KIBERKAMBARIS

Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiem

 

Galīgi vēss

Maršals Makluhans (Marshall McLuhan) bija angļu literatūras profesors Toronto universitātē tanī laikā, kad t.s. pazudušā paaudze pieauga 60’s un 70’s gados. Novērojis, ka ne tikai valodu un izteiksmi, bet arī cilvēku domāšanas veidu stipri ietekmē technoloģijas piedāvātie sakaru rīki, viņš veltīja savu mūža darbu šīs ietekmes izpētīšanai. Sākot ar pašu pirmo lielo masu komunikācijas izgudrojumu, Gutenberga drukas spiestuvi, viņš analizēja pēc kārtas avīzi, telegrāfu, rakstāmmašīnu, telefonu, kino, radio un televīziju un atrada, ka katrs no šiem izgudrojumiem bija izraisījis, (arvien paātrinātā tempā) būtiskus apvērsumus, kas iezīmēja cilvēces raksturā dziļas neatgriezeniskas pārmaiņas. Savu galveno domu Makluhans izteica tā: „Sakaru līdzeklis noteic sakāmo” (The medium is the message).

Savā laikā Makluhans bija ļoti populārs un bija plaši uzskatīts kā pravietis. Viņš mācēja savu domu pateikt tā, ka viņa izteicieni iegāja valodā. Tā tas notika ar viņa aforismu The medium is the message. Otrs slavens makluhanisms − globālais ciemats (global village). Modernās sakaru technoloģijas ietekmē pasaulei sarūkot, visa pasaule pārtop par ciematu, kur neviens nav svešnieks. Vēl viens tāds viņa prātojums bija, ka katrai technoloģijai un katrai kultūrai piemīt sava raksturīga temperatūra. Technoloģija var kultūru veidot vēsu, siltu vai karstu. Tāda, kas dominē individu ir karsta, bet tāda, kas stimulē iztēli un izteiksmi, vēsa. Televīzijs ir vēsāks par kino, jo niecīgais ekrāniņš prasa skatītājam pielietot savu iztēli. Radio ir karstāks par telefonu, jo tas nepieļauj pretrunu. (Radio veicinājis totalitārus vadoņus). Grāmata ir karstāka par televīziju, jo lasītāju sevī daudz dziļāk iesaista, nekā televīzijs to spēj. Grāmatas lasītājs atdodas rakstniekam, bet televizors ir seklai izklaidei.

Makluhans mira 1982. gadā, pirms dators bija tapis par nopietnu sakaru rīku. Gribas domāt, ka, ja Makluhans būtu mūsu vidū šodien, viņš apzīmētu datoru un datortīklus un tīmekļus, pašu visu šo „kiberkambari”, par visvēsāko no visām technoloģijām − galīgi vēsu.

Tomēr nav teikts, ka vēss būtu tieši „labs” un karsts būtu tieši „slikts”. Uz technoloģiju un pārmaiņām, kas ap mums notiek var skatīties vismaz no divām pusēm. No vienas puses, kaut kas top, bet no otras, kaut kas pazūd.

No vienas puses MIT profesors un Mediju Laboratorijas (Media Lab) direktors Nikolas Negroponte (Nicholas Negroponte) savā grāmatā Būdami cipari (Being Digital) raksta, ka pārmaiņas, kas izriet no pārejas uz kultūru, kas orientēta uz ciparizētiem šifriem, nevis atomiem, ir dziļas un plašas. No cipariem neviens nevar paēst un datori nevar gādāt par ētiku un moralitāti, bet šī technoloģija tomēr līdzinājas dabas spēkam, ko nevaram ne noliegt, nedz apstādināt. Tai piemītot četras spēcīgas īpašības, kuŗām velti pretī stāties: decentralizācija, globalizācija, spēja veicināt sadarbošanos starp svešiniekiem, un spēja dot katram individam balsi. Pat tāda lieta, kā mazu valstu polītiskā neatkarība un to piederibā apvienotās ekonomiskās struktūrās vairs neesot pretrunīgas, pateicoties šīm jaunajām technoloģijām.

No otras puses ir arī tādi gudri ļaudis kā Amerikas literatūrkritiķis Svens Birkerts, Latvijas projektētās nacionālās bibliotēkas architekta Gunāra Birkerta dēls, kas savā grāmatā Gutenberga elēģijas [Sven Birkerts, The Gutenberg Elegies. (The Fate of Reading in an Electronic Age). Ballantine Books. 1994] raksta tā: (manā tulkojumā no angļu valodas):

Velns vairs nestaigā šķeltu nagu pakaviem, smirdēdams pēc sēra. Mūsu laikos velns ir sabiedrisks, mērķtiecīgs čoms. Viņš cenšas mums palīdzēt nokļūt pie jaukākas, vieglākas nākotnes, un viņa solījumi ir saldi. Mani pašu viņš gandrīz bija pierunājis. Es redzēju, kā tas būtu, kad mūsu darbu un ciešanas atvietotu krāšņs, jauks sapnis. Tikai jāpiesit pirkstus pret taustiņiem un veseli okeāni faktu un jūtu nāk tavā rīcībā, noplūst tavā nervu sistēmā. Datu pilnas neizsmeļamas akas top piegādātas un manipulētas, un viss notiek elektronu strāvas ātrumā. Ko nu vairs par veco laukakmeni, ielūzušo kapli, bezgalīgām tālēm. „Vēsture,” teica Stefans Dedalus, „ir murgs no kā es mēģinu pamosties.” Var jau būt, ka mēs mostamies, bet notiekošais man šķiet vēl vairāk līdzīgs sapņu fantastikai. No savas sirds dziļumiem es sadzirdu balsi. Tā pavēl, „Atsakies.”

Palieci nu gudrs. Vai padoties modernajai sakaru technoloģijai vai atteikties no tās?

Pats Romas Pāvests Pius XII jau 1950. gadā rakstīja tā:

Nav nekāds pārspīlējums teikt, ka modernās sabiedrības nākotne un cilvēku dvēseles stabilitāte atkarājas lielā mērā no mūsu spējām noturēt līdzsvarā mūsu vareno sakaru technoloģiju un individa cilvēcisko vajadzību.

Un arī latviešu tautas dainās ir atrodama gudrība:

Ar ko man saderēja,
Ar to laižu valodiņu;
Ar ko man nasatika,
Ar to runāt nerunāju.

Bet par ko tad galu galā šeit vispār ir runa? Kas tad ir tas e-pasts, un kas tad ir tās vēstkopas? Kas tas ir tāds, tas „kiberkambaris”?

To izskaidrot un saprast ir grūtāk nekā pašam izmēģināt! Nopērciet labu datoru ar modemu. Maksā tā ap $1,000 - $2,000 dolāru. Pierakstieties kādai firmai, kas gādā par pieeju internetam. Maksā ap $10-$20 mēnesī. Ja laimējas caur darbu varat arī dabūt pieeju par brīvu. Kad tas sarūpēts, uzrakstiet e-vēstulīti uz adresi <listserv@latnet.lv> un vēstules tekstā uzrakstiet tik vien kā rindiņu <subscribe SVEIKS Jūsu Vārds>. Nu būsit reģistrēts sveikotājs, un pavisam drīz jums sāks pienākt vēstules no tautiešiem-sveikotājiem visā pasaulē. Lai nosūtītu savu vēstuli visai SVEIKS kopai, tā jāraksta uz epasta adresi <sveiks@latnet.lv>. Uz katru vēstuli, ko saņemat, jūs varat atbildēt un jūsu atbilde tiks nosūtīta visiem SVEIKS kopas dalībniekiem.

Tādā pašā veidā varat arī pierakstīties blēņu vēstkopai KOKTEILIS, polītisko diskusiju vēstkopai POLITIKA, valodas diskusiju vēstkopai VALODA, naudas kursu un reklāmu vēstkopai KOMERC, kultūras vēstkopai KULTŪRA un hakeru vēstkopai TEHNIKA.

Juris Žagariņš

<zagarins@stcciphub.stcc.mass.edu>

 

 

Ilmārs Grants

Latvijas Zinātņu Akadēmijas Fizikas institūta doktorands, nopietns sveikotājs.

Kāpēc ne mēs un kāpēc ne tagad?

 

Gribētu pievērst uzmanību sabiedrības demokratizācijas iespējām, kas ir daudziem aizsniedzamas, bet dažādu iemeslu dēļ, netiek pilnībā apzinātas. Šīs iespējas var un tiek izmantotas daudz un dažādos veidos, bet šoreiz atļaušos būt vienpusīgs, cerot, ka pārējās to šķautnes daudz veiksmīgāk parādīs citi autori citos rakstos.

Katrs par to var spriest pēc savas pieredzes, bet kā liecina virkne valsts visaugstāko amatpersonu nesena laika novērojumu, starp lēmējiem un lēmumu īstenotājiem no vienas puses un sabiedrību − no otras, pastāv un palielinās plaisa.

Tās vai citas problēmas tiek galvenokārt izlemtas tikai pašu lēmēju vai īstenotāju lokā, epizodiski iesaistoties presei, kas nereti paliek ignorēta. Par vairāku problēmu pastāvēšanu arī paši lēmēji reizēm nemaz nezina. Nereti rodas iespaids, ka vara cenšas norobežoties no sabiedrības patiesajām problēmām un tā vietā cīnās ar iedomātām, pašu radītām vai arī tikai pašus skarošām.

Spriežot no savas (tiesa − negarās) dzīves pieredzes, varu droši apgalvot, ka tikai vaļsirdīga un brīva diskusija ļauj atrast vislabākās atbildes uz jebkuŗiem jautājumiem. Protams, ar ģēnijiem ir savādāk − tie nepārspējamas atbildes rod pilnīgi patstāvīgi, bet ceru, ka arī pie valsts stūres esošie sevi nepieskaita pie tiem. Tai pašā laikā, kā jau teicu, nerodas pārliecība, ka varai vispār interesē sabiedrības viedoklis.

Apzinoties savu bezpalīdzību, sabiedrība, savukārt, dabiski atbild ar neuzticību, aizdomām, reizēm − neadekvātu agresivitāti, diemžēl, nereti paliekot visai neorganizēta pūļa veidā, par ēsmu avantūristiem un manipulētajiem.

Pozitīvi vērtēju pirms š.g. jūnija prezidenta vēlēšanām notikušo telefonakciju „Manas Latvijas prezidents”, kuŗas laikā katrs, kas vēlējas, varēja izteikt savu viedokli un argumentāciju par labu vienam vai otram kandidātam. Tas neapšaubāmi ir labi, bet ne jau šis jautājums ir vienīgais, par ko būtu bijis vērts uzklausīt sabiedrības viedokli. Bez tam, ir jau arī jautājumi, kuŗus vienkārši fiziski nav iespējams izrunāt esošajās komunikāciju formās. Manuprāt jāatmet varas aprindās acīmredzot valdošais uzskats, ka sabiedrībai var būt viedoklis, bet nevar būt nedz domu, nedz auglīgu ideju. Un ka tā vietā, lai mēģinātu ietekmēt sabiedrības viedokli sev vēlamajā virzienā, vairāk uzmanības būtu jāvelta tās domu uzklausīšanai.

Premjera Šķēles reiz pausto pārliecību, ka katra iniciatīva noteiks kopējo progresu, gribētu attiecināt arī uz politiskām norisēm. Tas nav nekas jauns, tomēr izvirzās cits jautājums − kādu iniciatīvu var gaidīt no sabiedrības, kuŗu nereti pārslogo fiziskās eksistences nodrošināšanas problēmas? Kā sabiedrībai organizēties, ņemot vērā kaut vai tās pašas materiālās iespējas? Kā nepalikt par masu kāda rokās un nepalikt tik biežā izolācijā, no sev būtisku jautājumu apspriešanas? Vai tādas iespējas vispār ir? Varbūt paradoksāli, bet esmu pārliecināts, ka ir. Ja varbūt pagaidām ne tik plašas, kā vajadzētu, tad tikai pagaidām. Apzinos, kā tālāk piedāvātais risinājums daudziem liksies galīgi no realitātes atrauts neapvaldītas fantāzijas lidojums, bet tas neattur mani no tā paušanas.

Neskatoties uz vispārējo nebadzību, techniskā revolūcija ir skārusi arī Latviju. Tomēr viena no tās simbola − datora − potenciālās iespējas nav nemaz tik plaši pazīstamas. Varbūt nedaudz „labāk” ir ar tautas emigrācijas daļu, bet nebūs lieki runāt par tā iespējām, kuŗas tam ir kā savstarpējas saziņas līdzeklim. Tātad, tas var kļūt par efektīva sabiedrības pašorganizēšanās un masu informācijas līdzekļa posmu. Ja jums ir skaitļotājs un modems, tad, izmantojot elektronisko pastu jūs varētu publicēt savu viedokli par, piemēram, jums būtiskām valsts līmeņa problēmām un to risināšanas ceļiem. Ar šo es domāju sava viedokļa ierakstīšanu publiski pieejamā, tematiski sakārtotā informācijas krātuvē. Ja jums ir skaitļotājs, jūs varētu izlasīt jebkura cita viedokļus par tām pašām vai citām problēmām. Piešķiŗot šai krātuvei virkni bibliotēkai un periodiskiem izdevumiem raksturīgu funkciju − tādu, kā iespēju automātiski sameklēt informāciju pēc visdažādākajiem kritērijiem: tematikas, atslēgas vārdiem, autora, atsaucēm u.c., kā arī iespēju pasūtīt regulāru informāciju, atlasītu pēc minētajiem kritērijiem, varētu izveidot mūsdienīgu, lielu, salīdzinoši lētu, perspektīvu, maksimāli demokratisku un, iespējams, arī ietekmīgu masu informācijas līdzekli. Kādas tad būtu tā priekšrocības? 1) ātrāka informācijas aprite; 2) lielākas iespējas izteikties; 3) lielākas iespējas gūt objektīvu un nepastarpinātu ieskatu sabiedrības aktīvākās daļas, polītiķu un amatpersonu viedokļos, atrast jaunas idejas, domubiedrus utt. − Nu un? − jūs vaicāsiet. − Ja arī ar tādām demokratijas un pašorganizēšanās iespējām, par kuŗām pirms pusgadsimta nekur pasaulē pat nesapņoja, mēs nevarēsim sev palīdzēt, tad kas un kā to izdarīs? Vai mums atliek tikai gaidīt uz ūdens kustēšanos? Ja arī tas neglābs, tad atļaušos izteikt bažas, ka Birkerta kunga projektētā bibliotēka, ja arī tiks uzcelta, varētu kļūt par, manuprāt, skumju pieminekli mūsu mirušajai nākotnei. Kādi vēl varētu būt iebildumi? − Daudziem nepieejams? − Bet tas noteikti progresēs un pieejamība vairosies, bez tam pastāv arī pagaidu risinājuma iespējas. − Prasa līdzekļus? − Nedomāju, ka līdzekļu trūkums varētu būt izšķirošs, galvenais − skaitļotāji Latvijā (kaut vai darbavietās, skolās, pašvaldībās), kā arī trimdas vidē, ir gana pieejami. − Prasa izglītotus cilvēkus? − Sistēma var pati apmācīt apieties ar sevi. Vairāk par elementāru izglītību, vēlēšanos, iespēju tikt pie skaitļotāja, uzdrīkstēšanos un nedaudz laika, tam nevajadzēs. − Būs neefektīvs, jo varas pārstāvji to ignorēs? − Par laimi (diemžēl?), dažāda ranga amatu sadalījums bieži ir mūsu pašu rokās. − Kāpēc tieši elektronisko pastu, ir taču arī smalkāki un vēl efektīvāki tīkla izmantošanas veidi? − Vienīgi vislētākais − elektroniskais pasts varētu nodrošināt patiešām nozīmīgu lietotāju skaitu, ņemot vērā Latvijas ekonomisko situāciju.

Patlaban Latvijā − LATNETĀ funkcionē pirms 2 gadiem izveidota līdzīga sistēma latviešu valodā (vairākas vēstkopas, lielākā − SVEIKS apvieno ap 500-600 cilvēku). Manuprāt, to sākotnējā ievirze, auditorijas „inerce”, ierobežotās techniskās iespējas informācijas atlasei, nereti visai zemais tolerances un diskusiju ētikas līmenis, reklāmas trūkums, liedz tām citas nozīmīgas funkcijas kā tikai latviskas saiknes uzturētājai emigrācijas vidē. Ļoti ierobežotā polītiķu (vienīgais man zināmais − deputāts K. Čerāns) klātbūtne tajā, liedz raisīties auglīgai diskusijai. Ar paškritisku attieksmi, pret sevis rakstīto, neapveltītu elementu klātbūtne situācijā, kad nav iespēju izvairīties no viņu ziņojumu saņemšanas (kas visbiežāk maksā naudu), tāpat nevairo sistēmas iespējas iegūt nacionālu nozīmi.

Tomēr mans aicinājums būtu − mēģiniet izmantot iespējas, ko laikmets ir licis jūsu rokās. Neizslēdzu vilšanās iespēju, jo esošajām vēstkopām ir trūkumi, bet ceru, ka tie nebūs tik nomācoši, lai liktu pilnīgi vilties šādā informācijas līdzeklī. Necerot, ka maniem pravietojumiem kāds īpaši noticēs, tomēr gribētu apgalvot, ka tieši tas varētu kļūt par nozīmīgāko sabiedriskās domas veidošana(ā)s un varas(u) ietekmēšana(ā)s līdzekli jau tuvāko gadu laikā. Ja arī būsiet vīlies, mēģiniet to paust publiski, jo tikai tā varēsim noskaidrot būtiskākos vilšanās iemeslus, lai mēģinātu tos mazināt vai izslēgt.

Mani vērojumi rāda, ka sākot publicēties, cilvēks var iekrist dīvainā azartā − viņam rodas vēlēšanās komentēt pilnīgi visu, ko šeit izlasa. Ja tāds azarts piemeklē vairākus dalībniekus vienlaicīgi, tas rada katastrofālu ziņojumu skaita pieaugumu. Nepārdomātas publikācijas izraisa pārējo pretreakciju, kas nereti kļūst par vilšanās iemeslu. Tādēļ, ja izlemjat piedalīties, ieteiktu pieturēties pie dažiem ļoti vienkāršiem (bet reālajā dzīvē bieži ignorētiem) principiem: 1) Nerakstiet personīgas vēstules publiski. 2) Vienmēr atcerieties, ka Jūsu vēstule tiks tiražēta vairākos simtos eksemplāru, tādēļ izvairieties rakstīt par niekiem. 3) Ja kāds Jums publiski izvirza personiskas dabas pārmetumus, atbildiet personiski, ne publiski.

Neesmu nekāds ilgadīgais kiberdarbonis, nedz kiberpsīchologs, ne savādāks „kibers”. Šis man ir sava veida nopietns vaļasprieks. Nopietns tādā ziņā, ka līdzdalībā tajā, es saskatu līdzdalību tautai nākotnē svarīga demokratijas instrumenta veidošanā.

Mēs varam sajūsmināties par INTERNETA iespējām, bet, manuprāt, raugoties no salkstošās un salstošās Latvijas viedokļa, ne vienmēr tās tiek pilnīgi izmantotas. Dīvaini − kibernētiska mūzika tiek rakstīta. Kāpēc gan nevarētu tikt radīts kibernētisks likumprojekts, kibernētisks enerģētikas (tai skaitā apkures) problēmu risinājums, kibernētisks Latvijas vietas pasaulē un Latvijas nākotnes redzējums? Atkārtošos − technisko līdzekļu deficīts tam nav principiāls šķērslis. Te es saucu tikai dažas lietas, nepieskaroties tāpat ļoti noderīgām lietām, kā elektroniskie sludinājumi, reklāma, veikalu cenu katalogi, kibernētiski anekdoti, „topši” un citi joki.

− Vai tas var būt universāls līdzeklis? Nē, bet tas, manuprāt,ir pagaidām efektīvākais un potenciāli jaudīgākais kopēja darba organizācijas techniskais līdzeklis. Jautājums ir − vai mums ir pietiekoši prāta, gribēšanas, savstarpējas iecietības un uzdrīkstēšanās, lai mēģinātu strādāt kopā?

<ilmars@iph.sal.lv>