JG205 Gundars Pļavkalns. Īstenība teiksmā. Par Juŗa Rozīša Kuņas dēlu

Gundars Pļavkalns

ĪSTENĪBA TEIKSMĀ

Valijas Ruņģes interesantajā un pamatīgi izstrādātajā grāmatā Strautā kūru uguntiņu citētas Eduarda Silkalna izteikas par trimdas rakstnieku iedalīšanu grupās. Divas no Silkalna raksturotajām grupām ir šādas:

„4) tradicionālisti, dreijātāji pēc svešiem paraugiem, kādu ir liels pulks; 5) izsmalcināti rakstītāji: V. Strēlerte, V. Sniķere, O. Jēgens, M. Gūtmane.”

Te nu tūdaļ var aizrādīt, ka tradicionālismu un „dreijāšanu” pēc svešiem paraugiem var gluži labi saskatīt arī Strēlertes un Jēgena dzejdarbos. Taču ir tiešām tā, ka Strēlerte un Jēgens ir „izsmalcināti rakstītāji” ar spēcīgu individualitāti. Man šķiet, ka „dreijāšanu” pēc svešiem paraugiem Silkalns uzsvēris tādēļ, ka šāda kategorija labi noder, ja iegribas nopelt dažu „ideoloģiski nepieņemamu” autoru.

Manuprāt, Juŗa Rozīša Kuņas dēls [Juris Rozītis, Kuņas dēls. Pasaka par latviešiem un suņiem. Rīga. Karogs. 1995. 320 lp.] ir viens to tiem sacerējumiem, kas − līdzīgi Jāņa Turbada Ķēves dēlam Kurbadam un Baņutas Rubesas lugai par Lāčplēsi − var dažu „pareizi domājošu” lasītāju kaitināt vai pat īsti saniknot. Ja vērīgi meklē, Rozīša sacerējumā var saskatīt arī ietekmes un paraugus. Tad nu var gadīties, ka dvēseles īgnums liek Rozīti apzīmēt par Turbada un kāda cittautu rakstnieka atdarinātāju un viņa teiksmaino romānu − par nevērtīgu murgojumu. Tādēļ derētu šo to teikt par „svešiem paraugiem”, īpatnību un mākslas vērtību.

Man pie rokas ir angliski tulkotu Gintera Grasa apceŗu krājums (Guenter Grass, On Writing and Politics, 1967-1983, Secker and Warburg, 1985). Domāju, ka auglīgas pārdomas varētu rosināt šāds citāts no Grasa apceres par vācu rakstnieku Dēblīnu (Doeblin):

For I owe Alfred Doeblin a lot; indeed I cannot conceive of my prose without the futuristic component of such of his books as Wang-Lun; Wallenstein; Mountains, Oceans and Giants; and Berlin Alexanderplatz. In other words, since writers are never self-generated, but come from somewhere, I wish to say that I come from this Doeblin, who before coming from Kierkegaard came from Charles de Coster, whose parenthood he acknowledged in writing his Wallenstein.

Būdams vācietis, Dēblīns nav Grasam „svešs”, bet abi pārējie autori nav vācieši. Būtu gaužām aplami Grasu nosaukt par necilu atdarinātāju un cittautu literatūras vismaz netieši ietekmētu „dreijātāju”; viņš ir drīzāk jauninātājs (novators) un viņa individualitāte ir ļoti iezīmīga. Itāļu glezniecības vēsturē izcils jaunradītājs ir Džoto (Giotto), bet nav noslēpums, ka viņu ietekmēja gan bizantiešu, gan − jo īpaši − gotiskais stils; bez tam viņš pazina klasisko tēlniecību un laikam arī seno romiešu sienu gleznojumus. Visas šīs ierosmes nevis apslāpēja Džoto individualitāti, bet gan palīdzēja izveidot kaut ko šķietami „pavisam jaunu”, drosmīgi īpatnēju. Ne bizantiskās, ne gotiskās mākslas iezīmes neradās Itālijā; klasiskā tēlniecība izveidojās Grieķijā un lielā mērā ietekmēja romiešu mākslu (arī jau pieminētajos sienu gleznojumos netrūka hellēnisku iezīmju). Džoto apguva „svešus paraugus”.

Tulkoto Grasa apceŗu krājumam ievadu uzrakstījis Salmans Rušdijs (Rushdie): viņš starp citu norāda, ka daudz mācījies no Grasa romāniem Skārda bungas (Die Blechtrommel) un Suņa gadi (Hundejahre). Arī Rušdijs ir jaunradītājs’ „jaunveidotājs”, nevis šāds tāds līdzskrējējs. Būdams kopš bērna dienām aizrautīgs lasītājs, viņš droši vien iepazinās ar Džeka Keruaka (Kerouac) „spontānās prozas” sacerējumu Ceļā (On the Road). Esmu gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka lielummānijas piemeklētais „ercenģelis” Gibrēls (patiesībā indiešu aktieris Gibrēls Farišta) Rušdija romānā Sātana panti (The Satanic Verses) ir Keruaka „trakā ercenģeļa” Dīna Moriartija pārveidojums (abi izstaro zeltainu gaismu); taču te nevar runāt par vienkāršu „čiepšanu” vai atdarināšanu, jo Rušdija aktieris visumā ļoti atšķiras no maniskā uzdzīvotāja Moriartija un „erceņģeliskās” iezīmes, kas Keruaka romānā tikai uzskicētas, Rušdijs izdarinājis daudz pamatīgāk, vairāk teiksmaini. Rušdija Saladins Čamča liek domāt par Gregoru Zamzu (Samsa) Kafkas stāstā Pārvērtība (Die Verwandlung), jo pat vārdi ir līdzīgi; bet Čamča ir mākslinieciski tik „patstāvīgs” raksturs, ka viņu nevar uzskatīt par tikai mazliet pārveidotu Zamzu. Rakstnieki mēdz jau samērā agri iepazīties ar skatījuma un izteiksmes iespējām un tādēļ, vairāk vai mazāk pievēršas dažādiem paraugiem. Apdāvinātie samērā viegli atrod sev piemērotas ierosmes un ir izvēlīgi; mazāk talantīgie visai tieši pielāgojas izslavētu autoru skatījumam un metodēm. Šekspīrs daudz aizņēmās no citiem: viņš droši vien nojauta, ka viņa izcilais talants citu autoru sniegtās ierosmes izmantos neparasti sekmīgi, visumā pārspējot paraugus, un ka no šādas piesavināšanās viņa īpatnībai un jaunradei nopietnas briesmas nedraud. Iepriekš minētajā Ruņģes grāmatā citētas arī Andrē Žida domas par 20. gadsimta rakstnieku tiekšanos pēc oriģinalitātes un bailēm no ietekmēšanās, kas varētu novest pie sava „es” zaudēšanas. Manuprāt, visdedzīgākie oriģinalitātes meklētāji un „svešu” paraugu nīdēji ir tie, kuŗu īpatnība ir ļoti ierobežota. Viņi lūko to pašu mazumiņu nosargāt, izcelt, uzpūst kā balonu. Ļaudīm ar stipru dabisko īpatnību šai ziņā nav tā jācenšas. Kā senās Romas dzejnieki zināja, oriģinalitāte var parādīties arī tad, ja dažā ziņā to nemaz nemeklē. Vienīgi tie jauninājumi, kas nozīmīgi bagātina skatījumu vai izteiksmes līdzekļus, ir mākslinieciski vērtīgi. Ākstīšanās ir un paliek tikai ākstīšanās.

Pēcvārdā Rozītis sniedz diezgan labu ieskatu savās veidošanās norisēs („izaugsmē”). Jau kopš agras bērnības viņš bijis saskarē ar literatūru; vecākiem piederējis itin prāvs grāmatu krājums, galvenokārt latviešu un angļu valodā. Māte un vecāmāte lasījušas puikiņām priekšā. Visvairāk patikusi kāda 1956. gadā izdota un no Latvijas atsūtīta tautas pasaku izlase ar jaukām illustrācijām. Šai izlasē uzņemta arī pasaka par Kurbadu; puikiņas to gribējuši dzirdēt atkal un atkal. Vēlāk māte visai ģimenei lasījusi priekšā Anšlava Eglīša darbus, dēku stāstus, spiegu un kriminālromānus. Pusaudža gados Juris sācis rakstīt „visai emocionālus jūtu un ideālu izplūdumus”, uzskatīdams tos par dzejoļiem, kā arī samērā labākus īsprozas mēģinājumus. Pēc kāda laika viņš pievērsies galvenokārt teātrim. Austrāliešu universitātē Rozītis ieguvis režisora izglītību, bet nolēmis strādāt ar latviešu amatieŗu teātri, nevis ņemties ar austrāliešu profesionāliem aktieŗiem. Latviešu teātŗa labā viņš sparīgi darbojies Austrālijā, Anglijā, Zviedrijā, Vācijā, Kanādā, Savienotajās Valstīs un arī Latvijā. Tomēr vilinājusi rakstīšana; Rozītis uzsācis kādu romānu, bet nav ticis ar to galā. Labāk veicies ar Kuņas dēlu, kas 1984. gadā iesākts Austrālijā un astoņdesmito gadu beigās, kad autors atkal mita Zviedrijā, bijis uzskatāms par gandrīz gatavu („Beigas vēl nebija pilnīgas”). Pārstrādātu un nobeigtu romāna versiju iedevis Uldim Bērziņam, kas to atzinis par interesantu. Tad nu Rozītis sācis meklēt izdevēju, bet pūliņi bijuši vairāk vai mazāk nesekmīgi (kādā Rīgas apgādā Kuņas dēls nogulējis vairāk nekā trīs gadus). Beidzot autors manuskriptu iesniedzis Karoga un E. Gerkena romānu konkursam un dabūjis pirmo vietu. Karogs romānu − kā titullapā rotaļīgi apzīmēts par skaļi lasāmu pasaku − 1995. gadā izdeva 3000 eksemplāros.

Autora pēcvārdā gaužām maz pateikts par cittautu literatūras ietekmēm Rozīša pasaules skatījumā un mākslinieciskajās rosmēs − Rozītis lasījis arī angļu un zviedru valodā publicētus sacerējumus... Man kaut kā liekas, ka aplūkojamā romāna autors zināmā mērā ir Salmana Rušdija gara radinieks. Arī Rušdiju bērnībā ļoti ietekmējušas pasakas; tas droši vien palīdzēja Rušdija literārās rosmes virzīt uz (viņam piedēvēto) „maģisko reālismu”, ko var saskatīt arī Rozīša „pasaku romānā”. Līdzīgi 1951. gadā dzimušajam Rozītim, 1947. gadā dzimušais Rušdijs veidojies divās iezīmīgi atšķirīgās vidēs un jau kopš agriem gadiņiem runājis divas valodas. Jaunībā Rušdijs darbojies angļu teātrī, bet slepeni cerējis kļūt par rakstnieku. Abi autori ir brīvdomātāji un mutes palaidēji, lai gan Rušdijs bērnībā bijis islamticīgs, konvencionāls Bombejas „labāko aprindu” snobs un Rozītis sākotnēji, kā šķiet, apguvis „labi” − kaut arī varbūt mazliet nekonvencionāli − audzināta zēna izturēšanos. Manuprāt ir ļoti iespējams, ka divi vecuma un rakstura ziņā kaut cik līdzīgi individi, kuŗiem galvenajos apveidos līdzīga attīstības vēsture, izveidos drīzāk līdzīgas nekā sevišķi atšķirīgās preferences mākslā (ja tā viņus interesēs un būs ērti pieejama). Es varētu gandrīz galvot, ka Rozītis ir lasījis Graša Skārda bungas un Suņa gadus vismaz angļu tulkojumā (šādi tulkojumi Austrālijas grāmatveikalos viegli sameklējami; arī man vienīgi Die Blechtrommel ir vācu valodā. Liekas paticams, ka Rozītis lasījis 1988. gadā iznākušo, daudz slavēto un nikni pelto romānu The Satanic Verses; varbūt tas vēl paspēja drusku ietekmēt Kuņas dēlu. Rozīša „pasaka par latviešiem un suņiem” man šad tad lika domāt gan par Grasu, gan par Rušdiju, mazliet arī par Voltēra Kandidu (Voltērs esot viens to tiem autoriem, kas ietekmējuši Rušdiju; man šķiet, ka Rozīša Kuņas dēlam piemīt kaut kas no Kandida, ko sākotnēji padzen no Kunigundes vecāku pils ar spērieniem pa sēžamvietu − Kuņas dēls sūkstās par „sitieniem, belzieniem, bļāvieniem, spļāvieniem pa D”; Priekšsēža meita − vēlākā Gaspažiņa ir tāda kā Kuņas dēla Kunigunde...)

Rozītis droši vien ir rūpīgi izlasījis Jāņa Turbada (V. Zepa) Ķēves dēlu Kurbadu − jau tādēļ vien, ka par Kurbadu viņš interesējies gan bērnībā, gan vēlāk, rakstīdams kāda uzveduma scenāriju. Manuprāt, arī Turbads ir viens no Rozīša gara radiniekiem (abiem piemīt slieksme uz satiru un „teiksmaino reālismu”), bet nav pazīmju, kas liecinātu, ka Rozītis uzskatāms par Turbada „skolnieku” vai neizvēlīgu atdarinātāju. Te varētu runāt tikai par ierosmēm, nevis par „mērkaķošanos pakaļ”.

Apmēram tas pats sakāms par „svešiem paraugiem” resp. cittautu literatūras ietekmēm Kuņas dēla veidojumā. Raksturīgi, ka šai ziņā jāpaliek pie minējumiem, iespaidiem; neko nevar īsti droši pierādīt.

Kuce jeb kuņa Rozīša „pasakā” ir audžumāte (līdzīgi vilku mātītei romiešu teiksmā par Romulu un Remu). Īstā māte ir šaubīga rakstura latviete, kas mirusi, dzemdēdama dēlu „latvju ēkas mēslainē”. Mātes identitāte un dēla sencība tinas necaurredzamā teiksmainībā − dažādos nostāstos un fantāzijās. Bāreni kuce ievelk kodolkaŗa patvertnē zem latvju ēkas pagraba. Par šo patvertni jeb Bunkuru pēc nama iepriekšējās īpašnieces nāves nevienam, izņemot kuci un bāreni, nekas nav zināms. Atkritumu tvertnē atrastas zivju ķidas ēzdama, kuce brīnumainā kārtā sāk saprast visas cilvēku un putnu valodas. Mēslainē sastaptā sieviete mirstot vēl paspēj kucei piekodināt, lai dēlu aprūpē, māc un audzina par „īstu Latvi”. Kuce tad nu arī pašaizliedzīgi cenšas bāreņa labā. Latvju cilmes zīdainis rāpo pa Bunkuru („manam mazam tautiskam pimpītim šūpojoties starp divām nedrošām nacionālām ciskiņām”). Vienā Bunkura stūri atrodas Bedre; tā kucei liekas bīstama. Bārenis smagi saslimst, bet izveseļojas ar Bedrē atrastu nezāles sakņu un svaiga gaisa palīdzību. Daudz vēlāk („kad biju vecāks un gudrāks”) viņam gadās uzzināt, ka labā nezāle saucas šanatra jeb whorehound, jeb marubium vulgare. Iemācījies staigāt bārenis izlien pa spraugu no Bunkura un dodas apskatīt pasauli. Tur viņš pirmo reizi ierauga cilvēkus un izglābj latvju zīdaini no čūskām − tas ir viņa „pirmais varoņdarbs”. Ielīdis atpakaļ Bunkurā, viņš sāk vingrināties domāšanā. Kuce ar viņu viedi sarunājas un ieskaidro, ka viņš ir cilvēkbērns un ka viņam būs jāatmet suņa daba, taču „par skādi nenāk suņa mācība”. Kuce bāreni iepazīstina ar „Pasauli” un māca viņam „visas suņa spējas”. Pēc tam bārenim jāsāk mācīties „būt par cilvēku”, taču kuce mudina paturēt suniskās zināšanas: „Novēlu tik, lai cilvēks tu esi dzīvodams, bet lai suns allaž aiz ādas gulētu!” (54. lp)

Bārenis paliek viens. Viņš atrod dažādas paslēptuves latvju mājā; sāk no tām vērot „šos Cilvēkus un mācīties viņu mākas”. Kuņas dēls pat izglītojas kopā ar latviešu bērniem, iemācās „izgrūst latvju skaņas un skribelēt un boksterēt pa latviski”. Viņš apgūst kaut ko no latviešu vēstures un mākslas, pamazām kļūst reizē vairāk cilvēcisks un iezīmīgāk latvisks. Taču kuņas dēlam joprojām ir „suns zem ādas”: uzzinājis, ka trimdas latvjiem jācīnās ir IENAIDNIEKU, viņš pēc kāda laika parādās diviem palaidnīgiem latviešu zeņķiem, apzīmē sevi par tautsargu (suns ir mājas sargs; kuces audzinātais cilvēks − tautsargs) un pierunā sastaptos zeņķus kļūt par tautsargiem. Puikas ar dažādiem pasakainiem trikiem mulsinādams un muļķodams, viņš patur savu barveža lomu. „Suņa instinkts” viņam palīdz orientēties vēl diezgan svešajā pilsētā. Nolēmis plašākai latviešu sabiedrībai parādīties jaunceltas nama piebūves atklāšanas ballē, viņš teātrinieku kostīmu skapī sameklē ietērpu un apavus. Izskatīdamies apmēram kā Čarlija Čaplina tēlotais klaidonis, viņš nozog ieejas karti („kur tad es, tāds suņa lolojums, lai naudu rautu?”), iesoļo pa jaunās zāles durvīm, apsēžas tumšā kaktā un vēro, kā ļaudis ballē uzvedas. Nolemj uzlūgt kādu sievišķi uz deju. Ar pirmo partneri viņš iekuļas ķibelēs. Iebaudījis spēka dzērienu, viņš uzplijas citām latvju jaunkundzēm, bet neviena no tām negrib dejot ar ērmīgo svešinieku. Pēc kāda laiciņa viņš taisās klāt pievilcīgai, no paslēptuvēm bieži redzētai meitenei, izturēdamies līdzīgi sunim, kas savu īpašnieku lūko piedabūt uz pastaigu:

„Bet lūdzu, jūs tad nesaprotat ... es tik ...” Un man asaras bija saskrējušas acīs, un es uzliku roku uz viņas rokas. ‘Atšujies, ķēms tāds! Vai dzirdi?’ Un visi trīs jaunskungi, ar kuņiem viņa runājās, izslējās taisnāk, pilnā gaŗumā, un visi trīs auksti skatījās manās acīs, un visiem trim kreisās rokas pirksti (ar Nameja gredzeniem) atpogāja žaketes. Es uztraucos. ‘Nu, nāc,’ es lūdzos un aiz elkoņa vilku Priekšsēža meitu uz dejas grīdas pusi. Viņa turējās pretī.” (134. lp)

Situācija kļūst itin draudīga; no walkies ar košo jaunkundzi nekas neiznāk, un tautsargs aizmūk. Viņš ir izmisis:

„Ak vai vai vai vai vai vai! Nu man likās, ka viss ir galīgi čupā. Par mani smēja; ar mani negrib dejot; es neesmu viens no viņiem. Es kā latvis neesmu izdevies. Jāsamierinājas ar to, ka mana loma Mūsu ēkā ir tikai žurkas ķerstīt un kaķus dzīt prom.” (134. lp)

Uzrodas arī abi pārējie tautsargi, bet tie savu barvedi čapliniskajā ietērpā nepazīst. Viens no viņiem − izvairīgās jaunkundzes brālis − Kuņas dēlu gaužām bargi izsunī; otrs samērā smalkjūtīgi ieteic pazust. Kuņas dēls aizbēg no latviešu balles. Tā kā Bunkura ieejas aizbērtas, viņš uzrāpjas uz latvju ēkas jumta, aizsviež savu balles ietērpu un kails skaļi gaudo pret mēnesi. Izturēšanās „suņu stilā” gadās arī vēlāk, piemēram, kad bijušais tautsargs kļuvis par suņu audzētāju: „Ja kāds suns saslima, tad mani pasauca. Es nometos četrrāpus, apostīju suni, aprunājos ar viņu un tūlīt pateicu, kas viņam par kaiti.” (272. lp)

Kuņas dēla paraugvaronis ir Neredzīgais Indriķis, kas mēdza izteikties par to, ko nebija redzējis. Arī Bunkurā un paslēptuvēs augušais bārenis lielā mērā ir pievērsies būšanām, ko pats nav skatījis. Pirmoreiz rādīdamies palaidnīgajiem zeņķiem, viņš sevi tomēr nosauc par „Neredzamo Indriķi” un piebilst: „Neviens cits mani neredz, kā vienīgi jūs.” (90. lp)

Pēc daudziem gadiem (un bēdīgiem piedzīvojumiem Vecajā zemē) Kuņas dēls tiešām top it kā akls. Neredzamības, neredzēšanas un Indriķa biežā pieminēšana palīdz apvienot stāstījuma daudzās sastāvdaļas. Henrijs Dagnāts latviskā tulkojumā ir Indriķis Diennakts; arī šī jaunā identitāte (Henrijs Dagnāts, izdienējis matrozis, turīgs namu īpašnieks, kam tēvs cēlies no dižciltīgajiem Dienunnakts Dagnātiem no Lielo ziemeļnieku karaļvalsts Baltās jūras krastā; kam māte pie Rīdziņas upes uzaugusi balto mēļu filoloģe, mīkstā V izrūnītāja”) sevī ietver Indriķi, redzēšanu un neredzēšanu. Dagnāta aklums nav diezcik pārliecinošs un liekas drīzāk psīcholoģisks nekā fizisks.

Kuņas dēlā ir šis tas šķietami lieks; cīnīšanās ar daudzgalvainajiem jodiem un dažs cits pasakains notikums īsti neiekļaujas kopiespaidā. Protams, šis sacerējums ir lielā mērā fantastisks un satirisks, tādēļ autors varējis rīkoties krietni vien brīvāk nekā reālistiskā darbā; taču man liekas, ka veidojums dažviet ir drusku paviršs. Var jau interpretēt pasakaino elementu „uzpeldēšanu” kā „dvēseles kumēdiņus”, kas liecina par nenormālas bērnības iedragātu psīchi; bet tādā gadījumā derētu kādi autora norādījumi, mājieni. Ja Kuņas dēlu, alias Indriķi (gan neredzamo, gan neredzīgo), alias Henriju Dagnātu varētu skatīt kā mazliet „ķertu” variāciju par Kaspara Hauzera temu, tad šis romāns neliktos tik gabalains, jo visiem redzējumiem būtu psīcholoģiski kaut cik paticams izskaidrojums un līdz ar to šie pārdzīvojumi apvienotos ar pārējām darba sastāvdaļām. Manis pēc varētu sagudrot brīnumus science fiction garā, bet kaut kāds izskaidrojums tomēr vajadzīgs pat tikai daļēji reālistiskā sacerējumā.

Tas attiecas arī uz Indriķa (histērisko?) aklumu: reizēm Indriķis nekā neredz, reizēm viņš redz miglaini; šķiet, ka bez psīcholoģiska izskaidrojuma te kaut kas ir neizdarināts. Citādi šī darba veidojums ir labs, dažviet pat lielisks.

Kuņas dēlā netrūkst iezīmju, kas dažam lasītājam šāda vai tāda iemesla dēļ liksies piedauzīgas. Gan stāstījumā, gan personāžu sarunās nereti uzrodas prasti vārdi un izteicieni (coarse language). Mūsdienu filmās un literatūrā šādas rupjības palaikam ir diezgan vientiesīgas, bez humora, bez mākslinieciskas nepieciešamības; šķiet, ka šī „nesmukā” izrunāšanās ir gandrīz obligāta: vīriešiem netieši jāapliecina, ka viņi nav nekādi memmesdēliņi vai uzpūtīgi aistēti, un pat labi izglītotām jaunkundzēm sarunās šad tad jāpiemin „p...”, „s...”, „f...” (krūtis, protams, jāsauc par boobs vai tits). Te vērojama modernās popkultūras uzkundzēšanās un „vecās”, „augstās” kultūras veikumu un standartu apnicināšana. Piemēram, Šekspīra lugas ir mēsli (crap); klasiskā mūzika nav vajadzīga; sievietes skaistumu rada vai nu izcili apjomīgas krūtis, vai tievums, uzkrītošs kalsnums (par dāmiešu sejām kāds britu filmu darbinieks Izsakās: „Now it is fashionable to have a face like a battered potato”). Kā jau dažkārt norādīts, jaunā masu kultūra uzradās Eiropas veikumu samērā maz ietekmētajā Amerikā un drīz − līdzīgi epidēmijai − izplatījās pa visu pasauli. Nav gluži tā, ka popkultūras ietekme būtu pilnīgi „nelaba”: ir zudusi agrākā liekulība un noslēpumainība attieksmē uz erotiku un cilvēka ķermeni; mūsdienās vairs neaizliegtu pārdot Lorensa (D.H. Lawrence) Lēdijas Četerlijas mīlnieku (parastā grāmatveikalā − nevis tikai kādā „seksšopā” − var iegādāties pat illustrētu Kama sutras izdevumu); nevienam autoram nebūtu jāatbild tiesā par tik mērenu sacerējumu kā Flobēra Bovarī kundzi, kails ķermenis filmās vairs nav nekas „pārmērīgi sevišķs”. (Es te, protams, runāju par Rietumu pasauli.) Visumā tomēr ir tā, ka popkultūras ietekme stipri vien atgādina huņņu vai Čingis-chana mongoļu izdarības vairāk civilizētā vidē... Slieksme lielā mērā ignorēt mākslinieciski vērtīgu literatūru manīta jau agrākos gadsimtos, bet mūsdienās lubu literatūras „patērētāji” laikam gan ir pašapzinīgāki un atklātāki nekā tad, kad bezgaumība vēl nebija tik varena. (Amerikā daudzi nelasot pat lubu literatūru vai laikrakstus; jau kopš agras bērnības viss viedums nāk no „kastes”.) Šādu vai tādu iemeslu − pa daļai, kā šķiet, vienkārši oportūnisma − dēļ pat apdāvināti rakstnieki tuvojas masu kultūras vientiesīgajai izlaidībai. Ir jau gan tā, ka dažs visai biezs vārds, dažs šausminošs vai it kā piedauzīgs notikums var iekļauties labā rakstu mākslā; bet mūsdienās centība šādā virzienā nereti ir pārmērīga pat mākslinieciski vērtīgos darbos. Man liekas, ka arī Rozītim kaut kas ir pielipis no šī „neobarbarisma”, taču bez vispārējas slieksmes uz galējībām. „Prastie vārdi” viņa personāžu izteikās raksturo vidi un cilvēkus. Nodaļa ar virsrakstu „Kā veci zaldāti čurā?” ir traģikomiska, nevis vienkārši obscēna, un beigās sniedz ieskatu zināma paveida trimdinieku iedragātajā psīchē:

„Bet viņi daži gadiem ilgi redzēja tikai nāvi, šausmas, asinis, līķus, beigtus biedrus, sakapātus cilvēkus un nav varējuši uzsākt jaunas dzīves. Un viņiem rētas vēl jēlas, ne tikai ķermenī, ārpusē, bet arī kaut kur dziļi iekšā. Un par rētām nevajag smieties, it sevišķi ne par tādām, kas iegūtas zaudētā cīņā.” (105. lp)

Tas, ka Bunkurā un slēptuvēs augušais bārenis aizrautīgi vēro sievietes, kas mazgājas zem dušas, nav tikai lasītāja izpriecai ražots vojērisma atveids. Zināms „amizieris” jau te rodas, bet lasītājs nojauš, ka veselīga ziņkārība var kļūt par drudžainu apsēstību, ja puikam nav gadījies, teiksim neilgi pirms hormonu dīdītās pubertātes aplūkot pilnīgi kailas jaunas sievietes jūrmalā. Dievbijīgās vecāsmātes mājā puritāniski audzinātais bārenis Bertrands Rasels (Russell) stāsta par lūrēšanu agrā jaunībā:

„The same tutor who told me of the approach of puberty mentioned, some months later, that one speaks of a man's breast, but of a woman's breasts. This remark caused such an intolerable intensity of feeling that I appeared to be shocked... Many hours every day were spent in desiring to see the female body, and I used to try to get glimpses through windows when the maids were dressing, always unsuccessfully, however... I became morbid and regarded myself as very wicked.”

(The Autobiography of Bertrand Russell, Unwin, 1978; 34. lp)

Ja tā, ko tad var gaidīt no lielā mērā pašaudzināta kuņas dēla? Pat normālos apstākļos augušais Priekšsēža dēls lūr pa šķirbām, priecādamies, ka no apakšas vērotai skuķei „var pat redzēt cauri apakšbiksēm”. Abus pārējos tautsargus viņš informē, ka „fidām tur lejā ir tāds kā trīsstūris”. Mazāk konvencionāli audzināto Pārvaldnieka dēlu šis atklājums „nespēj aizraut”: „Tas nekas nav!” atcirta Pārvaldnieka dēls. „Es savu mammu katru dienu redzu vannā. Mēs jau staigājam pliki pa māju apkārt. Tas nav nekas sevišķs.” (92. lp) Uz lūrēšanu ievirzītā Priekšsēža dēla responss ir gaužām „pareizs”: „Ko? Pliki? Patiesi? Gōō! Jūs nu gan esat baigie perverti!” (Ibid.)

Par rupjībām un „pornogrāfiju” smagus pārmetumus Rozītim varbūt izteiks tādi recenzenti, kuŗus patiesībā vairāk kaitinājuši citi aplūkojamā sacerējuma aspekti. Jāņa Turbada satiriskajā pasakā Ķēves dēls Kurbads dažu lasītāju droši vien irritēja ne tikvien autora it kā pārāk frivolā nostāja pret latviešu teiksmainajiem varoņtēliem un baltbārdaino „Krišiņu”, bet arī tas, kā viņš rādījis neatkarīgās Latvijas „labāko aprindu” ļaudis: pilsētas galva Augusts Runcis ir uzdzīvotājs un pavedējs; Parku un sanitācijas departamenta direktors Jēkabsons ir piekrāpts vīrs; abi ir, cik noprotams, mietpilsoņi (philistines), kas nereti sastopas ekskluzīvā meitu mājā, ko apmeklē vēl citi „labāki cilvēki”; Jēkabsona laulene rādīta kā niķīga un jutekliska palaistuve, kas ņemas gan ar Jēkabsonu, gan ar Augustu. Līdzīgu iezīmju nebūt netrūkst Rozīša Kuņas dēlā. Autors nesaudzē ne labējos, ne kreisos. Izvētīta gan trimdletiņu „sabiedre”, gan Vecās zemes (resp. Padlatvijas) „biedru” reizē drausmīgā un groteskā polītiekārta. „Biedri” apstrādāti žultaināk nekā trimdinieki, bet arī tā „labāko aprindu” ļaudīm šis tas liksies nepatīkams − kaut vai nodaļās „Sarunas ar Saksonu” un „Ak, lai stāv!”.

Norises šai teiksmu romānā ir pa daļai reālistiskas un paticamas (lai gan mazliet greizā satiras spogulī redzētas), pa daļai fantastiskas, dzīvē neiespējamas. Personāži visumā daudz vairāk paticami. Samērā daudzi raksturi individualizēti. Piemēram, it kā tikai uzskicētais Priekšsēdis manāmi atšķiras no Pārvaldnieka, un vēl jo vairāk tas sakāms par viņu dēliem, kas rādīti vairāk detalizētā veidā. Priekšsēža dēls ir iedabā dažam marķīza de Sāda romānu personāžam diezgan tuvs „prakosts”, kas vēlāk kļūst par vecāku dāmu izmantotāju, kā arī piedalās kādas dauzoņu bandas pasākumos; Pārvaldnieka dēls nav nekāds eņģelis un agros gados dažādi sadarbojas ar savu brutālo un palaidnīgo draugu, tomēr ir iedabā smalkjūtīgāks, humānāks un vēlāk kļūst par savdabīgu gleznotāju, kas dzīvo „kaut kur uz laukiem vecā mājelē − bez strāvas, bez ūdens”. Iezīmīgi individualizēti arī 1905. gada emigrants un bijušais kuģa kapteinis Uozuol tēvs; diplomātiskais, bet reizēm asi agresīvais nedēļas laikraksta Svešuma Tautietis redaktors; vārsmotājs un Vecās zemes režīma pakalpiņš Roberts Mols; Priekšsēža meita un vēlāk Henrija Dagnāta laulene Gaspažiņa; latviešu nama vēlākā pārvaldniece Runcis; Vecās zemes režīma darbiniece Ināra „ar savu glumo, gļotaino, aukstasinīgo rupuča kailumu”; darvdeģis Krišus; pagrīdes darbinieks Rētainais; sirsnīgais sirmgalvis, ko trimdletiņu puikas sanikno, dziedādami „Aijajā čačacā”, „Laima, pār mums vemi” un vēl nerātnāk.

Personāžu sarunas palīdz ieraudzīt rakstura īpašības vai sabiedrības virsslāņa sludināto ideoloģiju. Piemēram, tas, ka Priekšsēža dēls ballē izsunī Neredzamo Indriķi, nepārprotami liecina par viņa paša raksturu, kas ir reizē pašpuiciski brutāls un savā ziņā konvencionāls. Centīgās funkcionāres Tamāras polītiskie sprediķi, atgremotā ideoloģija (tikai mazdrusciņ kariķētā atveidojumā) un Indriķa responsi liecina gan par ideoloģiju, gan par Tamāru un Indriķi:

„Saasinājās šķiru cīņa. Izveidojās buržuāniski nacionāla kustība, bet progresīvie intelektuāļi kopā ar revolucionāriem strādnieku pulciņiem sekmēja marksionārisma filozofijas propagandēšanu un sludināja nelegālu revolucionāru cīņas veidu un strādnieku masveidīgu uzstāšanos pret kapitālistiem...”

Ar kaunu man jāatzīstas, ka aizmigu mašīnā, tieši interesantākā vietā Tamāras stāstījumā − kad viņa paskaidroja, kā kāds onkulis bija nodibinājis īstu komunardistu iekārtu mūsu zemē un ka tā tika atjaunota divi duči gadu vēlāk, pēc īsas reakcionāras interlīdes. Un ka šī iekārta patiesībā neesot nekas jauns, bet gan visas Darba tautas vēstures likumsakarīga kulminācija. Un man liekas, ka tas onkulis saucās Pēteris Špička.” (188. lp)

Buržuāzija nacionālismā saplūst ar donžuānismu (tautas pavedēj?), bet progresīvo intellektuāļu un krietno darba ļaužu centienos marksisms apvienojas ar misionāru rosmēm. Likumsakarīgā kulminācija, protams, atbilst marksticībai. Ievērojamais onkulis ir Špička (te atkal dažādas asociācijas).

Rozīša teiksmu romānā diezgan bieži pieminēts „Melnais trīsstūris” − allaž melnais, nekad brūnais, blondais vai rūsganais. Šķiet, ka te netieši norādīts uz the old black magic. Trīsstūra apspalvojums no Indriķa viedokļa ir jauks, nevis pretīgs (kāds tas esot bijis Džona Raskina uztverē) un laikam simbolizē aizplīvurotu, reizē dabisku un kaut cik „romantisku” erotiku. Tiešs pretstats šai ziņā ir brutāli lietišķīgās Ināras pilnīgi atkailinātais (noskūtais vai dabiski bezmatainais) klēpis. Te nu varētu piebilst, ka Afrodīte klasiskajā tēlniecībā reizēm ir pavisam gluda un ka tas sakāms pat par dažu Apolona tēlu; brutāla lietišķība šiem tēliem laikam gan nepiemīt; drīzāk var manīt skulptora patiku uz noteiktāku, viengabalaināku formu. Indriķis tomēr nav sengrieķu tēlnieks un uz šādām būšanām reaģē citādi. Bez tam neliekas neiespējams, ka Rozītim kaut kas zināms par ļaudīm ar vīrieša xy chromosomām ķermenī, kas no ārienes izskatās pilnīgi sievišķīgs (tas tādēļ, ka ķermeņa audi šādos gadījumos „neliekas ne zinis” par testosteronu). Šādām „sievietēm” trūkstot normāla apmatojuma, kas atkarīgs no androgenu ietekmes (vienīgi galvas matiem tā nav nepieciešama). Murgos Indriķim rādās pilnīgi bezmataina un arī bezzobaina Ināra, un „viņai no stakles man virsū lēca divas tschuskas, nelabi šņākdamas”. Rozīša sacerējumā „tschuhska” (sendienīgi bībeliskā rakstībā) bieži saistās ar kaut ko seksuālu. Varbūt te ir mājiens, ka Inārai (līdzīgi citur raksturotajam Ādamam Pufteram) ir divu dzimumu iezīmes (tādēļ Indriķis murgos redz divas čūskas) un ka viņa ir monstrozs radījums ar nedabisku dvēseles dzīvi? Drošu norādījumu te nav. Ināra uzsāk dzimumsakaru ar Indriķi tikai tādēļ, lai citi režīma censoņi varētu nofotografēt Indriķa aizrautīgās izdarības. „Kompromitējošos” attēlus Roberts Mols lūko izmantot Vecās zemes režīma labā. Indriķis jeb Henrijs Dagnāts sūta Molu d..., bet vēlāk parāda „nelabo” bildi Gaspažiņai, kas tūdaļ iesaucas: „Tad tāda tā tschuhsku lēdija izskatās! Viņai taču nav neviena kūsu matiņa!” (296. lp)

Izteiksme šai sacerējumā nereti ir pavisam neformāla, tīšām piebārstīta ar „nepareiziem”, „skaužamiem” vārdiem, kas varbūt tiešāk raksturo gan Indriķa, gan citu personāžu izteicienus, domas, noskaņojumu, bērnības un jaunības vidi, intereses, ievirzes nekā ar baltu valodnieku norādījumiem saskaņota dikcija. Manuprāt, autoram te reizēm ir gadījies drusku pārcensties. Tomēr ir arī tā, ka bez „tantēm un onkuļiem” literatūrā pilnīgi iztikt nav iespējams, jo „krusttēvi, tēvoči, krustmātes, tēva māsas, mātes māsas” dažā kontekstā vienkārši neder. Apmēram tāpat ar vēl citiem valodnieku ienīstiem vārdiem. Rakstniekam ieteicams veidot „pareizu”, „endzelīnisku” izteiksmi, ja šāda izteiksme pietiekami atbilst viņa mākslinieciskajiem nolūkiem, bet rīkoties diezgan patvaļīgi, ja kādas stila nianses īstenošanai pilnīgi nepieciešams viens no „nepareizajiem” (tā sakot, kaktā ieliktajiem) vārdiem. Piemēram, vārds „dzejoļi” pilnīgi iederas vārsmu krājuma titullapā, bet krājumā ievietotajās vārsmās tas var būt „nelietojams”. Daudzskaitļa „nepareizā” forma „dzejas” − ja autors kāda iemesla dēļ negrib runāt par vārsmām − zināmā kontekstā var noderēt gluži labi, jo nerada pārāk nedzejiski lietišķīgu iespaidu. Dažā vairāk episki iecerētā, mazāk liriskā vārsmā „dzejoļi” iekļautos samērā labāk. Var mūsdienīgā, bet visumā kaut cik liriskā un ne sevišķi jokdarīgā dzejolī ieminēties kaut ko par „džīnām”, bet it kā „pareizākie”, korektoru atzītie „džīnsi” iederētos vienīgi kādā joku dzejolītī vai skarbi satiriskā vārsmojumā. Reizēm jālieto „nevēlami” divdabju „oši” (piemēram, „mocošs”), jo „vēlamās” formas ir vienkārši smieklīgas (piemēram, „mocīgs”). Diemžēl, ir tā, ka dažos gadījumos rakstniekam nav iespējams izteikties reizē „pilnīgi pareizi” un pietiekami mākslinieciski. Rozītis to laikam ir ieskatījis. Amūziskiem valodas pedantiem par šādām lietām nav ne jausmas; tie bez „liekas” prātošanas izteiks pārmetumus par „onkuļiem”, „tantēm”, „butelītēm” („pudelīšu” vietā), „bildi” („attēla” vietā), „ģipti” („indes” vietā), „šlipsi” („kakla saites” vietā), „vakti” („sardzes” vietā), „zakuskām” („uzkodu” vietā), „beņķi” („sola” vietā) u.t.t.

Rozīša teiksmu romāna Svešzeme stipri vien izskatās pēc Austrālijas. Var gluži labi iztēloties, kur atrodas A-, B-,M- vai S- pilsēta. Šķiet arī, ka dažam no romāna personāžiem ir sakars ar īstenību. Tomēr ļoti iespējams, ka autors reizēm apvienojis vairāku dzīvē vērotu ļaužu īpašības un šo to izgudrojis. Literatūrā nereti izlietota vēsturiska viela, bet rakstnieks nav vēsturnieks, jo rāda iztēlē skatītu iespējamo, cilvēka psīchei un kādam laikmetam raksturīgo, nevis tikai krāj faktus, cerēdams tos pārskatāmi sakārtot un lietišķīgi izskaidrot.

Rozīša Kuņas dēls ir attīstības romāns (Bildungsroman) un dažā ziņā atgādina arī pikaresko romāna paveidu. Bez tam daudz līdzības ar teikām un pasakām, taču romāna īpašības ir pārsvarā. Šim darbam ir divi ietvari. Ārējais ietvars ir (diezgan „akadēmiski” uzrakstītas) fiktīva grāmatas sastādītāja piezīmes, kuŗās kāds Svešzemes valsts ierēdnis, kas interesējies gan par „seno latvju valodu”, gan par archaioloģiju, pastāsta, ka dažādu iemeslu dēļ nolēmis laist klajā nejauši atrastu manuskriptu, kas ar profesora Brūsa Ūdentiņa (Bruce Udentin) palīdzību tulkots angliski no latviešu valodas. Grāmata esot izdota arī latviski, bet, saprotams, daudz mazākā metienā. Profesors Ūdentiņš pārtulkojis sastādītāja ievadrakstiņu „senajā latvju valodā”. Iekšējais ietvars (kas nosaukts par „iekšvārdu”) būtiski sastāv no Kuņas dēla atzīšanās, ka viņš Svešzemes latvju „sabiedrei” melos par savu izcelsmi un līdzšinējo dzīvi, bet paša zināšanai un izpratnei lūkos paust patiesību („man jāizsauc un jāsaprot mans pirmais stāsts − tas, ko es pats sevī iekšā jūtu”).

Manuprāt, Kuņas dēls nav Grasa vai Rušdija labāko darbu līmenī, taču sevišķi lielu atšķirību šai ziņā nevaru saskatīt. Latviešu teiciens, ka pirmie kucēni jāslīcina, neliekas attiecināms uz Rozīša pirmo romānu, kas visumā ir saistoša, vietām ļoti uzjautrinoša (kā angliski teiktu, highly entertaining) lasāmviela, bet nebūt nav sekla „laika kavēkļa literatūra”.