Jaunā Gaita nr. 205, jūnijs 1996

 

 

Daina Šķēle

VIŅI - VĪRIEŠI, ŠOREIZ BEZ RESPEKTA

 

Manai draudzenei ir draudzene, bet viņai, tas ir manai draudzenei, ļoti interesē cilvēki ar visām viņu labām un sliktām īpašībām un izdarībām, tādēļ nav nekāds brīnums, ka daži no viņas tīšām vai netīšām savāktajiem stāstiem, arī viņas draudzenes stāstītie, beidzot noenkurojas pie manis. Šis oriģināls, kuŗu pašreiz ripinu riņķī, apcerot tā noderību, tātad arī nāk no draudzenes draudzenes pieredzēm, kas tematikas ziņā var likties mazliet neparastas, bet tā tas var būt tikai aizkrāsnē sēdētājiem... Nekā jautra īstenībā te arī nav, jau sākot ar manas draudzenes gaŗiem bēdu un līdzjūtības stāstiem pa telefonu, raksturojot savu draudzeni kā maigu, jūtīgu un sievišķīgu būtni, kuŗai, diemžēl, dzīvē nav laimējies. Visbeidzot, visu citu pazaudējusi, viņa pašreiz spēkojas ar likteni par to pašu savu kailo dzīvību, ja arī mediķi tikpat kā pārstājuši cīnīties un kādu padomu dot.

Maz-pamazām ievilkta šajos kļūmju, zaudējumu, pārdzīvošanas stāstos, esmu jau pati pasākusi izjautāt savu draudzeni un pat sākusi ticēt šim apņēmības un gribasspēka lielbrīnumam. Taču mēs ne viena ne otra nesagaidījām tos pārsteigumus, kam vēl bija jānāk un kuriem vēl nav pielikts punkts.

Bet nu, paejoties atpakaļ, man būs jādod vēl daži paskaidrojumi. Kādreiz biju aizsākuši tādas kā pārdomu esejas ar virsrakstu "Viņi - vīrieši". Es sāku ar mūkiem un ticības mācības skolotājiem, tagad brīnos - kādēļ? Varbūt tas bija mājiens no zemapziņas, tuvoties apceramajai tēmai ar respektu? Ej nu sazini, kur slēpās tā vaina, bet drīz vien man pietrūka prototipu, un iecere apsīka. Var jau būt, ka tā paša respekta bija piemests klāt par daudz, tā tas, piemēra pēc, var notikt arī ķieģeļus taisot, labā manta, cements, ūdens jāizlieto ar apdomu (šī atziņa izaugusi no personīgas pieredzes, tulznām, ar lāpstu jaucot šo ķieģeļu masu.) Vēl arī tas, ka viņu - vīriešu šim darbam man vajadzēja daudzskaitlī, bet viņi t.s. deficita prece - izķerti, izmantoti, iznīcināti kaŗa pulkos, kamēr mēs - sievietes visur un vienmēr paliekam vairākumā, kas ir reizē skumji un netaisni.

Aizsteigšos drusku notikumiem priekšā un pačukstēšu, ka manas draudzenes draudzenei taču bija izdevies atklāt tādu vietu, kur viņu - vīriešu nekad nepietrūka! Jau pulksten deviņos no rīta viņi sāka ierasties un tad nāca un gāja cauru dienu, līdz ar vakarkrēslu viņu rindām pat dubultojoties, kamēr sešos no rīta nāca "lielais starpbrīdis" - visa sakopšana, sakopšanās un atpūšanās. Bet lai nu vēl paliek mīklu minēšana, taisos dot vārdu draudzenes draudzenei, jo šis ir un paliek viņas stāsts un pat tā neticamā viņu -vīriešu pārprodukcija kādā mistiskā specifiskā vietā - no mums trim tikai viņa to ar savām acīm pieredzējusi. Toties pati biju klāt un dzirdēju, kad viņa, katru vārdu uzsvērdama, teica: "Es nedomāju padoties. Variet man ticēt - būšu vēl labu laiku šajā pasaulē!" Tad vēl viņa bija slaida un pievilcīga un nezinātājs neticētu, cik daudz jau viņas slimības vēsturē pierakstu. Pēc tam gan nāca posms, kad morfija ampulām vajadzēja katram gadījumam atrasties uz viņas naktsgalda, un manas draudzenes stāsti telefonā bija skumju piemirkuši. Bet ari šī drūmā situācija kļuva par pagātnes laiku. Kādēļ? Mēs nezinām, pat gudrie mediķi tikai krata galvas. Ar tik pārvarīgu gribu dzīvot piespiež pašu Likteni pie sienas. Bet kā tad viņa izkārtoja savu dzīvi pēc "pieklājīga un stabila" darba pazaudēšanas, mājas ūtrupes, vīra aizsoļošanas - nelaime jau nekad nenāk viena? Vienkārši - pārmetuši dažus aizspriedumus pāri sētai, viņa devās meklēt darbu. Šis tad nu ir viņas stāsts savai draudzenei.

Tu jau zini, kā slimība pārveidoja manu izskatu. Mati gan atauga, bet piespiedu šķidruma lietošana uzpūta mani kā balonu un reizē nosmacēja manu pašapziņu, biju priecīga, kad beidzot dabūju darbu "pie stūres", transporta laukā. Ko tad es tur īsti pārvadāju? Aha, te nu ir tas joks, ka dažs būs "šokēts", cits pasmiesies, lai gan nebūtu iemesla ne uztraukties, nedz smīnēt, pasaulē notiek daudz nelabākas lietas. Tā tad - es pārvadāju glīti saposušās meitenītes, kas par labu samaksu iepriecina vientuļus kungus, ļoti bieži kādā viesnīcas numurā, retāk pašu mājvietās. Man vajadzēja viņas tur aizvest, savākt naudu, pagaidīt un tad atkal aizvest meitenes "mājās", tas ir, uz mūsu iestādi, ar kuru viņām visas norēķināšanās. Vai es teicu "mūsu"? Nu jā, man jau arī maksā algu...

Pieņemu, ka es tagad izskatos impozanta savā pašreizējā "smagsvarā", neviens no klientiem nesāk strīdu par naudu, nekļūst rupjš vai tamlīdzīgi. Šajos naktsbraucienos tikai pāris reizes tāds joks, ka atbraucam, atrodam pareizo numuru un tā, bet kungs neatver, ir cieti aizmidzis un pat krāc, visa luste pārgājusi. Tā tāda nakts darba neparocība. īsteni - esmu jau uzstrādājusies, nav man vairs jābraukā, varu sēdēt ērtā biroja telpā, gaismā un ērtībās, atbildēt telefonu un - pagaidi, man jāpastāsta par to, kā te izdekorētas tās istabiņas, kur meitenes ciemojas ar saviem īslaika draugiem. Ir zaļā, sarkanā, zilā un dzeltenā istabiņa, sarkanā pat īstā romiešu manierē, ar kolonnām un visādiem niknākiem. To bieži pieprasa itāļi, lai justos kā mājās - ha, ha! Tā tad, ērti apsēdusies, es te reprezentēju šo iestādi, jo esmu pirmā, ko ierauga ienācējs... Nu tu smejies, bet cik ilgi, kad raudāji par mani? Pēc īsas aprunāšanās ciemiņus ieved lielajā zālē, tur jau meitenes gaida, puiši apskatās, izvēlas - bet tā jau tas ir visur un vienmēr, jau no pirmziemnieku dančiem, viņi noskatās, mēs tikai rindiņā, sagarnierētas kā kūciņas, kura liksies saldākā? Bet ar visu iedreijāto paklausību - brīnos, kā var iztikt savu reizi bez greizsirdības. Jā, teiksim, vienai no viņām acs uz kādu - izvērtēšana jau prasa sekundes -, bet tas pagriež muguru, izvēlas citu, bet pašai krīt tāds nosmulējies plikgalvis. Domātu, ka te ir cita likumība, bet es lasīju kaut kur, ka vienai no viņām bijis tāds regulārais, katrreiz pasaucis šo, kamēr kādu dienu izdomājis, ka nu derētu pārmaiņa, bet šai no tā atraidījuma salauzta sirds, pavisam nepiemēroti šādai vietai, jo, cik atminos, tai stāstā viņa noindējās. Es te viņas vēroju un spriežu, ka tādas pavisam parastas sievietes, nav arī tik izkrāsotas un pusplikas, kādas viņas parāda televīzijā. Bet ja palasa tās reklāmas, kas tur viss sadzejots! Lucindas un Biankas - īsto vārdu jau te nav - erotiskas un ekzotiskas, kā karstas ugunsslotas, apmierinās ikkatru izsmalcinātā viesa fantāziju! Tas ir, ja vien viņam ir nauda, un tās tad vajaga diezgan daudz.

Reiz pie mums iemaldījās viens tāds, pilnīgi bez naudas - vēlāk uzzinājām, ka izbēdzis no trako mājas - bija aizmirsis, kādēļ te nācis... Cilla, lāga skuķis, iedeva viņam piecus dolārus atpakaļceļam, citu gan neko... Beidzot policija viņu sameklēja. Prātiņš īss, bet šādu vietu atrod.

Ir izkārtots tā, ka no lielās zāles abi nāk pie manis un es parādu viņiem istabu, kur sarunāt un vienoties par laiku, "piedevām" un cenu. Tad tikai es iekasēju naudu un uzņemu laiku. Kad tas cauri, nospiežu telekoma pogu un brīdinu, ka laiks beigt vai maksāt par nākošo pusstundu. Parasti ar to arī pietiek, septiņdesmit pieci dolāri tomēr ir nauda, lai gan jāsaka - kā kuŗam. Izmaiņas ir ašas un profesionālas, darbs paliek darbs. Meitenes ir lietišķas, praktiskas, bet ne katra veča iegribām padosies, tad tas ir īpaši jāsalīgst. Tikai viena mums ir tāda, tik traka pēc naudas, ka darīs visu, nevienam neko neatteiks. Kā pretstats mūsu naudkārīgajai Emmijai ir kāds no regulārajiem, kas atkal priecīgs tikt vaļā no liekas naudas. Tāds pamazs, paresns, neizskatīgs, bet - nu paklausies! Taču neteiksi, ka viņa izdarības parastas?

Atnāk jau labi rīta pusē, sarunā meiteni uz divām stundām! Pēc tam skaidri un gaiši pasaka, ka tagad ies ar sievu un meitu iepirkties un paēst "lanču", bet lai tā pati meitene ir gatava uz vēl vienu stundu, kad viņš atgriezīsies...

Visi liekas apmierināti, vai tā ir naudas zīmju vara? Meitēns gan ir pasūdzējies, ka "vecais velns" viņu nogurdinājis, bet tas tā, pa smieklam.

Te tā pieņemts, ka meitenes pirms tam pašas viņus apmazgā, apskatās, vai viss kārtībā. Pieradušajām tas nekas, bet nu atnāk viena astoņpadsmitgadīgā, izmanījusies vecākiem, ka strādājot birojā - nu nezin, ko iesākt, sauc mani palīgā. Tūļāties te nevar, uzlieku brilles un spēlēju mediķi, esmu slimnīcā strādājusi, šo to saprotu. ŠIM NOLŪKAM ĪPAŠAS LAMPAS, kārtīgs apgaismojums. Gadījās, ka viena no jaunajām nemācēja šādu lampu ieslēgt, atkal sauca mani palīgā - bet tas man jāizstāsta no paša sākuma. Redzi, te nāk tādi divi puiši, viens tūlīt meklē sev meiteni, bet otrs spēlē "godīgo", saka, ka tikai draugam līdzi atnācis un amizējas ar mani. Skatās acīs un stāsta, ka viņam nepatīkot tādas mazas špilkas, bet gan lielas pilnasinīgas sievietes - nu, tādas kā es. Neba nu juta, kādām mocībām esmu cauri gājusi negantās slimības dēļ. Lai nu kā, kompliments atdzīvina katru sievieti. Grasījās mani uz vakariņām vest, izprasīja visu par manām maiņām, vērpa tādu gludenu, saldu valodu, es jau sāku domāt - ticēt, neticēt?

Bet nu gadījās tā, ka samainījos, atnācu uz neparedzētu maiņu un nu tas meitēns, kas nemāk lampu ieslēgt. Eju palīgā, iededzu lampu, un ko es redzu? Gultā atlaidies, pliciņš kā jēzuliņš mans "godīgais" draugs! Es saku: Labvakar, Pīter, bet šis sarkans kā biete. Nebūtu tā es - nesarktu.

Tie pavisam jaunie - ja nāk pa vienam, tad pavisam kautrīgi un nobijušies, bet barā savureiz trokšņaini un rupji. Un tad tie vecīši - šļūcošiem solīšiem, tie neko nevar un arī negrib, lai tikai viņus kārtīgi noperot! Te tādus "moku rīkus" netur, vai tas bija Šteinbeks Kalifornijā, kas par tādiem rakstīja? Nu bet tā, kas par naudu visiem grib izpatikt, tā tūlīt aizdiedz uz noliktavu, kur visādas birstes, slotas, grīdas tīrāmie, kaut ko improvizē un vecītis aizšļūc apmierināts.

Ak to raibo pasaulīti, te ne brīdi nav garlaicīgi, aizmirstu domāt par sevi un savām nelaimēm. Klusā, zaļā, mierīgā priekšpilsētā uzaugusi, te es pati sev liekos kā tāds bērniņš, kas iemaldījies sev neatvēlētā telpā, tagad lūr un sūkā savu pirkstiņu, priecājas par raibo karuseli, vienmēr mainīgo seju parādi, bet necenšas tur iedziļināties un saprast, jo viņam ir pašam sava pasaulīte ar tās rūpītēm. Ja kāds viesis pasūta "spa" vannu savam priekam un grib, lai DIVAS meitenes tur līdz ar viņu priecātos, es redzu tikai jocīgo pusi, tālāk mans domāšanas aparāts noslēdzas.

Un tomēr, tomēr, būdama tik nedroša par savu vēl dzīvot atvēlēto laiku, jūtu, ka šajā baudkāres un juteklības gaisotnē esmu uzpildījusi savas spēka rezerves. Jo - te neviens nepiemin izmisumu, bēdas, slimības un nāvi, šo blēdīgāko no biedēkļiem, kuŗas ledainais plecs jau ir nekaunīgi berzējies gar manējo... Mēs spēlējam slēpšanos, un viņa mani pazaudēja, bet vēl arvien dzen manas pēdas. Es smejos, ka šī gan būs pati pēdējā vieta, kur tā mani meklēs -"PRIEKA MĀJĀ".

Kur gan vēl drošāku slēptuvi rast?

Šis nu ir manas draudzenes draudzenes stāsts, godīgs un neizpušķots. Viņa vēl arvien strādā gaŗas stundas savā "paslēptuvē" un cer, ka izbēgs no savas vajātājas.

Es atkal mēģinu izdomāt, vai šis stāstījums tiešām bija vairāk par viņu vai par viņiem - vīriešiem, tikai šoreiz bez respekta.