Laimonis Mieriņš

ĀFRIKAS KONTINENTA MĀKSLA

 

Londona var atkal lepoties ar sevišķi izcilu un plašu mākslas klāstu Karaliskajā mākslas akadēmijā. Tās telpās jau kopš oktobŗa sākuma līdz 21. janvārim ir skatāma Āfrikas kontinenta mākslas izlase. Tik sekmīgs globāls pasākums prasa starptautisku sadarbību visos līmeņos.

Āfrika, modernā cilvēka priekšteču dzimtene, kā ļoti īpatnēju kultūru zeme, izņemot Ēģipti, ir relatīvi maz pazīstama, lai gan eiropiešu interese par šo kontinentu sniedzas tālā pagātnē. Ļoti agresīvā un nežēlīgā saimnieciskā izmantošana tās praktizētājiem pašu mājās ir sagādājusi neatrisināmas sociālās problēmas. Šodien Āfrikai ir atstāts neapskaužams polītiskais mantojums, jo jaunās valstis savās robežās neveido etnisku vienību, tāpēc ka tās mākslīgi radītas imperiālistisko iekarotāju administratīvo iedalījumu rezultātā. Tādēļ, lai kaut cik stilistiski sakarīgi varētu parādīt kontinenta mākslinieciskās sejas daudzveidību, Āfrika vienkāršības labad ir sadalīta septiņos apgabalos. Izstāde ir tiešām masīva un vienā apmeklējumā pagrūti uztveŗama.

Āfrikā, bez negroidu rases pārstāvjiem, kas dzīvo dienvidos no Saharas un Abesīnijā, tad visā kontinenta vidus daļā un dienvidos, vēl atrodami arī citu rašu pārstāvji, galvenokārt ziemeļos. Eiropiešu apmetnes ir relatīvi jaunas. Pret populāro priekšstatu, ka Āfriku reprezentē tikai negroidu, t.i. nēģeru māksla, būtībā nav ko iebilst. Interesantajā izstādē sevišķu atzīmi ir pelnījis apmēram pusotra miljona gadus vecs akmens cirvis (kat., 2.1.), liecinieks gaŗam nepārtrauktas attīstības procesam. Te slēpjas melnā kontinenta dižciltības baze.

Archaiologi joprojām atrod Sahārā uz klinšu sienām pirmatnējus zīmējumus. Tos datē ar līdzīgiem Eiropā aptuveni 30,000 gadu vecus. Nākotnē archaioloģija te sola sagādāt vēl daudz pārsteigumus.

Akmens laikmeta technoloģija dažās vietās Āfrikā pastāv līdz mūsu dienām. Bet archaioloģiskie izrakumi arī liecina, ka metalla apstrādāšana tur bijusi pazīstama ilgi pirms tā ieviesusies Eiropā, kas pieļauj plašu materiālu izvēli ikdienišķo vajadzību apmierināšanai. Sevišķi iecienīts ir bijis koks, kuŗa izmantošanā tā sākotnējai formai tiek atļauts diktēt gala rezultātu. Šāda pieeja ir tipiska visai Āfrikas mākslai.

Tāpēc laikam būs piedienīgi, ka tieši Āfrikā, Nīlas upes krastos, senie ēģiptieši izveidoja vienu no pirmajiem un visoriģinālākajiem kultūras centriem pasaulē. Viņiem nebija svešu paraugu, jo dzīvoja totāli izolētā situācijā. Piemēram, konstruējot cilvēka ķermeni plāksnē, tā kopums netiek attēlots tikai no viena redzes leņķa, bet gan katra ķermeņa daļa vai detaļa no tai visraksturīgākās puses, visu samontējot vienkopus. Šādi ēģiptiski monumentāls stils var būt ļoti jūtīgs, sensuāls un pat erotisks, kā tas redzams pie Nefertītes torso (kat., 1.44). Šī īpatnējā koncepcija palika nemainīta 4000 gadu, sastingums, kas mūsdienu eiropiešiem ir pilnīgi neizprotams. Lai nu kā, bet Ēģiptes senā kultūra, tās reliģija, architektūra un māksla veidoja gluži normālu, perfektu pasauli. Droši vien Gāzas piramīdas piedzīvos mūsu planētas bojā eju...

Taču stilistiski Āfrikā nav viengabalaina, situācija, kas strauji mainās no apgabala uz apgabalu. Varbūt vissarežģītākā būs Ziemeļāfrika, jo tur laika tecējumā savas pēdas ir atstājusi Romas impērija, tad islams, kristiānisms un lēna, bet neatlaidīga eiropiešu iespiešanās. Austrumāfrika toties ir uzņēmusi bez islama un kristiānisma arī indiešu kultūras iespaidus. Ir interesanti, ka līdz šim zināmā vecākā portretūra ir atrasta Dienvidāfrikā, Namībijā, uz klints sienām, ko speciālisti datē ar 25,000 BC.

Ir pareizi secināt, ka skulptūra, vārda visplašākajā izpratnē, veido Āfrikas mākslas visefektīvāko daļu. Tekstīlijas, keramika, mēbeles, celtniecības piemēri, rotas lietas un viss pārējais, protams, ir tik pat nozīmīgs. Tomēr par glezniecību šai kontekstā runāt nevar, lai gan krāsu mijiedarbes fainomens ir saprasts un tā aspekti tiek bieži izmantoti vizuālā efekta labad.

Sevišķi intriģējoša reakcija uz formu ir vērojama maskās, kas darinātas no dažādiem materiāliem vai to kombinācijām, bet visbiežāk no koka. Domātas visādiem nolūkiem, to ārējais paskats vai izteiksme var būt draudoša, komiska un tamlīdzīgi. Tās ir pazīstamas visā kontinentā. Hipnotiska kvalitāte piemīt maskai (kat., 5.24) no Nigērijas, Rietumāfrikā. Tai ir izteiksmīga seja, ar kaut ko līdzīgu galvas segai jeb cepurei, bet ar trim radziņiem, pieri un degunu, bet bez acīm un mutes. Taču maskas dizains ir tāds, ka skatītājs šo „iztrūkumu” īsteni nejūt, jo „redz”, ka te viss ir labākā kārtībā. Jāatgādina, ka šeit darīšana ar vienu no vizuālās valodas paradoksiem. Proti, ar nefiksēto ir bieži iespējams pateikt daudz vairāk... Lai to izdarītu, ir jābūt lielam meistaram, spēja, kas Āfrikas māksliniekiem šķiet dabīgi iedzimta.

Mēbeļu eksponāti no Centrālāfrikas arī pelna atsevišķu atzīmi. Te skaidri redzams, ka viņi respektē koka stumbra vai zara dabīgo veidojumu, tā formu, kas tiek attapīgi un ar pārliecinošu mērķtiecību pielaikota jaunai vajadzībai. Tiešām laba izdoma un apskaužama, instinktīva formas izjūta. Visādi rotaļīgs un nesamocīts, ar dabīgumu apzīmogots pielietojamais dizains.

Stilistiski sarežģīta ir arī visa Rietumāfrika. Izcili mākslas paraugi no šī apgabala ir slavenās Benīnas bronzas un terrakotas skulptūras, kas koncepcijā svārstās no gandrīz tradicionāli akadēmiskas portretūras, līdz tipiskam afrikāņu ekspresionismam un pielādētas ar dziļu, reizēm baigu, biedinošu spēku. Sevišķi daudz šo paraugu ir sastopami Eiropas lielākajos muzejos. Karalienes galvu (kat., 5.60) varētu nosaukt par tradicionāli reālistisku. Arī Galva (kat., 5.61) un Maskotā galva (kat., 5.62) ir tai pašā klasē. Efektīvi parādīt struktūru un vaibstus ir bijis skulptora nolūks. Bet ne tā ar Uni figūru (kat., 5.63) kur ķermenis proporcionāli galvai tiek drastiski samazināts.

Iemesli šādai specifiski vizuālai domāšanai nav tālu jāmeklē. Tos var labi saskatīt bronzas skulptūrā no Benīnas, (16. gs.) Britu muzejā, Londonā. Tur tēlots mednieks ar nomedītu antilopi, uzmestu uz pleciem. Mednieka galva, viņa stiprās rokas, antilope un ieroči ir reālistiski, bet torso un kājas, pie kuŗām stāv niecīga paskata šunelis, ir progresīvi samazināti. Nepārprotami, skulptora galvenais uzdevums ir iemūžot sekmīgas medības. Antilope nomedīta. Tā tad svarīgs šeit saturiski būtiskā moments. Ilustratīva un anatomiski korrekta notikuma attēlošana skulptora mentalitātei ir sveša.

Āfrikas skulptori ir lieliski improvizātori, jo nebaidās lietot arī gatavus, atrastus materiālus, ja vien saskata tajos kādu jēgu un tāpēc lietderību. To pierāda fantastiskais dzīvnieks Kozo (kat., 4.6), kas konstruēts Kabindā, Kongo, no koka stumbra un metalla. Eksponātam pa galvai abos rumpja galos. Eža kažokam līdzīgo ādu veido raibi sadurtas taisnas gan līkas naglas, nažu asmeņi un tamlīdzīgas lietas. Rezultāts ir pārsteidzoši emocionāls un sasprindzināti ekspresīvs. Ar labu humora izjūtu apveltīti, afrikāņu mākslinieki vienkārši nerēķinās ar aizspriedumiem vai dogmām. Jaunrades drudzī viņi jūtās brīvi kā putni gaisā.

Bagātīgā izstāde ir pilna pārsteigumu, tā fascinē un atsvaidzina. Taču nav nemaz jābūt nostalģiskam, lai nojaustu postoša negaisa tuvošanos. Melnā kontinenta vienreizējās kultūras vērtības ir radušās specifiskos rūrālos apstākļos, kuŗiem draud iznīcība. Technoloģijas plūdi ir neapturami, ko mēdz saukt par progresu. Tie urbanizē sabiedrību un tās locekļu psīchi. Vecā rūrālā cilšu sistēma jau tagad izirst. Kā ģimeņu vienība ar saviem ticējumiem un parašām, atšķirīgi no citām un arī atšķirīgu mākslu, tā veidoja pamatus visai Āfrikas mākslai. Nav šaubu, mākslinieki strādās sekmīgi citā gaisotnē, it kā nekas nebūtu noticis. Jaunrades instinktu jau nevar iznīcināt. Māksla ir mūžīga.

Rietumu mākslas skaistuma izjūtu regulē grieķiskā zelta griezuma proporcija. Bet ne tā citās kultūrās. Tāpēc ir abortīvi pie Āfrikas mākslas apskates pieiet ar jau gatavu recepti, kādai mākslai vajadzētu būt. Kā neapstrīdams vitāla ekspresionisma paraugs tā ir atstājusi dziļas pēdas rietumu modernajā mākslā un arī mūzikā, iezvanot tās centienus atbrīvoties no visa klasiskā. Žēl gan, ka informatīvā izstāde neceļos tālāk.