FRAGMENTĒTA PASAULE

Edvīns Raups. Dzīvo damies. Andreja Bovtoviča grafika. Rīga. Egmont Latvia. 1995. 96 lp.

 

Edvīna Raupa vārds Latvijā ir labi zināms: Klāva Elsberga prēmijas laureāts; Karoga dzejas konkursa galvenās balvas ieguvējs; eseju un dzejas tulkotājs no spāņu valodas kā ari bērnu grāmatu tulkotājs. Raupa laika biedri netaupa vārdus viņu cildinot. Dzīvo damies [sic.] ir Raupa otrā dzeju grāmata. Vispirms varbūt konstatējams, ka Raupa dzeja atrodas visattālāk no ierastajām formām: neregulāri ritmi un pantmēri no vienzilbīgas rindas līdz kaut kam, kas līdzinās aleksandrīnam, ja grib nodarboties ar nepateicīgu un šķietami nenozīmīgu zilbju skaitīšanu; saraustīta sintakse ar salauztiem teikumiem un sinkopētiem ritmiem, kā to jau redzam no virsraksta; gandrīz pilnīga pieturas zīmju atmešana; dzejas rinda ir neatkarīga no tās tipogrāfiskā izveidojuma. Dzejoļiem nav virsrakstu, izņemot kādam mazam ciklam ar pieciem "dziedājumiem," ja tā varētu teikt, kas saucas "Pastaiga." Un sekojot dzejnieka apziņas un iztēles plūsmai un diskontinuitātēm, kur ir daudzi strauji pagriezieni un nogriezumi, būtu grūti atrast kādu titulisku kopsaucēju. Sarunas ir aprautas, apraksti fragmentēti un katrs daiļrunības iesākums ātri apspiests. Viscaur, šķiet, dzejnieks pieturas pie sev uzliktās normas: "Apturēt formu pirms tā ietekmējusi saturu." (82.lp) Reti kad iznirst no Raupa dzejas formas kāds noslēgts sižets, jo fragmentācija, viena no postmodernisma raksturīgākajām iezīmēm, ir ari Raupa ievirze.

Lasītājs sastop frāzes, tematiskas ieskaņas, pa laikam līdzīgas vāgneriskam leitmotīvam, kas it kā uzvandītas nāk no zemapziņas dzīlēm vai varbūt kolektīvās atmiņas un atsauc jau reiz pieminēto. Daži motīvi nāk no pazīstamām operām, varbūt arī pa laikam uzrunātā "Lū." Tur vienmēr atradīsies kāds pretstats, kāds paradokss, varbūt kāda absurditāte. "Zem spilvena / Figaro / kāzas Figaro / šurp / Fi!" Šur tur ir vietu un personu vārdi, kas nāk gan no Bībeles, gan mūsdienu un sendienu literatūras (Ēdene, Eifrata, Ganga u.c.) Ir pieminētas barikādes un "Daugavas izpumpētās iekšas," kas varētu būt no mūsu nesenās pagātnes un tagadējās apkārtnes. Bet dzejnieka skats slīd tālāk pagātnē, izsaucot Bērtula nakti, kas ir palikusi cilvēces vēsturē kā neizdzēšams asins traips, un atkal atgriežas pie mūsdienu ainas, kur "Prettanku dūres / kā Rodēna domātāji" atgādina varmācības nepadošanos cilvēcīgiem impulsiem. Erotika vienmēr saistās ar masochistisku nežēlību. "Kā gulbji / peld tavas nogrieztās / krūtis." Un pati daba spēj imitēt cilvēka varmācību: "Mākoņu ripzāģis šķērēja pušu /tavu roku." Intīmais skats uz ģimenes dzīvi, kad "bērni vēl vakariņo / un sieva klāj gultu šaubām," saskaras ar kosmisku, ą la Pascal, baismu, murgu uzbāzību, "brīdi kad pasaule / pazuda mijkrēslī / dzisdama un atnāca / nomoda bailes." Dvēseliskās bailes vienmēr kaut kur slēpjas aiz zobgalīga ņirdziena. Iznīcības rēgs apdraud tik rūpīgi meklēto dzīves jēgu. "Neparasts skats / it kā putekļi pelēka / masa, kurai netrūkst nekā / ja nu vienīgi lāpstas lai uzspiestu / krustu." Dieva atklāsme ir aizdomīga: "Paga Paga Tēvs / es Tevi nepamanīju / debesīs Tāda / ir dzīve Viņš / sacīs Bet par telefonu / es samaksāju ko / citu / bij darīt." Pa starpu parādās kāda piezīme, parasti sarkasma pilna, par glezniecību un rakstniecību. Un pa vidam ieskanas sava veida humors: ""ļ" viņai iestrēga zobu starpā."

Teksts ieslēdz ari mazu autora uzrunu lasītājam, kuŗā ieteic, ka "to izlasīt nav tavs pienākums." Andreja Bovtoviča grafika, kuŗā viscaur parādās cilvēku silueti, vīrieši, sievietes un bērni dažādās pozās un situācijās, kaili, ar izteiktiem dzimumorganiem un varas simboliem, reliģiskiem un laicīgiem, veido savu fabulu, kas reizēm papildina tekstu, reizēm to ignorē. Šī grāmata gandrīz atbilst Rablē zobgalīgai piezīmei lasītājam, kur viņš norāda, ka vajag pārlauzt kaulu, lai tiktu pie gardām smadzenēm. Šis teksts nepadodas ātrlasīšanai. Lasītājam ir tajā jāieaug, un kritiķiem vēl jo vairāk, kas parasti viņiem nepadodas. Tāpēc būtu jābeidz ar mazu sarunu: 'Mākslinieka / kungs Zaļa ir koka / lapotne Dzeltena / varbūt ir saule Un ir / arī citas krāsas / Mākslinieka kungs Ejiet / uz poda." Labi teikts. Ejam.

Juris Silenieks