Jaunā Gaita nr. 205, jūnijs 1996

 

 

Erna Lēmane

KVANTUMMĀNIJA

 

Vasilijs daudz savā mūžā cepis un šmorējis gan gaļas, gan kāpostus, bet vārot ogas, viņš allaž atzinis, ka tas pats grūtākais darbs. Divi, trīs stundas stāvi pie grāpja un maisi kā negudrs! Kaut arī izgrebis garu koka menti, roka vēl jānotin ar dvieli, jo elles karstums nāk virsū.

Va’ vellu! Nu gan uguns bišķi par lielu! Grāpis negausīgi burbuļo, jau tā taukaino sienu vēl nošķiezdams sarkanām lāstekām. Viņš izrauj degošu pagali un nomet plītspriekšā uz klona. Ievārījuma smarža sajaucas ar eikaliptu sīvajiem dūmiem, un uzrauj tīri veselīgas šķavas. Ar dvielī ietīto roku Vasilijs noberž degunu, pārslauka seju un acīm pārkritušu matu stīgu pieplacina kailajam pakausim.

Suns noskurina mušas, uzslejas priekškājās tad, spalgi rejot, izmetas pa durvīm.

„Skrej, skrej! Atnes mums vakariņām kādu trusi!”

Bet šoreiz suns saklausījis pavisam ko citu. Pēc laba brīža viņš ir atpakaļ, ļipījot pa priekšu baltai automašīnai, it kā to ievestu sava saimnieka pagalmā.

„Labdien, Vasilij!” - sirms, kalsnējs vīrs iestājas atvērtajās durvīs, kautri piedauzot stenderei.

Vasilija mute paveras, kā pēc gaisa kampdama, un bezkrāsainās lūpas noraustās, pirms viņš spēj izteikt jautājumu: „Tu? Ko tu te meklē?”

„Tevi!”

„Mani?” - Vasilija prātā iešķiļas pusapjēgta doma, ņemt zaptes menti un salikt šim tēviņam pa galvu! Bet... Pirms gadiem viņš to būtu darījis. Jā, pirms gadiem.

„Nu, tad nāc iekšā! - Nē, nē, netaisi durvis ciet! Te bišķi mušas sanākušas - lai tiek ārā!”

„Ja durvis vaļā, tad tās tiek ari iekšā” - atnācējs klusi piebilst. „Un ko tad tu tur štovē?”

„Zapti vāru!”

„Zapti?”

„Jā! Pielasīju divi spaiņi kazeņogu. Man jau tās mantas netrūkst - pats redzi!”

„Redzu, redzu! Tev te visapkārt tāds veselīgs zaļums!” - viesis pamet skatu sīku rūtiņu lodziņā, kur pa saplīsušo stiklu vietām iekšpusē snaicas kazeņu stīdzenājs.

Saimnieks nekā neatbild. Viņš maisa savu grāpi tālāk, īsti nezinot, kā pret nelūgto viesi lai izturas?

„Kur tu tik daudz zaptes liksi, Vasilij?”

„Kas ta’ tur daudz! Kad savārīsies, tad sašļuks - galīgā veidā! Labi, ja iznāks viens spainis, augstākais pusotra!”

Tad iestājas nejauks klusums. Viesis stāv platmali rokās ņurcīdams. Vasilijs, muguru uzgriezis, mīņājas gar pavardu. Tikai grāpis burbuļo: pļek, pļek, un suns pa malkas pagalēm dzenā milzīgu, pūkainu zirnekli.

„Ej ārā, Biezpien! Ārā!” - Saimnieks ar kāju pavanda suni prom - „savārta savu balto kažoku pa pelniem, izskatās pēc velna! Ārā!”

„Kāpēc tu viņu sauc par Biezpienu?” - viesis tāpat vien ierunājas, lai būtu kas, ko teikt.

„Tāpēc ka, kucēns būdams, viņš iekrita tikko sakarsētā biezpiena grāpī! Domāju, nez’ vai izķerpīs? Bet izķerpīja!”

„Liekas tāds prātīgs suns...”

„Ak, tad tu nāci manu suni apbrīnot, ko?”

„Nē, Vasilij!” - atnācēja balss aizķeras klusā nopūtā - „Bitīte... Bitīte ir mirusi!”

„Ko? Ko tu teici? Bitīte? Bitīte! Nu taču sēdi, apsēdies - te! Te pie galda!” - Arī Vasilija smagais ķermenis nokrīt uz sola gala un saliecas, it kā spērienu pakrūtē dabūjis. „Bitīte - ak dies’! Atpiņķē man to lupatu no rokas! Atpiņkē! Baigi dega ar pliku roku maisot! Bitīte aizgājusi? Galīgā veidā - aizgājusi?”

„Jā!” - plānajā apakšlūpā Rūdis iecērt zobus un noliec galvu, slēpjot miklumu apsarkušajās acīs.

„Nē, kas to būtu domājis! Pagaidi, es nocelšu grāpi!”

Un grāpi nocēlis un dvieļa skrandā arī savas acis apslaucījis, Vasilijs skumīgi jautā: „Ar ko ta’ aizgāja? Ar sirdi, vai?”

„Nē! Viss sākās ar vēdera infekciju... sagulēja vienpadsmit dienas... un tad... Piedod, ka esmu tik mīksts, Vasilij!” - klusējot Rūdis ļauj vaļu asarām.

„Nu, nebēdājies! Bitītei tagad ir labi. Viņa stāv Dieva priekšā! Un mums jau katram tā bēdu ieleja būs jāatstāj...”

„Vai nu Dieva priekšā kāds mierinājums?” - Rūdis nopūšas. „Ja cilvēkam ļautu izvēlēties, viņš labprātāk mocītos pa bēdu ieleju, nekā stāvētu pie godības troņa!”

„Tur nu tev galīgā veidā taisnība! Kad ta’ būs bēres?”

„Parīt! Tādēļ jau nācu - tevi aicināt uz bērēm. Es nezinu, kā visu to pārdzīvošu?”

„Gan jau, gan! Vai tu domā, man sirds nesāp? Sāp! Varbūt vēl vairāk nekā tev! Zini, šitādās reizēs paliek vieglāk, ja atrauj kādu blašķīti! Man pagrabā visādi padzērieni - vīniņi, alutiņš -paša taisīti, paša brūvēti...”

„Nē, paldies! Es jau sen kā vairs nedzeru!”

„Ne? Nemaz?”

„Tikpat kā nemaz!”

„Ej, ej, no kura laika?”

„Būs savi gadi desmit, divpadsmit - kopš Salmiņu Janka, mūsmājā par īrnieku dzīvodams, no dzeršanas nomira.”

„No dzeršanas vien? Ja no dzeršanas nomira, tad jau viņš galīgā veidā nav bijis vesels!”

„Dzēra tikmēr, kamēr vairs nebija vesels!”

Vasilijs nogroza galvu: „Es jau arī neko daudz! Kādreiz, kad sakreņkējos, sadomājos, sametu pa krietnam, un tad uz ilgu laiku pat paost vairs negribas. Bet šodien - Bitītei par godu - kā veci draugi mēs bišķi iedzersim! Tā ar mēru! Nāc, iesim uz pagrabu! Pie reizes es tev izrādīšu savu saimniecību!”

„Nu, ja tu saki: kā veci draugi, tad iedzersim arī!”

Pagalmā tik daudz būdu un šķūņu! Pie katra samesta liela, velēnās ieaugusi lūžņu kaudze: Tur sarūsējis kāpurķēžu traktors, pāris automašīnas, izrautām durvīm, kur iekšā kladzina vistas. Te ecēšas, arklu lemeši, riteņi, riepas un pudeles. Grūti nosaukt kādu priekšmetu, kas šajās kaudzēs nebūtu. Labi, ka to drazu pa daļai nosedz kazenājs, citādi izskatītos pavisam nelāgi.

„Tev te liela plantācija!”

„Jā”, - Vasilijs jūtas glaimots - „galīgā veidā septiņi akri! Bet ej nu sazini, cik ilgi to būšanu varēs noturēt? Pats redzi, ka pilsēta dzenas virsū! Būvē tās sūda mājas pa labi un pa kreisi! Ar zemes nodokļiem vien mani izsvēpēs kā kurmi no alas! Un tad tās sūdzības - vienā laidā iet uz pilsētas valdi, ka mani šķūņi jaunajiem kaimiņiem duroties acīs, ka...”

„Ir jau arī te to šķūņu liels lērums!”

„Ir, ir, bet katram sava vajadzība! Pa piemēru te - nāc, nāc vien dziļāk iekšā - te man saštāpelētas mēbeles!”

„O, Vasilij, kur tu tik daudz mēbeļu dabūji?”

„Nopirku! Nopirku par skaidru naudu! Kad vecie kaimiņi pārdeva savus zemes pleķus un vācās projām, tad viņi iztaisīja aukcionu. Uz solīšanu pārdeva visu līdz kliņķim. Skaties, par šito bufeti ar daudzajām šūplādēm es samaksāju tikai piecus dolārus. To trīsdurvju skapi ar spieģeli vidū viens iedeva tāpat - par velti. Un šito - palūko, feins, mīksts krēsls - atradu uz ceļa. Kādam laikam no vezuma bija nokritis, jo viena kāja bija nost. Tur augšā pie pašiem griestiem” - Vasilijs rāda ar pirkstu - „ir pulierēts rakstāmgalds un virsū uz tā Bitītes vecā šujmašīna...”

„Tā, ko, toreiz šķiroties, tu viņai nedevi līdzi?”

„Ak, tad viņa tev visu izklačojusi? Nu, nedevu - jā! Domā, es kāds Antiņš? Galīgā veidā par manu naudu bija pirkta!” - Vasilijs paceļ balsi, bet tūdaļ apķeras, ka tā nevajadzēja teikt, jo Rūdis sametas pavisam jocīgs - it kā tūdaļ kāptu savā mašīnā un aizskrietu prom. Bet pats jau viņš vainīgs! Pats tai šujmašīnai piekasījās!

Un tomēr - vainas apziņu uz pusēm dalīdams - Vasilijs pasmaida un saka: „Pieķer nu, draudziņ, manas nelaimīgās laulības madracim otrā galā, parausim augstāk uz klona! Sapūs vēl, tā gar zemi guļot!”

Rūdis arī paceļ platā matrača malu un pēkšņi satrūkstas: Pār viņa kurpju purniem pīkstēdami aizšaujas peļu bērni un izklīst uz visām pusēm.

„No-lādēti mūdži! Atraduši, kur midzeni ierīkot!” - Vasilijs nospļaujas, iesper ar kāju pa grabažām un aizrauj ciemiņu uz pagrabu.

„Te nu ir mans mantu kambaris!” - viņš lepni saka, pieklupdams toverim, no kura zvejo skābētus gurķus un krauj ar Jumja zīmi aprakstītā māla bļodā. '

„Paod, kā smaržo! Ietaisīti iekš dillēm, ozolu lapām un mārrutkiem!”

Pa atvērtajām durvīm iekrīt saules strēle, un ciemiņš vēro klintī iecirsto telpu: klona vidū mucas, lādes un maisi. Stūrī, dēļu un skārda gabalu aizgaldā sabērta kartupeļu kaudze. Pie griestiem karājas kaltētu diļļu saišķi un žāvētas gaļas kumpji ar dzeltenu tauku lāstekām galā. Gar sienām plaukti - pilni burkām, podiem, pudelēm.

Tīri romantisks stūrītis! Ja vien cauri labajām smaržām nedvingotu kas briesmīgi nejauks, varētu pievērt acis un justies kā senajās dienās pie māmiņas medus un krējuma podiem!

Tie bija skaisti laiki! Cik labi būtu tagad - tagad, kad esi palicis viens - atgriezties tēva mājās, lielajos Taurkalnes silos! Silos, kur dzimtene sauc! Ak, Dievs, kādi izsmiekla pilni vārdi -dzimtene sauc! Ne tur vairs māju, ne mātes, ne tēva, ne silu tādu kā toreiz... Ne arī es pats vairs esmu tas, kas reiz biju...

Rūdis izberzē acis, it kā no dīvaina sapņa mostoties un, pievilcies tuvāk atvērtajām durvīm, izgrūž smagu, gaŗu nopūtu.

„Nu, nepūt, nepūt! Dzīvei ir jāskatās taisni acīs! Laiks tavu sirdi sadziedēs galīgā veidā! To es zinu labāk nekā tu, jo pats esmu pārdzīvojis šķiršanos! Un šķirties no dzīva vai miruša, ir viena pīpe! Še, paturi to bļodu un speķa gabalu... un desas līkumu arī, kamēr es saraudzīšu dzeramo!” - Vasilijs ielien dziļāk pagraba tumsā.

„Nu, kādu ta’ ņemsim, ko? Man te ir kazeņu vīns - no tām pašām ogām kā zapte. Un šitais te saucas „Mežonis”...

„Vienalga, vienalga, tas pats jau būs labs!”

„Zini, kā bija - man pie vārtiem auga milzīga mežābele, ko apriņķa valde lika nozāģēt, jo zari lienot elektrības drātīm virsū. Ilgi punktierēju, ko no sūrajiem mežāboliem varētu iztaisīt? Zaptei nederēja, bet vīns iznāca maktīgs!” - No katra brūvējuma pa trim pudelēm Vasilijs iekrauj spainī, starpā vēl iespiežot kādas alus blašķes ar kakliem uz leju.

„Ei, lēnām, lēnām, draugs! Veselu spaini? Gribi apdzerties?”

„Nepa-baidies! Ja krietni uzkož, tad apdzerties nemaz nevar! Un saldajā mēs vēl uzēdisim zapti. Ar aukstu pienu - nenoēsties!”

„Siltu zapti ar aukstu pienu? Netaisi jokus, Vasilij!”

„Kāpēc ta’ siltu - paņemsim aukstu! Man te vēl pērnās un aizpērnās zaptes pilni plaukti!”

„Nē, liecies mierā!”

„Okey, ka ne, ta’ ne! Ar ko vēl tevi varētu pacienāt?”

„Nevajaga nekā! Absolūti nekā! Es vispār nevaru ieēst! Es brīnos, Vasilij...”

„Par ko ta’ tu brīnies?”

„Brīnos... Saki, vai tev kādreiz kas nesapūst, tik daudz ēdamā glabājot?”

„Kas ta’ pagrabā var sapūt?”

„Es nezinu” - Rūdis parausta plecus - „te kādā kaktā tā jocīgi ož. Varbūt beigta žurka?”

„Ā, vai ta’ var saost?” - Vasilijs izslej galvu un degunā iešņaukā miklo pagraba gaisu - „Tas ir... Tas nav nekas! Ejam uz istabu!”

Virtuvē, mušas gaiņādams, Rūdis vēro, cik veikli namatēvs uzrīko galdu: uz sagraizīta dēļa sašķēlē biezus speķa gabalus, līku dūci iespraužot vēl nesagrieztajā galā. Norauš sīpoliem čaugano mizu un sarindo tos gurķu bļodai pa virsu, tad uzmet galdā alvas papīrī iekusušu sviesta piku, sāli un piparus.

„Tas nu būtu viss! Nebrīnies vairs! Ņem šķīvi un liec sev virsū! Pats redzi, ka paikas man netrūkst!”

„Netrūkst gan! Es domāju, kad tu viens cilvēks to pagrabu izēdīsi?”

„Nav jau akurāt jāizēd! Kas paliek pāri, lai stāv nebaltām dienām!”

„Tādam kā tev, nebaltas dienas nemaz nevar pienākt!” - Rūdis pārliecas galdam un nogriež sev plānu speķa plēksnīti.

Viņa ironiju Vasilijs nav sapratis. Glaimots par slavējumu, viņš iedegas smalka namatēva lomā: Apslauka pudeļu putekļainos vēderus tai pašā zaptes un asaru pieslaucītajā skrandā. Apslauka ari pagalam apķepušu glāzi, kas, pat elpu uzpūšot un beržot, tāda miglaina vien rādās. „Lūdzu!” - viņš noliek to viesim priekšā un, pārlauzis desas rimbuli uz pusēm, gabalu piestumj blakus viņa glāzei.

„Es pats vienmēr dzeru no sava stopiņa, tas nav tik bieži jāmazgā!” - Vasilijs lietišķi paskaidro, ar līku urķi apstrādājot pudeles kaklu: atdauza sarkano laku, paknibina korķi, uzsit pudeles dibenam ar plaukstu un tad - Rūdis gandrīz vai iekliedzas - ar zobiem izrauj korķi kā nieku.

„Redzi, tā to lietu dara!” - korķa draupatas spļaudīdams, Vasilijs smejas, atklājot patiešām veselīgu zobu rindu. Un tad ir glāzi, ir stopiņu viņš pielej ar „Mežoni” pilnu līdz malām.

„Nu tad! Vai, paga’, paga’, redz, ko aizmirsu! Neesmu jau radis ciemiņus uzņemt!” - viņš pieceļas un uzgāž galda galā trīs, raibā celofānā ietītus, baltmaizes kukuļus.

„Maizi, Rūdi, tu ēd dūšīgi - cik tik lien iekšā! Ar maizi man laimējās. Sestdien, pirms bodes slēgšanas, nopirku septiņus kukuļus par desmit centiem kukuli! Padomā - tagad, kur maize jau sakāpusi līdz dolāram, kā tu neņemsi par desmit centiem, ko?”

Abi vīri paceļ savus dzēriena traukus uz vieglām smiltīm Bitītei! No neganti sīvā „Mežoņa” malka Rūdim saskrien asaras acīs, bet Vasilijs, kausiņu līdz pusei izmetis, aplaiza lūpas un saka: „Tu nešmurgājies, dzer kārtīgi! Tad nesāpēs sirds! Un galīgā veidā ņemot, tev nemaz tik traki nav! Bet es nu gan tagad esmu palicis pavisam viens! Tev ir bērni - tā sakot - kur galvu piespiest! Kas man? Tikai tas suns un vistas!”

Speķa gabaliņu pa muti veļot, Rūdis uzstāda ziņkāru jautājumu: „Kālab tad tu dzīvo viens? Nevari sev kādu saimnieci dabūt?”

„Par dabūšanu nav runa - septiņi akri un pilna saimniecība - bet kuram bābietim tu šodien vari uzticēties? Tie visi tikai uz mantu! Un kad es nomiršu, viss paliks kādai svešai sievai! Padomā - svešai sievai! Būtu mums ar Bitīti bijuši bērni, tad pavisam cita lieta! Pavisam cita dzīvošana! Viņa nebūtu mirusi, un tu te tagad nesēdētu!”

„Tā nerunā, Vasilij! Un es tev teikšu, ar bērniem tā lieta arī neko rožaina nav! Nedzīvojam vairs Latvijas lauku sētā, kas ģimenes saturēja kopā. Manējie pat - izklīduši pa pasaules malām, kur kurais. Viens Jaunzēlandē, otrs Kanādā un trešais blandās pa Eiropu apkārt! Kā Vēja māte esmu viņus saucis un dzenājis kopā uz bērēm. Bet vai sasaukšu, vai atsauksies, kas to lai zina? Bitīte jau viņiem bija tikai pamāte! Labi sadzīvoja, tomēr - tikai pamāte!”

Jā, jā, Vasilijs saprot, ka no šodienas jauniešiem nekāda gaisa nav: „Aizpērnajā vasarā te pārupes atmatās notika tāds rokmūzika koncerts brīvā dabā. Kādi mežoņi no pilsētas toreiz dzinās šurp! Trīs dienas piekliedza, piebungāja pasauli, ka ausis bij' jātur ciet! Izbiedēja pat lopus un meža zvērus! Un saproties - no tām briesmām mana govs nobeidzās! Visas trīs dienas ne ēda, ne dzēra, kamēr pagalam! Mums visiem kaimiņiem to burlaku bari bija līdz kaklam! Pliki un pinkaini un izmālējušies pēc mērkaķiem. Citam atkal mati līdz ādai nocirpti, tikvien pār galvas vidu atstātas tādas gaiļu sekstes - vis visādās krāsās izpindzelētas, gan zilas, zaļas, sarkanas. Taisni vēmiens nāk!”

„Nē, nu manējie jau tik traki nebija. Viņi tikai mīlēja dzīvot paši uz savu roku!” - Tēva lepnumā Rūdis tikko manāmi pasmaida.

„Es skatos, tev tā glāze nemaz neplok! Redzi, mans stopiņš jau tukšs!”

„Piedod, Vasilij! Man tas ‘Mežonis’ mazliet par asu!”

„Nu, tad būtu uzreiz teicis! Ieliešu tev kazenīti!”

„Nelej vis, nemaz negribas! Jābrauc arī, nav ko kavēties. Jaņuks no Jaunzēlandes pavakarē solījās vēlreiz piezvanīt!”

Vasilijs atmet ar roku, izgāž „Mežoņa” glāzi savā stopiņā un ciemiņam ielej tumši sarkano kazeņvīnu. „Prozīt!”

„Uz saldu dusu Bitītei! Hm, labs vīns! Tas tev ir izdevies!”

„Man viskas izdodas! Tu nežļembā to plāno kripatiņu! Lai izjustu speķa garšu, ir jāņem lielāka šķēle!” - Vasilijs uzmet krietnu gabalu Rūdim uz šķīvja. „Paša žāvēts bekoniņš! Rudenī lopu tirgū pavisam lēti nopirku vienu melnraibu kuilēnu - tādu jaunu, zini. Sasālīju, kārtīgi nožāvēju! Es gribu zināt, ko tu par to saki?”

Rūdim, jau to pašu mazo kripatiņu „žļembājot”, ir sagriezusies nelaba dūša. „Ar ko tad žāvēji?” - viņš bikli pajautā.

„Kā - ar ko? Ar malku, ar dēļu galiem un pašās beigās vēl uzlaidu aukstus dūmus, lai apraujas!”

„Nebūsi piegrūdis klāt kādu riepas gabalu?”

„Ā, tu ar’ no tādām lietām ko saproti? Jā, piegrūdu vienu riepas gabalu! Jo riepa nedeg ar liesmu, tikai tā smuki dūmo!” Un tad ciemiņam aizdomīgu skatu uzmetis, Vasilijs jautā, „vai tad ir kāda vaina?”

„Nē, nekādas vainas nav, tikai drusku tā kā pēc gumijas...”

„Tev nu gan smalks deguns!” - Vasilijs atcērt un, „Mežoņa” kausu pie lūpām ceļot, izvērtē nelūgto viesi: ņerga tāds! Visu apsmādē! Ne maizi, ne sīpolu rij! Gurķim izkasa sēklas un mizu vien sūkā! Velns tāds - visu mūžu laikam ar cvībakiem vien barojies? Tāpēc ir tāds izkāmējies kā drākaldiegs!

„Piedod, es laikam tevi apvainoju, Vasilij? Es jau negribēju tavu speķi kritizēt, bet nu... tā sanāca. Par ēdieniem vispār... man nav nekādas jēgas!”

Vasilijs saslejas tādā kā pratinātāja stājā: „Ja jau Bitīte - kā tu saki - ar vēderu aizgāja, tad diez’ vai viņai pie tevis būs bijis kārtīga ēdiena, ko ēst? Viņa bija radusi pie bagāta galda!”

„Kaunies, Vasilij! Mums nav vairs ko runāt! Mana pacietība ir galā!” - Rūdis uzšaujas kājās, un viņa izraudātajās acīs zibeņo dusmas.

„Paga, paga, nelec tūlīt kā tāda freilene! Apsēdies un paklausies, ko es tev gribu teikt! Tu tikai par sevi vien runā. Vai es varu pateikt, ko es domāju - galīgā veidā?”

„Jā, lūdzu! Bet tikai bez apvainojumiem!” -viesis apsēžas.

„Ja tu man Bitīti nebūtu atņēmis...”

„Atkal! Atņēmis? Ko tu muldi, Vasilij? Atņemt un paņemt ir liela starpība! Bitīte jau sen no tevis bija aizgājusi, kad es viņu paņēmu!”

„Bet, ja nebūtu tu viņu paņēmis, viņa būtu nākusi pie manis atpakaļ!”

„Šaubos! Viņai bija daudz laika aiziet pie tevis atpakaļ, bet viņa negribēja!”

„Negribēja tāpēc, ka tu viņu apprecēji! Kas tev lika viņu precēt?”

„Kas lika? Vienkārši sakot, negribējās ‘grēkā’ dzīvot!”

„Ak tā? Trīs gadus nogrēkojāt un tad uzreiz - precēsies!”

„Beidz kasīties, Vasilij! Es nācu pie tevis kā draugs, lai nolīdzinātu to naidu, kas bijis! Lai klusās pārdomās mēs pieminētu Bitīti un justos kā draugi!”

„Draugi?” - Vasilijs nodzeras no kausiņa un apslauka lūpas: „Nepūt man pilītes! Draugs būtu nācis toreiz - pirms trīsdesmit gadiem! Būtu teicis skaidri un gaiši: Es gribu precēt tavu sievu un lūdzis man viņas roku! Jā, tā būtu darījis draugs!”

„Žēl, ka man tas neienāca prātā!” - Paskaļu smieklu Rūdis iemērc kazeņu vīnā un tura glāzi ilgi pie lūpām.

„Nemaz nesmejies! Tu domā, es nevarēju dabūt sev saimnieci - pie tam labu labo? Varēju! Bet es esmu mīlējis tikai savu Bitīti! Un mīlu viņu vēl šodien! Bitīti... Savu sirdspuķīti...”

Var jau būt, ka Vasilijs šos vārdus saka tā īsti no sirds? Var arī būt, ka mežoņvīns pārvērties asarās, ko viņš slauka pelēkā dvieļa skrandā?

„Neņem ļaunā, Rūdi! Es jau nevainoju tevi. Es tikai kreņķējos, ka toreiz atbraucu uz nepareizo zemi. Nu taisni kā dulls! Pārāk ātri jau arī tā Vācija atkopās no zaudētā kara. Piegāžas veikali pilni ar precēm, un mana spekulantiņa šefte apstājās. Nevienam vairs nevajadzēja ne amerikāņu cigaretes, ne nailona zeķes, ne siļķes, ne koka tupeles. Tāpēc es pa kaklu, pa galvu taisījos projām. Vai nevarēju palikt turpat Hamburgā? Gan atkal būtu izsities uz augšu!”

Rūdis gan nedomā, ka atbraucis uz nepareizo zemi: te darba un maizes bijis pa pilnam.

„Jā, jā, visa jau bija pa pilnam.” - Vasilijs piekrīt. „Es pat tēvam uz Bavāriju rakstīju, ka esam iebraukuši medus un piena zemē, lai arī viņš taisās un brauc šurp. Bet zini, ko vecais? Atlaiž man kartiņu, kur virsū resna govs ar izplestām kājām. Un baltajā pusē uzrakstījis: „Nē, es nebraukšu! Arī piena un medus zemē cilvēks nav pasargāts no ļauna: viņam var iespert govs, var iedzelt bite!”

„Tavs tēvs bijis gudrs cilvēks!”

„Nepa-baidies! Strādāja par siera meistaru moderniecībā pie Lubānas ezera. Un tas dullākais, ka viņš to paredzēja!”

„Ko paredzēja?”

„Ka iespers govs!”

Bet Vasilijs nepaskaidro, kā tad tas nācies, ka iespērusi govs. Viņš atkal uzpilda stopiņu un, speķi ar sīpoliem vaigos dzīdams, sāk stāstīt savas dzīves veiksmes un neveiksmes, pārstaigājot atmiņu pēdas Sidnejas ostā, kur daudz gadu nostrādājis par krāvēju: „Otru algu tur varēja ietaisīt! Un vēl vairāk! Tikai ik ritu liels kapitāls bija jāpaņem līdzi. Jūrnieki pa’ baltu velti piedāvāja visādas mantas: pulksteņus, zeltus, rotas un konjakus. Parīzes odierus un visādus sieviešu loriņus.

Bitīte tikai pa māju vien tirgojas un dzīvo kā princese. Lasa romānus un spēlē patafonu. No gaŗa laika sāka pat korī dziedāt...

Iedzer, uzkod, nesēdi kā baznīcā! Redzi, kā es to daru!” - namatēvs rāda priekšzīmi. „Aizbrauksi mājās ar tukšu dūšu, tev nebūs vairs, kas cep un taisa!

Kur es paliku? - Jā, kori... Lai dzied, vai man žēl! Nopirku viņai vēl autiņu, lai tiek uz mēģinājumiem - tu redzēji, to zilo, kur iekšā vistas! Viņas tur tikai pa dienu dēj, bet pa nakti iet būdā gulēt.”

„Tu nepateici par to govs spērienu!”

„Pagaidi, tas vēl nāks! Tā, tas ir prātīgi, ka tu pats sev proti ieliet! Nu klausies tālāk! Vienu nakti es nosapņoju, ka tā govs no tēva kartiņas kļuvusi dzīva. Ienāk tepat sētsvidū un iztaisa lielu čupu. Es rēķināju, ka tas nozīmē labu - būs liela naudas čupa! Un Bitīte man piekrīt - tas nozīmē labu biznisi! Bet es jau pats saprotu, ka citādi nemaz nevar būt! Un kā tad - tanī pat dienā pie manis pienāk viens žuļiks no turku kuģa un piedāvā Leikas. Tu saproti, kas ir Leika, ko? Viens no pasaules labākajiem foto aparātiem! Viņš man sola ne tikai vienu, bet veselu duci Leiku! Tas jau ir miljons!

Trīs dienas notika kaulēšanās par cenu. Austrāļu darba biedri man palīdzēja ar turku sabuldurēties. Un vēl trīs dienas es skraidīju apkārt lienēdams naudu. Bet ko tu domājies - sūri, grūti izšmugulējis to kasti caur ostas vārtiem - atvedu mājās un skatos: visas Leikas bez iekšām! Bez objektīviem - čaumala vien! Ilgi netiku uz kājām, kamēr tos parādus atmaksāju. Prozīt!

Un vienu citu reizi itāļu kuģim no vinčas nokrīt liels, dzeltena pulvera maiss un izšķīst turpat uz mola. Smird pēc nelabā - tā kā gumijas tupele, kā savalkātas zeķes. Neviens neķeras klāt. Mans formanis Zariņu Andrejs to ieraksta zaudējumu listē un liek lai ieslauku to vellu jūrā. Bet es gribu zināt, kas tas par vellu ir? Maisam virsū ar lieliem zaļiem burtiem uzdrukāts: „Deliziosa Permigiano”. Ej nu sazini? Mēs prasām itāliešu puisim, kas darbojas celtņa būdā. Šis sasit rokas: „O, mamma mia!” un zina stāstīt, ka tas esot Permasāna pulversiers, ko importējot lielā Kraft fabrika. No tāda maisa varot iztaisīt trīs tonnas siera - pielej tik pienu un attiecīgi sakarsē.”

„Nu, neskaties kā suns uz puķi! Slauki to draņķi jūrā!” - Andrejs man saka, - „Un rīt paņem makšķeri līdzi!”

„Nu, brālīt, es nodomāju, neslaucīs jau tādu mantu jūrā! Strādāju kā turks: ar drāti nosēju saplīsušā maisa galu, sagrābu pulveri atpakaļ un iemetu savā mašīnā. Bet zini, kas notika - pusdienas laikā veči mani nelaiž kantīnē ēst - es smirdot! Baigi saskaitos. Teicu, ka iešu uz arodbiedrību sūdzēties. Bet šiem vēl lielas mutes pretī, lai tik es ejot! No turienes mani taisnā ceļā aizsūtīšot uz pirti!

Mani - strādnieka cilvēku? - es kārpījos pretī. Tad tomēr atmetu ar roku, nosēdos uz mola, ātri apriju savas desu maizes, kas pēc siera vien garšoja, un metos uz kiosku nopirkt pastkartīti. Turpat uz mola rakstīju tēvam, ka man būs trīs tonnu siera, lai steidzīgi atsūta recepti, kā to taisīt?”

„Vasilij, tu taču esi bijis viens vella pulveris! Un ko tēvs? Atbildēja?”

„Jā, uz karstām pēdām! Atsūta atkal vienu govs bildi - tikai bišķi citādu: Raibaļa bizo ar asti gaisā, un dundurs lidinājās gar ausīm. Apakšējā malā uzķeksējis tādus dumjus vārdus: „Tev laikam iespērusi govs?” Ne siera receptes, nekā!

Tagad ieslapināsim vienu alutiņu, mute metas sausa! Paša brūvēts - no iesala un apiņiem!”

„Paldies, man gan nelej!” - Rūdis uzliek plaukstu savai glāzei - „stāsti vien tālāk! Izklausās, ka tev tā dzīvošana bijusi ļoti interesanta!”

„Jā, dikti interesanta! Bitīte tanī naktī pie manis negulēja! Knaģi degunā iespraudusi, viņa sameta savas panckas koferī un taisījās braukt projām. Teicās, kamēr es to smirdoņu neizvākšu uz mēslu bedrēm, viņa atpakaļ nenākšot! Nemaz nedomāju šo lūgties, un tā viņa aizbrauca!

Veselu nedēļu samocījos ar sūdīgu dūšu - ne ēdis, ne gulējis. Tad piezvanīju Olai, lai pasaka Bitītei, ka pulveris aizvākts. Nu - tad atnāca atpakaļ.”

„Un tu no tiesas trīs tonnu siera sagāzi mēslu bedrē?”

„Vai ta’ tu jocīgs? Nē, noglabāju maisu krūmos. Bet zini, nebija pareizi darīts! Vēlāk atradu, ka suņi un meža zvēri vienu lielu porciju bija apēduši!”

Rūdis sev ielej vēl vienu vīna malku un atkal jautā: „Vai pēc tam, kad Bitīte atnāca atpakaļ, jums tā dzīvošana bija labāka?”

„Kur nu labāka! Sliktāka! Viņa bija radusi mētāties apkārt pa koriem, pa partijām un saiešanām. Mājās nemaz vairs neturējās.

Tad vienu vakaru - kad tikko biju nopircis smuku govi - šī pucējās, salaistās ar franču odieri. Braukšot uz kora balli. Es priecīgs, lai tik ātrāk pazūd! Un tikko viņa pa durvīm ārā, es izslaucu govi, atstiepju no krūmiem spaini pulvera un mēģinu to sieru kaut kā izvārīt. Bet - ak tu Jēziņ - vēl nav ne pusnakts, man tikko kā otrā porcija ielikta grāpī, kad Bitīte jau piebrauc pie durvīm! Saož, ka man tā putra bišķi pārgājusi uz plīts, un elle iet vaļā! Sāka klepot, šķaudīt un kliegt. Un kamēr mēs strīdamies, tā putra vēlvienreiz pāriet pāri, un ar to pašu bija cauri! Paķēra naktskreklu un aizbrauca!

Trešajā dienā atskrien pēc mantām. Viens tāds šmurgulis līdzi. Baigi sāk izdarīties - nes no istabas mēbeles ārā un lādē tādā apdauzītā gruzavikā. Es kā nolēmēts stāvu un skatos. Bet tiklīdz šie pieķērās šujmašīnai katrs savā galā, es teicu: Stop! To es tev līdzi nedošu!”

„Ak, nedosi?”

„Nē! Savas panckas tu vari ņemt, bet vairāk neko!”

Tad tepat durvju priekšā viņi izgāza jau iekrautās mantas un aizbrauca tukšā! Un visa mana dzīve bij’ vējā - galīgā veidā!”

„Kā tu domā, kāpēc Bitīte no tevis aizgāja?”

„Kas tur ko domāt? Nu, tik jau tās smakas dēļ! Kaut nemaz tik traki nebija - tāda pabiezāka luftīte. Tu jau pats arī to bišķi saodi - pagrabā. Kāds šņauciens no tā Permigiano tur vēl glabājas.”

„Ak, tad tā bija tā manta, ko es noturēju par beigtu žurku?”

„Jā!” Iedzer, Rūdi! Ja tu zinātu, cik bija grūti tā uzreiz palikt vienam! Suņa arī man toreiz vēl nebija. Kā muļķis atkal rakstīju tēvam. Izstāstīju, kas noticis, lai viņš atvadas no Vācijas dorfa un brauc pie manis. Mēs par abiem varētu griezt tādu biznisi, ka prieks!”

„Un no tēva govs kartiņa atkal klāt, vai ne?” - Rūdis iesmejas.

„Ne govs - uz tās bija resna veča ģīmis ar plāksteri pāri degunam. Apakšā atkal tikai viens teikums: „Es jau zināju, ka agri vai vēlu tev iedzels arī bite!”

Rūdis neveikli sarosās, pie tā bites dzēliena arī viņš jūtas mazliet vainīgs un mēģina taisnoties, ka Vasilija paša vaina vien bijusi: „Man liekas, tu savu dzīvi esi palaidis vējā tik negausīgi pēc mantas dzīdamies. Priekš kā tev tie pilnie šķūņi, tas pilnais pagrabs? Tu taču varētu tā rimtāk dzīvot. Novāc lūžņus, iesēj puķes - pats savas dvēseles priekam. Tāda tieksme uz kvantumiem var izvērsties neveselīgā mānijā, kas nekādu svētību nenes.”

„Kā? Ko tu teici? Kvantumu mānijā?” - Vasilija treknā seja piepūšas niknumā. - „Kvantum-mānija! Ar šito rupjo vārdu viņa mani apsūdzēja pie šķiršanās tiesas! Vai tu domā, ka es tiem tiesas vīriem, tiem lupatu galvām varēju ieskaidrot savu patiesību: ka manta un ēdiens sapuva ne tāpēc, ka es visu uz vairumu gādāju, bet gan tāpēc, ka mana sieva nejēdza saimniekot? Un tagad tu arī man iegrūd acīs to briesmīgo vārdu - kvantummānija!”

„Paga, paga! Necel vairs naidu, Vasilij! Kas bijis, tas pagājis. Izvadīsim Bitīti kā divi draugi!”

„Nepaķer nu uz draudzību! Draugs esot, ko tu domājies! Kvantummānija! Speķim riepu garša! Gurķis nelien iekšā un „Mežonis” nāk atpakaļ! Draugs? Pats visu mūžu pa pliko nodzīvojis! Domā, es nezinu, kāpēc tu esi atnācis? Zinu! Tu gribi no manis izspiest pusi zārka naudas! Vai tā nav? Nē, čomiņ, Bitīte ir uzaudzinājusi visus tavas pirmās laulības bērnus, un ar visdārgākajām bērēm tu viņai to nevari atmaksāt! Atbildi, vai tā nav?”

„Nē, tā nav!” - Rūdis šķietami mierīgi atbild, klusēdams pieceļas, pasit platmali padusi un iziet pa durvīm. Viņš nepagriež galvu atpakaļ arī tad, kad stenderē šūpojoties, Vasilijs vēl sauc: „Rūdi! Ei, Rūdi, neāksties! Nāc atpakaļ! Rūdi, Rūdi, cik sūdīgi ir palikt vienam!”

To Rūdis vēl labāk zina. Viņš atrauj mašīnas durvis un pavēdī ar roku it kā noraidot, it kā sveicinot.

„Ak, nenāksi? Nu tad dzirdi: nebūtu tu man Bitīti atņēmis, viņa dzīvotu vēl šodien!”

Akāciju pudurī, aiz Vasilija sakritušajiem žogiem, Rūdis notur mašīnu, lai aizdegtu cigareti. Roka neganti dreb, sērkociņa liesmu tik tikko matos neiegrūžot.

Kāds naivums bija padoties sāpīgā brīža sajūtām - atbraukt, lai nolīdzinātu sen seno konfliktu, kas pats par sevi jau bija norimis un aizmirsts. Kāds naivums bija iztēloties mirkli pie Bitītes kapa, kad viņi sniegs viens otram roku un draudzīgi šķirsies!

Juku jukām, cigareti kūpinot, drūzmējas saraustītas domas un atmiņu drumslas. Uzpeld gaišu, saskanīgu brīžu vīzijas un tūlīt mainās ar drūmākām pagātnes ēnām. Ar strīdos izgāztām dusmām, ar nelabiem vārdiem, kas nepagaist vējā, bet atgriežas un sāp - pat pēc gadiem.

Ja varētu no savas dzīves izdzēst to vienu teikumu - tikai to vienu, kas vēl nesen tika iemests Bitītei acīs! Nežēlīgi tas griežas un griežas kā aizķērušies gramafona plate: „Kālab tad tu nevarēji sadzīvot ar strādīgo, rūpīgo Vasiliju, kam naudas bija pa pilnam?”

Piedod, Bitīt! Es jau zināju, es vienmēr tev ticēju, ka pie viņa bijis grūti un tomēr palaidu vaļu savai mutei. Piedod! Šodien to bildi redzēju pats savām acīm. Es tīši kavējos tur pārāk ilgi, lai noklausītos Vasilija stāstu par viņa... par tavu nejēdzīgo dzīvi.

Piedod un saproti, ka neviens nav pasargāts no ķildām un naida arī tīri godīgā laulībā - tādā kā mums! Kā mums bija...

Negribas ari Vasiliju tiesāt. Ļauns jau viņš nav. Ir tikai nelaimīgs muļķis! Varbūt - laimīgs muļķis?

Iespiedis galvu delnās, Rūdis mēģina atbrīvoties no domām, lai brauktu tālāk. Te, līdz ar spēcīgu skrapstēšanu, viņam pār ausi un deniņiem nolīst lipīgs miklums. Biezpiens ir ieslējies atvērtajā logā un vēlreiz grasās nolaizīt sava saimnieka viesi.

„Ej mājā, suns! Marš, mājā!” - Rūdis nelaipni uzkliedz, reizē piespiežot startera pogu un gāzes pedāli. Mašīna aizjoņo pa šauro lauku ceļu. Braucējs vēl paveras spogulī - suns pazudis dzeltenu putekļu vērpetē, kas veļas atpakaļ uz Vasilija būdu, bet mašīnai priekšā - viņam šķietas - guļ riebīgi siera smakas vāli. Un tiem nu ir jāizbrauc cauri - ātrāk, ātrāk!

Ar melnu kovārni zobos, Biezpiens ir atskrējis mājās un nomet to savam saimniekam pie kājām.

„Dulls palicis, ko? Tādu mūdzi tu pats vari rīt!” Vasilijs baras.

Sagrābsta putnu aiz kājas un, līdz slieksnim aizklunkurējis, izmet to tālu maurā. Tad aizcērt durvis un ērcējas tālāk: „Nu, nesmilksti, nesmilksti! Zudumā jau tā manta neies - gan vistas apēdīs! Nemaz nelūri tā! Saki, kur tu tik ilgi biji? Laikam tam nabagam skrēji pakaļ? Un es te viens pats sēžu un raudu un domāju!” - Sunim roku ap kaklu aplikdams, Vasilijs atkal raud: „Nu mēs divi bāreņi! Bitīte pie mums nekad vairs nenāks! Nenāks galīgā veidā! Bet tev jau ne silts, ne auksts! Tu viņu nepazini. Tad tu vēl nebiji piedzimis. Varens sievišķis viņa bija! Varens un iznesīgs... Aizgāja pie tāda pļundraka, kas viņu nomērdēja badā!

Tu padomā - gumijas smaka! Zobu tam vecim nav, tā tā lieta! Še, apēd to speķa gabalu, ko viņš apsmādēja!

Nešņakstinies tā! Man krīt uz nerviem. Ēd smuki!” - Vasilijs iztukšo ciemiņa atstāto glāzi un tad kā neprātīgs smejas: „Vai tu, suņa lops, zini visļaunāko vārdu pasaulē? Tas ir „kvantummānija”! Un tas nozīmē, ka mēs pa’ plašu dzīvojam! No rītdienas būtu jāsāk citādi... Galīgā veidā citādi dzīvot.” Bet kā tas „citādi” varētu būt, to Vasilijam grūti izdomāt.

„Neplēsies! Es tagad gribu... gribu pacilāt klusas domas par Bitīti!”

Un klusās domas cilājot, cilājas arī kausiņš, nāk virsū rēgaini murgi, kaut ko muld, kaut ko jautā, līdz Vasilijs ieveļas biezā, lipīgā miegā, nogulēdams krēslas stundu, nemanīdams nakts atnākšanu.

Ir tumsa un sastindzis klusums. Labi paēdušas guļ arī mušas, tāpat kā saimnieks - galdam pieplakušas, tikvien Biezpiens sāk ausīties. Vau, vau! Viņš izšaujas no pagaldes. Vau, vau! Spalva virs skausta saslejas stāvus kā meža kuilim. Viņš samanījis ārpusē briesmas - sarkana lapsa ir pielīduši viņa kovārnim un grasās to aiznest. Nabadziņš šaudās uz riņķi kā negudrs, aposta slieksni, palecas logā, tad modina saimnieku, aiz krekla stērbeles viņu raudams un purinādams, it kā teiktu: „Vai tad tu nedzirdi, cik neganti tavas vistas kladzina?”

Jā, vistu klaigāšanu Vasilijs laikam sadzirdējis. Kaut ko ņurdēdams, viņš pamostas, ilgi grābstās gar stenderi līdz iededz gaismu un atrauj durvis. Riedams un kaukdams, suns aizdzenās lapsai pakaļ, un sameklējis vējlukturi, Vasilijs iet savu vistu saimi aplūkot. Velna lapsa! Kas tā' cits varētu būt? Diez', vai būdas durvis tiku aizbultējis?

Paldies Dievam, būda ir ciet! Taču iekšā dzird satrauktu klukstēšanu. Daža nokritusi no laktas, vistas aklumā speras un peras, netiekot atpakaļ savā vietā. Vasilijs tās nogrābj aiz spārniem, satupina atpakaļ laktā, un pēkšņi nakts kļūst klusa un mierīga. Viņš ievelk dziļu, vēsā gaisa elpu un sāk kaut ko atcerēties: pie galda nīkstot, taču bija redzējis jocīgu sapni... Bitīte bija atbraukusi ar savu zilo autiņu. Un viņš tai rādīja, ka nojaucis vistu būdu - šo pašu būdu - un tās vietā uzcēlis lielu siera fabriku. Jā! Tikai uz baltajām durvīm ar zaļiem burtiem bija uzdrukāts tas riebīgais vārds „Kvantummānija”. Riebīgs galīgā veidā, bet Bitīte teica, ka priekš siera fabrikas tāds uzraksts ir taisni kā radīts! Tā viņa teica. Teica jau vēl ko, bet ej nu atminies, kas pa miegam runāts!

Te Vasilijs satrūkstas, no brikšņiem izskrej Biezpiens ar lapsai atņemto putnu un nostājas viņam līdzās, bet saimnieks vēl ilgi nekustas, viņš domā kādu jaunu domu. Tikai tad, kad drebulis norausta plecus, viņš soļo uz istabu.

„Nāc vien iekšā, suns!” - Vasilijs aicina un aizver durvis. „Es izdomāju, ka nav ko iet gulēt. Tā kā tā, drīz būs rīts. To tavu žagatu mēs iebāzīsim krāsnī. Sadegs sprikšķēdama kā melna ragana! Es tūlīt aizkuršu uguni. Un tad mēs darīsimies tā: papriekš savārīsim to zapti galīgā veidā, tad novāksim pudeles no galda, un tikko uzausīs gaisma, es iešu pie kazu vecenes pēc piena. Jo redzi - no tā pulvera snaudiena tomēr ir jāizvāra siers. Jāizvāra Bitītei par godu, lai pagrabā vairs nesmird!

Tā viņš ir, mana mīļā Bitīt, - dzīve rit tālāk!” - Vasilijs nopūšas un plītspriekšā uz klona sāk skaldīt skalu malku.