Jaunā Gaita nr. 206, oktobris 1996

 

 

Gunars Bekmans

NĀVE GAMBIJĀ

 

32 km no Čuras (Churas) Land Rovers vēlreiz palēcās gaisā, nosēdās ar lielu troksni, nošķobījās un tālāk vairs negāja.

„Pakaļējā atspere pušu”, teica šoferis, kad mašīna beidza stirināties un bija iestājies vispārējs klusums.

Visu skati tūlīt vērās uz aizmuguri, kur ar savām 300 mārciņām stūrī iekārtojies sēdēja mag. oec. Pēteris Mazkrieviņš un nevainīgi smaidīja.

„Vot, tā gan bija bedre”, pagaidījis brīdi, kad vāģis uz viņa pusi vairāk nesvērās, resnītis ieminējās, bet, kad neviens viņa teicienam nepiegrieza vērību, nolaida acis un palika klusu.

Šoferis paskatījās vēlreiz dusmīgi uz ekonomiķi, tad izkāpa ārā, aizsmēķēja cigareti un, nezinādams ko darīt tālāk, kasīja sev pakausi.

Otrs melnādainais, kas, ietinies rozā krāsas guļammaisā malārijas drudzī valstījās citiem pa kājām, ievaidējās un teica kaut ko savā valodā. Šoferis pamāja piekrītoši ar galvu, smagi nopūtās un lika visiem izkāpt.

„Jāizlādē mašīna”, viņš teica balsī, kas necieta argumentus. „Mēģināšu tikt atpakaļ uz Banjulu ar tukšu autiņu. Dabūšu jaunu atsperi; būšu atpakaļ cik drīzi vien iespējams. Kenniju es ņemu līdz, viņam vajag medicīnisko palīdzību. Pārējiem jāpaliek te.”

Kad ne protesti, ne citu alternatīvu priekšā likšana, nedz Hercoga Jēkaba un Gambijas vēsturiskās sasaistes atgādināšana neko nepanāca, astoņiem baltās rases pārstāvjiem cits nekas neatlika, kā izkāpt ārā no vēsinātā satiksmes līdzekļa un mēmi noskatīties kā izkrauj visas viņu mantiņas turpat aizauguša un atstāta ceļa malā.

Vienīgi pats ekskursijas iniciators, organizētājs, tās vadītājs un sirds prof. emer. nat. Kārlis Juksts jun., sīks, izkaltis večuks, bet acīgs, vēl šo to iebilda un abi jaunie saskatījušies slepeni iesmējās, bet pārējie iztika ar rezignētu galvas purināšanu un nenozīmīgu plecu raustīšanu.

Nosvieda vēl teltis, guļammaisus, pārpalikušo pārtiku, dzeramūdeni, pavardu, virtuves piederumus un visu lieko, šoferis iesprādzēja slimnieku sev blakus sēdeklī un atvadoties piekodināja:

„Celiet teltis tālāk krūmos, jo dziļāk, jo labāk. Te klajā laukā nepalieciet; var uzkulties visādi žuliki.”

„Ja tā, tad vai nevariet atstāt šaujamo mums?” noprasīja cienījamais naturālists.

„Nevar, kungs, nevar. Mēs tās nedrīkstam projām dot.”

„Kā būtu ja mēs to nopirktu?”

„Nevar, kungs, jums nav atļaujas.”

„Piecdesmit dolāru?” neatlaidās profesors.

„Nevar.”

„Astoņdesmit?”

„N-nē.”

„Labs ir, simts un patronas.”

Šoferis atkabināja bisi no sānu paneļa, pielika klāt karteču un pasniedza prasītājam: „Ja kāds taujā, sakiet, ka nozagāt,” teica nēģeris, iebāza naudu kabatā, pasvieda roku pie kādreiz spilgt-krāsainas, tagad izbalējušas žokejcepures atvadu sveicienam un iekāpa automobilī.

„Kā jūs mūs atradīsit?!” nosauca pakaļ vēl cand. phil. Zaiga Pukse-Kodolny, kad automobīlis jau sāka kustēties.

„Nebaidāties, gan es jūs atradīšu!” pavicināja ar roku tumšādainais gambietis, un tā bija pēdējā reize, kad viņš un viņa slimais biedrs tika redzēti. No tā laika bija pagājušas tieši četras nedēļas.

Dabūt kopā vissekmīgākos, dzīvē vistālāk tikušos, visizglītotākos trimdas, jeb kā tagad saka, svešatnes latviešus un aizbraukt nevis uz tuvāko Tobago salu (uz turieni jau tautieši brauca), bet uz otru bijušo Kurzemes koloniju - Gambiju un tur, prom no visa ikdienišķā, no televīzijas, prom no telefona, netraucēti, baudīt verdzībai izbēgušo (lielā tiesa melno vergu bija nākuši tieši no Gambijas) pēcnācēju viesmīlību, apskatīt viņu dzimto zemi un tanī pašā laikā pārrunāt pašreizējo stāvokli Latvijā, apspriest tur radušās grūtības un padomāt, vai nevar kaut kā tai palīdzēt. Un runāt tikai latviski. Tāda doma reiz radās eminentā, pasaules slavenā bioloģista profesora Juksta jun. galvā, un viņš netika no tās vairs vaļā.

Starp latviešiem ASV austrumu krastā šādas personības sameklēt nenācās grūti. Te mita vairāki plaši pazīstami akadēmiķi, kas kādreiz bija ieņēmuši augstus trimdas posteņus, sasnieguši savās profesijās pašus kalngalus, bet kuŗu spožā karjera bija tagad galā. Kā pensionāriem viņiem laika bija atliku likām un, cik viņš zināja, naudas grūtības tie nepazina.

Ko profesors izvēlējās bija četri. Tie visi bija joprojām turēti augstā godā kā universitāšu aprindās, tā vietējā sabiedrībā, iecienīti, solīdi latvieši. Dzimuši Latvijā, pazina turienes apstākļus, interesējās par dzimteni. Tie bija labākie no labākiem latviešu emigrantu elitē, pirmais ešalons, ASV austrumkrasta latviešu creme de la creme.

Viens atteicās jau tūlīt. Tas bija kā konsultants iesaistīts vienas valdības petroķīmiskā projektā un ekskursijā nevarēja piedalīties.

Ideja runāt latviski arī bija drīz jāatmet. Vienam sieva amerikāniete; ja neņem viņu līdz, šī par tādu ceļojumu negrib ne dzirdēt, otrs bez mazmeitas, kas latviski mācēja pavisam maz, nevēlējās braukt, trešai, kuŗai vīrs ungārs, viņu vienu pašu uz Āfriku nelaida, un beigās profesors pats ļāvās krustdēlam sevi pierunāt, lai ņem šo līdz par palīgu. Krustdēls runāja latviski pavisam vāji.

Tā sanāca astoņi: seši vecie, divi jaunie; trīs sievietes pieci vīrieši jeb mazliet citādā konfigurācijā - četri latvieši, divi puslatvieši, divi nelatvieši. Un tā iznāca, ka visi astoņi palika atstāti vieni paši karstajā Rietumāfrikas saulē, pašā savannas vidū, tālu no visiem centriem, tuvu Senegāles robežai ar visu piknikam piedienīgu iekārtu un vienu bisi.

Sākumā tik traki nebij. Bija kokos atraduši smuku klajumiņu teltīm un drusku tālāk - ieplaku ar sastāvējušu, dubļainu ūdeni. Vārot to varēja lietot un, pieliekot klāt zināmas ķimikālijas, dzert. Kad izgāja no ieplakas ārā, uzkāpa mazā uzkalniņā un uzrāpās kokā, varēja saskatīt pat Gambijas upi. Bet tā bija tālu un viņi bija brīdināti: tur jāuzmanās no krokodīļiem.

Lielākās rūpes sagādāja pārtika. Bet arī par to nevarēja daudz sūdzēties. Profesors bija ne tikai atzīts augstkolas mācību spēks dabas zinātnēs, bet viņa specialitāte bija tieši džungļu augi un kā tos izlietot cilvēces labā. Viņš zināja, kuŗi augļi der ēšanai, no kādām saknēm iznāk vitamīniem bagāts biezenis, kuŗus stādus, zāles vai lapas lietot zupai, kuŗas tējai, kuras ārstniecībai. Bez tam viņiem bija bise. Ja pa ceļam gadīsies ilkņainā Āfrikas mežacūka (Phacochoerus Aethiopicus) - var iznākt cepetis.

Grūtāk gāja ar pacietību. Tā sāka pietrūkt jau pēc nedēļas. Vispirms domstarpības izcēlās dipl. ing. Ivara Tuntes un doc. jur. Melisas Cohen-Tuntes, sievas un vīra, starpā.

Kundze, kas bija ļoti intelliģenta un spurīga, bet ne no pašām glītākajām, pastāvēja uz to, ka tik ciešā sabiedrībā, latviešu valoda ir pilnīgi jāatmet. Viņa to nesaprotot un varot domāt, ka runa iet par viņu.

Inženieris savukārt aizrādīja, ka viņš nāk no brīvas valsts un viņam ir tiesības runāt kādā valodā viņš grib un ja viņa šo valodu nesaprot, tā ir viņas problēma. Varbūt, ka būtu pēdējais laiks viņai to iemācīties, viņš vēl piebilda.

Bet ilgi šādi ķīviņi nevilkās. Uzauguši demokrātijā, būdami apzinīgi un centīgi tās sekotāji, visi zināja tūlīt kas darāms - likt uz nobalsošanu. Tā kā iznāca četri pret četri, jautājums palika neizšķirts un demokrātijai bija jāvelk ārā otrs viņas trumpis - kompromiss. Pēc īsām debatēm viņi vienojās tā: ja konversācija ir par Latviju vai latviešu lietām vien - var izteikties latviski, citādi gan lūdzu tikai angļu mēlē.

Nopietnāki strīdi izcēlās, kad sāka runāt par Latviju. Sevišķi sākumā, kad turējās vēl kas konjaka pudelē un latviski nerunājošie bija aizgājuši pie miera. Tad, sasēduši ap ugunskuru, trīs vīri un viena sieviete sprieda gaŗi un tērzēja ilgi par notikumiem Latvijā, brīžam sajaukdami par kuŗu Ulmani runā.

„Nodevējs!” sauca viens.

„Kas ir nodevējs?”

„Nu, tak Ulmanis!”

„Par kuru Ulmani tu runā?”

„Kārlis Ulmanis nodeva Latviju krieviem. Vienam cilvēkam vien nav tiesības izšķirt visas tautas likteni. Vajadzēja referendumu.”

„Vajadzēja pretoties.”

„Pret krieviem?”

„Somi pretojās.”

„Jā, somi ir somi un mēs esam mēs.”

„Es nesaku ka vajadzēja uzvarēt, es saku ka vajadzēja pretoties. Kur tagad ir somi un kur esam mēs?”

Vaicājums izraisīja pauzi pārdomām, tad:

„Tādas Latvijas nemaz nav.”

„Kā nav, ko tad tu atkal... Tāda Latvija, kā mēs pazinām, tādas nav, bet Latvija taču ir.”

„Tā jau nav Latvija, tā ir Puslatvija. Puse no iedzīvotājiem nemaz latviski neprot.”

Šinī momentā vienam no runātājiem kaut kas iekoda cirksnī. Šis iegrūda roku biksēs, lai pakasītos un pārlauza utei abas pakaļējās kājas. Uts nebija no parastajām. Tā bija retikulētā prērijas uts, viena no visretākām šīs zemes sugām. Vēl tik tik viņa spēja, kā pie vīles turēdamās aizklibot līdz tuvākai kabatai un paslēpties vīra makā.

Pāris naktis vēlāk tam pašam vīram bija jāceļas augšā un jāiet uz mazo mājiņu. Tā kā tādas mājiņas nebija, viņam bija jāiet laba distance lai atrastu piemājīgāku vietu krūmos.

Nelaimīgā kārtā viņš izvēlējās taisni to puduru, ko tajā pašā naktī par naktsmājām bija izraudzījusi mežacūka savai saimei. Pirms vīrs paguva nolaist bikses, cūka iekviecās, izvērsa ilkņus un metās šim virsū. Sapinies biksēs, cilvēks pakrita un ilknis ieurbās ciskā un pārrāva labās kājas artēriju. Redzēdams izšļācamies sarkanu asins strūklu, mežacūka ar mazajiem nobijās un metās bēgt.

Otrā rītā kad pārējie viņu atrada, vīrs bija bezsamaņā un knapi dzīvs. Viņš bija zaudējis tik daudz asiņu, ka vienīgais, kas to vēl spēja glābt, bija tūlītēja un nekavējama dzīvības sulas papildināšana. Dr. Kodolny bija bijis veiksmīgs chirurgs. Viņa dziednieka rokas bija reiz vienas no visslavenākām Bostonā. Kaut nebija transfūzijai vajadzīgo instrumentu, ungārs uzņēmās to darīt ar to kas bija pie rokas; bet vispirms bija jāzina, pie kādas asinsgrupas cietušais pieder.

Medikālo kartiņu ar visu nepieciešamo informāciju atrada mazmeita vectēva makā. Uz tās gulošo uti viņa paņēma starp rādītāja pirkstu un īkšķi, nometa zemē un samina. Tā šīs zemes gaitas beidza viena no mazākpalikušākām Dieva radībiņām pasaulē.

„Viņa asins tips ir B!” sauca meitene priecīgi.

Atsaucās divi kam bija tāda pati asinsgrupa. Pārliešana varēja sākties.

Operācija izdevās lieliski, tik ievainotais negribēja tā īsti atžirgt. Viņš vārguļoja veselu nedēļu, tad par lielu pārsteigumu visiem - nomira. Tikai morgā atklājās, ka viņa asinsgrupa patiesībā nebija viss B bet AB. Otru drukāto burtu A no vīra medikālās kartes - bija noēduse retā uts.

Ziņas par cienījamā tautieša nāvi izplatījās ātri. Viņa biogrāfija un tai sekojošais nekrologs parādījās plašajā latviešu ārzemju laikraksta Laiks itin drīz.

Ziņas par uts nāvi neizplatījās nemaz. Viņas sēru vēsts neparādījās Laikā, ne ari kur citur.