VARAVĪKSNES LOKĀ

Varavīksne 1994. Literārā mantojuma gadagrāmata. Sastādītāja Līvija Volkova. Rīgā: Preses nama apgāds, 1994. 214 lp.

 

Savā 1994. gada laidienā Varavīksnes loks aptveŗ literātus Latvijā un ārpus tās. No trimdas rakstniekiem iekļautas ziņas par Gunti Zariņu un Rūtu Skujiņu, kuŗu mūži noslēdzās Anglijā, respektīvi, ASV. Pieminētie Latvijas rakstnieki ir Ilze Kalnāre (Ņina Ivanova), Edvards Virza (Liekna), Augusts Saulietis (Plikausis), Fridrichs Gulbis, Jānis Sudrabkalns (Arvīds Peine) un Herberts Dorbe. Gadagrāmatā ievietotas laikabiedru atmiņas, īsas apceres, pašu literātu darbi, vēstules un foto attēli. Dota plašāka atskaite par Dorbes archīva materiāliem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, Raiņa Literātūras un mākslas vēstures mūzejā un divās Ventspils kolekcijās. Informātīvu aprakstu par Stefenhāgenu spiestuves un apgāda nozīmi latviešu grāmatniecībā sniedzis Aleksejs Apinis, bet jautājumu loku ap "nemirstīgo Žūpu Bērtuli" iztirzājis Benedikts Kalnačs. Domāju, ka gadagrāmatā īsti neiederas Modra Slavas raksts par latviešu (baltu) līgu jeb reliģiju. Slava pieder pie Latvijas Viedas Sadraudzības un, stingri ņemot, neraksta par literātūru, bet izmanto izdevību izskaidrot Viedas principus. Toties interesanti bija izpētīt Ilgoņa Bērsona sastādīto latviešu literātu gadadienu sarakstu, kaut tas droši vien nepretendē uz pilnību.

Tātad tikusi "šim saujiņa, tam saujiņa" no mūsu literārā mantojuma, gan runājot par izvēlētajiem autoriem un tematiku, gan domājot par plašu gadagrāmatas lasītāju saimi. Būtu gribējies redzēt īsu sastādītājas priekšvārdu par ievietotā materiāla izvēles principiem. Nopietniem literātūras interesentiem būtu noderējušas precīzākas izziņas par gadagrāmatā pieminēto, līdz šim nepublicēto un arī publicēto archīva materiāla atrašanās vietām. Šāda izziņa sniegta tikai dažām materiāla kopām. Kaut arī noprotams, ka Varavīksne netiecas pēc stingri zinātniska izdevuma statusa, ar mazu piepūli to varētu šādam statusam krietni pietuvināt. Labi izpalīdzētu alfabētisks personu rādītājs, ja vien to iespējams sagatavot. Būtu derējušas pilnīgākas izziņas par apceru autoriem. Šķiet arī, ka literārā mantojuma apzinātājiem jātur vislielākā rūpe par mūsu valodu. Tādēļ pārsteidz, ka Johans Fridrichs Stefenhāgens dēvēts par tipisku grinderi. Šāds svešvārda kropļojums būtu liekams pēdiņās, aiz tā iekavās ievietojot vārdu oriģinālrakstībā.

Gadagrāmata ir parocīgā mazformātā un mīkstos vākos. Tā sniedz plašu un vērtīgu ieskatu mūsu literārā mantojumā, un to var lasīt ar vislielāko interesi.

Par literārā mantojuma archīviem runājot, gribu arī atgādināt, ka plašāku dzejnieces Ainas Kraujietes apceri par Gunti Zariņu un viņa literārajiem darbiem 1992. gada 20. aprīlī uz Latviju pārraidīja Radio Brīvā Eiropa. Domāju, ka autore (JG dzejas daļas redaktore) nopietniem interesentiem neliegtu sava manuskripta kopiju. RBE "personību" programmās, kas raidītas reizi nedēļā kopš 1992. gada, izskanējušas daudzas apceres par trimdas literātiem. Tās, manuprāt, visai labi iederētos tādā izdevumā kā Varavīksne.

Biruta Sūrmane