Cik labāk

Mīlēt pēc tam

Kad esi aizgājis.

Tu dzīvo

Manā prātā

Bez vainas.

Es neprasu vairs

Un Tu spēji

Vairs nedot.

Un mana mīlestība

Var būt

Viss, viss

Bez Tavas

Iejaukšanās.

Grūtos brīžos,

Kad pasaule sāp,

Nesaprotu. Kādēļ nenāk kāds

Pašūpot,

Apmīļot,

Atvieglot?

Kādēļ man,

mazam bērnam,

Sirmi mati?

Esmu Tavs putniņš

Izmests no ligzdas.

Uzaugt negribas,

Māt.

Pļavas zāles

Gaŗākas par mani.

Pazudīšu es.

Zaļā peļķē

Paslīdēs kāja.

Noslīkšu es.

Runcis rūc,

Baida mani.

Iekodīs man.

Gribu atgriezties

Tavā mīļā klēpī,

Pasauli vērot

Caur tavām

Lielām acīm.

Uzaugt negribu, Māt.

Šad un tad

Tin prāts −

Pazudis ķermenis.

Smadzeņu

Džungļos,

Domu ceļš

Pāraudzis

Sūnām,

Asām vītnēm.

Dīķis −

Bezsaules prātā.

Meklēju

Izeju −

Taustekļus,

Rokas.

Staigāju mūžu

Auklējot grāmatu

Tolstoja, Prusta,

Balzaka stilā.

Sapņotu

Varenu

Drāmu.

Un nu −

Sprūk dzejas

Kā kaķēni

Dzimstot.

Sīki, sīkas,

Par sīkumiem.

Vārdu bildītes,

Izbalējušas

Fotogrāfijas,

Kur nevar lāga

Izprast,

Vai dārzs,

Kur meitēns

Smaida,

Bija Rīgā

Vai Romā.

Uz ko?

No kā?

Principā pa tām nevar iziet, vai ieiet.

Var tikai iziet, vai ieiet.

Tās aizveŗas, un ir žēl.

Jo, pat ja atkal atveŗas, vairs nebūs tā, kā bija.

Tās atveŗas, un ir bažas.

Jo, nez kas un kā tur īsti būs.

Vai citi manas durvis aizvēra?

Vai, galvenokārt, es pats?

Vai citi manas durvis atvēra?

Vai, galvenokārt, es pats?

Vai bija tā jādara?

Vai vajadzēja?

Vai tikai tā notika?

Ko tagad?

Apraudāt sevi?

Nolādēt likteni?

Varbūt pašam sev piedot, ka bija tā, kā bija.

Un dot kredītu, ka bija tā, kā bija.

Esam diezgan atturējušies.

Bet diezgan arī darījuši.

Dzīvi var dzīvot tikai uz priekšu.

Dzīvi var saprast tikai uz atpakaļu.

Un cerams, ka saprašana apgaismos dzīvošanu.

Jo tev un man priekšā stāv:

Durvis.

Bez elkiem dzejā, elkiem ticībā

Mēs neiztiekam. Kas ir lira?

Kas krucifikss vai Jēzus silīte?

Kā rozes vij ap galvu, vīnu dzeŗot?

Mēs cilājam kā senču mēbeles

Auroru, mēnesnīcu, lakstīgalu

Un teicam: dzelmē mirdz

Kā zvaigznes, kāda nebūt sirds.

Viss tas ir ļoti ērti un ir pierasts,

Bet tad, kad pašas veŗas aizkaramiem slēgtas

Durvis, un klētī mirons, zārkā cēlies

Sāk stīviem pirkstiem ermoņikas spēlēt,

Ir jākliedz: kāds te jānudien ir traks!

Sāk suņi ņaudēt, vistas dzied, rej kaķi,

No akas ūdens vecis kāpj un lādēdamies

Ar pīles pleznām iet uz rijas pusi,

Un sārtas vāveres nes guni astēs.

Bet dzejnieki jau kādu simtu gadu

Ar nātrēm, ērkšķiem pilnas dobes ravē

Un ņurd: tai īstai maģijai te jābūt!

Gan ērmi paspruks. Bārdains sirreālisms.

Un tad tu skaties: tur, zem dadžu lapām

Tup simtiem gadu vecais vāces kungs

Uz liela ķirbja tā kā vista plāties

Teic: kumeļu viņš perē. Visu laiku.

ÜBERALL SITZEN DIE STILLEN IM LANDE

UND BEBRÜTEN DAS EI DES KOLUMBUS.

Frank Thiess.

Kungs ņirdz par Jaunās Gaitas dzejniekiem.

Sak’:

Kļavas zars, sagrābis strazdu pie kājām

Šūpo pa gaisu. Gan tam nelabi taps.

Jūs domājat: mums, veciem imigrantiem,

Būs vieglāk, te, pie antipodiem, dzejā

Nezināmo atrast. Vietējie, par spīti

Par zināmo tik dzejo un par sevi.

And my heart is full of sorrow

And my shoes are full of feet.

Vietējā dzejas pērle.

Bet dzīve žūst. Kredīti, alimenti...

Mortages, alimonies paid

Social Security took us.

And Medicaid.

Tā, vecs un sirms

Joprojām meklēju es Nezināmo

Līdz nomaldījos stāvas gravas malā.

Kā reibis, klupu, kritu putnus dzirdēju,

Tie sāka dziedāt Brāmsu, dziedāt nezināmo,

Un ķēros es pie kāda resna zara,

Lai nenosistos. Izrādījās, zars bij dzīvs:

Tā pati lielākā no dārza čūskām.

Zaļa, ar zelta lāsumiem, tā saulē

Kokā ievijusies, ļoti pieklājīgi

Pret mani izturējās. Nosalusi.

Nenositos gravā. Čūskas glāba.

Nu protams, Šopenhaueram bij mācekli;

Kā klājās, naktij cauri, viņi apstāvēja līķi.

Bet patiesībā tā bij kāršu spēle salonā.

Kas gan ir kāršu spēle? Baiga griba!

Viņi kliedza. Un priekšnesums. Vai spēle.

To mācīja jau franču drāmatiķi. Bualō.

Un pats Imanuels Kants ar antinomijām

Kā teātrī. Tā vietas, laika, telpas vienība

Un brīva griba. Dramatiķa kāršu spēle...

Te pēkšņi klusums. Guļamistabā, pie līķa

Kaut kas tā iespīdējās, džingstot nograbēja,

Un pēkšņi baiga miroņsmaka plūst...

Vai, traki! Vecais dusmīgsl

Nu sabrūk iekšā. Apstāj filozofu.

Nudie’, ir Šopenhauers dusmīgs!

Kā Bēthovens uz augstiem kungiem viebies...

Kur palika tas sfingas smaids no izlabotiem zobiem?

Un tad tie ieraudzīja

Kā naida kroni, plaši atvāztus

Mironim uz krūtīm. Gribējis viņš Dievam kost?

Nē! Nāves slābums vaļā vēris žokļus...

MIRUŠAIS UN

es mīlu mirušus dzejniekus

bet neesmu nekrofils

dažreiz viņi man jautā

vai tas pa īstam vai stils

nezinu kā viņi domā

ārprātu jau pagrūti tvert −

atnāk pie tevis tāds sapņos

un dzeju dvēselē beŗ

un uzdod dīvainas mīklas

kā ledainām plaukstām skaŗ −

vai vari tu dievināt tādu

kas vēl ko radīt var

es tevi iemūrēju reklāmfirmā

tu neesi pēdējā ne pirmā

tas laiks jau ir kā tāda māja

kas zin cik stipra tā cik vāja

un kas par to ka naktīs klusās

pa sapņiem zvaigznes kož kā blusas

un tavu vārdu dažkārt piemin...

es tevi iemūrēju reklāmfirmā

tu neesi pēdējā ne pirmā

tavs trīsošais augums

mani kunkstošie sapņi

divvientulība

kā apiņi

ciešanu alus būs rīt

zirgs

kūts

dārzs un

puķes

zirga puķes

tirgus puķes

uz tām puķēm jauna skuķe

atnāk vakars tāds ar kruķi

pačuda un izvelk puķi

ko tu stāvi te un brīnies

sauksim skuķi to par Trīni...

kamēr attopamies atkal

krēslo jau

bet vakars atkal

pačuda un izvelk puķi

tumst jau sāk nu iesim mājās

vakars gulst pie skuķes kājām

jaunu atkal puķi tausta

kur gan bāzīs šis tās puķes

kas gan nepazīst tās skuķes

ejam prom līdz rasa ziedos

gan šo nakti Dievs tev piedos

tās lauvas smejas

bet akmeņi plaisā un krīt

naktij atnākt un bradāt

un nesamīt

naktij atnākt un vadāt

ielās klaudzošas ēnas

dalot kliedzienus asus

vai nāves lēnas

bet rīts nekurs briesmīgo sārtu

un nesitīs raganu nost

viņš vienkārši ņems to aiz matiem

un iemūrēs pagrabos

tajos torņos kur neplaiksnī lūpas

tāla atbalss no debesīm sauc

vienu dienu pirmajā sniegā

dievi vārdu pajūgos brauc...

viegli no kapiem lēni no zemes

rīta migla kā atmiņas kūst

visi vārdi sapilēs kopā

kaili augumi torni tur būs

sarkana tāda kā noberzts celis

kā pāršķelts arbūzs

saule lec

jūŗa kā kūpoša bļoda

lēni kūpoša bļoda

patiesībā jau saule

pār debesīm slīdoša plauksta

un jūŗa kā vienmēr

spogulis vecs

vien vakarā

jūŗa būs pelēkbalts šķīvis

līdz saules drebošā riekšava

dzērvenes sabērs tur iekšā

mana dzīve ir lidmašīna −

mirdzoši trokšņi skrejceļi

lidostas miglā

(parasti viss − tādos agros rītos)

bez mērķa naktīs tā spocīgi slīd

acīs tavās kā lokatoros

klēpī − Bermudu trijstūrī

pasaulei apkārt

ūdeni piesūkusies

vatēta sega

(ne vecmātes seģene)

− nav vairs tie laiki

kad zvaigznes dzīparos mijās

un savādas melodijas

no debesīm lija...

tagad ir rudens

un

gadsimtu mija...

Katram mums ir sava dziesma,

katram paša mīlēts mūžs −

grūti kopā sadziedāt...

Katram sava pagājība,

raibais likteņlīdums − paaudzēs.

Dažam senči pārvācoti,

citam krievos pārkrustīti,

dažs pat vecmāmiņu nepazīst.

Sevī katrs esam gudri,

savus prātus pagājībā greznojam

kaut vairs sen nav pašu maizes,

savu tīrumu, ne arāju.

Katram mums ir sava dziesma,

dažam rūgta, dažam sapņaina −

cits, i laimē nobarojies, −

svešums katram savādāks.

APJUKUŠAIS

Sazini nu, kā tie vecuma gadiņi

apcirpuši manu prātiņu?

Arī pauris sen pliks.

Smadzenītes bez romantiskajiem matiņiem.

Tās nu aizmaldījušās

aiz Bezgalības sapņotājiem

un, lai tepat − atsprēkliņ,

pakluptu Dakotas dolomītos...

Sazinu nu, cik gadu miljardi

tēvu zemēm vajadzīgi,

lai viņas piedzimtu?

Kādi māli dinozauriem vajadzīgi,

kādas brīnumu stabulītes,

lai šiem milzeņiem

iestabulētu dzīvību?

Viņu tēvu zeme sen Nekurienē −

bet, kā būs ar manu tēvu zemi?

Un, kā būs ar daudzu, daudzu

tautu − tēvu zemēm?

Esmu atsprēkliņ paklupis

starp telpas Bezgalību

un izbijušo dzīvību dolomītiem.

Neko darīt − piekusis vecītis.

Godīgāk jau būtu, ja varētu

dziļāk, paliesāk ierakties

katrs savu paaudžu likteņos.

Skaidrāk izprastu šodienējos.

Tīšām nenomaldītos melu teātŗos,

kur mūžiņa sakāmo diktē lielība.

Protams, vieglāk jau ir,

ja pats tici saviem meliem −

un  t i c ī b a  dažreiz apžēlojas

par rūgtajām patiesībām,

kas tūkstošiem gadus asiņojušas

tavā ciltī un tautā.

Varbūt tomēr labāk neierakties

pagājību rūgtajās  p a t i e s ī b ā s

pietiek ar sālainā likteņa smīnu...

Cilvēka dvēseles gars

dzimst grēcīgajā vēderā,

bet ar sirdsapziņas asinīm

un plaušu elpošanu

dzīvošanai ieaug

galvas smadzenītēs.

Tur, tās acis, ausis un mēle

sāk dancot dzīvīti

TREJĀDĪBĀS...

Ak, šīs brīnišķīgās trejādības!

Tās pašas centīgi posta

savas īsās ESAMĪBAS.

Piedevām sagrauj

arī planētiņas likumības.

Bet, ko tu padarīsi?

Nepadarīsi NEKĀ.

Mēs, bīstamākie nezvēriņi,

mūsu Saules aplokā:

NĀVES BACIĻI − MŪŽĪBĀ.

Carl Gustaf af

UZ PATREPS

Uz patreps pieliekamam raidīt

es noķeir maģe Zepiņ ciet.

Te nebi vairaks kas ko gaidīt:

es jēm šo nobučo us viet.

Tad gribe nolūgt, ka bijs kuč,

bet ne nu Zepiš žēlsteb vēle −

viš lōzes, spārdes, brēc un spēle

un atjem man a var sov buč.

Israel Holmström

Ķēniņ uzticiges kuč

Pompe valdnik gulte čuč.

Vecs un gordans no tāl gājam

nolūdz viš pie ķēniņ kājam.

Pulk smuk meitan vēltes mist

Pompem līdz pa ķēniņ mājam.

Tūkstiš variņ vēltes krist

tā kā Pomp pie ķēniņ kājam.

Red. piezīme:

Zviedru dzejas dzīlēs cītīgi raudzīdamies, Alant Vils

nereti tur atklāj pats savam garam tuvus paraugus.

Šoreiz ņemti no divu senu galma dzejnieku pūra.

Israels Homstrems bija Kārļa Divpadsmitā

dziesminieks, af Leopolds savukārt gādāja par

poētisku veldzi franču klasicisma ieņemtajam

Gustavam Trešajam.

1996.g. 13. janvāri Stokholmas latvieši dzejniekam

sarīkoja darbīgam 90−gadniekam piemērotu

sarīkojumu.

Līvzemes eleģijas meklējot izdevēju, bet Alant Viļa

jaunā poēma Meditācij pa butel iznākšot Memento

apgādā.