Jaunā Gaita nr. 204, marts 1996

Baltais nams

SARUNA AR ALEKSANDRU VIĻUMANI BALTAJĀ NAMĀ, RĪGĀ

Latvijas Nacionālās operas mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Aleksandrs Viļumanis

„Kad redzu kādu mazu puķīti − nākot no zemes, tad mēģinu to sargāt un līdzēt attīstīties un uzaugt − šī zeme jau tik maza” ... Maestro Viļumaņa seja kļūst maiga un rokas vijīgi, kā koncertā, veido mazu būrīti, kas sargātu šo jauno, trauslo ziedu, kas nupat sniedzas uz augšu. Mūsu saruna attiecas uz jaunā talanta atrašanu operas trupai. Zemīte ir maza.

Sestdienas pēcpusdienas papildu koncerts ir beidzies pirms dažām minūtēm. Maestro ir redzami fiziski sakarsis. Viņš viesmīlīgi mani aicina sēsties krēslā, kas ir vienīgā mēbele šai nelielā ģērbistabas priekštelpā, skatuves malas pusē. Viņš pats, mazliet nosvīdis, ērti apmetas uz palodzes un ar šarmantu smaidu aicina manus jautājumus.

Mēs runājam par viņa nodomiem, viņa ieskatiem par savu uzdevumu kā operas mākslinieciskam direktoram operas darbību vadot, attīstot un turpinot. Operas nama restaurācija ir pabeigta. Zāle, kā arī skatuve, ir kārtībā. Nams spīd balts un cēls no ārpuses un sveicina „Mildu” pāri koku galotnēm. Iekšpusē tas laistās jaunā zeltā, spīguļošos lustros un tumši sarkanā samtā. Tas ir kā mazs sapnis atnācis atpakaļ.

Vēl nav pabeigta mēģinājumu zāle, un nav dažādu mēbeļu, kā redzams šai telpā. Bet galvenais, tagad ir mākslinieciskā nākotne.

Iepriekšējā vakarā bija lielais notikums − atklāšana. Tā bija vēsturiska, grezna, skanoša, svinīga un pat jautra. Laistījās jaunzeltītie balkoni, mirdzēja kleitas un sejas. Pēc prezidenta Ulmaņa un ministra Gaiļa apsveikumiem, un diezgan klusas Latvijas himnas, jo daudzi klātesošie bija no ārzemēm, atvērās skatuve. No pērļainas pasaules, kuŗu sadalīja vertikāli krāsu paneļi un deva tai mistisku dziļumu − lēnām, viens pēc otra, itkā pāri baltam trepju kalnam un laika attālumam − atgriezās dziedātāji. Atgriezās mājās. Tad mūzika mūs visus apņēma, un mēs katrs varējām pazust savā personīgā emocionālā pasaulē. Koncerts, balets un koncerts. Devums bija gaŗš, bet sasprindzināts un aizraujošs. Pārtraukumos − šampanietis, gardumi un spiešanās cauri drūzmai apsveikt draugus un redzēt visas kleitas. Tad beigās, nāca puķu kalni uz skatuves, un mēs bērām aplausus uz mākslinieku galvām − pateicībā par visu šo brīnumu un skaistumu. Tas viss notika tikai iepriekšējā vakarā. Maestro Viļumanis bija galvenais diriģents.

Un kas tālāk? „Opera parāda profesionālās kultūras līmeni,” saka Viļumanis, „un līmenis kādreiz saistīts ar finansiālām krīzēm”. Šai teikumā mūs nekas nepārsteidz. Daudzi solisti pa operas slēgšanas laiku ir saistījušies darbā ārzemju trupās. Tur arī maksā rietumzemju algas. Viļumaņa kungam arī nav trūkušas izdevības un ielūgumi pārcelties. „Bet mājas paliek mājas... diriģenta uzdevums ir spēlēt un attīstīt māksliniecisko strāvu.” Maestro runā ar lielu sirsnību par savu ilggadīgo saistību ar šo teātri. Tā sākusies jau 1946. gadā, kad viņš apmeklējis izrādes − un turpinājusies ar bērnības draugu Marisu Jansonu, un vecāku darbību... „Mūsu vecāki te strādāja, mans tēvs te dziedāja. Kādreiz diriģēju arī simfonisko orķestri, bet mazāk, mans akcents ir opera, balets, ieraksti.” Pagājušajā gadā maestro ir godināts ar prēmiju par vienu no ierakstiem.
 

Ainas no operas atklāšanas koncertiem 1995. g. 29. un 30. septembrī Rīgā. (Gunas Mundheimas uzņēmumi) Diriģents Mariss Jansons

 

Solists vijolnieks Gidon Kremer

„Darba ļoti daudz”, viņš turpina ar enerģiju balsī, „14. decembrī notiks Uguns un nakts pirmizrāde, Ieva Plaude ir galvenā sponsore un menedžere, Ulmaņa kundze ir galvenā patronese.” Šo izrādi arī atbalsta vairākas Latvijas firmas. Mediņa dēls cer atbraukt uz izrādi. Decembrī notiks piecas izrādes un janvārī trīs. Dziedātāji ir ļoti labi, bet techniskās iespējas ierobežotas. Arī instrumenti sāk mazliet novecot, bet Amerikas operas ģilde ir devusi atbalstu šīs problēmas atrisināšanai. Ar tās palīdzību ir iegādāti arī brīnišķīgi labi izpildītāju krēsli un pultes − kuŗi gan dārgi, bet derēs daudzām paaudzēm un arī piedos „šiku”, kas vajadzīgs. Mūsu saruna traucas uz priekšu, jo pēc pusstundas sāksies vakara simfoniskais koncerts, ko diriģēs maestro Jansons.

Turpmāko ceļu Aleksandrs Viļumanis redz sadarbībā ar ārzemju trupām, jo patreizējais budžets ir pārāk ierobežots. Šī doma nav jauna, un jau iepriekšējos gados viņš ir sekmīgi sācis šādai sadarbībai likt pamatu attīstot ārzemju kontaktus. Pagājušajā gadā, Viļumanis sniedza daudz koncertus. Vainagojums bija brīnišķā koncertā Helsinkos, kuŗu arī prezidents apmeklēja. Tādēļ ar Somiju tagad ir ļoti labas attiecības.

Ar Holandi ir noslēgts četru gadu līgums iestudēt Tosku. Šī būs kopprodukcija ar Holandes māksliniekiem. Dziedās Latvijas operas solisti un koris Viļumaņa vadībā. Scenogrāfs būs no Holandes. Līdzīga sadarbība būs arī operās Bohēma un Nabuko. Šīs kopprodukcijas arī atbalsta Holandes Kultūras ministrija. Viesizrādes būs Holandē un Beļģijā, un iespējams Anglijā.

Fantastisks notikums nākotnē būs Aīdas izrāde, kas sāksies vasarā igauņu dziesmu svētku estrādē. Šī būs visu trīs Baltijas zemju kopprodukcija − igauņu, latviešu un lietuviešu − piedaloties trīs tūkstoš dalībniekiem.

Viļumanis redz atrisinājumu operas turpmākai darbībai caur plašu sadarbību ar ārzemju trupām un to grib attīstīt visās jomās. Viņš tūlīt piemetina, ka nav polītiķis, un viņa nolūki ir mākslinieciski, bet visam ir iespaids. Sadarbība visu stiprinās. Lai ielūgtu viesu solistus ir jāspēj maksāt. Varbūt profesionālu cilvēku ielūgumus vajadzētu segt valdībai. Kultūras ministrijas budžets pārāk šaurs, lai to iespētu.

Maestro uzsveŗ, ka opera nevar kļūt par kontrakta teātri. Tai jābūt plašai − internacionālai. Daudzas produkcijas būs svešvalodās − itāļu, franču, krievu u.t.t.

Starp vietējiem „jauniem” talantiem viņš min Sonāru Kalniņu, Indru Kalnu, Zigrīdru Krēgeri... un tad, liekas, būs jāmeklē vēl citas „puķītes” šai mazajā zemē...

Mēs esam jau piecēlušies kājās, un maestro ar sirsnīgu smaidu man pasniedz rozi un silti atvadoties saka, „Mēs dzīvojam saviem skatītājiem un pielūdzējiem”.

 

Guna S. Mundheim

Guna Mundheima ir latviešu māksliniece. Strādā Pensilvēnijas universitātē, dzīvo Ņujorkā.

Nacionālās operas balets