Jaunā Gaita nr. 204, marts 1996

Starptautiskā jaunās mūzikas festivāla Latvijā kataloga vāks

 

Imants Mežaraups

6. STARPTAUTISKAIS JAUNĀS MŪZIKAS FESTIVĀLS LATVIJĀ

 

Pagājušā oktobrī Latvijā notika 6. Starptautiskais jaunās mūzikas festivāls; desmit dienu laikā atskanēja trīsdesmit koncerti sešās pilsētās. Piedalījās vairāki Latvijas orķestŗi, koŗi, kameransambļi un solisti, kā arī solisti, ansambļi un komponisti no dažādām Eiropas zemēm un ASV. Šo festivālu piedzīvoju pirmo reizi un tas deva man lielu gandarījumu, jo ar šādiem notikumiem Latvija ir kļuvusi arvien aktīvāka starptautiskā modernās mūzikas sfairā.

Vēlāk decembŗa sākumā apmeklēju vairākus koncertus jaunās mūzikas festivālā Lineburgā, Vācijā − Neue Musik in Lüneburg. Tas mani aizrāva atmiņās par pagājušo festivālu Latvijā un izraisīja pārdomas par Eiropas un Latvijas problēmām sakarā ar kultūru un saimniecisko stāvokli. Rīgā biju dzirdējis izcilo vācu komponistu un flautistu Helmutu Erdmani, kuŗš rīko Lineburgas festivālu, uz kuŗu savukārt bija ieradies Egils Straume − Latvijas festivāla galvenais rīkotājs − ar savu trio, kuŗā piedalās arī Māris Briežkalns un Ivars Galenieks. Klausoties Straumes trio saistošo muzicēšanu vakara koncertā, bija jāpārdomā dažādus jautājumus. Kamēr pa Lineburgas ielām drūzmējās ļaužu pūlis Ziemassvētku tirdziņā, tikmēr uz šo un uz citiem festivāla koncertiem atnāca caurmērā tikai kāds nepilns ducis klausītāju. Vai vispār jauna „nopietna” mūzika kādam ir vajadzīga ārpus akadēmiķu ierindām? Bet uz Latvijas festivālu nāca taču daudz vairāk klausītāju! Festivālu Latvijā atbalstīja valsts, bet vēl vairāk privāti devēji, piedaloties lielām starptautiskām firmām. Vai Eiropas kultūras iestādēm vispār nav nepieciešama „amerikāniskāka” stila reklāma, lai izcīnītu sev vietu brīvajā tirgū? Liekas, ka šajā laikmetā kultūrai ar valsts atbalstu vien nepietiek; publika kļūst vienaldzīga. Bet vai komerciālisma tendences arī nevar sagraut vai stipri kompromitēt kultūras saturu? Un kā tas viss attiecas uz tādu zemi kā Latviju, kur šodienas problēmas padara iztikšanu grūtu gandrīz jebkuŗam; vai kultūra nav apdraudēta? Bet vai kultūra nav Latvijai pilnīgi nepieciešams identitātes dārgums?

Oktobŗa sākumā ierados Rīgā, jo bija paredzēts mana jaunā simfoniskā skaņdarba pirmatskaņojums festivāla noslēguma koncertā. Biju knapi nokavējis Nacionālās Operas atklāšanas koncertus, par kuŗiem tautā bija izplatījies gan satraukums, gan lepnums, gan pacilātība, kā arī izbrīna par biļešu cenām. Mariss Jansons, tagad pasaules slavenība, pirmo reizi pēc daudziem gadiem bija atgriezies Rīgā, lai diriģētu gan operas atklāšanā, gan Jaunās mūzikas festivālā. Jansonam diriģējot, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris atklāja festivālu ar koncertu pāris dienas pēc operas svinībām, un Lielās ģildes zāle bija apmeklētāju pārpildīta. Mani dziļi aizkustināja, ka diriģents un orķestris arī tik bieži dzirdētā skaņdarbā kā Bēthovena 5. simfonija spēja atklāt jaunus, līdz šim nepiedzīvotus iespaidus. Šim orķestrim jau labu laiku nav sava galvenā diriģenta, un tam šobrīd tiešām trūkst skaidras vadības. Mūziķi parādīja, kāds kvalitātes potenciāls viņos ir, ja viņus vada tāda personība kā Jansons.

Mariss Jansons

Festivāls tālāk risinājās ar bagātīgu programmu, un šogad pirmo reizi tā ietvaros notika koncerti vairākās pilsētās: Rīgā, Cēsīs, Daugavpilī, Liepājā, Rēzeknē un Ventspilī. Lai gan atklāšanā dzirdējām Bēthovena un Brāmsa simfonijas, tālāk gandrīz visos koncertos atskanēja galvenokārt mūsdienu komponistu skaņdarbi, to starpā vairāki pirmatskaņojumi. Komponisti un solisti no vairākām Eiropas zemēm un no ASV sadarbojās ar Latvijas māksliniekiem.

Man pašam iznāca apmeklēt tikai Rīgas sarīkojumus, bet festivāls bija vienreizēja iespēja klausītājiem arī citos Latvijas rajonos sastapties ar modernās mūzikas mākslu. Droši vien dažam labam būs licies, ka avangarda mūzika ir sveša un grūti izprotama, bet galvenais, ka radās iespēja iepazīties ar to, ko jaunā mūzikā dara starptautiskā līmenī. No savas pieredzes ASV un Vācijā varu apgalvot, ka festivāla programmas labi reprezentēja mūsdienu mūzikas dažādus attīstības virzienus. Man arī šķiet, ka klausītāji Latvijā, arī ārpus Rīgas, izrādīja lielāku interesi par šādiem pasākumiem nekā tipiskā modernās mūzikas publika ASV vai Vācijā. No otras puses tieši Rīgā varēju novērot, ka ar koncertu blīvumu − katru vakaru jauna kamermūzikas vai simfoniska programma paralēli citiem muzikāliem notikumiem, un ar vērā ņemamām biļešu cenām − publika pamazām saruka. Helmutu Erdmani noklausījās vairs tikai kādi 30, un noslēguma simfoniskajā koncertā Lielā ģilde bija patukša. Līdzīgs fenomens ar televīziju; kamēr visus koncertus ierakstīja Latvijas Radio, televīzijas kinokameras pēc Marisa Jansona aizbraukšanas reti vairs parādījās festivālā.

Ik vakaru Rīgā arī notika izcila līmeņa džeza muzicēšana Reformatoru mūzikas klubā. Reizēm aizvēru acis un nevarēju aptvert, ka esmu Rīgā, nevis kādā džeza klubiņā Ņujorkā vai Filadelfijā. Šajās vakara programmās piedalījās gan vietējie mākslinieki, gan ārzemju viesi, ieskaitot vairākus, kuŗi veikli pārslēdzās no „klasiskās” modernās mūzikas uz džezu. Saimnieki šajā vidē bija jau minētais Egila Straumes trio. Klausoties, kā vietējie tik brīvi samūzicēja kopā ar ārzemju viesiem, patiešām varēju sajust, ka šī mūzika ir starptautiska sarunu valoda. Klubiņā man iznāca runāt ar vairākiem ārzemniekiem, kuŗi jūsmoja par šo vidi un par Rīgas vispārējo atmosfairu, kuŗa viņiem likās vienreizēja visā Baltijā un pat ziemeļaustrumu Eiropā. Cerams, ka tas neattiecas tikai uz festivāla laiku!

Nākošajā vakarā pēc festivāla atklāšanas ciemojās Stutgartes Radio orķestris ar viesdiriģentu Filipu Auginu (Philippe Auguin). Arī šajā koncertā nebija nekādu jaundarbu, bet laikam orķestŗa jau paredzētā turneja sakrita ar festivāla laiku.

Ar trešo vakaru sākās īsti modernā mūzika ar koncertu Vāgnera zālē. Pirmajā daļā Baltijas trio − flautists Algirdas Vizgirda, čembaliste Aina Kalnciema un čellists Teet Järvi − atskaņoja sešus baltiešu komponistu jaundarbus, ieskaitot Juŗa Karlsona Trio un Pētera Vaska flautas solo Putnu balsis. Iespaidi no viņu snieguma bija līdzīgi, kādus esmu piedzīvojis citos jaunās mūzikas mūzikas koncertos ASV: izpildījuma kvalitāte pirmklasīga un skaņdarbu līmenis − dažāds. Kamēr daži komponisti izveido patiešām saistošu, savdabīgu, jaunu muzikālu valodu, izmantojot senus līdzekļus, citi cenšas pagātnes mūzikas vokabulāru vēl vairāk vienkāršot (tā sauktais ‘minimālisms’ pieder pie šīs kategorijas) ar ne visai pārliecinošiem rezultātiem. Koncerta otrā daļā spēlēja pavisam jauns ansamblis − Rīgas fagotu kvartets. Par šiem jauniem puišiem varēju tikai nopriecāties, jo nesen Vācijā biju dzirdējis profesionālu Braunšveigas orķestra fagotu kvartetu un konstatēju, ka rīdzinieki bez ilgas prakses bija tikpat augstā kvalitātes līmenī. Programmā bija ļoti dažādu tautību un laikmetu komponistu darbi, varbūt tāpēc, ka četru fagotu sastāvam nav liela repertuāra. Iespaids tomēr bija pārliecinošs, jo kontrastiem bagātie skaņdarbi bija sakārtoti ar gaumi.

Nākamajā koncertā Latvijas Filharmonijas kamerorķestris apvienojās ar pūtēju orķestri „Rīga”, lai izveidotu pilnu simfonisko sastāvu. Šāds ad hoc salikums ir potenciāli bīstams, bet šoreiz rezultāts bija pārsteidzoši saliedēts diriģentu Dzintara Josta, Ilmāra Lapiņa un Jāņa Puriņa vadībā. Izcili bija solisti: igaunis Reins Rannaps (Rein Rannap), klavieres; vācietis Vīlands Šreibers (Wieland Schreiber), marimba; saksofonu kvartets Rollin’ Phones no Zviedrijas. Viņu apžilbinošā virtuozitāte deva jaunajiem skaņdarbiem enerģiju un dzīvību. Komponisti (E. Kochs un G. Janssons, Zviedrija; R. Kurka, Polija; R. Rannaps) mani uzrunāja ar svaigu, saistošu muzikālu valodu, kas spēja pacilāt. Vienīgi biju vīlies par Rannapa klavieŗu koncertu, kuŗš aiz bombastiskas virtuozitātes nespēja aizslēpt muzikālā satura tukšumu. Toties Rannapa Eleģija stīgu orķestrim runāja pilnīgi citā, oriģinālā un iejūtīgā valodā. 

Izcilā vācu komponista un flautista Helmuta Erdmana solo koncertam, kas piederēja pie festivāla virsotnēm, sekoja vēl trīs kamermūzikai veltīti koncerti.

Pirmajā populārāka žanra mūziku spēlēja kvartets Rollin’ Phones, un Egila Straumes trio kopā ar Reini Rannapu piedāvāja intuitīvu, saistošu improvizāciju, kas ieguva publikas entuziastisku atsaucību. Otrajā bija džeza programma ar kvintetu no Francijas, Certains l’Aiment Chaud (Some Like it Hot). Trešajā spēlēja Rīgas stīgu kvartets, kā arī virtuozais fagotists Andris Arnicāns, Egils Straume un Reinis Rannaps.

Saksofonistu kvartets „Rollin’ phones” (Zviedrijā).

Egīla Straumes trio. Sastāvs: Egīls Straume (labā pusē), Ivars Galenieks un Māris Briežkalns

Festivāls desmitajā dienā noslēdzās ar Nacionālā simfoniskā orķestŗa koncertu. Pēdējās dienās varēja sajust, ka orķestŗa mūziķi bija saguruši, pārslogoti ar vairāku programmu sagatavošanu, un, pēc lielās saņemšanās ar Nacionālās Operas svētkiem un Marisa Jansona klātbūtni, garīgi piekusuši. Noslēguma koncerta programmā, pirmkārt, jau bija lielā Ādolfa Skultes simfonija „Ave Sol” ar kori un solistiem; šis skaņdarbs pats par sevi ir domāts vesela koncerta aizpildīšanai. Otrkārt, nāca klāt vēl Egila Straumes fagota koncerts un mana darba „Procesijas” pirmatskaņojums. Samērā sarežģītas jaunas mūzikas sagatavošana prasa sevišķu piepūli; pirmajos mēģinājumos bija jūtams, ka orķestrim trūka spara, lai kostu jaunu un cietu riekstu.

Ar manu skaņdarbu diriģents Viesturs Gailis strādāja ļoti rūpīgi un deva arī man iespēju mēģinājumā diriģēt, lai orķestris tiešāk izjustu manus nodomus jaunā darba realizēšanai. Man likās, ka šis tiešais kontakts bija sekmīgs. Kā jau bieži tas gadās ar pirmatskaņojumiem, koncerta izpildījums bija mazāk saliedēts nekā pēdējie mēģinājumi. Lai kā, nelielais pulks klausītāju guva iespēju tikties ar diviem jauniem un prasīgiem skaņdarbiem, kā arī ar Skultes milzīgo 1959. g. komponēto simfoniju pilnīgi jaunā kontekstā. Ir ironiski, ka šī simfonija atsaucas uz krievu revolūciju 1905. g., un apliecina „varenās atbrīvotās tautas manifestāciju”. Zinot, ka šis darbs tika komponēts laika posmā, kas pašiem latviešiem bija viens no visdrūmākajiem, šodien „atbrīvotās tautas manifestācijai” var piešķirt pavisam citu nozīmi. Bet vai gaišums un uzvaras līksmība šinī mūzikā nevar izraisīt jaunu ironiju, ja ņem vērā tagadējās milzīgās saimnieciskās problēmas? Turpretim tādu skaņdarbu kā Straumes fagota koncertu neapdraud polītiski-vēsturiski sarežģījumi. Tas ir moderns, muzikāli abstrakts, neprogrammatisks romantisma nozīmē, virtuozs un kosmopolītisks; to varētu klausīties ar gluži tādu pašu izpratni kā Rīgā, tā Berlīnē vai Ņujorkā. Iepriekšminēto ironiju pasvītroja tas, ka fagota solists Andris Arnicāns, būdams pasaules klases virtuozs, nevar uzturēt savu ģimeni Rīgā, un viņam jāmeklē papildus ienākumi citur.

Esmu pateicīgs orķestrim, diriģentam Gailim un Straumem, ka tik drīz pēc mana skaņdarba uzrakstīšanas (tas bija mans doktora grāda disertācijas darbs) radās iespēja to atskaņot. Biju centies attīstīt gluži personīgu muzikālu valodu, kuŗā atrodas tradicionālu tonālu elementu un modernu atonālu techniku sintēze, nevis to mistrojums. Iespēja darbu īstenot ar simfonisku orķestri bija rets, bet neaprakstāmi vērtīgs moments manas mākslas attīstības gaitās.

Pēc festivāla man iznāca pakavēties Rīgā vēl dažas dienas, un viens no pēdējiem piedzīvojumiem manī izraisīja optimismu. Mūzikas Akadēmijā dzirdēju audzēkņu koncertu, kuŗā piedalījās dziedātāji − solisti ar pašu studentu simfonisko orķestri. Mani sajūsmināja izpildījuma kvalitāte. Daži no dziedātājiem bija stipri pārāki par tiem kuŗus dzirdēju Lineburgas festivālā. Vai varētu būt, ka valsts garantija par augstāko izglītību Vācijā ir ļāvusi studentos ieviesties zināmam kūtrumam? Amerikā ir jābūt lielai uzņēmībai, lai samaksātu skolas naudu vai lai izcīnītu stipendijas lielā konkurencē, un eksistences problēmas Latvijā, arī liekas izraisām lielāku cīņas garu. Man gan šķiet, ka Latvijai ar kultūru būs apmēram kā nabagam ar kurpēm: cilvēks, kas nav turīgs, nevar atļauties sev pirkt lētas kurpes, kas ātri izjūk. Tā arī Latvijas kultūru nedrīkst uzupurēt, un ir jācer, ka valdības rūpēsies par labvēlīgākiem apstākļiem mūsu kultūras iestādēm.

Šodien rietumu zemes atrodas kultūras identitātes krīzē. Vai modernā mūzika un māksla arvien vairāk neierobežojas pavisam elitāros slāņos? Vai publika nekļūst arvien vienaldzīgāka? Bet varbūt tā arī vienmēr bijis ar „augsto” kultūru. Man ir iespaids, ka tieši Latvijā modernā mūzika ieņem lielāku vietu caurmēra klasiskās mūzikas koncerta programmās nekā citās zemēs, bet publika, kas vispār atbalsta klasisko mūziku, ir sarukusi. Katrā ziņā mums ir jābūt pateicīgiem, ka tādi uzņēmīgi cilvēki kā Egils Straume ar domu biedriem Starptautiskajā jaunās mūzikas centrā Rīgā ir spējīgi atrast atbalstītājus un rosīgi izveidot kontaktus visā pasaulē, lai jaunā mūzika Latvijā un ārzemēs varētu sastapties un sadarboties.

Viesturs Gailis

Imants Mežaraups. Viņa skaņdarbs „Procesijas” piedzīvoja pirmatskaņojumu 6. Jaunās mūzikas festivālā Latvijā. Pauls Dambis savās domās par skaņražiem JG atzinīgi novērtējis komponistu Imantu Mežaraupu.   (Red. piezīme. P. Dambja raksta trešā daļa technisku iemeslu dēļ atlikta uz nākošo JG nr.)