Gunārs Zvejnieks

BALSS BALTIJAS VALSTU LABĀ

 

„Attiecībā uz Eiropas drošības jautājumiem gandrīz visa uzmanība tagad pievērsta Balkāniem. Bet ne mazāk nozīmīgi Rietumiem ir rūpēties par stabilitāti Baltijas jūras reģionā. Veselu pusgadsimtu padomju impērijas ģeopolītiskā vara iesniedzās jo dziļi Viduseiropā un Balkānu pussalā, tādējādi sagādājot rietumvalstīm pastāvīgus draudus. Tagad robežas ar rietumvalstīm Krievijai ir vienīgi Baltijas un Skandināvijas pusē. Daudz lielākā mērā nekā tas piemērojams attiecībā uz citām bijušām padomju bloka zemēm, Krievijas nostāja iepretim Baltijas valstīm būs lakmusa tests, kas rādīs viņas turpmāko polītisko virzienu”.

Te citētā ievada rindkopa rakstā, kas atrodams Foreign Affairs 1994. gada septembŗa/oktobŗa numurā un kam autors devis virsrakstu „Baltijas lakmusa tests”. Autors ir Karls Bilts (Carl Bildt), zviedru konservatīvās partijas vadītājs, Zviedrijas ministru prezidents laikā no 1991. līdz 1994. gadam un, sākot ar 1995. gada pavasarī, ES deleģētais vidutājs bezgala sarežģītajā un chaotiskajā konflikta situācijā agrākajā Dievidslāvijā. Viņa personā Baltijas valstis ir guvušas starptautiski labi pazīstamu, augsti vērtējamu draugu un aizstāvi.

Par igauņu, latviešu un lietuviešu vēsturi Bilts ir ļoti labi informēts, un šo informāciju viņš ar žurnāla starpniecību nodod tālāk lasītājiem, jau ar to vien, cerams, aizpildot dažu labu pamatīgu robu, kas atklājies, kad šim tematam pieskaras mūsdienu žurnālisti un nereti arī rietumu polītiķi. Viņš aizrāda, ka ir aplami, apskatot bijušo Padomju Savienības republiku situāciju, iekļaut to skaitā arī Igauniju, Latviju un Lietuvu, neliekoties zinis par viņu neatkarības periodu starp abiem pasaules kaŗiem un faktu, ka visas trīs valstis bija pilntiesīgas Tautu Savienības locekles. Tas, liekas, piemirsies dažam labam rietumu vēsturniekam un polītiskam analītiķim. Šī gadsimta sākumā Eiropā radās vairākas jaunas valstis, un vairākas no tām arī savukārt pēc Otrā Pasaules kaŗa beigām, kaut arī tikai formāli, atguva savu kaŗa gados zaudēto neatkarību. Šai ziņā Baltijas valstis bija drūms izņēmums. Tās izcīnīja savu neatkarību tikai pēc 50 smagiem okupācijas gadiem, un arī te bija konstatējama liela atšķirība salīdzinājumā ar, piemēram, Ukrainu, Baltkrieviju un Aizkaukāza zemēm, proti, Baltijas valstis atdalījās un pasludināja savu neatkarību, kamēr Padomju Savienība vēl joprojām eksistēja; pārējās zemes pie neatkarības nonāca tikai pēc sarkanās impērijas sabrukuma.

Konstatējis, ka trim mazajām Baltijas valstīm ir labāki priekšnoteikumi pārejai uz brīvā tirgus ekonomiju nekā, piemēram, Krievijai vai Ukrainai un ka Baltijas valstis spējušas uzrādīt iespaidīgus sasniegumus, Bilts tomēr norāda arī uz smagajām, vēl neatrisinātajām problēmām, kas lielākoties ir padomju sistēmas auglis. Tās radīto ekonomisko, sociālo un morālo pagrimumu vispār nav iespējams aprakstīt. Konkrētas problēmas saimnieciskajā jomā ir četrdesmit gadu laikā apzināti izveidotā un nostiprinātā atkarība no pārējām agrākām Padomju Savienības republikām un totālā sakaru nogriešana ar rietumu tirgiem.

Nav šaubu, ka Karls Bilts ir mūsu labvēlis. Ja nereti no rietumu puses sadzirdēti pārmetumi par Baltijas valstu minoritāšu polītiku, tad Bilts aprāda, ka tur pielietotie pavalstniecības likumi ir vienā līnijā ar vispār akceptētām normām citās zemēs. Problēmas pamatā ir „krieviski runājošo” uzskats, ka viņi pielīdzināmi zemes pamatiedzīvotājiem un nav klasificējami kā ieceļotāji. Šī interpretācija, saka Bilts, nav gluži neloģiska, jo atsevišķiem bijušajiem Padomju Savienības pilsoņiem nevar prasīt atbildību par viņu valsts radīto situāciju, kuŗas rezultātā viņi vai viņu vecāki pārcēlušies šeit uz pastāvīgu dzīvi. Nav šaubu, ka raksta autora uztverē atrisinājums būs „migrantu”, cerams, lojāla iekļaušanās savā Baltijas vidē. Neesot arī novērots, ka pamatiedzīvotāju un vēlāko iebraucēju starpā valdītu izteikti naidīgas attiecības.

Ja atceramies, ka Karls Bilts apmēram pusgadu pēc šeit atreferētā Foreign Affairs raksta publicēšanas uzņēmās jau minēto vidutāja funkciju Balkānos, tad skaidri saredzams, ka līdzīga, izlīdzinoša, šķietami „neitrāla”, kompromisus meklējoša pieeja starptautiska līmeņa konflikta situācijām parādās arī Baltijas valstu un jo īpaši to nākotnes perspektīvu jautājumā. Nav bez tam noslēpums, ka aktīva loma sākotnēji saspīlēto Krievijas un atjaunoto Baltijas valstu attiecību nostabilizēšanā piekrita pašam raksta autoram. Sarunās, kas noveda pie līguma par krievu kaŗaspēka izvākšanos no Latvijas, izšķīrēja nozīme bija tiklab zviedru ministru prezidenta, kā ASV prezidenta izteiktajām „rekomendācijām”, kas vairākos punktos bija reveranss Krievijai, piemēram, atļaujot Latvijā palikt lielākam skaitam krievu militāro pensionāru. Bet tā ir kompromisa polītika, kuŗai, arī pēc Bilta izteiktajām domām, būtu jāveicina stabilizācijas process Baltijas telpā. Bilts arī neieteic latviešiem aktualizēt Abrenes jautājumu. Ko Latvijai gan dotu, viņš vaicā, apgabals, kuŗa iedzīvotāju sastāvs šodien ir simtprocentīgi krievisks? Bet nav jau grūti saredzēt, ka dominējošais arguments šeit ir neradīt jaunus grumbuļus tagad cik necik iezīmētajā saprašanās un normālu kaimiņu attiecību ceļā.

Karls Bilts labprāt redzētu Baltijas valstis iekļautas kopējā Eiropas drošības sistēmā. Ar to, pēc viņa domām, pastiprinātos stabilitāte ne tikai šajās zemēs, bet arī visā Eiropā. Šo tēzi Bilts izsaka šeit minētajā apcerējumā un to vēl padziļina citā rakstā, kas parādījās lielajā amerikāņu laikrakstā International Herald Tribune 1995. gada aprīlī. Tur, starp citu, teikts: „Bieži nākas sadurties ar norādījumu, ka nevajagot radīt Eiropā jaunas šķirējlīnijas. Tas izklausās jauki, bet reizē tad tiek aizmirsts fakts, ka šāda šķirējlīnija, kas atdalīs NATO piederošās zemes no NATO nepiederošām, būs vienmēr, un jautājums ir tikai, kur šī līnija velkama. Ir skaidrs, ka šī līnija tagad vairs nesakritīs ar Oderas upi, bet galvenais un visvairāk rūpes sagādājošais jautājums ir, vai Baltijas valstis atstājamas līnijai otrā pusē, tā tad seju sejā ar vareno Krieviju? (..) Tāda NATO paplašināšana, kas ietveŗ Viduseiropu, bet izslēdz, kaut arī tikai pagaidām, Baltijas valstis, neizbēgami pavērs ceļu sarkanbrūno revanšistu patvaļai. (..) Nebūtu prātīgi radīt sarkanbrūnajiem krievu revanšistiem iespaidu, it kā tiem Baltijā tiktu dotas vairāk vai mazāk brīvas rokas, tā varbūt uzmudinot tos pasākumiem, kas varētu totāli sagraut Krievijas attiecības ar Rietumu valstīm.”

Līdz šādai iecerētai Baltijas valstu integrācijai Eiropas drošības sistēmā paies vēl, kā saprotam, klausoties daudzo piesardzīgo rietumu polītiķu izteiktos viedokļus, dažs labs gadiņš. Latvijas polītiķi darīs savu. Bet bez palīdzības no ārpuses mērķa sasniegšana nav garantēta. Mums tāpēc iemesls ar pateicību pieņemt katru mūsu labā teikto vai rakstīto vārdu. Un Karlam Biltam šodien noteikti netrūkst klausītāju.

 

 

 

Red. piezīme: Šī nozīmīgā temata aplūkojumu turpinām nākamā numurā ar Induļa Kažociņa rakstu.