61

TUR ES BIJU, TUR MAN TIKA...

 

Vispirms − jācīnās ar aizdomīgu konstatējumu: nekas nopietns nav jādara.

Savāda inerce. Vari atļauties... čukst sīka iekšēja balss, kad atkal līdz trijiem no rīta skatos televīzijā filmu, kuŗas risinājumu ar katru nākošo ainu arvien labāk atceros. Kāpēc to daru? Pasīva saraustītu, pusdzēstu atmiņu lāpīšana, pārreģistrēšana jaunā lentē vien iznāk. Kam tāds nenozīmīgs retrogājiens vajadzīgs? Absolūti nevienam, bet tur jau ir tas: atskaiti neprasīs. Skaidrs, laika nosišana, bet... tas ir mans laiks. Neesmu vairs nevienam pat mirkli parādā. Tagad viss tekošais komplekts − minūtes, stundas, dienas, nedēļas, mēneši, gadi − pilnīgi man padots. Laika netrūkst. To var tērēt kā momentā iepatīkas. Kas to aizrādīs? Nav rīt nekur jāskrien. Nav jācenšas. Pusieplānoto var atlikt, mainīt. Lai šoreiz mazliet paslīd... Var pat, ja gribas, izgulēties līdz pusdienai, it kā sev atgūt mazu daļu gadiem ilgi līdz pusnakts stundām nodzītās enerģijas. Atpūsties. Pasapņot. Atelpa ir nopelnīta. Gana jau darīts, un pietiek.

Izmetu bezbēdīgu kaut ko tādu par atbildības atkāpšanos, kad draugi un paziņas apvaicājas − kā tagad iet? Neesmu vairs citu rīcībā. Pasūtāms. Pie sienas izkārtnīte: ‘ar muļķiem kopā vairs nestrādāju’. Tad − nenoprotu īsti, vai aiz skaudības, vai bailēm, ka viņus gaida līdzīgs gals − tie pakrata galvas, nopūšas: nu, jā, tagad esi brīvs...

Tavas ikdienas elpai ir vismaz divas dimensijas, ja ne trīs, četras! Kuŗa dominēs? Pie kuŗas ases turēties? Kuŗa prasa ievērību, kuŗa vilina? Kuŗai paļauties, kuŗu noraidīt? Nākošo var noteikt iesāktais, pazīstamā turpināšana, izpušķošana, pilnveidošana, gaidāms meistarojums; to tik pat labi var noteikt jauni meklējumi, pasākumi, virzieni − nepazīstamais, tālākiešana, māceklība.

Tomēr, nesanāk gluži pilnas neatkarības sajūta.

Precīzāk: pēkšņi pazudis obligātais. Nav zināmā stundā jāceļas, jāierauj tase kafijas, jābrauc uz darbu. Nav veikli jāizlokas satiksmes sastrēgumam cauri, paļaujoties uz rutīnas katram variantam jau pietēmētiem manevriem. Priekšā negaida laikrādis, kuŗā sen iezīmētas sanāksmes, projektu pārbaudes, pusdienas. Kur lieli un mazi laika gabali tuvā un tālākā nākotnē jau aizsolīti svešiem cilvēkiem, tālām pilsētām, abstraktiem mērķiem un pienākumiem. Kur nebeidz drūzmēties atgādinājumi: jāzvana, jāveic ziņojumi, jāsatiekas, jābrauc, jāizmēģina, jāpalīdz, jāmudina, jārāj, jāizvēlas, jāpērk, jālabo, jāsāk no jauna, jānoslēdz. Katram darbības vārdam priekšā paša pierakstītais ‘jā’ dzinējs − ietrenētā algotņa sirdsapziņa! − vairs neuzmācas. Izkūpējis.

Viss tas kā ceļa zīmes reiz pildīja lapu aiz lapas, ekrānu aiz ekrāna, vilka iekšā un uz priekšu ar nelokāmu loģiku, neatliekamību. Pienākumu aplis − klausies, pēti, vērtē, soli, dari, izseko, norēķini, maini, sāc no jauna − izjaukts, atkniedēts. Gatavas sliedes vairs laistoties nestiepjas tālē, virziens nav paredzams, trūkst pieturas punktu.

Aizkrīt durvis. Aiz tām vairs negaidīs pazīstamu cilvēku bars, piektdienas vakarā pamestais galds ar ‘iekšā’ un ‘ārā’ papīru kaudzēm. Negaidīs ekrāns, kur paklausīgi kārtojas dati, izmainās vēstis, veidojas atziņas un ieteikumi. Nepienāks pasts. Nezvanīs. Nesvinēsim. Nesūdzēsimies. Netenkosim. Nedalīsimies cerībās un dusmās. Paliek izdarītais, sasniegtais. Paliek ‘vajadzēja’ un paliek neveiksmes. Uzreiz grūti aptvert, ka ... tam visam pienācis gals. Ir atdotas piederības zīmes.

Tad atziņā kā feniņš iekrīt...: tavs vārds zūd no citu sarakstiem. Tava ‘adrese’ tiek svītrota. Pienākumus dala tālāk. Tavus papīrus met ārā. Pie tava galda sēžas cits. Tavs dators klausa svešam. Pie sienas cita diplomas. Darbs iet uz priekšu šā vai tā. Tu kļūsti nepersona, kas bija reiz − bet aizgāja, un cauri. No aprēķiniem tamlīdzīgus izslēdz. Pārceļ neaktīvo rindās. Paliek tikai šur tur aktos pāris rindas ar reiz pazīstamu parakstu − dzestrs atvadu mājiens. Tad metas aizdomas: negaidīts cilvēks ... nevajadzīgs. Vai tādam vērtība nav smagi kritusies? Kam tagad tāds aizgājējs noderīgs? Un nav nemaz tik viegli rīta pusmiegā vēl kādu stundu tvarstīt apmierinošu atbildi...

Pienāk jauna pirmdiena, tad nākošā − tomēr savāds atvaļinājums nebeidzas, nav darbā jāatgriežas. Nezvana, tevi nemeklē. Varbūt drīz, pēc mēneša ... un tad nākošā? Nē. Kaut kāds ... pārrāvums noticis. Liktenīgās pārmijās − izslēgšana no galvenās līnijas šaurākās, nenozīmīgās blakus sliedēs. Kas tur priekšā? Tādi paši − atkabinātie? Vai mūs drīz sabīdīs kopā jaunos ešelonos, nozīmēs līdz šim vēl neizdomātam maršrutam? Vai − vienkārši jāgaida Godo, rezignēti jāpamāj gaŗāmejošam?

Atmiņā ienāk klišejiskais pārejas skats no vecas melnbaltas filmas: sienas kalendārs, no kuŗa pa vienai atdalās un vējā aizlido numurētas dienu un veselu mēnešu lapas...

Izļodzījies laikrādis. Nē! Pareizāk: ir kalendāra krize. Vecais kombinētais vairs nedarbojas, jāuzstāda jauns. Izrauta tā daļa, kuŗu noteica darbs. Manāmi tukšāka tā, kuŗu iezīmēja mājas bērnu gaitas. Izplēn tā, kuŗu piebārstīja neskaitāmas blakus nodarbības. Nemainīti gan paliek kopēji svētki, pāris svinamās dienas... Stabili turas nodokļu maksāšanas, atkritumu izlikšanas dienas. Bet neatvairāmi iztek piešķirtais ‘oficiālais’, kuŗš redzams arvien plānāks, pliks pie sienas zem sludinājuma vai eksotiskas receptes − iztek nepiepildītas dienas. Aiziet viena pēc otras savādā pēkšņi atraisītā skurbumā.

Aiziet vēl ātrāk nekā reiz zem darba režīma − kā tad var būt ‘nepiepildītas’?! Tagad viss laiks, ne tikai pāris pēcdarba stundu, skaitās ‘brīvs’... bet kur tas zūd?

Vispirms jau − jauna darāmā aprēķinos. Jaunos sarakstos! Un nemaz tik jaunos ... jo viens pēc otra kā slēpta nelaime atrodas vecie neizpildītie. Atrodas pa daļai veiktā pasaknes, reiz iecerēta turpinājuma mudes. Atgādinājumi − kuŗus zvanītāji nekaunās uzsvaidzināt. Ģimenes locekļu ‘nu tagad varēsi’. Seni reiz nopietni solījumi sev un citiem. Pierakstītas aizgājušu jaunu gadu apņēmības. Kā līksmi augšāmcēlušies gariņi pulcējas labojamā, apciemojamā, izpētāmā, sarakstāmā, mēģināmā, nepabeigtā, pusiesāktā, iecerētā atgādinājumi − reiz darba nobīdīti nezināmas nākotnes plauktos, bet tagad no jauna klāt ar sīkiem, nepacietīgiem dzēlieniem kā knišļu mākonis Jāņos.

Jārevidē! Reiz svarīgais − varbūt vairs nav. Izdevība gaŗām. Nepieciešamais − pieciests, iztikts bez. Reiz rotaļīgais − varbūt tagad virzošs. Toreizējais nepraktiskais projekts − tagad viegli veicams. Bet vai vajadzīgs? Un − kam? Varbūt to, ko firmā neizdevās panākt, tieši to, kas tev likās izšķirošs − tagad var uz savu roku? Reiz ‘atbalstoša’ spēja, dotība − tagad galvenā? Blakus pasākums − centrāls? Un tā viena ideja, aploksnes malā uzķertā iedvesmes frāze zem vīna glāzes zīmoga ... varbūt izkaldināma jaunu gājienu atklāsmē. Jāsaņem to visu kopā. Jārevidē! Turklāt − izmisīgi izvairoties no citu (‘tagad tev būs laiks’) sarakstiem, jo neesi ieguvis ‘brīvi’, lai diendienā citu, svešu noteikšanu iemainītu pret draugu un paziņu pielabinājumiem, pasūtījumiem. Tu neesi nometis vienu saistību komplektu, lai nākošā dienā automātiski pieteiktos citā. Nepārbaudītā.

Un tāpēc: temporizēšana. Izplūdums. Plašāku atvaļinājumu plānošana − un atlikšana. Bet... netālas (pavisam necilas) siera fabrikas apmeklējums! Sīkāka avīžu šķirstīšana, agrāk nenozīmīgu bet tagad ‘interesantu’ notikumu apsvēršana. Pastriprināta vēstuļu rakstīšana avīžu, žurnālu redakcijām, tāpat dažādas ekskursijas saziņtīklos. Pielabojums mājām, tad atkal inerce − lai gan tālāk labojamā acīmredzot netrūkst. Meistarota cepšana uz kvēlošām oglēm, padomā − eksotiskas marinādes. Kā senas, neatkārtojamas izrādes kostīmi no skapjiem tukšojas uzvalki, kuŗi jau labu laiku nav derējuši − un aiziet uz tirdziņiem, kur citi tos pielaikos. Ikrīt: nepacietīga pasta pienesuma sagaidīšana (ka tik tur nav kas tāds, kas prasītu reakciju!), tad vilcināšanās ar atbildēšanu, nokārtojumiem. Aug jaunas ar piezīmēm apveltītas izgrieztu avīžu sleju gubas, kuŗām ar domrakstu vajadzētu pielikt punktu. Pavīd tēmas, kuŗas derētu mazliet parisināt. Pērkas jaunas grāmatas − tām taču beidzot būs laiks! − bet lasās tik pat lēni. Pērkas datorprogrammas − kuŗu izmantošanai trūkst enerģijas. Pēkšņi sadomāju izgatavot grāmatu, kuŗa savelk kopā ceļa kartes un raksturojumus apm. 100 provinces austrumu gala hokeja arēnām (daļu, protams, vispirms jāapciemo) − un to pārdot mūsu pilsētiņas turneja laikā, peļņa par labu bērnu slimnīcai. Nez’ kāpēc piesakos palīdzēt datoriesācējiem − un tie zvana. Pats (ar ‘aiziešanas augļiem’) nopērku jaunu spēcīgu iekārtu − nu stāv priekšā nopietna pārkārtošanās tīri techniskā līmenī. Mazliet tālāk: sen iecerēti projekti. Atrodu rokrakstā saliktu dzejoļu izlases manuskriptu. Ienāk viens otrs maksājošs darbiņš, lai gan tādus aktīvi nemeklēju (bet esmu šur tur izlicis piedāvājumus). Svarīgi kļuvuši labi sieri un vīni. Varētu atkal pastrādāt Latvijā. Ievilkts 24 stundu fakss, telefons prombūtnē māk ierakstīt ziņojumus un e-pasts ierodas no sanošās tīklu pasaules. Notiek reizē atkabināšanās un pieslēgšanās, attālināšanās un tuvošanās. Meklēšana un gaidīšana. Tu izej no vienas (gatavas) pasaules un ieej citā, kuŗu tev jāveido. Kuŗa veido tevi.

Ir savāds skurbums, jo ir savāda brīvība, un tu nezini īsti, ko ar to iesākt. Ir, parallēli, savāds nogurums − jo atbildība par katru minūti ir pilnīgi tava. Neviena cita.

Tas ir otrais (bet lēnāk iekrītošs) feniņš: jauniem sarakstiem jābūt taviem sarakstiem. Jāņem vērā nepatīkamo faktu, ka atlikušais laiks (lai cik brīvs) tomēr ierobežots − un pieredzes matemātika atgādina: Iespējams būs tikai ‘tas’, ne vairāk. Šachā mēs ietu pie uguņošanas, beigu spēles sākuma posma. Te − pie prioritātēm. Izvēle tātad saistās ir nozīmes meklēšanu − ko paliekošu atstāt? − un atduras savādā pretspēkā ... Tas (kā vilinoša, bet neprecīza kombinācija) vaicā: kāpēc allaž uzsvērt nozīmi? Iespējamo? Vai neesi izpelnījis tiesības vienkārši baudīt, pavandīt, mēģināt bez mērķa, nederīgi nosist laiku − darīt tieši to, ko pienākumi vienmēr atbīdīja fonā? Ir spēles skaistums kā tāds, ne vien utilitārais. Ir vērtības, atzinumi, kas nāk ne vien no mērķu sasniegšanas, bet arī no jaunu mērķu uzstādīšanas. Ir vēl nesastaptais, nepiedzīvotais. Ir neizdziedētas dziesmas. Neapmeklēti tempļi. Neizpētīta vēsture. Nesaprastas valodas. Neizteiktas lūgšanas. Neizkuģotas jūras, nepieveikti kalni, nekrustoti tilti, nepārietas robežas. Neredzēti skati un ieskati. Vides un prāta tuksneši un džungļi.

Lēnām izriet atziņa − tagad ne vien esi atbildīgs par laiku, bet arī par horizontiem. Par telpu. Tavas ikdienas elpai ir vismaz divas dimensijas, ja ne trīs, četras! Kuŗa dominēs? Pie kuŗas ases turēties? Kuŗa prasa ievērību, kuŗa vilina? Kuŗai paļauties, kuŗu noraidīt? Nākošo var noteikt iesāktais, pazīstamā turpināšana, izpušķošana, pilnveidošana, gaidāms meistarojums; to tik pat labi var noteikt jauni meklējumi, pasākumi, virzieni − nepazīstamais, tālākiešana, māceklība. Reizēm tas ir viens un tas pats − kā patlaban populārā ‘atgriešanās’ − lai gan nenometam tūlīt visu ierasto, lai sāktu ‘jaunu dzīvi’. Pārejas vietā temporizējam, vienmēr sataustām pieņemamu līdzsvarojumu un tad ejam uz priekšu. Bet vecais izvēles princips nav mainījies. Spilgti gan mainās noteicējs pats, viņam atvēlētais laiks un redzes, rīcības loks. Tāpēc vienam otram viņš šobrīd liekas savāds, svešs. Sevī drusku sapinies un nesaprotams.

Pārsteidzošākais: atkal jāsāk no jauna! Reizē − brīves un baiļu gaisotne, ieguvuma un zaudējuma. Ir savāda sajūta tādā vecumā un tik tālu pieredzes kāpnēs būt iesācējam, pārorientēties (vai tad viss sen nebija skaidrs?), uz katra soļa lemt, kas svarīgs, kas ne. Un pārlemt: vai centīgi veiktais bija to vērts, par cik jānožēlo neizdarītais, ko tagad? Dīvainu piegaršu 30 darbā ieliktie gadi atstājuši mutē...

Tur tie stāv, izsēdināti svešā krastā, gar pagraba sienu dīpīša kastēs sakrauti, vietumis atplēsti vaļā, vietumis aizmirsti − vesels mūžs.

Esmu penzis.

 

Juris Mazutis. 1995. g. Saulgriežos.