīnos, ka Tava ciklāma lūpu krāsa vēl turas.
Piksija: Tā ir permanenta, ietetovēta. Tas ir viens no jaunās kosmētikas fenomenākajiem trikiem. Tagad pastāv iespējas visādos veidos sevi izdaiļot. Pārveidot. Atjaunot.
Krekstiņš: Tad dabisku sievišķu vietā būs tikai ērmi vai grācijas.
Andžs (noklepojies, pievirzās Darim): Par pārorientēšanos gudroju, gudroju, bet grūti kaut ko izdomāt. Lai kaut ko iesāktu, ir jāzina kā. Pat tas, kas izklausās viegli, var izrādīties pārāk...
Krekstiņš pārtrauc: Eksperimentos ievažojoties var ātri vien tikt uz kukaiņu ciemu.
Daris: Mēs tuvojamies gadsimtam, kad daudz kas tiks stūrēts no satelitiem.
Andžs: Tad jau nebūs daudz jāpūlas.
Daris: Ar Globālo Izvietošanas Sistēmu (GPS) kļūs vieglāk. Traktoram piemontēts uztvērējs, uztverot satelīta raidītus signālus, virzīs traktoru noteiktā virzienā. Tādā veidā varēs arī noteikt, cik augsne zināmā vietā auglīga.
Laimrīte: Ai, cik interesanti.
Krekstiņš (pakausi kasīdams): No elektriskiem suņiem līdz satelītu virzītiem traktoriem. Ja eņģeļiem būtu elektroniski spārni, tie varbūt zemi biežāk apciemotu.
Piksija: Apciemo. Apciemo pavisam nereti. Amerikā ir eņģeļu biedrība ar daudzām filiālēm, un vairāki Holivudas aktieri ir tās biedri, un Bahamās es pati atradu uz liedaga izskalotu sudrabotu spārngalu.
Daris: Ziemsvētku eņģeļa mākslīgo. (Piksija uzmet lūpu. Prom uz māju.)
Laimrīte: Šī diena nav kā visas pārējās.
Krekstiņš: Nav? Bet saule taču spīd tikpat spoži kā vakardien un zālāju un jasmīnziedu smaržas reibina kā parasti.
Laimrīte: Dzimtenes vasara ir devīga. (Izdala dāvanas.)
Daris: Tu jūsmo, bet es šurpu neatbraucu, lai vienīgi nodotos dabas jausmām. Esmu sasniedzis vecumu, kad zinu, kas ir jādara, pēc kā jācenšas.
Krekstiņš: Esmu laimīgs, ka esmu par vecu.
Laimrīte: Gan pietiks, lai izdzīvotu.
Andžs: Un ja nepietiks?
Laimrīte: Nu ko? Vai ari tu gribi kļūt par...
Krekstiņš: Par ko? Par ko?
Laimrīte: Nu, par atklājēju.
Krekstiņš: Ak tā.
8. aina.
Piksija (ar akmeni saujā): Man ir jāuzlādējas. Kristalls piedod enerģiju. Es esmu izmēģinājusi vairākus, bet visiedarbīgākais ir šis kvarca iezis. Tā izstrāvojums mani pavadīs kā šajā, tā viņā pasaulē.
Krekstiņš: Šausmīgi, ja ari viņsaulē būs tikpat sirdīgi jāpūlas.
Laimrīte: Mani uzskaņo ziedu krāsas.
Piksija (rāda uz kāršrozi): Tā puķe ir skaista. Varētu pieņemt, ka tā no zīda.
Laimrīte: Mums zīda ziedi nav vajadzīgi.
Piksija: Nu nē.
Andžs: Ne zīda ziedi, ne elektroniski eņģeļi. Un arī saldējumu ēdam tik retas reizes. Un enerģijas, spēka, izturības mums, lauku zeņķiem, nepietrūkst. Tik derētu vairāk motivācijas, optimisma.
Laimrīte: Taisnība gan.
Krekstiņš: Divas peles reiz iekrita krējumpodā. Viena uzdeva, noslīka, otra spārdījās, kūlās, līdz krējums sabiezēja, un pele izlēca ārā. Tā lūk ir starpība starp pesimistu un optimistu.
Laimrīte: Vai tev vienmēr par to jāmēļo?
Krekstiņš: Gudrības nav par ļaunu atkārtot. Bet vai tu labāk gribētu dzirdēt par runci bokseri, arī to nostāstu es vēl atceros. Tas bija tā: Turiet zagli, turiet neģēli garnadzi, kāds iesaucās. Un tad jau runcis bija klāt un...
Andžs: Krekstiņ, muti ciet.
Krekstiņš (aizvainots) norūc: Nu kad nedrīkst, tad nedrīkst runāt. Muļķiem jāklusē, lai runā gudrie.
Daris: Šurpu atbraukdams, nolēmu rīkoties mērķtiecīgi. Domāju, ja es iesākšu savas idejas realizēt, varbūt arī citiem tādas radīsies un varbūt pat varēsim sadarboties. Neesmu par velti svešumā dzīvodams, galvu lauzījis.
Andžs: No utopiskiem pasākumiem es atturēšos. Bet par taviem plāniem esmu ziņkārīgs.
Daris (pašķielē uz Piksiju. Piksija parausta plecus): Esmu izšķīries turēt lamas.
Andžs: Ko, aitu vietā lamas? Tos spļāvēju lopus no Peru?
Daris: Manējās ir ceļā no Austrālijas, kur tās jau kļuvušas populāras.
Krekstiņš: Gaiziņa pakājē ganīsies lamas.
Andžs: Tad tūristi domās, ka fatamorgāna.
Laimrīte: Tad izmainīsies panorāma. Vai nebūtu labāk ievest tādus, kas dzīvo alās?
Krekstiņš: Nu gan, vai tad mums kurmju un grauzēju nav gana!
Andžs: Izdzīvos, kas pārmainīsies. Varbūt Daris dara pareizo. Bet arī es vienmēr cenšos domāt uz priekšu. Apdomīgas izvēles ceļā audzēju pirmklasīgus mājlopus.
Daris: Tas ir labi un teicami. Un šajā sakarībā tev interesēs, ka amerikāņu zinātnieki, iepotējot dzīvniekos cilvēku hormonu, panāk, ka tie izaug lielāki. Tāds gēns jau iešļircināts 10.000 cūkās un citos kustoņos.
Krekstiņš: Ui, nedod Dieviņ tā kautko. Vai tad mums lopisku cilvēku netrūkst, ka vēl nevainīgos lopiņos cilvēku neģēlības jākultivē.
Andžs: Vai tik to augšanas gēnu iepotē?
Daris: Jā tikai to.
Laimrīte: Un kur tas Amerikā notiek?
Daris: Es dzirdēju, ka Pensilvānijā.
Krekstiņš: Bet ja nu kaut kas samisas? Laboratorijā notiek kļūdīšanās un pēc nepareiza gēna iepotēšanas lopi iesāk, kā filmā par daktera Dūlitla dzīvniekiem, cilvēku mēlē runāt?
Andžs: Pat nekļūdoties jāšausminājas. Jo tad vistas varētu gūt tītaru augumu, aitas izaugs kā govis, cūkas kā bullēni, trusi kā vepri.
Daris: Kaimiņi neuztraucaties. Potēšana tik notiek ekstrēmos gadījumos, un nav jau teikts, ka to turpmāk pielietos.
Krekstiņš: Dažreiz ir labāk palikt neziņā. Un te nu man prātā ienāk stāstiņš par kādu, kas tik ļoti gribēja būt tuvu debesīm, ka mita augstā torni. Ik vakaru, zvaigznēs raugoties, sapņoja par nokļūšanu paradīzē. Kad viendien viņa dvēsele bija ķermeni atstājusi un viņš stāvēja Pētera priekšā...
Laimrīte: Tad viņš bija iekļuvis debesīs un ar to tas stāsts beidzas.
Krekstiņš: Nekā nē. Nu viņam bija jādodas tornī atpakaļ un pa šaurajām līkloču trepēm lejā uz elli, lai iegūtu ieskatu kā tur izskatās.
Laimrīte: Ak, tu vecais pļāpa.
Andžs: Kur tie jaunie tik ilgi aizķērušies, ka nekāk?
Daris: Romantiķus nātres neatbaida, bet Dzirkstiņu dārzā driz vien augs sintētisku sēklu dīdzētas fantastiskas puķes. Dažus sevišķās kapsulās ievietotus embrijus atvedu līdz.
Laimrīte: Tās puķes mums liksies svešas.
Piksija: Jūtos nogurusi. Jāiet relaksēties.
Daris: Ej, ej, Piksi, dear.
(Piksija prom.)
9.aina.
Andžs: Laimrīt, ej sameklē skuķēnu.
Laimrīte (pieceļas): Eju jau eju, bet sameklēt viegli nebūs.
Daris: Būs nogājuši līdz ezermalai. Andž, Krekstiņ, vairāk?
(Abi māj ar galvām. Daris piepilda glāzes.)
Daris: Sadzersim rītdienai.
Piksija (no mājas ar lielu gliemežvāku): Kur Laimrīte? Vai Vija ar Indri vēl nav nākuši?
Andžs: Tūlīt jau viņi būs klāt.
(Jautra čalošana. Atpakaļ Laimrīte, Vija, Indris.)
Vija: Ziedošā pļavā bija burvīgi. Es atgriezos no neizsapņota sapņa. Bet kas tev, Piksij, par skaistu gliemežnīcu?
Piksija: Nu, tas mans Filitipso.
Vija: Kāpēc gliemežvākam tik neparasts vārds? Vai tas san?
Piksija: Jā.
Vija: Kā?
Piksija: Tas dzied vienmēr to pašu:
Kad iešanas Filitipso
uzdziedi kalipso.
Vija: Tiešām?
Daris: Reiz tevi pieķēru tam iesperot.
Piksija: Jā, jā, bet pēcāk mana kāja nokaunējās.
Vija (izstiepj roku): Gribu paklausīties. (Piksija pieliek Vijai pie auss.)
Vija: Es dzirdu tādu kā šalkšanu. Ko tas stāsta? (Piksija paņem gliemežvāku, klausās nopietni.)
Vija: Vai atkal to pašu?
Piksija: Tagad tas sācis māžoties. Tādā spiedzīgā balsī žadzina:
Ej, iedzer moka un
uzdziedi karioka.
2. cēliens 1. aina
No pagalma ieskats dārzā. Pie galda sēž Piksija, Daris, brokasto.
Daris: Slept well?
Piksija: Okey. Un tomēr ne visai. Sapņoju par cilvēku hormonu iepotētu vardi. Vēders kā uzpūsts balons. Un kverkšķēt nekverkšķēja. Runāja mūsu mēlē.
Daris: Tu murgoji.
Piksija: Story of frogs - tā teica...
Daris: Piksi, nejauc valodas.
Piksija: Balto peļu un varžu stāsts - tā teica. Vispirms es domāju, ka man kājas nogriezīs, vai kā pelēm liks kādus ķīmiskus pulverus ieēst, bet tad, pie pakaļkājas paķēruši, man iepotēja un nu es esmu un palikšu autsaiders.
Daris: Latvieši rāpuļus nemoca.
Piksija: O, cik labi. Bet vai tu pēc know-how'a netiecies? Pats teici, ka tā te vēl pietrūkst.
Daris: Ja vēl nav, tad drīz vien būs.
Piksija: Bet tev Dari, darling, idejas uz katra pirksta un, tevī klausoties, katrs tūlīt atskārst, ka esi liels prātvēders.
Daris: Sieva neglaimo. Labāk paanalizē pati sevi.
Piksija: Kādēļ jāanalizē? Amerikā tu tā neteici. Kamēr te tā kā cits tonis. Varbūt Laimrīte labāk patīk. Varbūt ilgojies pēc kaut kā, ko pats nezini. Varbūt tev vairs nepatīk mani mati, mans deguns, mana mute.
Daris: Piksij!
Piksija: Jā, jā, jā. Šeit mūsu romantiskās, uz smilšainā liedaga piesapņotās naktis ir - ir, nu - izplēnējušas - gone with the wind.
Daris: Tu tak zini, ka tumsā esmu akls, kamēr tu kā kaķis redzi visu, kas apkārt notiek. Nakts ir lauvu un dīvu medību laiks.
Piksija: Bahamās bija citādi. Tad tu biji lauva, es antilope.
Daris: Bahamās, Bahamās. Ja tavas acis nebūtu maskaras piesmērētas, tu varbūt iespētu...
Piksija: Šīs vietas skaistumu saskatīt.
Daris: Varbūt, ka cittautieši to tā neizjūt.
Piksija: Un varbūt, ka tev tās fiksās idejas sagrozījušas galvu.
(Pagalmā ienāk Andžs. Uzliek uz galda medus burciņu.)
Andžs: Liepziedu medus. Šīs vasaras pirmā raža.
Piksija, Daris: Paldies, paldies. Lūdzu piesēdies.
Piksija: Kā būtu ar kafiju?
Andžs: Labprāt iedzertu. Paldies. (Piksija iet uz māju pēc tasītes.)
2. aina.
Piksija (atpakaļ ar tasīti un cepumiem): Lūdzu Andž, nogaršo, pašcepti.
Andžs (iebāž vienu mutē): Garda kūciņa, kas tur iekšā?
Piksija: Visādi labumi, pulverizētas aļģes un vitamīni.
Andžs: Hm. (Pauze.)
Andžs (atbīda krēslu, pagriežas pret Dari): Mājās pārnācis, iesāku domāt par visu Dzirkstiņos piedzīvoto, par tavām idejām un, lai gan tu mums visus plānus nebūsi atklājis, kļuva skaidrs, ka esi tāds, kas iet pret kalnu. Kamēr es bieži vien jūtos kā tārps, kas urdī, uzvanda zemi, bet, galvu ārā pabāžot, gauži pieviļas. Un tieši, tā tas iznāca ar manu lielo rosīšanos, kuru analisti apzīmētu par perversu satraukumu, pat apsēstību.
Piksija: How wonderful.
Daris (ziņkārīgi): Ko tad tu biji uzsācis?
Andžs: Es eksperimentēju, lai iegūtu superlīmi. Jaucot pulverus, vārīju tik ilgi, kamēr radās baigi lipīga vira.
Darīs: Nu tad jau viss bija strīpā.
Andžs: Ar to tik iebraucu nelaimē.
Piksija: In trouble?
Andžs: Jā, kūtsaugšā grīdu labojot, līme izlija, notecēja pa caurumu lejā. Rezultāts - salmu murskulī ielipuši, salipināti ruksēni. Un Laimrītes bāršanās.
Piksija (smejot): Labi, ka tu pats tur apakšā nestāvēji.
Andžs: Varbūt man nevajadzēja stāstīt.
Daris: Vai tev tā recepte vēl ir zināma?
Andžs: Nē, nav.
Piksija: Tu esi mazas tautas Pastērs vai Paracelzs.
Andžs: Ar līmes vārīšanu vairs nekrāmēšos.
Piksija: Vīrieši vienmēr ar kaut ko krāmējas, ja ne ar projektiem tad ar ar...
Daris (pārtrauc): Tu pati nezini, bet sāc jau celt spalvu.
Piksija (parausta plecus): Laiks iet pēc supernenes.
(Prom)
3. aina.
Andžs: Ko tā Piksija teica?
Daris: Viņa tev atnesīs neni.
Andžs: Limonādi?
Daris: Apstrāvotu ūdeni, ūdeni, kas aktivizēts.
Piksija (ierodas ar ūdensglāzi): Lai ūdens iedarbotos, jādzer lēniem malkiem. (Sniedz Andžam)
Andžs (izdzēris): Tagad es kļūšu par supermenu.
(Daris kautko atcerējies, pieceļas, iet uz māju. Pēc īsa brīža atgriežas atpakaļ, nosēžas.)
Piksija: Vai tu istabā kaut ko meklēji?
Daris: Tev bija vēl cita cepumu šķirne. Planktona karašas.
Piksija: Tās Laimrīte dabūja līdz uz mājām.
Daris (Andžam): Tev saimniecība ir iekārtota, bet man būs darbs un gudrošana.
Piksija: Domāšana var padarīt traku un iztukšot maku.
Daris: Tev, Piksij, tas nedraud.
Piksija: Es jau zināju, ka tu to teiksi, bet te tu, mister, maldies. Es domāju dziļas domas.
Daris: Nu ko tad tu izgudroji?
Andžs (gandrīz nedzirdami): Ak, vai.
Piksija: Iztēle ir svarīgāka par zināšanu, teica Einšteins.
Daris: Neatkārto manis lietoto frāzi.
Piksija: Es domāju par vardi, kura nožņaudza stārķi. Tajā nostāstā bija liela filozofija iekšā. Un tad es atcerējos, ka man ir keramikas vardīte līdz, un kļuvu priecīga.
Daris (norūc): Ja tik tai nepiebiedrotos bars zaļu rūķīšu, zaļu robotiņu, zelta zivtiņu, mākslīgo krokodilīšu.
Piksija: Kitču tagad izstāda muzejos kā lielu mākslu. Banalitāte ir lielā modē.
Andžs: Bet ko tad tu jaunu izgudroji?
Piksija: Kad šorīt, pie aparāta trenējoties staipīju muskuļus, man iešāvās prātā doma, ka efektīgāki vingrinājumi būtu, ja es, ārā palaizdama Vufi, viņam dzītos pakaļ.
Andžs (pārsteigts pieceļas): Vai tad tas suns nav elektronisks?
Piksija: Nu ir. Bet vai tāpēc es viņu nevarētu patriekt?
4. aina.
Andžs (skatās uz Piksiju. Krata galvu): Modernos sievišķus grūti izprast. Runājot viņas lieto kodas.
Daris: Piksija būs pret elektroniku kļuvusi alerģiska.
Piksija: Dzirkstiņos mīt maģija. Dabas iedarbīgie spēki izmaina dvēselisko situāciju. Skatpunkts top skaidrāk saredzams.
Daris (priecīgi): Jā.
(Pieiet, apliek Piksijai ap pleciem roku. Dārzā ieskrien Laimrīte)
Laimrīte (aizelsusies): Trakas lietas, trakas lietas.
Andžs: Laimrīt, kas noticis?
Laimrīte: Pinkus.
Andžs: Ko? Vai runcis nobeidzies?
Laimrīte: Nu nē jau. Planktona karašas saēdies, iesāka stiepties garumā un nu tas līdzinās tādam kā jūras gurķim vai garajam ķirbim.
Piksija: Ha, ha, ha. Sea Cucumber cat.
Laimrīte: Ak, kāda nelaime!
Piksija: Bet tas taču ir brīnišķīgi. Tavs Pinkus kļūs par ciltstēvu jaunai kaķu sugai, Superkukumberiem. Tā būs sensācija, mēs tiksim televīzijā - Iraišu un Dzirkstiņu saimes un kaķi.
(Atskan spalgi, gari vilkti kaucieni)
Piksija: Vai, dieniņ, tas ir Vufis.
Laimrīte: Kauc gan neganti.
Daris: Vufi mierā.
(Kaukšana pāriet spiedzienos): Au, au, au, esmu kļuvis bezdarbnieks. Ū, ū, tāda katastrofa. Jauns izgudrojums.
Darīs: Vufi rimsties.
(Vufis turpina): Au, au, kāda katastrofa. Nupat radio dzirdēju, ka durvis varēšot atvērt ar pirkstu. Pirksta nospiedums radīšot lielāku drošību. That's a nightmare. Au, au, au...
Jaunā Gaita: Kas pamudināja, ierosināja ķerties pie Skatpunkta?
Lidija Dombrovska: Teātra apmeklēšana ir brīnumains piedzīvojums. Jau vairākus gadus loloju vēlmi sarakstīt lugu, bet kaut kā neiznāca.
Varbūt trūka vajadzīgās dzirksts ko sauc par iedvesmu. Patiesībā Skatpunkts radās spontāni, bez ilgākas apsvēršanas. Atgriešanās laikā uz dzimteni, iebraucējiem bieži rodas grūtības Latvijas apstākļos iedzīvoties. Technoloģijas laikmetā, cilvēkam grūti atrast līdzsvaru starp tagadnes robotismu un savu iekšējo, dvēselisko realitāti.
Rakstot darbībā ievērpās satīra, aktuālitāte, poēzija. Un protams arī pārspīlējumi. Tie likās vajadzīgi lai lasītājā kāpinātu pārdzīvojumu.
Austrālijā, 1996.g. 22. janvārī.
Skatpunkts Latvija
