Menhetenas spoguļzālē

trimdinieki

karnevālē –

tuvu pie tūkstoša –

neiztrūkstošs

es ar’,

es ar’,

es ar’:

aplipis budēļiem,

kazu galvām,

čigānu lakatu

skatienā,

pa zemi dancoju

ar lāča kājām,

ar dzērves kaklu

piedziedāju,

ar dzērves kaklu

jumtam

cauri

līdz pašu

debesu

budēļiem

tie mani sauca –

pļavu pļauti?

Uz mēness izkapti

asināt?

Kur ņemt izkapti

ķekatu naktī?

Paņēmu no rokas

melnai sievai,

paņēmu, ielēcu

pusgaisā

pie lāča, pie auna,

sudraba gaiļa.

Debesu budēļi

mēnesi grieza,

tecēja asmens

gaudodams,

nu lēcu, ielēcu

melnā pļavā –

tālu vēzu, zemu laidu

sirds pagura cirtienā:

Vai kapus pļauju? Ne zāle, ne puķes,

bet miroņu mati,

miroņu mati...

Tad aug tie pēc nāves?

Tumsai cauri?

Ik cirtienā it kā

miroņu auri –

un pušplēsti smiekli –

un lāsti –

un taures.

Un kaut kur uz ķemmēm pūš –

būtu labāk izķemmējuši sev matus

un manus ar nāves aklumu sajukušos skatus!

Bet tad jau sēdējām

ap tādu kā dzīru galdu –

kaŗa kalpi, dezertieŗi,

kādi bez kāju, bez roku,

citi bez pieres –

un kūlēji, pļāvēji – dumpinieki,

trizuļiem rokās, kā mirdami dzīvojuši,

un dzejnieki brīvu Latviju acīs un

gulaga sniegputeņiem –

nebeidzamā bojāejā plīvojoši..

Te pēkšņi kāds nosaucas,

it kā pazīstams, bet no tāluma liela:

„Lai lēkā

debess ēkā!”

Un nolīst pār acīm

kā ūdens, kā gaismas ķipis –

un redzu:

govis?

no debesu laidariem govis?!

Jā, lēkšus –

biz-bizodamas

kā pirmoreiz ganos...

Tad tādas tās zīda pļavas!

Tad tādi tie zelta kalni!

Tad tādas tās debess govis –

raibaliņas! debestiņas!

Bet žvīks! – kāds ķipis atkal nolīst pār galvu.

Žvāks! – pār pleciem.

Nudien

te rumulējas!

*

Aplipis budēļiem,

govju galvām,

ķipi gaismas

skatienā

uz zemi dancoju

ar lāča kājām,

ar gaiļa kaklu

piedziedāju:

„Kikerigū!”

Tad laidu acis apkārt spoguļzālē –

ka tas var būt!? –

neviena vairs

ne dzird, nejūt

1956/1996

ET IN ARCADIA

Liekas, klāt ir stunda, kad jāsatiekas.

(Gunars Saliņš)

Nesen šīs zemes ziemeļos

no stāvas indiāņu kraujas

zilu mežu mūžību vērojot,

man prātā ienāca:

Reiz rudenī –

mēs toreiz bijām vēl jauni;

nu jau ir divdesmit gadu,

vai atceries?

Bij tikko beidzies mēris

un bezgalīgās bēres;

vismaz tā toreiz šķita,

kad smiltis kapos krita.

Vēl smiltis kapos krita,

kad varavīksnē kāpām,

jo jaunus ritmus alkām

un košas krāsas slāpām.

Vēl košas krāsas slāpām,

no debesīm, kad lejup

pa varavīksni dzejup

mēs tālā dārzā kāpām.

šai dārzā, dārzā tālā

mēs ilgi klīdām apkārt.

Vismaz tā toreiz šķita,

kad augli zālē krita

Jo –

­tās bij tās rudens dienas,

kas ir kā rudens dienas

ar bezgalības jausmām

un nāves baltām šausmām.

Es toreiz teicu:

„Zeme viegli maniem soļiem padodas,

klusi rožu krūms mani nievā:

‘Skaistākās rozes ir nogrieztas!’

Bet viņas tavos melnos matos zied

kā liesmu biķeris! Un savā nāves brīdī

tās mīlestībai bēru dziesmu dzied.”

Es teicu:

„Rozēm ērkšķi man tīk, neļķēm smarža, kas tvīkst,

plūmēm sulīgums kairs, it kā mokas.

Dārzā aizmirstā tur, augļos zari kur līkst,

Tev es skūpstīšu gurdenās rokas.”

Es teicu:

„Siena vezumi ar smaržu

rāmi gurdenu un siltu,

apsprausti ar rudens puķēm

aizlīgo pār akmens tiltu.”

Es teicu:

„Ērkšķi rozēm man tīk, smarža neļķēm, kas tvīkst,

mokas kairas it kā sulīgums plūmēm.

Dārzā aizmirstā tur, augļos zari kur līkst,

bēgsim tālu no niekiem un kļūmēm!”

Un:

„Mīt vēl gaisos siena elpa,

tīkams miers man sirdī ienāk.

Zila plūme nokrīt zālē,

reiz jau visam beigas pienāk.”

„Reiz jau visam pienāk beigas,”

rakstīts bij uz akmens galda,

arī Arkādijā Viņa

savu sirpi trin un valda.

*

Dārzi un meži,

meži un dārzi.

Ceļi un neceļi,

kas cauri tiem veda,

mezglu mezglos vijušies.

Meinas kalnājos raisītās domas pieminot,

tomēr man šķiet,

ja arī maldījies,

kaut kur, kaut kad,

kaut kādos tālos dārzos un mežos,

kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ

vēl reiz man vērts būtu iet.

Tűbingen, 1947

Saddleback Mountain, Maine, 1967.

Konrāds Ferdinands

Meijers (Conrad

Ferdinand Meyer,

1825–1898)

Šodiena ir kā jauna sieva:

Kad pusnakts klāt, tā bālē,

dreb. Tveŗ pilnu kausu

kārīgi un tukšo trakā steigā.

Bet pilnās lūpas, lielās slāpēs dzeŗot,

kļūst bālas, sažūst; noslīgst kauss.

Tad lēnām izpin vainagu no matiem tā

un brūnie mati mirklī nosirmo,

un dziļas rievas vago daiļos vainas vaigus,

un ceļi padodas, kad izzūd spēks.

Tad horas apmet biezu šķidrautu

un projām aizved sirmu māmuliņu.

Jāņa Krēsliņa tulkojums veltīts Jaunai Gaitai

MĀJIENS NO

RĪGAS

No tālienes jūtu:

Jēkaba baznīcas velvēs

Kāds gariņš ložņā –

It kā gribēdams piesēsties

– Varbūt uz mana pleca

Lai mēs abi

Varētu patērzēt kā pa vecam.

– Slāj vien šurp – viņš saka –

Tas nekas, ka tev kauli grab –

Ka tik katoliski grab,

Ka tik tas Kungs Buda vēl mīklaini smaida,

It kā tavu „atgriešanos”

Gaidot.

AGLONAS MAIZE

Zvaigžņu maize...

Vai tad debesīs mājotu Maiznieks, kas to cep?

No kā?

No savas starošanas?

Vai tad arī zvaigznēm gribas ēst?

Taisni tā. Taisni tā.

Latvijas debesīs

Zvaigznes iztiek no Aglonas maizes ik vakaru vēlu

Un prasa vēl un vēl.

Bez tam – tā ir diezgan lēta,

Jo esot svēta.

Ai, ai, ai,

Šai pasaulītē vairs nav brīnumu!

Piemēram –

Nevar uzkāpt kokā

Un justies kā Dieva rokā,

Nemaz nerunājot par debesīs braukšanu uz slotas kāta.

O.K. Ja māns, – māns.

Būs jānopērk aeroplāns.

Varbūt uz šī putna spārniem

Vairs nebūs jāgaida brīnumi,

Varbūt pietiks, ka esmu

Aplaists ar dzīvības dvesmu.

Es domāju gan, ka Kristus augšāmcēlās, –

Bet kur tad viņš palika?

Iestūrēja taisni debesīs iekšā?

Nē. Viņš tikai pacēlās drusku virs zemes,

Drusku virs sevis paša,

Lai tādējādi

Mirstot nemirtu. –

Lai irtos uz citu krastu – pāri laiku dzīlēm

Kur Buda mīt.

Izrādījās – Buda bija uzkāpis debesīs,

Un zem Apgaismes koka

Kāda sieva – laikam svētā Marija –

Vicināja krustu rokā –

It kā aicinot, it kā saucot savu Dēlu

Pameditēt, kamēr nav par vēlu.

Dievu – tāpat kā jūŗu – nevarot izsmelt.

Bet –

Vai tas vajadzīgs?

Izsmelt un basta?

Vai tad mums no pleciem

Nokristu kāda nepanesama nasta?

Nonsenss.

Viss Dievs ir rasas pilienā,

Ja tik tajā neduŗ

Ar mikroskopa īlenu.

Tā nu es iztieku bez jūŗas,

Kā arī bez Dieva smelšanas.

Man pietiek ar velšanos, kur vien rāda

Manu sapņu buras.

N.B. Mikroskopi un citi „skopi”

ir tikai acu apmānīšanai

ar aklumu sistiem

narcisistiem.

BRĪNUMI VAR

Ai, mani dārgie Vides kustībnieki!

Jūs kustaties tikai paši ap sevi,

Ap savu svēto nabu, jo dabas

Jau sen vairs nav.

Palikuši tikai saudzējami dzīvnieciņi, kociņi, ūdeniņi –

Par barību mūsu trauslajām plastikas sirsniņām.

Ko nu?

Varbūt arī plastikā var iepūst dzīvību,

Ja pūš

Ar Svētā Gara taurēm

Zemei un debesīm cauri.

Brāli suņi! Kaut kas jādara pasaules labā.

Debesis klusē – it kā nogaidot, kas būs...

Par ilgu ir klusējušas, par ilgu esam raudzījušies

Šais mēmajās tālēs. Brīnumu laiks

Jau sen ir pagājis. Tikai ļumīgas vārdu pīnes

Mētājas piesmakušā gaisā,

It kā atceroties – ko?

Nekas nav jāatceras.

Tā ir totāla, svēta amnēzija,

Jaunas nevainības iestāšanās,

Piestāšanās pie Paradīzes vārtiem un neiešana iekšā.

Jo, lūk, tais cēlajos dārzos

Nav suņu kārtas priekšā.

IMITĀCIJAS

Pirmīt man uznāca iedvesma –

Kā kvēla liesma, kā urdošs velniņš,

Kā maigi mīļākās čuksti –

Un es sāku dzejot – ne jau urbjoties savas dvēseles iekšās,

Ne jau ieslēdzoties savas ādas trauslajā plēvē,

Bet – metot skatienu – tīru kā bērnam –

Uz universa gaitu no pašiem sākumiem,

Uz zvaigžņu bezgalīgo skaitu,

Uz kustoņu un plēsoņu purniem,

Uz cilvēkbērnu (pēc iespējas meitiņu) gurniem,

Uz sīkbūtnēm stepēs un tepat maurā...

Es sāku imitēt šo pasaules teātri,

Šo pirmatnējo, mūžīgo Deju

Un kļuvu pilnīgi caurs.

Caurlaidīgs –

Caurredzams –

Neredzams.

Varētu teikt – substanciāls spoks.

Pēkšņi kāds Spēks, –

Laikam Pirmtēvs un Pirmmāte vienā apaļā gabalā –

Manī iepūta savu dvaku,

Un es sāku rakstīt dzeju,

Lai gan teju teju paliku pie plikas dzīvības.

Nekas neiznāca un es gāju padusēt

Ar spalvu padusē (sāk’ ko var zināt).

Patiesi – rīts bija gudrāks.

Es ieraudzīju – ne no šā, ne no tā – kā no visām debesu pusēm

Pūš Dzeja, – kā tā iztīra manas iekšas un manu pauri,

Auro, krāc, bango, glāsta un plosa, –

Kā tā izplatās pa firmamentu.

Apņemot tā Kunga troni un elles mošķus.

Izrādījās – tā bija kosmisku apmēru Dzejas diena.

Tikai – brīnums! – nebija dzejnieka

Neviena.

Skaistules staigā pa asinīm (Alis P.)

apsēdos parkā uz sola

rudens drebulī baigā

pa asinīm nenorimti

kailas skaistules staigā

pamalē domrači akli

bedīja manu prātu

pa drumslai pa kripatai

gadiem rūpīgi krātu

sieviete melna starp krūmiem

aizdedza mirušās lapas

plāni upura dūmi

lietainās debesīs kāpa

bezstīgu ģitāru kaklā

smeldzīgu skrituļdēli

aizziba melumāns čakls

parādījis man mēli

cēlos kājās un gāju

klinti kailu un stāvu

skaistules ardievas māja

līdz kaklam asinīs stāvot

1990.

visādi zari lokās un raustās
debesīs - vecvecvecmātes austās

iekliedz man balto pīpeni ausī
kamēr tevī, mazā, kāds klausās

drīz būs par vēlu... pār debesīm vecām
kāds pārvilks jaunas un nedrebēs pleci

tumšākās naktīs vairs nekutēs smiekli
pasaulei nopietnai mēs būsim lieki

tā mēs dejojām visu nakti...

atceries arī tu siti takti

'95

mūs sargās
kāpņu spocīgais blāvums
un tas ka grūti
būs redzēt tās citiem

kāpsim...
      tik savādi dobji
      dun pakāpieni
      uz augšu
(un neceru ka liftam
pacelt tevi es ļaušu)

kāpsim...
       tās pēdējās kāpnes
       kas savienos mūs
       ar debesim