Jaunā Gaita nr. 205, jūnijs 1996
KADĒĻ NĒ?
Aina Vāvere. Kādēļ mīlestība? Rīga. Preses Nams. 1994. 160 lp.
Ainas Vāveres pēdējo grāmatu, kaut arī izdevēji un autore klusē, droši vien varētu saukt par romānu. Tās darbība notiek 19./20. g.s. mijā galvenokārt Kurzemē pie Dundu ezera, bet arī palaikam Rīgā, Talsos un Nūkāslē, Anglijā un citur. Virsraksts var mazliet maldināt, jo mīlestība un mīlēšanās un citas izdarības, kas saistās ar t.s. mīlestību, ne vienmēr ir degpunktā. Autore diezgan sīki apraksta stikla rūpniecību un ar to saistītās sabiedrības, it sevišķi strādnieku, attīstību šo straujo pārmaiņu laikmetā. Autores tvēriens ir episks, ne pārāk daudz nododoties cilvēku iekšējās dzīves un dziņu atklāšanai, vairāk īsi un attālināti vērojot savu tēlu izdarības. Pa laikam autore ieskicē pilsētu un lauku ainas, un pēc vajadzības apraksta ar zināmu technisku lietpratību stikla cepļus un tur pielietotos paņēmienus. Bet visā visumā romāna stāstījums centrējas ap notikumu secību un nobeidzas ar 1905. gada revolūciju un soda ekspedīciju Kurzemē. Taču arī šie notikumi nav sīki detaļās apskatīti, jo stāstītāja ir steigā savu sižetu risināt un nobeigt.
Stāstījums sākas ar zināmu nedrošu atskatu, stāstītājam negarantējot savu zināšanu pareizību, un tad pievēršas angļu baroneta Gordona dzīvei, sākot ar viņa ierašanos Kurzemē kopā ar sievu Virdžīniju. No svešnieka redzes viedokļa apkārtne slēpj daudz kuriozu detaļu, ko vietējie pieņem kā neizbēgamu liktenību. Lords iekārto savu pili, iet medņu medībās un uzceļ stikla cepli, jo Dundu apkārtnē ir labas smiltis stikla gatavošanai, un lords saredz iespējas iespiesties Krievijas tirgos. Tad stāstījums piegriežas istabmeitai bārenei Zentai un lauku zēnam Gustam, kuŗi savukārt ar lielu interesi vēro kungu izdarības. Zentas un Gusta attiecības kļūst tuvas, bet par mīlestību ne viens ne otrs nebilst un mūžīgu uzticību nezvēr, kas arī būtu traucējoša. Gustu lords aizsūta uz Nūkāslu mācīties par stikla meistaru. Zentu lords paņem līdz uz Rīgu, kur viņa kļūst viņa mīļākā un drīz vien grūta. Gustam Anglijā iziet līdzīgi ar Molliju, drauga sievas draudzeni, taču viņš atsakās viņu precēt un, Mollijas brāļu piekauts, ir drīz vien spiests atgriezties Kurzemē, kur abi mīlētāji, pieredzes mācīti un mocīti, atkal sastopas, bet nespēj atsākt savas agrākās attiecības. Gusts apprecas ar kalēja meitu Bertu un kļūst tēvs, Zenta audzē savu meitu Virdžīniju un atraida iespējas apprecēties. Kad pār Baltiju veļas Piektā gada revolūcija, Gusts, it kā meklējot dziļāku jēgu savai dzīvei, tiek tajā ierauts un drīz vien apcietināts. Zenta, lai viņu glābtu, bet varbūt arī piedzīvojumu alkdama, dodas pie pristava, kas, protams, situāciju izmanto, un tā mīlestības vārdā Zentai jānodarbojas ar mīlēšanos, kas viss ir veltīgi, jo pristavam nav varas iejaukties soda ekspedīcijas lēmumos. Gustu notiesā un nošauj. Ceļmalā pie viņa kapa bieži nāk sērst Zenta un Berta, bet Tristāna un Izoldes teika, kur mīlētāji savienojas tikai pēc nāves, netiek nobeigta.
Sarunā ar veco skolotāju Kārkliņu Zenta jautā, kas tad īsti ir mīlestība. Skolotājs, minot piemērus no visiem laikiem, paskaidro: "Īsta mīlestība ir tur, kur satiekas gars ar garu, kur cēlākās jūtas un prāta apskaidrotība liesmās vienojas, kur mūžīgas gaismas straumes plūst; un tāda mīlestība neprasa, tik dod un dod." Skaisti teikts. Romānā ir daudz runas par mīlēšanos visādos veidos un vietās, par improvizācijām lauku zaļumos un oficiālās, valdības pārraudzītās iestādēs ar un bez "dzīvām bildēm." Bet vecā skolotāja mīlestības definīciju šīs nodarbības nesasniedz, izņemot vienīgi varbūt beigās, kad mīlestības miesīgais izpaudums vairs nav iespējams. Un ir arī skaidrs, ka mūsu pasaule nevarētu iztikt ar skolotāja definēto īsto mīlestību. Ar šo platonisko lai nodarbojas domātāji. Cilvēkiem, kas darbojas pa realitātes dubļiem un ikdienas nepieciešamību, vajag asinis un nelietību, lai saprastu mīlestību. Franči mēdz reizēm teikt, ka mīlestība ir tas spēks, kas liek zemeslodei griezties, kurpretim amerikāņi pastāv, ka dzinējspēks ir nauda.
Bet romāns jau nav par mīlestību un mīlēšanos vien. Bez techniskiem aprakstiem par stikla rūpniecības attīstību un problēmām romāns dod ieskatus angļu kultūrā un sabiedrībā ne no viena viedokļa vien. Romāns izvirza arī jautājumus, kas skar mākslu un amatniecību un dialektiskās attiecības starp amatnieku un mākslinieku. Romāns piemin arī krāsu metafiziku, kas jau tuvojas zināmam viduslaiku misticismam. Par Piektā gada revolūciju stāstot, autore atsaucas uz prof. Švābes zinātniskiem darbiem. Tā varētu teikt, ka romānam piemīt episks plašums, kaut arī virsraksts liek domāt par zināmu subjektīvu ieslēgtību. Autore raksta ar izveicību, veikli lecot no epizoda epizodā un iesaistot lasītāja uzmanību ar raibi raito stāstījumu. Lasītāji jau vienmēr ir mācējuši tādu novērtēt un arī šoreiz nebūs vīlušies, kūņojoties pakaļ veicīgo mīlētāju un mīlnieku dēkām.
Juris Silenieks
