JG204 LASĪTĀJU VĒSTULES

JG redakcijai:

Intervijā ar Andrievu Ezergaili JG 203. numurā Baiba Pētersone teica šādus vārdus: „Jau no sešdesmitiem gadiem čeka sūtīja savus emisārus. Jūs domājat, ka viņi neko nesavervēja? Neko nesadabūja? Kā tad ir ar to sarkano trimdas jaunatni? Ar tiem jaunajiem marksistiem. Nils Muižnieks tepat vēl klejo. Kaut ko pūš par cilvēktiesībām.” Pētersones kundze ar savu aso filozofes prātu ir atklājusi manus visdziļākos noslēpumus, tāpēc vēlos nožēlot visus savus grēkus. Strādājot slepenajā dienestā, grozoties „trimdas sarkanās jaunatnes” aprindās, debatējot ar citiem „jaunmarksistiem” un tiekoties ar tādiem, kas „pūš par cilvēktiesībām,” esmu daudz ko uzzinājis un vēlos atmaskot vairākas čekas frontes organizācijas, ar kuŗām esmu sadarbojies veicot „dienesta pienākumus” Latvijā.

1989. gadā braucu uz toreiz vēl okupēto Latviju kā Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības (ALJA) stipendiāts un gandrīz tiku izraidīts no valsts, jo kopā ar citiem trimdas jauniešiem piedalījos Vides aizsardzības kluba rīkotajā konferencē Ēdolē, kas toreiz bija aizliegtā zonā. Bet tas viss bija smalki izstrādāts scenārijs, jo no laika gala ALJA savus īstos darbības virzienus un nosaukumu ir slēpusi. ALJA patiesībā ir AĻJA − Amerikas Ļeņiniskās jaunatnes apvienība.

1990. g. vasarā strādāju Radio „Brīvā Eiropa” (RBE) Minhenē un rakstīju ziņas un pētījumus par Baltijas aktualitātēm. 50. un 60. gados RBE bija cieši saistīta ar ASV drošības iestādēm, bet reti kāds zina, ka kaut kad ap 1989. g. tā nevienam nemanot pārgāja „otrajā pusē...” Jānis Trapāns, ko Pētersones kundze piemin kā tuvu viņas uzskatiem, arī strādāja man līdzās RBE. Viņš tad arī laikam...

Tālāk 1993. g. pavasarī braucu uz Latviju ar ASV valdības naudu kā Starptautiskās pētniecības un apmaiņas pārvaldes (International Research and Exchanges Board vai IREX) stipendiāts. Saskaņā ar parakstīto līgumu, zem katras publikācijas tajā laikā man bija jāraksta, ka manu viedokli nedrīkst uzskatīt par ASV Valsts departamenta viedokli. Viņi visi ir tādi jefiņi, ka pat nemanīja, kad es savos rakstos sāku paust pretējās puses viedokli... Vai varbūt manīja un arī ASV Valsts departamentā strādā savervētie? Pēc īsa Amerikas apceļojuma, 1994. g. pavasarī atgriezos Latvijā. Kas man izmaksāja ceļu? Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA). Domāju, ka varu visiem tagad atklāt, ka PBLA uzdevums toreiz un tagad ir padarīt Latviju sarkanāku, iepludinot tajā visādus „jaunmarksistu” aģentus.

Kopš tā laika strādāju divos darbos − vadu Cilvēktiesību un etnisko studiju centru, kas saņem lielu daļu sava finansējuma no Sorosa Fonda Ņujorkā un strādāju uz pusslodzi Sorosa Fonda Latvijas nodaļā. Sorosa kungs, kas ir devis miljoniem dolāru Austrumeiropas un bijušās Padomju Savienības valstīm, Krievijā tiek dēvēts par CIP aģentu. Viņam pat nezinot, viņa līdzekļus tērēju, lai īstenotu čekas plānus Latvijā. Kādi ir tie čekas plāni, ko īstenoju Sorosa fondā? Cenšos ar Sorosa naudu veicināt latviešu valodas apguvi − atbalstām skolotāju kvalifikācijas celšanas seminārus, pērkam latviešu valodas grāmatas bērnudārziem, atbalstām Latviešu valodas institūta pētījumu par latviešu valodas stāvokli, utt. Cenšos arī veicināt bērnu tiesību ievērošanu − sponsorējām nometni bērniem invalīdiem, atbalstījām slimu bērnu rehabilitācijas centru izveidi Vidzemē un Zemgalē. Manā pieredzē, tieši latviešu valodas skolotājus, bērnudārzu audzēkņus un slimus bērnus var visvieglāk savervēt čekas darbam.

Biju cerējis, ka savu jaunmarksista noslieci biju labi paslēpis − vismaz mani profesori Prinstonas Universitātē, Rietummičiganas universitātē un Berklijā to nekad tā arī nepamanīja. Pat Pētersones kundzi reiz piemānīju. Viņas rediģētais laikraksts Nacionālā Neatkarība vairākos numuros 1995. g. beigās iespieda garus izvilkumus no ANO Attīstības Programmas finansētā Pārskata par tautas attīstību 1995 − grāmatas, kuŗai es biju galvenais redaktors!

„Pūšu par cilvēktiesībām” galvenokārt Latvijas presē ar mērķi kaitināt pēc iespējas daudzus ekstrēmistus. Mana taktika ir šāda − būt bezpartijiskam, kritizēt politiķus un partijas, ja viņu darbība ir nedemokrātiska, bet slavēt viņus, ja viņu darbība veicina demokrātijas nostiprināšanos. Uzskaitīšu dažus piemērus, lai cienījamie JG lasītāji varētu atpazīt šādu taktiku arī turpmāk.

Vienā rakstā nosaucu par „nehumānu” LNNK rīcību Rīgas Domē, izmaksājot pabalstus tikai mazturīgajiem pilsoņiem un ne visiem nodokļu maksātājiem. Citā rakstā slavēju LNNK par to, ka tā dibināja darba grupu, lai palīdzētu puišiem, kas tiek piekauti Latvijas bruņotajos spēkos. Vienā rakstā iestājos pret LNNK tik mīļajām kvotām pilsonības likumā. Citā rakstā apsveicu LNNK, ka priekšvēlēšanu laikā tā piedāvāja bezmaksas konsultācijas par naturalizāciju pilsonības pretendentiem. Šādu dezorientējošu taktiku piekopju netikai attiecībā pret LNNK, bet pret visām partijām. Efekts ir varens un visi domā, ka esmu citas partijas rokaspuisis un neviens neaizdomājas, kas aiz manis īsti stāv.

Zinot Pētersones kundzes slavu, kā augsta kultūras cilvēku ar dziļu izpratni par demokrātiju, man vajadzēja jau laikus zināt, ka neko no viņas noslēpt nevarēšu. Šī augstā kultūra jo spilgti ir izpaudusies vairākos pasākumos un rakstos. Atceros semināru 1994. g. pavasarī Gētes institūtā Rīgā, kur Pētersones kundze teica, ka ir „jāliedz deklasētiem nelatviešu elementiem iespēju atražoties.” Līdzīgi domu graudi parādījās arī JG intervijā, kur Pētersones kundze filozofiski apsveŗ kā „dīdīt” mūsu „krieviņus,” kas veido „mongolizētu slāni” Latvijā. Savelkot kopā visu galus intervijā Karogā, Pētersones kundze teica, ka latviešiem vajadzīgs nacionālsociālisms. Brīnos, ka jau agrāk JG nebija viņu intervējusi. Varbūt kā nākamo varētu intervēt Zīgerista kungu, kas arī ir atklājis daudzus čekistus Latvijā un kam ir tik „filozofiskas” domas par cittautiešiem, ka tiek apsūdzēts par rasu naida kurināšanu Vācijā.

Ar cieņu,

Nils Muižnieks