Indulis Kažociņš

KRIEVIJAS TRĪS PĀRBAUDES

 

Savā rakstā Balss Baltijas valstu labā (JG 204.) Gunārs Zvejnieks labi raksturo Zviedrijas konservatīvo valdības ministru prezidenta Kārla Bilta (Carl Bildt) eseju (Foreign Affairs 1994. gada septembŗa / oktobŗa numurā). Karls Bilts Krievijas polītisko nostāju Baltijas valstu jautājumā nosauc par Krievijas lakmusa pārbaudi, no kuŗas rietumvalstis vērtēs jaunās Krievijas īsteno seju. Krievijas rīcība būs jāizvērtē no Rietumu drošības un sadarbības viedokļa trijos galvenos rādītājos.

Īstenībā tieši uz Krieviju attiecas tikai pirmais rādītājs. Otrais jau vērtē Eiropas Savienības rīcību, bet trešais − Savienoto Valstu rīcību, kā pret Baltijas valstīm, tā pret Krieviju. Vērojot Krievijas prezidenta Jeļcina slimību un drīzās parlamenta vēlēšanas, Bilta raksts nav zaudējis nekā no savas aktualitātes.

Pirmais rādītājs attiecas uz Krievijas izturēšanos pret neatkarību atguvušajām Baltijas valstīm, ar to atklājot Krievijas gribu turēties pie starptautiskām normām un principiem. Ja Krievija pilnā mērā atzīs Baltijas valstu neatkarību un izturēsies ar cieņu pret to tiesībām, tā būs liecība, ka Krievija ir ieņēmusi vietu citu tautu starpā. Bet ja Krievija apšaubīs Baltijas valstu suverinitāti un apdraudēs to neatkarību, tad tā būs zīme, ka Krievija atkal var izvērsties par draudu starptautiskai iekārtai.

Otrais rādītājs, − Eiropas Savienības attiecības pret Baltijas valstīm atklās, cik lielā mērā Eiropas Savienība spēs iesaistīt Baltijas valstis Eiropas polītiskajā un saimnieciskajā sistēmā, tai pašā laikā nodibinot lietišķas attiecības ar Krieviju.

Trešais, − Baltijas valstu bažas par savu drošību, rādīs Savienoto Valstu gatavību un spējas ietekmēt Krievijas polītiku un dot savu pienesumu jaunajai kārtībai Centrālā un Austrumeiropā. Interesanti ir tas, ka Bilts Baltijas valstu drošību saskata atkarībā no Savienoto Valstu gatavības un spējas to nodrošināt. Šos tris rādītājus pasaule vērošot ar lielu uzmanību.

Bilts vērš lasītāju uzmanību uz dziesmoto revolūciju Baltijas valstīs 1988. gadā, kas, vēl krietni pirms sabruka Berlīnes mūris, skaidri iezīmējusi Padomju Savienības iekšējo sairumu. Viņš uzsveŗ, ka Tautas Frontes, kas izveidojās katrā Baltijas valstī tai pašā gadā, bijušas pirmās polītiskās organizācijas Padomju Savienībā, kas iedrošinājušās nostāties pret komūnistiskās partijas varas monopolu. Te jāpiezīmē, ka vēl joprojām nav īstas skaidrības par to, cik lielā mērā Tautas Fronšu izveidošanās bija spontāna un kādā mērā Maskavas ierosināta. Skaidrs tomēr ir tas, ka nelielās, oficiāli pieļautās brīvības ātri uzliesmoja līdz neatkarības prasībai un fronšu vadība izslīdēja no kompartijas rokām, ko kompartija un čeka nebija sagaidījusi. Par negaidītu un nepatīkamu pārsteigumu padomju varas iestādēm, 1990. gadā visas tris Baltijas valstis pieprasīja neatkarību un atjaunoja savas pirmskaŗa satversmes.

Ievērības vērts ir tas, ka šajā sakarā Bilts uzsveŗ Baltijas valstu partizānu kaŗu pret padomju okupantiem. Pat vēl tagad pasaule maz zina par upuriem, kādus cieta baltiešu nacionālie partizāni. Rietumvalstis neatrada nekādu veidu, lai palīdzētu, atskaitot laiku pa laikam izteikto juridisko formulu, ka Padomju Savienības okupācija Baltijas valstīs nekad nav atzīta par likumīgu. Baltieši paši gan šo juridisko formulu vērtēja ļoti augsti. Mums jāpiebilst arī, ka Rietumvalstis baltiešu parizānu cīņas visai savtīgi izmantoja. 1950tos gados Rietumu pretizlūkošana vervēja rietumos nokļuvušus, patriotiski noskaņotus baltiešu jauniešus un sūtīja tos slepenās pretizlūkošanas misijās uz Baltiju. Būtiski šī rīcība neatšķīrās no vācu okupantu ricības, latviešu nacionālo mērķu vārdā vervējot brīvprātīgos vācu lielvalsts kaŗaspēkam. Rietumu pretizilūkošanas aģentūras toreiz par zemu novērtēja Padomju pretizlūkošanu un tādēļ nes atbildību par tiem baltiešiem, kas Rietumvalstu uzdevumā devās drošā nāvē. Šo traģisko notikumu vēsture vēl nav ne izpētīta, ne uzrakstīta.

Bilts cildina baltiešu nacionālistu veiksmi ekonomijā. Tiem nebija citas pieredzes kā tikai Padomju iekārtā, kad Baltijas republiku tirgus saimniecība bija atkarīga no Padomju Savienības. Tomēr pēc ekonomiskajiem, sociālajiem un morālajiem postījumiem piecdesmit okupācijas gados Baltijas valstis esot spējušas izveidot ticamu naudas sistēmu un ekonomijas stabilitāti, par kādu Krievijas reformisti varot vēl tikai sapņot. Tās pievilkušas āarzemju ieguldījumus un neticami īsā laikā no pilnīgas Krievijas tirgus atkarības ieslēgušās globālā ekonomijā. Jāšaubās, vai baltieši paši šiem Bilta cildinājumiem pievienotos. Pārāk smagi tos nospiež globālā tirgus ekonomijas nežēlība, „plēsīgais kapitālisms”. Straujās ekonomijas reformas ir radījušas jaunbagātnieku slāni, kuŗa dvēsele visā pilnībā atspoguļo piecdesmit gadu morālos postījumus. Šiem jaunbagātniekiem trūkst jebkādas sirds izglītības, kāda ir nepieciešama jebkuŗas sabiedrības viduskārtai. Tiem ir vienaldzīgi pensionāri un daudzbērnu ģimenes. Viņu naudas maki neatveŗas slimnīcu un skolu sapošanai. Viņiem ir pilnīgi vienaldzīga māksla, un mecenāta gods viņus nespēj vilināt. Nav šaubu, ka Bilts to labi redz, bet viņš jau neraksturo baltiešu sabiedrību. Viņa cildinājumi ir aicinājums ieguldīt rietumu kapitālu un sniegt cita vieda atbalstu.

Gausā Krievijas kaŗaspēka atsaukšanas gaita no Baltijas radīja baltiešiem grūtības attiecību kārtošanā ar Krieviju. Bilts uzsveŗ, ka pašu krievu polītiķu rīcība to nekādi neveicināja. Ieskaitot prezidentu Jeļcinu, tie vairākkārt saistījuši kaŗaspēka izvākšanu ar krievu minoritātes tiesību jautājumu, it sevišķi runājot par pensionētajiem militāristiem. Bilts norāda uz 1994. gada janvāŗa saspīlējumu, kad desantnieku divīzijā pie Rīgas izsludināts trauksmes stāvoklis un krievu ierēdņi izteikuši neslēptus draudus. Šāda rīcība nekādi neesot saskaņojama ar cieņu pret Baltijas valstu neatkarību un starptautiskajiem likumiem, turpina Bilts. Viens no šo likumu pamatprincipiem ir tas, ka kādas valsts kaŗaspēks nekad nedrīkst atrasties otras valsts territorijā bez šīs otrās valsts nepārprotamas piekrišanas. Bilts kaunina Maskavu, rakstot, ka baltiešu vadošie politiķi esot trīs gadus klusēdami piecietusi nepieņemamu stāvokli, izrādīdami tādu iecietības mēru, kādu Maskava ne vienmēr pratusi novērtēt. Igaunijas un Latvijas valsts prezidenti, izvākšanas līgumu parakstot, izrādījuši pretimnācību un piekāpušies, drosmīgi pieņemot zināmas krievu prasības. Bilts izsaka cerību, ka nu būtu izredzes uzsākt jaunu, konstruktīvu posmu Krievijas un Baltijas valstu attiecībās.

Baltiešu līgumslēdzēji mājās saņēma bargu kritiku, un tautā joprojām valda neapmierinātība par krievu militārajiem pensionāriem dotajām tiesībām. Vēsturnieks Indulis Ronis par šo līgumu raksta: (Laiks 1995. gada 11.-25. janvārī), ka sarunas par kaŗaspēka izvākšanu ilgušas veselu gadu, lielā slepenībā un vēl neviens nezina, ko īsti sarunveži sprieda un lēma. Šo sarunu stenogramma nav publicēta. Ronis pārmet delegācijas vadošajiem vēsturniekiem Ilgai Gravai un Mārtiņam Virsim, ka viņi nav aizstāvējuši latviešu viedokli un līgumā nav ierakstījuši paragrāfu, ka 1940. gadā Padomju Savienība okupēja Latviju. Roņa ieskatos tā ir Krievijas reakcionāro spēku uzvara, no kuŗas attiecību uzlabošanu ar Krieviju nav ko gaidīt. Miers un sakaņa ar Krieviju būs tikai tad, kad Krievija atzīs vēsturisko patiesību, kā tas piederas demokrātiskai valstij. Tagad, turpretim, raksta Bilts, sarežģītā krieviski runājošo iedzīvotāju problēma kļūst vēl asāka. Viņš pārmet Padomju iekārtai, ka tā ar Baltijas industrializācijas polītiku un ar to saistīto apzināto demogrāfisko izmaiņu ir radījusi vislielāko politisko problēmu Latvijā un Igaunijā. Bilts tomēr atzīst, ka lai gan pamatiedzīvotāju sakari ar ieceļotājiem ir pārsteidzoši gludi, tomēr abām pusēm vajadzēšot daudz takta un saprāta problēmu kārtošanā. Jaunie pavalstniecības likumi Igaunijā un Latvijā esot pieņemti, balstoties uz Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un Sadarbības Konferences principiem. Arī šie vārdi ir mājiens Eiropas polītiķiem censties saprast baltiešu stāvokli.

Bilta analizi nevar apstrīdēt, un ir skaidri redzams, ka viņš daļu no atbildības uzveļ Eiropas organizācijām. Mums jāpiebilst, ka viņš tajā nepiemin tos krievu militārā personāla pensionārus un demobilizētos, kam Latvijā atļauts palikt līguma ietvaros un kas nemaz netaisās iegūt Latvijas pavalstniecību. No viņiem daudzi vēl ir spēka gados. Viņiem ir ģimenes, un iespējams, ka vairumā šinīs ģimenēs jaunatne aug Krievijas impērijas tradiciju garā. Tā audzinātiem jauniešiem būs lielas grūtības iekļauties neatkarīgās valsts vidē, un Krievijas rekcionārie spēki bieži vien viņus gribēs izmantot Baltijas valstu iekšējās stabilitātes apdraudēšanai. Bez militāristiem, kas Latvijā dzīvo likumīgi, Māra Gaiļa vērtējumā ir ap 4000 tādu demobilizētu Krievijas armijas locekļu, kas Latvijā uzturas nelikumīgi. Šo Krievijas pavlstnieku skaits kopā ar viņu ģimenes locekļiem sastāda ap 12000 personu, un līgums prasa viņu aizbraukšanu. Kad viņi atstās Latviju? Saskaņā ar Bilta lakmusa trešo radītāju, šīs problēmas atrisināšana būtu Savienoto Valstu kompetencē.

Rakstot par apgabaliem, kas 1920. gadā Tartū un Rīgā noslēgtos miera līgumos pieskaitīti Igaunijai un Latvijai, bet kas okupācijas laikā iedalīti Krievijas territorijā, Bilts domā, ka prasība pēc šo apgabalu atdošanas ir saprotama no legālā un simboliskā viedokļa, bet nav saprātīga no polītiskā un praktiskā viedokļa. Viņam šķiet, ka Latvijas un Igaunijas interesēs nav iekļaut savās territorijās krieviski runājošus apgabalus. Te jāatgādina, ka Abrenes apriņķa iekļaušana latvijas valsts territorijā jau pirms kaŗa tika kritizēta tieši lielā krievu iedzīvotāju pārsvara dēļ. Bet, der arī atcerēties, ka 1920. gadā bija krievi, kas nojauca savas mājas Padomju Krievijas territorijā, lai baļķi pa baļķim pārnestu tās uz Latviju. Vai viņu pēcnācēji vēl dzīvo Abrenes, tagad Pitālovas apgabalā? Varbūt viņiem nav iebildumu pret demokrātisku Krieviju? Apmierinošu atrisinājumu nebūs viegli atrast.

Tad Bilts pievēršas ekonomijai un ieteic baltiešiem „Ziemeļrietumu ceļu uz turību”, ar ko viņš saprot pakāpenisku Baltijas valstu iesaistīšanu Eiropas institūciju sadarbībā caur Ziemeļvalstu bloku, kas dotu drošību un stabilitāti visam Eiropas ziemeļu apgabalam. Šo sadarbību, noslēdzot brīvās tirdzniecības līgumus ar Baltijas valstīm, jau ir ievadījušas Ziemeļvalstis ar Zviedriju priekšgalā. Ar to Baltijas valstis pietuvotos stāvoklim, kādu jau ieņem Centrāleiropas valstis. Eiropas Padome, Kopenhāgenas sesijā, 1993. gada jūnijā ir ievadījusi Baltijas valstu iekļaušanu par pilntiesīgām dalībvalstīm Eiropas Savienībā. Šis process prasīšot laiku, bet Bilts domā, ka ir svarīgi, lai tas turpinātos parallēli ar Centrāleiropas valstīm, ar kuŗām Baltijas valstis šai ziņā ir vienā kategorijā.

Bilts vairākkārt atgādina, ka Baltijas valstu pakāpeniska iesaistīšana Eiropas sadarbības institūcijās būs pienesums nevien Baltijas stabilitātei, bet arī visas Ziemeļeiropas drošībai. Kamēr ļoti svarīga ir Baltijas valstu sadarbība ar Ziemeļvalstīm un to integrācija pārējā Eiropā, Bilts uzsveŗ, ka Savienoto Valstu loma ir izšķiroša no Maskavas un Vašingtonas sadarbības viedokļa. Prezidenta Klintona tikšanās 1994. gada jūlijā Rīgā ar Igaunijas, Latvijas un Lietuvas prezidentiem bijis nozīmīgs solis. Sevišķu svaru Bilts piešķir tam, ka Savienoto Valstu prezidents apmeklējis Baltijas Valstis pirms Krievijas prezidenta. Viņa vārdi pie Brivības pieminekļa: „Mēs esam ar jums, mēs jums palīdzēsim, mēs būsim jūsu partneri, lai jūsu tautas varētu būt vienmēr brīvas”, skanēšot baltiešu ausīs vēl gadu desmitiem. Nemēģinot analizēt, cik nopietni šie Klintona diplomātiskie vārdi jāņem, Krievijas nelokāmie nacionālisti un imperiālisti tajos var saskatīt tikai apdraudējumu savām interesēm. Vai kāds Krievijas prezidents jebkad būs spējīgs teikt līdzīgus vārdus? Pazīstot Baltijas vēsturi, tas šķiet neiespējami. Bet neiespējama kādreiz šķita arī Vācijas un Francijas sadarbība, ka tagad ir Eiropas Savienības pamatā.

Bilts atzīst, ka Krievijas pārveidošanās diemžēl ir nenotiekta un neparedzama. Viņš domā, ka juku laiki Krievijā vēl turpināsies. Sarkanbrūnie revanšisti darīs ko varēs, lai Krievijas demokratizēšanos izgāstu un atgrieztu pagātni. Ir tomēr pamats optimismam. Lai gan Rietumu politikas iespaids Krievijas pārveidošanas procesā ir ierobežots, viena no jomām, kur tas varētu palīdzēt, ir attiecības starp Krieviju un Baltijas valstīm, sevišķi gādājot par to, lai Krievija atzītu, ka tai pilnīgi jāsaskaņojas ar starptautiskajām normām un uzvedību. Tā, piemēram, Bilts raksta, Krievija, varbūt nebūtu savu kaŗaspēku no Baltijas atvilkusi, ja starptautiskā sabiedriba nebūtu stingri atbalstījusi starptautisko likumu principus. EDSA rīcībai te bijusi izšķiŗoša loma, tāpat arī Klintona administrācijas atklātai un slepenai diplomātijai. Te Bilts pagodina Klintonu, rakstot, ka tas, ko Klintona administrācija panākusi Baltijas lietās, esot viens to tās visievērojamākiem panākumiem Eiropas drošības un stabilitātes nodrošināšanā.

Bilts savu analizi nobeidz ar vārdiem: „Jaunimperiālistu spēki Krievijas politiskajā dzīvē jāapvalda ar demokrātiskām reformām un partnerattiecībām internacionālā sadarbībā. Ja tas izdotos, tad var paredzēt ne tikai stabilitāti šinī Eiropas daļā, bet arī Krievijas politikā pret pārējo pasauli. Ja tas neizdotos, tad mēs ietu pretim lielam postam. Baltijas apgabals ir izšķiroša pārbaude attiecībām starp Krieviju un Rietumiem. Mēs tajā nedrīkstam zaudēt.”

Diemžēl Krievijas vājums šajā nopietnajā pārbaudē ir tas, ka krievu tautai nav demokrātisko tradiciju. Dažāda veida jaunimperiālistu politiskās partijas gatavojas kandidēt 1995. g. Krievijas parlamenta vēlēšanās. Vai krievu vēlētāji, it sevišķi no pilsētām tālajos rajonos, spēs saprast saprātīgas demokrātiskas partijas piedāvājumu? Vai viņiem tuvāki neizliksies to partiju vārdi, kas solīs Krievijas varenības un senāko robežu atjaunošanu? Tomēr arī apjukušajā Krievijā ir saprātīgi politiķi un gudri ekonomisti. Jācer, ka tie spēs iegūt pietiekošu skaitu vietu Krievijas parlamentā, lai varētu vest Krieviju tajā virzienā, ko norāda zviedru diplomāts. Baltiešiem atliek tikai cerēt, ka Karla Bilta lakmusa pārbaude rādīs Baltijas valstīm labvēlīgu iznākumu.

 

Anglijā, 1995.g. 21. novembrī