Jaunā Gaita nr. 204, marts 1996

 

Uldis Siliņš

MĀRTIŅŠ ZĪVERTS AUSTRĀLIJĀ

 

Es vairs nesaņemu daudz vēstuļu. Starp rēķiniem, pasūtinātām un nepasūtinātām avīzēm un neskaitāmām reklāmu lapām tikai pa retam iemaldās kāda personīga vēstule. Es arī nesūdzos, jo uz nesaņemtām vēstulēm nav jāatbild. Viena tāda personīga vēstule reizē ar elektrības rēķinu pienāca no JG redaktora (Grāmatas) Mārtiņa Lasmaņa:

"Redzi tā," viņš raksta, "pirms kāda gada man teātrnieki Rīgā apsolīja rakstu par to Zariņa-Zīverta grāmatu (LaRA. 1993), tā sacīt, skatoties no Rīgas puses. Apsolīja, bet nesūtīja, gaidīju ilgi un velti. Ļoti negribētos, ka šī grāmata paliktu nepieminēta JG. Protams, tādai parastai recenzijai nu ir daudz par vēlu. Mana doma un lūgums: varbūt Tu laipni uzņemtos uzrakstīt kaut ko, kas Tev uz sirds sakarā ar šo grāmatu, kādus iespaidus, kādas atmiņas, kādus vērojumus... pirms šī gada beigām."

Kaut arī es par Mārtiņa vēstules saturu neko nepriecājos, tad vismaz tā bija džentlmeniska. Elektrības komisija savā vēstulē ar savu parasto taktu lika man saprast, ka, ja es līdz mēneša beigām nesamaksāšu $323, tad ir laiks iepirkt supermārketā sveces.

Dievs, ko es atcerējos par Zīverta braucienu uz Austrāliju, proverbiālais kaķis varēja aiznest uz astes! Tas bija tik sen. Jā, es biju šīs turnejas aculiecinieks, bet tāpat kā visi Sidnejas latviešu teātŗa ļaudis, izņemot Gulbergu pāri, mēs stāvējām perifērijā. Teātŗa palīdzība tika meklēta tikai tad, kad turneja jau bija noorganizēta.

Bija jādabū rokā grāmata. Tā atradās vēl neizsaiņota grāmatplauktā - Mārtiņš Zīverts Austrālijā un sarakste izdodot lugas ar Dagnijas Grestes (A. Zariņa meitas) zīmēto / iekārtoto vāku un Viļa Motmillera fotogrāfijām. Es to izlasīju ar augošu interesi un reizē ar skumjām, it kā es būtu izstaigājis latviešu kapsētu Rukvudā un apstājies pie katra otrā kapakmeņa. Tik daudz, tik daudz no darbojošām personām nav vairs mūsu vidū, ieskaitot pašu Zīverta pasākumu organizētāju un grāmatas sastādītāju, žurnālistu Aleksandru Arvīdu Zariņu un Mārtiņu Zīvertu.

Sidnejas latviešu sabiedrība ir bijusi bagāta ar daudziem spēcīgiem un pašaizliedzīgiem darba rūķiem. Zariņš ir bijis viens no tiem, bet viņa darba lauks un atstātais mantojums ir tālu pārsniedzis Austrālijas robežas.

Viens no Zariņa daudzajiem darba laukiem ir Austrālijas Latvieša redaktora amats Sidnejā. Gadiem ilgi viņš ir bijis klāt visos Sidnejas sabiedriskajos notikumos un tos aprakstījis, intervējis ļaudis, devis izsmelošas Kultūras dienu un Teātŗu festivālu, Jaunatnes dienu reportāžas. Maizes darbā viņš strādā par ķīmiķi Sidnejas atomspēkstacijā. Triju bērnu tēvs. Sabiedrisks darbinieks - Kultūras Fonda sekretārs, Austrālijas Preses biedrības priekšnieks. Malēnietis ar cietu galvu, ciešiem uzskatiem. Kādu dienu viņš man saka:

"Zini, man ir dažkārt grūtības ar gaŗumzīmēm." -

"Kāpēc?" es prasu. "Es tās nedzirdu. Es esmu malēnietis". Es neesmu malēnietis, tāpēc es nezinu, vai viņš muld, vai runā taisnību. Katrā ziņā Arvīds, kā viņu visi parasti sauca, izņemot mani, (es esot vienīgais, kas viņu godājot par Aleksandru) bija neparasts cilvēks, kā jau pieklājas tādam, kas dzimis 1918.g. 18. novembrī. Zariņa intervijas mani kaitināja. Viņam bija nejauks niķis tās sagrozīt. Vismaz manējās. Vispirms viņš atsūtīja listi ar jautājumiem, bet tad atbildes sagrozīja pēc sava prāta (gan paturot autora domu), aprakstot neesošas situācijas un bez mazākās vērības indivīda runas un izteiksmes veidam. Tā intervijas ar mani, kur atkārtotā runa ir likta pēdiņās un ievietotas viņa rakstu krājumā Bites un Bumerangs, ir Zariņa fantāzijas auglis. Es tā neesmu teicis. Es tā nerunāju. Lai lietu padarītu vēl ļaunāku, viņš ieraksta, ka mana mašīna dūmodama pazudusi ap stūri. Nekauņa tāds! Viņam nepietiek, ka viņš sagroza manus vārdus, viņš sāk nonievāt ari manu mantu! 'Paklausies, Zariņ!" es viņam saku, "manas mašīnas blīvēm nekas nekait! Kāpēc tu tā dari?" Viņš tikai smejas. Gribot pataisīt intervijas interesantākas. Kā jau teicu: malēnietis ar cietu galvu!

Man gadījās reiz viņu redzēt kādās privātās viesībās, aizrautīgi maršējot apkārt istabai un pūšot iedomātā taurē. Patiesībā viņš bija vesels pūtējorķestris. Trā-rā-rā-buff-ārā-rā! Tas bija Zariņš, ko es nepazinu. Viņš bija lielisks! Es to minu tāpēc, ka, vienalga ko Arvīds ari nedarīja, viņš to darīja no sirds un ar pilnu atdevi.

Kā viņš pats raksta, ideja par M. Zīverta turneju Austrālijā viņam radusies, lasot Londonas Avizē par Zīverta trupas izrādēm Anglijā. Sazinājies ar Sidnejas latviešu teātŗa aktieŗiem, bij. Nacionālā teātŗa aktrisi Litu Zemgali, Kārli Gulbergu un Jāni Graudu un, saņēmis viņu principālu piekrišanu piedalīties, Zariņš 1955.g. 21. jūnijā raksta Zīvertam uz Zviedriju.

Te jājautā: kāpēc šo lietu nedeva kārtot teātrim, kas būtu loģiskais tālāko lietu risinātājs. Retrospektā, man šķiet, tas bija godkārības jautājums. SLT bija sadalījies divās nometnēs, kuŗas gan neapkaŗojās, bet paturēja savas pretišķības diskusiju līmenī. Vienā nometnē bija Gulbergu pāris ar saviem piekritējiem (Zariņš nebija SLT loceklis), otrā - I. Sveilis, S. Klauverts, dramaturgs H. Kaupmanis u.c. Zīverts bija par daudz ievērojams skalps, lai ar to dalītos. Katrs ar to gribēja greznot tikai savu vigvamu.

Viens no iemesliem bija Zīverta ierobežotais atvaļinājuma laiks. Viņš nevarēja atļauties pavadīt pietiekami laika katrā pilsētā, lai iestudētu ar vietējo teātri lugu. Bez tam turneja bija Zariņa ideja, un viņš jutās kvalificēts to izvest līdz galam. SLT tika atstāts "ārpusē". No rīkotāju puses tas bija taktisks gājiens, jo viņi pareizi kalkulēja, ka teātŗi savu palīdzību neuzdrošināsies atteikt, ja darīšana ir ar Zīvertu. Dalīsies darbos, bet ne "glorijā".

Zīvertam tiek piedāvāts samaksāts brauciens ar kuģi, 4 mēnešu atalgojums, brīva uzturēšanās. Pati turneja vilktos 1 mēnesi. Varētu uzstāties 12 reizes. Algu maksātu pa turnejas laiku vēl 3 aktieŗiem. Virsatlikumu dalītu uz 4 daļām. Referātu ienākumi paliek Zīvertam. Organizācijas darbu veiks Zariņš par brīvu. No Zīverta vajadzīgas 2 lugas. Atliek gaidīt, ko teiks Zīverts.

Zīverts raksta: "Priekšlikums ir diezgan patraks, bet tā kā trakas lietas man allaž patikušas, tad es bez kādas domāšanas saku "alright". Tas, protams, teikts principā."

Tajā laikā Zīverts vēl ir bezpavalstnieks un strādā kā naktskasieris Stokholmas satiksmes sabiedrībā. Viņš var dabūt bezalgas atvaļinājumu. Piedāvā divas lugas: Grēcinieku iela un vēl neuzrakstīto Pēdējā laiva. Tās sūtīs K. Gulbergam, kas veiks iestudējumu priekšdarbus. Tajā pašā laikā viņš ievāc ziņas ari par minētajiem aktieŗiem: "...par Gulbergu man nav nekāda priekšstata, tāpēc man jālūdz vēl dažas ziņas no jums. Arī par sieviešu cilvēku (lugā Grēcinieku iela) man nav skaidrs, vai tā būs Zemgale vai kāda cita. Vai kopš Rīgas laikiem viņa stipri pieņēmusies miesās, kā palaikam sievieši to mēdz darīt? Šos jautājumus man ar tēlotājiem skaidrot nebūtu visai ērti, tāpēc lūdzu jūsu starpniecību." Zariņš atbild, ka Zemgale nav ne slaida, ne pilnīga, un apraksta Gulberga stiprās un vājās puses. Kā trešā tiek minēta 21 g. vecā Irisa Akmeņkalne no SLT. Dekorāciju metus lūgts izgatavot N. Strunkem.

Savā 10/11/55 vēstulē Zīverts raksta: 'Es Jūs ļoti lūdzu informāciju par plānoto turneju nelaist laikrakstos. Jūsu pirmo vēstuli es izpratu kā personīgu ierosinājumu un tāpēc uz to tūlīt atsaucos. Bet tagad, sakarā ar A. Eglīša braucienu (dzejnieks A. Eglītis), par ko es agrāk nekā nezināju, man jāsāk baidīties, vai šai lietai nav kāda polītiska aizmugure, un tādā lietā man nebūtu patikas iejaukties. Es vēl joprojām uzskatu ikvienu "polītisku platformu" trimdā par noziedzību..."

Zariņš viņam atbild, ka Zīverts acīmredzot nepazīst Austrālijas apstākļus un ka cilvēki šeit nenodarbojas ar partiju politiku kā Zviedrijā. Neviens nevarēšot braucienu iztulkot kā pretdemonstrāciju A. Eglītim. "Līdzšinējās pārrunās ar Zemgali un Gulbergu tomēr vienojāmies tā, ka nejauksimies ne ar biedrībām, ne teātŗiem, bet nosauksim to par Mārtiņa Zīverta viesizrādēm Austrālijā, ko organizē A. Zariņš." (21/11/55)

Taču kaķi no maisa izlaiž A. Eglītis. Zariņš raksta, ka "...A. Eglītis ir satricinājis mūsu teātŗa ļaudis un pārējos latviešus. Eglītim viesojoties Sidnejā ... viņu lūdzu, lai pārējo pilsētu apciemojumos pagaidām neko vairāk nestāsta, jo kad viss būs noskaidrots un brauciens drošs, tad ziņosim presei. Nebrīnīšos, ja Jūs sāksit saņemt vēstules no mūsu teātŗa direktoriem kuŗi jautās Jums plašāku informāciju. Zīverts atbild, ka "nav patīkami, ka Andrejs tik daudz muld, bet viņš labi domā. Londonas Avīzē ziņa iegājusi laikam ar Andrupa kundzes starpniecību. Viņa Zviedrijā vairākas reizes bija pie manis mājās, un tad viņa laikam šo to dzirdējusi". Pēc paziņojuma presē, Zariņš 1956/11/sept. raksta: 'Pēdējā laikā radušās pavisam īpatas grūtības ... tagad, kad zināma noteikti Jūsu ierašanās Austrālijā, sākušies spriedelējumi un pat pretdarbība manam organizēšanas veidam. Man par pārsteigumu tās ir dažas latviešu teātŗa trupas, kas manu ... organizēšanas darbu uzskata par privātu lietu, ar kuŗu gribot tikai sevi parādīt.

Sidnejas teātris "domā", ka vislabāk braucienu varētu organizēt visi teātŗi kopā, un Jūs iestudētu lugas ar visu pilsētu aktieŗiem. Manis prāt tā ir tukša, nereālizējama runāšana un parastas teātrnieku intrīdziņas."

Ne Zariņam, ne Gulbergiem par SLT reakciju nevajadzēja brīnīties. Teātrnieki jutās apvainoti un apbižoti. Es biju klāt pilnsapulcē, kuŗā asi uzbruka Gulbergiem. Vienā elpas vilcienā SLTniekiem viņa pašu locekļi sacīja, ka viņa līdzdalība turnejas rīkošanā nav bijusi vēlama, otrā - aicināja piedalīties izrāžu techniskajos darbos, dot gaismas ķermeņus, gaismot, pārdot biļetes utt. Bet, kā jau bija paredzams, pret Zīvertu neviens negribēja nostāties, un visi ansambļi galu galā izrādīja turnejai vislielāko pretimnākšanu.

Tā ar kuģi "Orcades" Zīverts atstāj Londonu 1957.g. 4. janvāri un iepeld Sidnejas ostā 2. februāri. Izbraukšana nav bez saviem pārbaudījumiem. Austrālijas vīzu Stokholmā Zīverts saņem tikai 40 minūtes pirms vilciena atiešanas. Šodien daudz ceļojošiem cilvēkiem par tā laika daudziem "falšiem" pieņēmumiem un nezināšanu atliek tikai pasmaidīt. Tā arī Zīvertam jāiziet grūtais mācību ceļš: beidzamajā brīdī atklājas, ka vajadzīga arī atpakaļ biļete un drošības nauda. Viņu finansē I. Dziļleja un L. Siliņš.

Turneja sākas 22. februārī, Austrālijas galvas pilsētā Kanberā ar Lielās Grēcinieku ielas pirmizrādi. Dekorators ir U. Āboliņš. N. Strunke ir galu galā atsūtījis skici tikai Pēdējai laivai, pēc kurās dekorācijas gatavo Dž. Krīvs.

Izrādē piedalās pats Zīverts, L. Zemgale, K. Gulbergs. Otrā izrāde notiek Sidnejā. bet Zīverts ir saslimis, un viņu aizvieto ar eksemplāru rokā Dž. Krīvs. Pēdējās laivas pirmizrāde notiek Sidnejā, un tajā piedalās M. Zīverts, L. Zemgale, K. Gulbergs un I. Akmeņkalne. Tālākās izrādes notiek Kanberā, Nūkāstlē, Volongongā, Melburnā, Balaratā un Adelaidē. Uz Pertu Zīverts dodas viens pats, kur kopā ar vietējo trupu iestudē Pēdējo laivu un kāpj uz kuģa, lai dotos atpakaļ uz Londonu.

Turneja izdodas labi ir morāli, ir materiāli. Zīvertam Austrālija patīk un Austrālijai patīk Zīverts. Viens avīžnieks pat raksta, pamatojoties uz aktieŗu izteicieniem, ka cilvēki viņu dievinājuši.

Irisa Akmenkalne atceras viņu kā ļoti humānu, patīkamu un izpalīdzīgu cilvēku. Vienīgie disputi ar Zariņu viņam iznāk par to, ka viņam (Zīvertam), salīdzinot ar pārējiem, par daudz maksā.

Šī saite ar Austrāliju Zīvertam paliek visu mūžu, jo sevišķi ar A. Zariņu un Gulbergiem. Pēdējie vienmēr saņem viņa jaunākās lugas. Kā Zariņš ievadvārdā raksta, sarakste ar Zīvertu ilgusi 35 gadus. Vadoties no Austrālijas iespaidiem, Zīverts saraksta lugas Kurrpurū un Totems.

Pavisam nopietni Zīverts gatavojas jaunam Austrālijas braucienam ("Jūsu bušs tomēr velk atpakaļ"), šoreiz sadarbībā ar Austrālijas teātŗiem, taču nepārtrauktās ķibeles ar veselību šim nodomam pārvelk svītru. 1963.g. Austrālijas teātŗu festivāls notiek M. Zīverta protektorātā un tajā uzved tikai Zīverta lugas. Paredzēts piedalīties arī pašam autoram, bet tam nav lemts piepildīties.

Pamazām Zīverta lugu popularitāte, vismaz Sidnejā, sāk mazināties, un skatītāju skaits uz viņa izrādēm rūk. Daļēji vainīgs ir viens un tas pats tēlotāju sastāvs, kā Zariņš raksta par uzvedumiem - "apzīmogots ar parasto Gulbergu štampu" un mazais personāls. Publikas gaume ir mainījusies. Piecdesmitajos gados Zīverts "vienkārši nedrīkstēja nepatikt'. Skatītāju nobirums nāca daudz vēlāk, kad uz viņa darbiem gāja galvenokārt "affecionados" - Zīverta sapratēji un cienītāji. "Parastā" publika gribēja redzēt lielus uzvedumus ar lielu personāžu. Izmēģinājās spēlēt jau arī citi, citā režijā, bet par Gulbergiem labāku neko nerādīja. Kā izņēmums jāmin P. Elsiņa iestudētā Kurrpurū ar Graudu un Ozoliņu titullomās (Austrālijas latviešu teātris).

Grāmatas otro pusi aizņem sarakste par Zīverta lugu izdošanu, grūtībām, kreņķiem un panākumiem. A. Zariņa plāns ir vienkāršs: jāsavāc pa visu pasauli 400 abonentu, viņš un Sala izdevniecības vadītājs Mintauts Eglītis strādās par brīvu, un tā lieta ies! Zariņš pat sevi pārdod - viņš iet par Kultūras fonda sekretāru un par to KF piešķiŗ lugu izdošanai naudu. Pavisam iznāk 31 luga ar autora piezīmēm, Dž. Krīva zīmētiem vākiem, un rakstu krājums Mārtiņa Zīverta pasaulē. Pēdējais iznāk Rasmas Birzgales redakcijā.

Ar Kā zaglis naktī izrādi Stokholmā Zīverts kļūst persona non-grata. Literātūrkritiķis J. Rudzītis, ko Zariņš aicina rakstīt Zīverta lugu apskatu, no Zviedrijas raksta: "Varbūt zināsit, kas uztraukums par Zīverta Kā zaglis naktī nav sacēlies tikai Zviedrijā vien, bet vismaz piespēlēts un pārķerts ari Amerikā - Olģerta Liepiņa avizē. Par O. Liepiņu un viņa aprindām nav vērts vārdus tērēt. Goda jūtām tur nekad nav bijis vietas. Ar Zviedriju drusku citādi ... mēs te dzīvojam ... pirmajās pozīcijās, kam nepārtraukti, neatlaidīgi līst pāri ienaidnieka uguns ... Tas viss Zviedrijas latviešu saimi padarījis ļoti jūtīgu, nervozu. Ja kāds mēģina kaut cik vairāk iejusties viņas puses cilvēkos, tas ātri var nokļūt aizdomās - vai tikai nestrādā ienaidnieka labā. Tā ... par Zviedrijas latviešu grēka āzi kļuvis ari Zīverts ... Ar savu saprašanu es tur nekā ļauna nevaru atrast ... man pret šo lugu ir iebildumi no pavisam citas puses - no gluži literārā viedokļa ... Bet Zīverta soģiem literārais viedoklis nav pat prātā ienācis."

Taču Zīverts ir kategoriski pret Rudzīša rakstītā apskata ievietošanu, ko pēdējais nemaz nevarot uzrakstīt bez pamatīgas runāšanas ar Zīvertu. Rudzītis esot "tīri literāri ievirzīts kritiķis, teātris un drāma viņam ir svešas lietas. ... un ir jautājums, vai tie (biografiskie dati) maz vajadzīgi."

Vēl vairāk Zīverts nokaitina stokholmiešus, neierodoties uz savām 60 g. dzimšanas dienas svinībām, aizbildinoties, ka viņam jāiet slimnīcā, kur viņu uz 2 nedēļām iemidzināšot. Tā izrādījusies tikai izlikšanās, lai izvairītos no apsveicējiem jubilejā. Tas stokholmiešus stipri sanikno.

Uzzinājis, ka sidnejieši teātŗu festivālā uzvedis Kā zaglis naktī, Zīverts raksta: "Uzklausiet nu to manu prātīgu vārdu un to lugu nerādiet. Vismaz tik lielā sarīkojumā ne. Būs skandāliņš, kāds te jau Zviedrijā bija, un šajā gadījumā tas jums nav vajadzīgs. Austrālijā tagad sagadijušies daži sarkanie švaļi, kā ļaudis vērtēs jūsu izrādi, to var viegli minēt. Par savu labo slavu es nebaidos, bet kāpēc izpalīdzēt Rīgas aģentiem? Patlaban esmu tādās sprukās, ka nevarētu arī nekādu taisnošanos uzrakstīt."

Protams, ka Austrālijā nekādu negatīvu atskaņu nav. Sidnejieši saņem labāko aktieŗu un, ja nemaldos, režijas balvas. Zīverts raksta: " ... Un priecājos patiesi, ka Jums tik vareni veicies ... Prieks tāpēc, ka mani te ēda bez sāls. Dabūju labus padomus braukt tūlīt atpakaļ uz mājām, bet šejienes sabiedrībā gan vairs nerādīties. Tātad a splendid isolation, kā saka. Tā "jubileja" (acīmredzot, atkārtojums) nebija ne spoža, ne sirsnīga. Tā tika rīkota par spīti iepriekšējiem notikumiem."

(Zīverts min vēl kādu "saskriešanos" ar publiku Jorkas pilsētā Anglijā, kur 1949.g. ansambli draudējuši apmētāt ar tomātiem, jo pulkv. Janumam nav paticis Kāds, kura nav.)

Zariņam veikt visus izdošanas, kancelejas un ekspedīcijas darbus kļūst par grūtu un viņš nodibina Lugu izdošanas komiteju, kuŗā bez viņa ieiet ari M. Eglītis un A. Bērziņš. Beidzot visas pieejamās lugas ir izdotas.

"Dažreiz man uzbrūk sirdsapziņas pārmetumi, ka jums tik daudz klapatu ar manām lugām," raksta Zīverts Zariņam.

"Kādreiz latviešu teātris jums teiks paldies, ka tās savestas kārtībā, bet var gadīties, ka būs ilgi jāgaida."

Man šķiet, es dzirdu Arvīdu sakām: "Es to nedarīju paldies dēļ, bet tāpēc, ka tas bija jādara."Trā-rā-rā-buff-ārā-rā!