APLIECINĀJUMS
Imanta Ziedoņa Raksti. 2. sējums. Kurzemīte. Rīga, Nordik. 1995.
"Es biju domājis tikai par vienu, par to, kā atstāt liecību, liecinājumu par savu tautu mazā - īsā un izārdītā - laika sprīdī. Izārdītā, destruktīvā. Bet to nedrīkstēja tā teikt. Ne tikai cenzūras dēļ, bet arī tās gudrās trijotnes apliecinājuma vārdā - Dievs, Daba, Darbs. (...) Par maz ir ar liecinājumu, ir jāuztur apliecinājums," tā Imants Ziedonis raksta 1994. gada novembrī savu Rakstu 2. sējuma - Kurzemītes - ievadā. Šie Raksti - Ziedoņa literārā devuma koptvērums ar apcerēm, komentāriem, vēstulēm, ar blīvu vēstures kontekstu un autora šodienas atziņām, - ir viens no būtiskākajiem notikumiem mūsu literatūrā, izcila kultūras parādība - liecinātāja, apliecinājuma uzturētāja. Šajā duļķainajā pārejas laikā, kad Latvija tik strauji devusies trešās pasaules virzienā, Imanta Ziedoņa dzīvošana savu Rakstu 12 sējumos jau pati par sevi šķiet liela un skaista cerības un ticības, kultūras spēka zīme. Tā uztur apliecinājumu Talantam, Vārdam, Tautai. (Par to paldies sabiedriskajam fondam "I. Ziedoņa Raksti", apgādam "Nordik", visiem, kas še savas rokas pieliek. 1996. gada sākumā iznācis 4. sējums.)
Uzturēt apliecinājumu personības spēkam, tautas dzīvības spēkam un gribai - pēc tā tiecās Kurzemīte septiņdesmitajos gados. Tā bija atzīšanās mīlestībā, sabiedrībai eksistenciāli nepieciešama Ziedoņa atzīšanās savas tēvzemes mīlestībā. Tagad Ziedonis pats, manuprāt, visprecīzāk izskaidrojis šīs atzīšanās nepieciešamību un tās milzu atbalsi. "Vienkārši ļaužu domāšanā bija tādas tukšas vietas, no kurām bija izņemti Straumēni, izņemta Raiņa Daugava, izņemti Mūžības skartie. (...) Varbūt to var saukt par emocionālu izsalkumu. Varbūt - pat par badu. Latvieši bija izbadējušies pēc Latvijas."
Zīmīgi, ka lasītāju atsauksmēs gandrīz nav sastopami pārmetumi kaut pusvārdos par to, ko Ziedonis vēlāk paškritiski nosauks par "šur tur redzamām noslīdēm, domu nošķiebšanos. Cituviet - aiz nezināšanas un neizglītotības, citviet - aiz ļaušanās jau skolā mācītiem un ievirzītiem sabiedriski polītiskiem stereotipiem." Vai tas lielā izsalkuma vai neuzdrīkstēšanās, joprojām stindzinošo baiļu dēļ? Vai arī lasītāju nezināšanas un neizglītotības dēļ? Savukārt viens otrs pārmetums rāda, cik tālu no normālas lietu uztveres bija iespējams atrasties. Visticamāk gan, ka aizskarto lauku kopsaimniecību vadītāju satraukums tika apzināti kurināts un virzīts partijas vadībā, tai pietiekami labi saprotot, ka ne jau kāda nenokārtota lieta ekonomikā, sadzīvē ir galvenais Kurzemītē, bet daudz bīstamākas parādības - cilvēka un tautas pašcieņa un pašapziņa, nacionālā piederība, šis nāves grēks sarkanajā impērijā. Kurzemītes dzīvības āderes nojauta ne jau tikai savējie ...
Kurzemīte savu savā laikā izdarīja. Izdarīja tik daudz, cik varbūt reta grāmata pēckara Latvijā spējusi izdarīt. Aicinādama uz sakoptu kultūrvidi, cilvēciski piepildītu laiku un telpu, tā atdzīvināja jēdzienu latviska kultūrvide, tā lika domāt par nacionālo pašapziņu kā tautas dzīvības garantiju.
Latviska dzīves telpa, kurā "kultūra ir sistēma, domāšana, audzināšana", - varbūt tāda septiņdesmitajos gados bija Ziedoņa vēlamā Kurzemīte?
Kad neticamais vēstures pavērsiens jau bija noticis, Andrejs Urdze, noietajā atskatoties, 1995. gadā rakstīja: "Arī I. Ziedonim šis 'ko darīt?' sākotnēji nav skaidrs, viņš vienīgi apzinās, ka 'tā' tālāk nevar dzivot." Pret pastāvošo sistēmu Kurzemīte nevērsās, un urķīgāks prāts var cītīgi saskaitīt visas tās vietas, kurās Ziedonis, iespējams, lieki uzsitis Sistēmai uz pleca. Bet ne jau tas izškīris grāmatas likteni.
Diemžēl aizvadītie gadu desmiti morāles krīzi ir tikai padziļinājuši un "pusceļa cilvēku" (Ziedoņa apzīmējums) skaitu vairojuši, situācija laukos tagad ir tik traģiska, ka vienīgi nelabojams optimists var cerēt vēlamo Kurzemīti ieraudzīt kaut cik tuvā laikā. Pagātnei pieder daudzas Kurzemītes konkrētās ainas un norises, bet pamatu pamatjautājums par tautas pašcieņas pilnu dzīvi savā zemē ir ass joprojām. Dzīvības un nāves svari tautas dzīvības pusē nav nostājušies, un nav jūtams, ka šo "nepatīkamo jautājumu" stratēģiski valsts līmenī risinātu.
Mainīgais Imants Ziedonis savā nacionālajā stājā man šķiet apskaužami nemainīgs. Kurzemīte, Poēma par pienu un daudzi citi viņa darbi dzejā, publicistikā, kino modina latvietī latvieti. Un kaut arī viņš nav vienīgais, kas to darījis, un dažubrīd modinātāju kopa bijusi īpaši stipra, šajā ziņā Ziedonis liekas dīvaini vientuļš un jo sevišķi pašlaik. (Vai šī izjūta ir mānīga vai tā raksturo visas sabiedrības, arī humanitārās inteliģences noskaņojumu?)
Septiņdesmito gadu Kurzemīte atkausēja iesaldēto latvieti, ko varētu darīt deviņdesmito gadu Kurzemīte vispārējā ideālisma noslīdējuma, tradicionālo vērtību apšaubīšanas un noniecināšanas, pārprasta un pārspīlēta liberālisma laikā?
Vai "jaunajai Latvijai" būs vajadzīgas tās vērtības, ko aizstāv Ziedonis un ne tikai Kurzemītē? Varbūt ar Ziedoņa muti runā aizejošais, pagājība, arhaiska pasaule ar spēcīgu nacionālās piederības, latviskuma izjūtu, kas ir pilnīgi nevajadzīga "jaunajiem latviešiem" (pēc līdzības ar "jaunajiem krieviem" šādu jēdzienu lieto Neatkarīgās Rīta Avīzes jauns žurnālists ar izteiktu kosmopolītiķa ievirzi)? Savulaik padomju ideoloģijai uzticīgas dvēseles Ziedonim pārmeta uzskatu šaurību, aizspriedumainu pieķeršanos kaut kādai tur Kurzemītei, kad jādomā par varen plašo pasauli. Vai arī šībrīža valdošajā gaisotnē Kurzemīte nav kaut kas pārāk sīks, kas pinas pa kājām, kad jātraucas uz Eiropu? Varbūt patiesi patriotisms jaunajām paaudzēm ir sveša, nepieņemama lieta, kas jāapkaro, un mēs jau esam iekšā postmodernisma kosmopolītiskajā brālībā?
Uzturēt apliecinājumu? Tas nepavisam nav literatūras uzdevums - tāds ir rakstniecības patlabanējās jaunās audzes ieskats. Bet vecākās droši vien atzīs, ka to izdarīt deviņdesmitajos nemaz nav vieglāk kā septiņdesmitajos. Un tik izdevīgā attaisnojuma - vainīga cenzūra - arī vairs nav ...
To, kāda turpmāk būs literatūras loma un vieta sabiedrībā, zina tikai nākotne, bet pagātne joprojām mīt mūsos un tepat blakus. Aizrautīgajā noliegšanas korī klausoties, man gribas atkal un atkal atkārtot: jā, aizgājušajos sloga gados talantīgākā un godīgākā rakstnieku daļa balansēja uz riskantās patiesības-nepatiesības robežas. neraugoties uz visiem noslīdējumiem, tā kopumā spēja uzturēt apliecinājumu tradicionālo vērtību pasaulei, humānismam. Tas nebija maz, tas būtiski iespaidoja cilvēku vērtību mēru (pāris paaudzēm?). Tautas garīgās iznīcības laikā literatūra uzņēmās smagu pienākuma nastu - un Ziedonis pirmām kārtām - un nesa to godam. (Lai cik augstā vērtē tiktu celts subjektīvisms un oriģinalitāte, es tomēr ceru, ka nākamie literatūras vēstures rakstītāji šo patiesību godprātīgi atzīs).
Ildze Kronta 1996.g. janvāri
