MĒNESS UN MĪLESTĪBAS DZIEDĀJUMI

Aina Kraujiete. Somnambulists un Stikla sieviete. Divas poēmas. LaRAs Grāmatu klubs, ASV. 1995. 183 lp.

 

Šis Kraujietes dzejas sējums apņem vietām déją vu un déją lu, poēmas un fragmentus jau redzētus un lasītus un varbūt arī apcerētus. Bet tam nevajadzētu atturēt grāmatas lasītāju no jauniem atklājumiem, jo Kraujietes dzeja ir par daudz plaša, lai to aptvertu vienā lasījumā, un semantiskais vēstījums neguļ teksta virspusē. Katrā ziņā Kraujietes pasaule ir par daudz dziļa, lai to izsmeltu ar kādu kritisku pačalojumu. Katrs uzmanīgs lasījums atveŗ jaunas dzīles un ierosina iepriekšējā revidēšanu. Tas jo sevišķi iezīmīgi šim sējumam, kas sastāv no diviem tematiskiem cikliem, mēnessērdzības un mīlestības, kas reizēm savstarpēji tuvojas, bet visbiežāk sazarojas gandrīz neizsekojamos labirintos, kur tematika kļūst visai kompleksa.

Pirmajā daļā izpaužas Kraujietes nosliece redzēt mēnessērdzību kā mūsdienu cilvēka liktenību, kur parādās sava veida klīstošā holandieša tips, vienmēr dzīts meklēt atbrīvošanos no sava lāsta. Lunātiķis ir arī mūsdienu cilvēks, kas, apzināti vai ne, varbūt grib rast glābiņu no anonimitātes, ikdienas pelēkuma, šaurības un vienveidības. Mēnessērdzība piedāvā citas eksistences formas, tā paplašina eksistences robežas, noārda ikdienas pelēkumu, bet līdz ar to kļūst biedinoša, jo kas pārkāpj cilvēcības robežas, tas zaudē savu līdzcilvēku tuvumu un nostājas viens savam liktenim pretim. Un dievi tādu nekaunību necieš.

Mēnessērdzība ir kārdinājums un izaicinājums, vilinošs un biedinošs. Somnambulists ir pretrunu māktais modernais cilvēks, bet viņš arī ir visu laikmetu cilvēks, kas atrodams visur, kā arābu zemēs, tā Āfrikā, kā pasakās par krupi pārvērstu princi, tā bībeles stāstos un viduslaiku leģendās. Loģika tālu neved, kultūras un vēstures kategoriskie sadalījumi pazūd, pasaule parādās neredzētās kaleidoskopiskās kolāžās. "Vecs nēģeris skalda Šopēnu džesā." Lunātiķis, mēness mīlnieks, ir arī sevis mīļotājs, taču savas apsēstības dēļ atdalīts no sevis paša: "es / it kā uz pusēm šķelts auglis divos ģīmjos." Apziņa it kā divkāršojas, bet ne gluži identiski, jo tēls un tā atspulgs ir gan tuvi, bet arī atšķirīgi. "Tas mans otrs es / mans līdzinieks." Mēnessērdzībā parādās pasaule, "ne greizi / tomēr ne pareizi." Tā izsauc fantastiskas ainavas ar eksotiskiem tēliem, Bali dievieti, Nepalas tīģeri, šakaļus un skatus, kas vairs nepieder cilvēka pieredzei, gandrīz kā Rembo piedzērusies laiva, kas nepazīst robežu un klejo pa vietām, ko neviens cilvēks nav ne redzējis, nedz spējis iedomāties. Pieredzes dimensijas ir noārdītas, "laiks kad bez robežas klīst" un "dvēsele mēness uzspridzināta."

Otra poēma, Stikla sieviete, pārņem līdzīgas tēmas par apziņas vajadzību iedomāties citas eksistences formas, ieslēgties citās identitātēs. Poēma, kas sastāv no septiņiem dziedājumiem, iesākas ar skatu kādā mākslas lietu veikalā. Kāds vēro figūru, kas ir gatavota no stikla, sievietes veidolā, un mēģina iedomāties tās radīšanas ainu, kas stipri atgādina pasaules radīšanu. Tas varēja būt kāds Venēcijas stikla pūtējs, jo parādās kanālu skati ar gondolām. Šis vietējais radītājs ir iepūtis dvašu savai stikla sievietei "nedrošai mūžībai." "Laiks slīd tai cauri," bet viņas mūžība nav mūžīga, jo viņa pieder pie mīlētājiem, un mīlētāji ir mūžīgi un padoti pārejošam. Tagad viņa pieder kādas mākslas galerijas īpašniekam, kas ir vecāks virs, greizsirdīgs kā visi, kas nav droši par savu īpašumu. Īpašnieks savu stikla sievieti naktī ieslēdz. Taču tumsā viņa atdzīvojas un domā par leģendārām mīlētājām, kuŗas viņa būtu varējusi iemiesot: Eiridiku, Sulamīti, Salomi. Vēlāk otrā rītā atveŗas durvis un ienāk jauns cilvēks, kas viņā ierauga sievietes ideālu. Bet stikla sieviete nav Madonna, viņa ir bez aureola, bez bērna. Taču, atstājot savu pašreizējo formu, "pretīgā drūzma" viņu apņemtu, un viņa būtu padota iznīcībai. Viņa ierauga savu niecību, savu sterilo, nedrošo mūžību, blakus Bengales tīģerēnam, kas gaida savu izrādi. Ārpusē iet gājiens, atskan kaŗa trokšņi, un aiz loga zied krokusi kā tauriņi, un stikla sieviete vēlreiz atskārš savu ierobežoto esamību blakus īstām sievietēm, kuŗu miesās plūst īstas asinis. Bet stikla sievietē ir kaut kas no mūžības, par ko viņa, protams, maksā ar savu nepilnīgo eksistenci. Viņas radītājs nav atdevis visu dvašu, un tā viņai "īstai dzīvei nav spēka," bet kā simbols viņa piederēs pie nemirstīgajām mīlētājām.

Šī poēma ietver daudz domu un konstatējumu, laikmetīgu un pārlaicīgu kontrastu un paradoksu: ilūziju un realitātes nedrošo koeksistenci, mākslas un dzīves nesamierinātību, mīlestības daudzveidību, vecuma un jaunības sadursmes un daudz vēl kā cita, ko meklēt un atrast lasītājam pašam. Un pa ceļam ievērosim arī Kraujietes dzejas apdari: skaņu saistību ar domu un noskaņu, rindu lauzumus un ritmisko dažādību, kas saliedējas ar semantisko vienību. Bet izsekot Kraujietes koncentrētiem, reizēm aprautiem, sinkopētiem izteiksmes pārgājieniem ir izaicinoši, ko dzejas mīlētāji mīlēs, un par mīlestību te jau ir runa. Un par to stāsta arī, gan sava veida variācijās, Voldemāra Avena viņetes.

Juris Silenieks