Jaunā Gaita nr. 205, jūnijs 1996

 

 

Ingrīda Vīksna

 


  Dzejniece un redaktrise
  Ingrīda Vīksna Universitātes
  gada dienā Ņujorkā, 24.IX.95.
  Foto: Aina Kraujiete.

AUSEKĻA IELĀ

ČETRI

Dažreiz liekas, es sēžu

zem vecā gumijkoka platajām lapām

Rīgā, Ausekļa ielā četri, dzīvoklis seši,

un līdz pašam kapam

manā sirdī paliks ēna

no šīm tumši zaļajām lapām.

Varbūt ar šo pilsētu, namu

un kāpnēm sen jau

esam kļuvuši tāli un sveši,

jo grūti pāri tikt peļķēm

un kādai svešai smakai.

Bet, lai tiktu tām peļķēm pāri,

jābūt trulam un aklam.

 

Tikai vecais gumijkoks istabas stūrī,

manas bērnības atmiņu būrī,

stāv sendienu godībā Rīgā,

Ausekļa ielā četri, dzīvoklis seši –

tikai peļķēm pāri lecot,

kļūstam sveši.

 

LĒNĀM

Tikai lēnām, lēnām es mostos

no murgaina miega un izeju

rīta gaismā, kur sniega

asais aukstums nokauj kaismā miega

pēdējos sapņus, un ar asu lāsteku nazi

pusnakts peles īdzīgo pīkstienu apklusina

gaismas kaķa lēciens.

 

Tikai lēnām es mostos

un izeju rāmā gaismā,

kur klusums liels, un tikai zvaigznes

vēl skraida pa mākoņu leju,

bet kamēr vēl eju, vēl eju,

vēl nebeidzu meklēt blāvās zvaigznes

vēlīno gaismu un vējā vēl liesmu,

siltumu sniegā,

un sava skurbuma dziesmu.

 

MŪŽĪBAI PRETĪ

Turies, turies šai brīdī

kā trakam zirgam krēpēs,

kas auļo pretī

mūžības auzu laukiem. ...

 

Turies droši, kaut zirgam

kāds aizmirsis uzmaukt

iemauktus asos –

kur nu vēl seglus!

Auļo, auļo droši

pāri leknajām pļavām,

auļo mūžībai pretī

un atstāj aiz sevis

magoņu klēpjus košos,

zilās rudzu puķes

un auzu skarainos laukus –

auļo tik mūžībai pretī...

Varbūt tev ir pakavi asi

un tev neliekas –

ka reiz jau mums visiem

vienuviet

būs jāsatiekas.

 

ZVEJNIEKS

Un jūŗa lēnām atkāpjas

vilni pa vilnim,

un soli pa solim zvejnieks

brien glābt savus tīklus

un sudraba zivis,

kas sitas gar zvirgzdiem.

Bet jūŗa nemitīgi atkāpjas

tālāk un tālāk,

un dziļāk un dziļāk brien zvejnieks,

un brīnās, ko gan visu

neapkampj jūŗas dziļuma tumsa:

tur ir slidenu aļģu apaudzis akmens,

kuģa vraks,

kāds galvas kauss

un kāda apgrauzta sirds. –

 

Bet jūŗa atkal ceļas,

un zvejnieks sastingst savā solī,

bet dziļumos paliek

viņa tīkls,

kāds galvas kauss

un vēl dzīva zvejnieka sirds.

 

VIENS VĀRDS

Varbūt ka nepietiek ar karogiem,

varbūt ka mīlestības vajag vairāk.

Varbūt ka tomēr sasiet var

ar baltiem pavedieniem melno vīli –

pirms jauna roka pavedienu ārda.

Tik nepaliec, tik nepaliec bez viena vārda

teic kādam – ka tu mīli.

 

BĒGLIS

Mēs bēgam no patiesības

savos pusnakts murgos,

kas auļo mums pakaļ

ar savas gaismas

dzēlīgo staru.

Kā lai aizmūk no patiesības,

kas nāk tuvāk un tuvāk?

Apklāj ar glāstu vēsu

un iecērtas plecā

ar asiem, nāvīgiem nagiem.

 

NESAPŅO

Jel nesapņo par izsapņotiem sapņiem,

liec mierā mīlestību, kas vairs neelpo.

Tavs senais sapnis apņem, apņem brīdi šo,

kad vēl ar viršu vainagu tu viji to –

bet tas, kas sirdis vēsi pušu šķeļ,

tas nejoko, tas nejoko –

tas mīlestības vārdā izdzēš to.

Mirst mīlestība, ja vairs neelpo –

tas sapnis izsapņotais,

kas reiz dzīvu

iesapņoja to.

 

NEATGRIEŠANĀS

ZĪMĒ

šis ceļš ir izcirsts

neatgriešanās takā.

– Nu ej, ej un skaties

pēc mēness vai zvaigžņu gaismas,

pēc saules bezēnu ceļa

vai zvēra iemītās takas.

Kāda ēna nāk vienmēr blakus.

Šis ceļš ir izcirsts

neatgriešanās zīmē.

 

NEAIZEJ

Pamet skatu atpakaļ pār plecu,

kad tu atkal, atkal

tālāk ej,

tikai tālu, pārāk tālu

prom no sevis

neaizej.

Beidzot bargā skaidrībā

raugies sevī:

redzēs cilvēks,

redzēs Dievs

šajā ceļā tevi.

 

 


 

Gundars Pļavkalns

 

 

VĒSTULES NO

PUTEKĻAINAS

DARBNĪCAS

 
I

Kad dzīvesprieks Pompēju gleznās un tēlos

Tik ļoti līdzinās palikušajam,

Nespēju novērsties,

Nespēju atspirgt un atsākt.

Mīlestība un šausmas joprojām ir tuvāk

Par vienaldzību.

Tas, kas sen izpostīts,

Pavīd nomodā, rādās miegā.

Mana pagānu pasaule,

Tāls laikmets

Pie mana mājokļa sienām

Tumšos ietvaros.

II

Ja es varētu atgriezties dzīvē –

Es, kam sen apnikuši šie nāves sapņi –,

Ja spētu būt atkal laimīgs nelaimē,

Stiprs pagurumā;

Ja es varētu bēgt no šīs trūdēšanas,

Pamest šo bezmērķīgo gudrību,

Šo iesprostoto zināšanu;

Ja atkal spētu meklēt

Un pamazām vai pēkšņi atrast,

Nevis laiski pieskarties, parotaļāties,

Iztālēm vērot

(Allaž jūtot, ka nekam vairs nav jēgas);

Ja es varētu aptaustīt savu īsto seju,

Nevis iedomās redzēt vaibstu atspulgu,

īstenībā jaušot ģindeņa riebīgumu;

Ja neuzmāktos doma, ka arī tu

Esi ekrāna spoks,

Kas smaidot tuvojas, kad īstenība

Ir jūŗā vai dārzos kaisīti pelni

Vai mūmija greznā sarkofagā,

Daudzu gadu tumsā –

Tad es tiešām ticētu,

Ka augšāmcelšanās nav nelgu sapnis.

 

 


 

Voldemārs Avens

 

 
PATIESĪBA

Sīks un niecīgs

pušplēsts vārds,

pušplēsta patiesība

guļ manā saujā.

Kāda gaŗāmgājēja,

kāda feja kā dzeja izspūrusi,

savilkto dūri ieraudzīja.

– Ko turi kā durvis

aizbultētas,

laid taureni laukā, lai lido

uz sauli! –

Mani pirksti, mani kauli

lēni atdarījās

Dzeja kā akmens

gulēja saujā.

Žēl bij to projām sviest,

ka kādam netrāpa.

 

EŅĢEĻI

Šis nav DISCO.

Šī ir eņģeļu sanāksme.

Ja negribi tikt pazīts,

ievelc asti, junkur!

Visi eņģeļi vienādi –

katrs velns –

savādāks.

 

SPĪDEKĻI

Esam izkrituši no zvaigznāja.

Ar mums vairs nerēķinās

citi spīdekļi.

Mums nav gaismas taustekļu,

mums nav ausekļu.

Vēl atlikusi saduršanās tumsā.

Varbūt uzšķiļamies

kā krama šķiltavas

ar kāda silta īkšķa

palīdzību.

 

DRAUGS

Cilvēka labākais draugs

ir suns un akmens.

Tie sargā pēdējie.

 

PĀRVĒRTĪBA

Nu labi,

grūti bijuši laiki.

Audzējām bārdu,

ne skarba vārda,

ne jumtam skārda.

Tagad –

virs ūdens izniruši,

ne vairs kā bailīgi truši,

bet priecīgas vardes,

mušas apēduši,

ielecam nātrēs

kā dzīvē.

 

 


 

Paulis Birznieks

 

 

NENOĶERT VĒSTURI

Vilciens,

kas ir aizgājis,

nav noķerams basām kājām,

vīzēm un tautiskām

pastalām.

Rīgā viņš faktiski

nemaz nepiestāja, izskrējis cauri

īsi pirms Pirmā kara. Ulmanis viņu īsti

nemaz negribēja laist pāri

robežai, kur nu vēl

Staļins

un Hitlers, un Staļina

pēcteči pēc Otrā kara – esot par

ātru, apdraudot tautu, dekadents, nemorāls,

neskaists; pa logu no viņa neredzot dabu, un cilvēki

viņā sēžot gabalos, te roka, tur kāja,

ausis bez acīm, mežoņu

maskas uzdurtas

mietiem.

Arī Rainis reiz,

uzvilcis melnus zābakus,

mēģināja noķert vēsturi, palaizdams gaŗām

izdevību tikties ar pats sava gada gājuma Jeitsu un

Sibēliusu, tikai drusku jaunāko Einšteinu

un Pikaso, un pat deviņus gadus

vecāko celmlauzi

Freidu.

„No vagona loga” viņš

vēroja dabu: „Apaļi kalniņi, mīlīgas

gravas, balti bērziņi, zaļas pļavas”. Bet kamēr

„acs visu aptvert steidzās un sirdī kopā vākt”, prāts gan

vēl neprata saredzēt dziļumu, dabā un

cilvēkos. „Ave sol” mazie gabaliņi

nekā nezināja no saules

lielā

atomspēka. Lāčplēsis,

Spīdola, Laimdota, Antiņš bij

ideju tēli bez dvēseles dziļuma. Zolā

vecā zinātne šķita pietiekama „Francijas jaunākā

literatūrā”, bet ne tās visjaunākā simbolistu

dzeja – esot „dekadenta”, „izvirtusi”,

„nomaldījusies pilnīgā

nedabiskumā,

meklētā neskaidrībā un

pārkairinātā slimīgumā”. Pretējā

virzienā pat savai Jaunajai strāvai, viņš,

liekas, pārsēdās veclaiku karietē, kuŗā, kā cietumā,

viņš varēja pārtulkot visu „Faustu”, un

no kuŗas viņš izkāpa, novilcis

zābakus, pa laikam

pabradāties

latvju dainu sentelpas

rasā. Paliek jautājums, vai viņš

jebkad no tās īsti padzērās, jo viņam nebija

māla krūzītes, kuŗā to uzlasīt, viņš bija pieradis dzert

vīnu no romantisma laikmeta uzpūstiem

stikliem. Bet arī tā jau ir vēsture, un

tas, un Rainis pats – man

trešajā

paaudzē, tāpat kā

viņš bija trešajā Gētem, un jūs –

jau otrā vai trešajā man. Bekets un Čaks

varēja būt mani tēvi – agrīnie pēcmodernisti, kuŗu

vilciens nu beidzot ir pienācis Rīgā.

Čaks gan no tā izspruka –

pa vienām durvīm iekšā,

pa otrām – ārā,

un Bekets to nemaz vairs

nepazītu, piecēlies sēdus savā krematorijas

krāsnī. Tam vilcienam nemaz nav durvju un logu,

tas ir taisīts no plānas politilēna plēves,

kā putraimu desa bez putraimiem

iekšā, bez iekšas un

āra,

jo tai, vai tam,

ir tikai platums un garums,

bez modernā dziļuma, un cilvēki tajā ir

tikai papīra lelles, kuŗu viedokļi nepretendē uz nekādu

patiesību, ne zinātnē, ne mākslā. Bet iekāpt

tajā jau arī nozīmētu noķert

vēsturi, un palaist

gaŗām

izdevību dot kaut

ko savam laikam un telpai,

tautai un zemei, un varbūt arī vēl citām.

Izdevība ir – uzlabot skatveidu,

sirdsdedzi, prātu,

rast

dziļāk patieso, īsteno,

skaisto, un nekad neaizmirst

radošo darbību,

darbu.

 


... Dot kaut ko savam laikam un telpai...

JG literārā vakara dalībnieki Klīvlandē 1962.g. z1. rindā no kreisās: Rita Gāle, Velta Toma, Rita
Liepa, Baiba Bičole

2. rindā: Linards Tauns, Valdis Krāslavietis, Jānis Krēsliņš, Hugo Puriņš, Gunars Saliņš,
Valters Nollendorfs

 

(P. Blūma uzņēmums)

 

 

Jaunā Gaita