Jaunā Gaita nr. 204, marts 1996
XXXI
UZVARĒTĀJI UN ZAUDĒTĀJI: JAHRESSCHLUSS 1995
1995. g. rudens cīņā varas dēļ uzvarētājus ir grūti atrast, lai gan objektīvitātes labad daži būs jāsagrabina.
Pieredze akumulējas. Galu galā demokrātija būs uzvarētāja. Tauta atceras − individi, arī ja vecuma aizmāršība nepiesitās, var dzīves tecējumā palikt dulnāki. Valsts polītiskā dzīvē viss ierakstās atmiņu grāmatā. Daudziem no Latvijas politiķiem šīs atmiņas, tas, ko viņi šinī krīzes laikā teica, varbūt arī neteica, būs viņu īstie čekas maisi.
Visi tie līderi, kas lielījās uzvarējuši, īstenībā zaudēja. 17% balsis 6. Saeimas vēlēšanās bija iemesls pazemībai un izlīgšanai, t.i. kompromisu meklēšanai, ne agresivitātei un cilvēku baidīšanai. Ne Čevera ne Zīgerista preses un oponentu baidīšanas gambīti netiks aizmirsti. Pēcvēlēšanu poza ir draugu meklēšana, ne draudēšana ielauzt galvas kausus. Zīgerista un Čevera uzvešanās bija brutāla.
Tagad mums ir netikai trīs, bet vesela buķete vītušo rožu. Protams, ka Višinskis 1940. g. tvaicējošā jūnijā pats par rozēm samaksāja. 7. decembrī bravūra zaudēja, maniere uzvarēja. Demokrātija uzvarēja.
Cik līdzīgas šīs bārdas... Čevers, Zīgerists, Šķēle... sirmi cauraustās, gludās, spurainās. Izskata ziņā Šķēle uzvar. Citos laikos Šķēle būtu priekšpuisis − traktoristu triecībnieks, siržu lauzējs piena meitām − sargs namam, kuŗā dzīvo Elita Veidemane un Māra Trapāne. Tagad šis pieklājīgais puisis ir premjers − būs jācīnās ar mafiju, Čeveru, pašam ar sevi. Uzvarētājs! Bet jāizbļauj sotto voce, jo visi apsūdzību gali vēl nav sasieti.
Ceļā uz sekmīgu polītisku karjeru jaunbagātniekiem Latvijā ir jāpārlaipo aizspriedumu aiza: Latvijas ļaudīm ir liela neuzticība pret bagātību, bet pārlieka iecietība pret korupciju. Šķēlem ir jāuzņemas pašam būt savas laimes kalējam: vairāk kā Andrejevam, ne Kreitusam un Inkēnam. Tiesa, pat labākajā gadījumā, var nolemt tikai taisnību, Šķēles nepieciešamība ir parādīt valstsvīram piedienīgu personu / raksturu.
Zīgerista bārda ir koptāka, bet agresīvāka, vairāk no velna nekā eņģeļiem. Cilvēks bez parlamentāras ētikas. Izgāzās pats un visi tie, kas viņam pēdas, un ne tikai, bučoja. Savā kritienā no demokrātiskā firmamenta Zīgerists parāva līdz ne tikai vecos boļševikus Vulfsonu un Ķezberi, bet arī pus duci mācītāju un vienu rabīnu. Nedomāju, ka Plāte un Jānis Mauliņš jebkad pilnīgi atgūs savu atmodas aureolu. Jo mazāk teikts par Kostandu, jo labāk. Pamatā viņš ir programējams cilvēks, bīstami nepareģojams, ja nav šantažēts, tad ir nopirkts. Liekas, ka šobrīd ir Vulfsona kabatā. Grūti iedomāties, ka cilvēks uz savu roku vien tik daudz stulbumus tik īsā laikā būtu varējis izdarīt. Kostanda zvaigzne Amerikā nekad nebūtu uzlēkusi, jo šeit nolemjošais ir ne tas, ko saka, bet cilvēka raksturs.
Lai pareģotu Ziedoņa Čevera nākotni, būtu svarīgi uzzināt, kas vēlēšanās financēja Saimnieku? Viņš vēlējās ielēkt, nevis ieaugt Latvijas politikā. Tā kā valdība nenonāca Čevera rokās, mēs varam pieņemt, ka slepenie financētāji Čeveram otrreiz neuzticēsies. Čevera pēcvēlēšanu izmisīgie gambīti, rožu pirkšanu ieskaitot, var būt saistīti ar viņa naudas avotiem un arī viņa paša polītisko nākotni. Saskatu Čeveram degošas komētas likteni. Bosika paskats un kupča maniere viņa polītiskai karjerai nepalīdzēs.
Ar Čeveru un Zīgeristu terrorisms ienāca Latvijas Saeimā. Gunša Eniņa vajāšana gulstas uz visu, sevišķi Čevera un Zīgerista, melnsimtnieku, Jurkānu ieskaitot, atbildības.[1] Drošības fonda uzdevums būtu pārņemt Eniņa drošību. Fiziski draudi var arī būt iemesls, kādēļ nekad no runāšanas neatturamā Māra Trapāne ir klusējusi.
Paskata un inteliģences ziņā Ķezbers varētu būt jebkuras pasaules zemes prezidents, bet šis šarmantais cilvēks nav spējis satikties pats ar savu bolševismu. Ne jau pārliecības dēļ viņš palika par boļševiku, bet pārliecības dēļ viņš arī nav mēģinājis no šīs divdesimtā gadsimta sērgas atšūties. Viņš nevar lielīties, ka absolvējis no vislabākās meļu skolas pasaulē un tad apvainoties, ka mēs viņam neticam. Lai pārkāptu slieksni, iesaku Ķezberam iet Imanta Lešinska pēdās.
Ķezberu varam uzskatīt par kautkādu uzvarētāju, jo no padomju drupu apakšas viņš tomēr iekāpa 6. Saeimā. Ķezbera nākotne ir saistīta ar Čevera un Saimnieka financēm. Vai tas pats krusttēvs, kas financēja viņa 6. domes vēlēšanas gribēs otrreiz ieguldīt līdzīgā pasākumā? Ķezbers ir Saimnieka, tāpat kā Vulfsons Saskaņas albatross. Ķezberam vajadzētu collu pa collai aizčāpot atpakaļ uz šī gadsimta sākumu, uzaudzēt bārdu kuplu kā Kārlim Marksam un kā Aristoteļa dievam (ar mazo burtu) dzīvot mūžīgā kontemplācijā par cilvēces likteņiem: viss potence, būt nekustīgam visuma iekustinātājam.
Kreituss(i), ja vien viņi atradīs partiju, no kuŗas startēt, nav bez nākotnes Latvijas polītikā. Aivars, lai attālinātos no Čevera bārdas, jau laicīgi nodzina ūsas. Kaulam turpretim, lai slēptu savu brežnevisko glumumu, iesaku uzspraust pušķi virslūpai. Ja notiktu brīnums un uzlabojas Latvijas lauksaimniecība, varētu prognozēt Kaulam ilgstošāku, lai gan neko stabīlu, vietu Latvijas demokrātijas mājoklī. Lauzt sakarus ar vecā režīma draugiem ir daļa no zvērasta demokrātijai. Kauls Latvijas tēlam nevar palīdzēt, jo viņa izteicieni par semītu sazvērastību viņu lēnām sagrauzīs.
Tik daudz par melsimtnieciskām partijām. Arī demokrātiskais spārns zaudēja, bet viņi zaudēja savādākā veidā. Viņi neieguva pietiekoši balsis. Izņemot tēvzemiešus, kuŗu procents auga, nevaram uzskatīt kā uzvarētājus tās partijas, kuŗas ieguva apmēram 50% mazāk nekā iepriekšējās vēlēšanās. Tēvzemieši šķietami ir pārdzīvojuši metamorfozi. Kā primitīvie cilvēki no pērkoņspēriena, tēvzemieši no melnsimtnieku falanksa nobijušies, pēkšņi savāca savu migu kārtībā. Grīnblata maniere cauri visai krīzei bija pazemīga, pieklājīga, bez draudiem un bez tēvzemiešiem tik lipīgās demagoģijas. Grīnblata partijas pagātnē ir vēl nenoskaidrotas attiecības ar jaunatnes savienību Tēvzemei un Brīvībai un viņu antisemītisko Jauno Laiku. Juris Sinka, kuŗš Brīvās Latvijas rediģēšanas laikā izcēlās ar ideoloģisku emigranta vienpusību, ir piepeši izniris kā racionālisma paragons.
Kas ar presi, polītikas trešo kāju? Prese visumā jāpieskaita zaudētājiem. Ojārs Rubenis par kāri iedzīvoties, ņemot naudu par intervijām, Amerikā būtu izrakstīts no preses brālības. Bet Rubenis nebijās vienīgais, arī drukas presē neiztika bez korupcijas. Ne tikai naudu ņēma, redaktori bieži nenosprauda pietiekoši striktu līniju starp partiju samaksātiem rakstiem un ziņu rakstiem. Pagrima Neatkarīgā Rīta Avīze un noslīka Atmoda Atpūtai. Vēlēšanu kampaņa sākumā Viktora Daugmaļa vadīta, Neatkarīgā... bija vitālākā no Latvijas avīzēm, bet kautkas sarežģījās ar polifonisko balsi un procesa beigās Diena pārņēma vadību. Kritiens bija tik straujš, ka šodien pat jābaidās par Neatkarīgās... pastāvēšanu.
Vēlēšanas ņemot kopumā, arī Dienu nav ko slavēt. Bet piepeši, liekas vēlēšanu naktī, Diena atrada savas demokrātiskās kājas. Tas pats spēriens, kas nobaidīja tēvzemiešus, liekas nobaidīja arī Dienas redakciju. Raksti palika analītiski kodīgi. Tad, kad Atmoda sapņoja par 69 veidiem kā mīlēt, Diena saprata, ka žuļiki nāk pie varas: aktualizējās kritiskās potences. 1996. g. slieksni Diena pārkāpj kā vadošā avīze. Tad, kad jāaizstāv demokrātija, žurnālistiem nav jābūt bezpartejiskiem, un pat objektivitāte jāuzdod.
6. Saeimas vēlēšanas gandrīz iztukšoja Saeimu no emigrantiem un sievietēm. Ministru posteņos nav ne viena, ne otra. Vienīgi Ilga Kreituse kā Jekaterina Furtseva prezidē pār Saeimu. Kādu profīlu griezīs Gundars Valdmanis: interesanta tēva dēla, interesanta atgriešanās. No salīdzinājuma ar tēvu viņš neizbēgs. Spriežot no Globusa pārraidēm, Sinka spriedumos par ārpolitiku, salīdzinot ar Vulfsonu, ir klišeju brīvs. Salīdzinot ar Meierovicu un Pavlovskiem, kuŗi uz Latvijas polītiskā fona turpināja darboties kā, ja ne svešķermeņi tad bezķermeņi, Juris Sinka, neaizmirstot savu Oksfordas pieredzi, liekas vairāk vajadzīgs Latvijai.
Andrievs Ezergailis
[1] Deputāta Gunta Eniņa salīdzinoši mierīgā dzīve beidzās pēc tās preses konferences, kurā viņš paziņoja, ka idejisku pretrunu dēļ izstājas no Tautas kustības Latvijai Saeimas frakcijas. Pēc pāris nedēļām viņa dzīvokļa logu izsita akmens, vēl pēc kāda laika atskanēja labvēļa telefona zvans, un tad pie viņa cita pēc citas atceļoja trīs ķengu vēstules, kas to atnākšanas secībā kļuva arvien agresīvākas. Tajās pieprasīts, lai Eniņš noliktu deputāta mandātu. Vēstules parakstījuši kustības Latvijai atbalstītāji Ventspilī. Sveiks - Ievanda.
Laimdotas apjukuma laiks
(No ieraksta dienasgrāmatā, 1996. g. 6. februārī)
Māras Zālītes gudrie vārdi par latviešu kultūras situāciju savā patiesībā un vienkāršībā šovakar saviļņoja klausītājus Toronto. Tas nebija referāts, drīzāk eseja, pravietisks brīdinājums. Sauca atmiņā Vācijas laika skolotāja Jāņa Rudzīša eseju par Spīdolu Nāves salā pirms gadiem četrdesmit. J. Rudzītis rakstīja variācijas par Raiņa tēmu, un kultūras piramidas virsotni. M. Zālīte vairāk runāja par cilvēka garīgās dzīves kvalitāti, cilvēciskām pamatvērtībām. Viņa pārliecināja, ka mazas tautas vienīgais dzīvības spēks un labākā garantija neatkarībai ir kultūra tās plašākā nozīmē.
Klausītāju jautājumiem bija viens kopsaucējs: kā mēs varētu Spīdolai palīdzēt? Palīdzēt Spīdolai, kultūras un politiskās dzīves attīstības procesam, nevis spriedelēt par to, vai ievēlētie tautas pārstāvji ar bārdām vai bez bārdām varētu labāk celt Latviju saulītē. Palīdzēt Spīdolai, lai viņa varētu palīdzēt pretrunu un meklējuma laikmetā apjukušajai Laimdotai. Palīdzēt Spīdolai, lai viņa varētu palīdzēt mazliet aprobežotajam Lāčplēsim un viņa draugam Koknesim − saudzēt Latvijas mežus un nenest baļķus māju būvēm tādiem ministriem, kas to nav pelnījuši.
Paldies Māra, ka Tu atlidoji kā meža gulbis uz Ontario ezera krastu! Liesmiņas vēl plīv un mēs esam dzīvi.
L.Z.
 |
1996. g. ziemā dzejniece un žurnāla Karogs galvenā redaktore Māra Zālīte ciemojās Ziemeļamerikā. Toronto organizācijas LATS 6. februāŗa informācijas vakarā Kanadas Latviešu centrā viņa runāja par kultūras situāciju Latvijā šodien. Uzņēmumā pēc referāta: no kreisās Māra Zālīte, 20 mēnešus vecā Kristina un viņas māmiņa Sarma Van Sant-Dindzāne. Birutas Rubesas uzņēmums. |
