Jaunā Gaita nr. 206, oktobris 1996

 

 

Tālivaldis Ķikauka

ROMUALDS

Motto: - Mēs nezinām, kurp mēs ejam, bet mēs esam ceļā.

 

Romualds bija rakstnieks, bet tāds ne pārāk izdevies. Visgrūtāk viņam bija iesākt, jo tu it kā stāvi Parīzē, pie Triumfa arkas, un kādas divpadsmit ielas starveidīgi aiziet uz visām pusēm un ir galīga neskaidrība, pa kuŗu lai soļo. Ko lai nu dara? Viens paņēmiens bija iesākt ar virsrakstu, un ja tas izdodas, tad viss pārējais paklausīgi soļo no mugurpuses līdzi. Varētu varbūt paņemt ‘Kā bangas pret klintīm’. Momentā vētraina jūra un klintis, uz kuŗām sēž mīlnieku pāris. Abi slapji no šļakatām. Ar to varētu darboties. R. Blaumanim labs virsraksts ir Nāves ēnā, Vilim Lācim Uz jauno krastu. Tālivaldim Dangavam Strandējušo sala. Romualdam ienāca prātā, ka šos trīs virsrakstus sakopojot rodas tāds kā stāsts: zvejnieki uz ledus gabala tiek pūsti aizvien tālāk un tālāk un, cerēdami nonākt jaunajā krastā, tiem nelaimējas un tie strandē salā. Ja nu tur tiešam nebūtu ko ēst un dzert, tad tie būtu nonākuši Nāves salā.

Ir jau otrs pilnīgi pretējs paņēmiens, proti virsrakstu atstāt malā, par to nedomāt, un tikai tad, kad viss jau uzrakstīts, meklēt pareizo, īsto, labāko virsrakstu.

Ir svarīgs pirmais teikums; ja tas lielisks, viņš lasītāju aizraus līdzi kā krāces Daugavā, kā straume Gaujā, kā džets Rīgas lidostā. Pirmam teikumam ir jātrāpa lasītājam taisni pierē, starp ausīm tā, ka mati saslejas stāvu, izsit korķus galvā. Atceros kādu jaunībā lasītu romānu, tulkotu no itāļu valodas:

Romāns iesākās ar teikumu -

- Pirmoreiz viņa pārdevās 16 gadu vecumā grantsbedrē par trim apelsīniem. -

Vienā teikumā tik daudz var pateikt, un visu tālāko var lasīt ar ‘aizturētu elpu’, cerot, ka romāns nav pārāk gaŗš.

Tik pat svarīgi ir daiļdarbu efektīgi nobeigt: beidzamais teikums zvanīs lasītāja ausīs vēl ilgi, ja tas izdevies. Nāves ēnā pašās beigās lasām:

" - un beigās viss ledus gabals pie apvāršņa bija redzams kā mazs iepelēks punkts.

Un tad arī tas bija pazudis."

Tik tiešām -, nodomāja Romualds, - labāk pateikt to nevarēja! Teikums ir kā dzelzceļa vilciens, ja tas ir sācis kustēties, tas rauj sev līdzi pārējos vagonus, un svarīgākais ir nepazaudēt ātrumu. Vispār, dzelzceļa vilciena kupeja ir laba vieta, kur iesākt stāstu, noveli vai romānu. Nejauša iepazīšanās, mīlestība no pirmā acu skatiena. Aizraušanās. Abi braucēji aizmirst, kur tiem jākāpj ārā. Izkāpj gala stacijā. Sameklē hoteli... Nē, tā nevarēja, jo šāda tēma bija tik drausmīgi nodeldēta.

Nē, ir jāatceras, ka galvenais varonis romānā ir romāns pats. Katram teikumam ir jābūt kā labi izdreijātam, izviļātam, uzspodrinātam dārgakmenim, bet vai tas ir iespējams?

Ir rakstnieki, kuŗiem viss noris dialogu veidā: viņš teica, viņa teica un tā tālāk, visas 500 lappuses. Tikai šur tur īsi apraksti, paskaidrojumi. Uzrakstīt tieši no tā, kas ierakstīts un ierunāts skaņu lentā. Veiklais Mikijs Spileins, kas pārpludināja tirgu ar saviem detektivstāstiem, algojis sekretāri, kas rāvusies vaiga sviedros, kamēr Mikijs tikai diktējis...

Interesanti uzrakstīts darbs nesapel, uz visiem laikiem nolikts grāmatu plauktā, bet ir ‘kā garainis, kas veicina vārīšanos’ un nepārtraukti burbuļo, virmo, virinājās un pat mutuļo. Tādu darbu no jauna pārlasa. Andrejs Johansons lasījis Anšlava Eglīša Līgavu medniekus vismaz reizi gadā. Daudzas vietas zinājis pat no galvas. Tam Romualds piekrita - ja izvēlies paraugus, izvēlies no labākajiem. Arī viņš pārlasīja ik pa trim gadiem visus J. Jaunsudrabiņa kopotos darbus un Aija viņam nekad neapnika. Arī Mērnieku laikus vajadzēja ņemt priekšā ik pa četriem gadiem. Tāpat E. Virzas Straumēni, monumentālā Zemgales sēta, ir izkalta Brīvības pieminekļa samēros un dzīvo visos gada laikos.

Nē, tik augstos plauktos viņš, Romualds neuzkāps. Viņš pieticīgi sāks adīt un tamborēt savu prozu, acenes uz degungala uzstutējis.

Izdzēris jau piekto kafijas tasi, viņš atkal nosēdās pie savas pavecās rakstāmmašīnas un bija gatavs iesākt. Draugi bija ieteikuši viņam iegādāties datoru - vārdu procesoru ar latviešu fontiem, lai viņš izmantotu jaunākās techniskās priekšrocības - teikumus uz vietas labot, pārbīdīt, īsināt, garināt un papildināt.

Bet nebija nekas garlaicīgāk kā no kāda saņemt tās techniski perfektās datora vēstules, kā fa-brikā-spiestuvē darinātas un nekad nebija skaidrs, vai tu saņem oriģinālu jeb tikai pelēcīgu kopiju. Patiesībā, šādas datora vēstules bija pat apvainojošas. Nē, Romualds tādas necieta un viņš izvairījās no mašīnām, ka nelabi spindz, san, žužina, dunkst vai nepārtraukti vivina. Tāpat viņš nevēlējās stundām ilgi blenzt, urbties un pētīt izgaismotus ekrānus, tā ka acis sāka tecēt. Nē, Romualds pat nelietoja elektrisko rakstāmmašīnu to pašu nelāgo trokšņu dēļ. Viņam bija smaga, masīva Olivetti, Line 88, kuŗu viņš vadīja kā smagu, kravas auto, dūšīgi uzsitot pa taustiņiem, kā Rūbinšteins spēlējot klavieres.

Pēc īsām pārdomām viņš kā lielais Boings-767 lēnām trasēja pa gludā lidlauka labirintu pievadceļiem, līdz piebrauca un apstājās pie galvenā skrejceļa un tad, signālu saņēmis no torņa apkalpes, norāva sviru līdz galam un milzīgais lidķermenis pagriezās pret vēju un visi džeti iegārdzās, iekrācās, dimdēja, rūca, grandēja un milzu ātrumā, sekunžu laikā, lielais cigārveidīgais ķermenis atrāvās no zemes un slīpi uz augšu šķēla gaisu. Nu bija īstais laiks sākt mēģināt rakstīt. Labajā pusē, lapas augšā viņš vienmēr uzsita savu vārdu:

Romualds Rumba

- Ļaujiet man uzminēt, jūs esat somiete, - angliski teica Andris Kandavs, palūkojies pa kreisi, kur pajauna blondīne ar koši uzkrāsotām lūpām pameta mazliet aizdomīgu skatu uz runātāju. Abi bija iesprādzējušies sēdekļa lentās, kā jau to lidošanas likumi prasa.

- Diezgan tuvu piešāvāt, es esmu igauniete, man Igaunijas pavalstniecība. Un kā ar jums?

- Esmu vecs rīdzinieks, caur un cauri, taču manos senčos ir lībieši. Tie bija radniecīgi som-ugriem un runāja tiem līdzīgu valodu. - teica Kandavs.

- Tad jau mēs rados, jo mans tēvs bija latvietis, kas, pēc Sibirijas mājās atnācis, Latvijā neatrada darbu. Aizbrauca uz Tallinu, tur atrada sev sievu. - teica blondīne.

Lidmašīna vēl turpināja celties pāri baltajai mākoņu segai, kas kā pūkaina villaine palika aizvien zemāk, kamēr zili patumšais debesu loks pletās aizvien platāks.

- Jūs droši vien bijāt pie kāda ciemos Steitos, - pavaicāja Kandavs.

- Bija nomiris tēva brālis. Ģimene dzīvo Ņujorkas štatā. Satiku visus radiniekus - brālēnus, māsīcas un viņu bērnus, īsti amerikāņi un neviens vairs nerunā igauniski. Vienīgā, kas vēl runāja bija tante Lūcija, tēva brāļa sieva. Tāda savāda sajūta - viņi visi tavi radinieki, bet runā amerikāniski. Labi, ka man tā angļu valoda nebija grūta. -

- Es ceru ka mēs Latvijā tāpat vienā paaudzē asimilēsim visus tos krievus, kas dzīvo mūsu zemē. Neaizmirstiet, ka es pats esmu asimilēts lībietis. Mani radi dzīvo Kanādā un arī tāpat asimilējušies. Tikai vecā paaudze vēl prot mūsu valodu. -

Romualds apstājās un izlasīja uzrakstīto un viņa sejā ievilkās sāpīga grimase:

- Pie vella ar šito gabalu. Te nekas labs nevar iznākt! Dusmās viņš saplēsa uzrakstīto puslapu un to saburzīja, sagumzīja, sačammāja un iemeta papīrkurvī.

Jāsāk no jauna. Tāds atšķaidīts dialogs nekam neder. -

Pēc minūtēm desmit viņš atkal paņēma jaunu baltu papīra loksni un kā parasts, labajā stūrī iedrukāja savu vārdu:

Andris Kandavs

Viņš tūdaļ saprata, ka tas nebija pareizi. Bet kāpēc nē - viņš ļaus, lai Kandavs raksta par viņu, Romualdu Rumbu un varbūt, ka iznāks labāk.

Braucējs bija dziļi dubļos iestidzis līdz pat acīm.

Pāris reizes pamēģinājis gan atpakaļgājienā un tad atkal uz priekšu, viņš mēģināja savu žiguli izšūpot ārā no bedres, bet pakaļējie riteņi, tā šķita, grima dziļāk un dziļāk brūnganajos dubļos.

Labs Zemgales māls! No tā droši vien varētu kāds meistars izgatavot lieliskus podus, vāzes vai pat svečturus.

Kā tas viņam bija gadījies? Viņš taču jau pāris reizes pa šo ceļu bija agrāk braucis, bet tagad, pēc lieliem lietiem, viss lauku ceļš bija vienās bedrēs, kas bija pielietas līdz augšai. Tāds salu un ezeru archipelags, un vienā tādā ezerā viņš bija iesēdies. Kāpt ārā? Tas nozīmēja slapjas kājas un bez tam pie katras vēl milzīga dubļu pika. Palikt sēdēt mašīnā un gaidīt, kamēr ūdens izžūst. Var paiet nedēļa un nav jau garantijas, ka neuznāk jauns lietus. Varētu jau gadīties, ka brauc kāds cits un pieturētu, viņam palīdzētu tikt no žiguļa ārā un viņu aizvestu uz kādām mājām, kur viņš varētu telefonēt auto evakuāciju. Varbūt kāds atrastos? Līdz ‘Ezeriņiem’ bija vēl kādi pieci kilometri, bet ko lai dara, ka viņš nebija attiecīgi apģērbies un ar gumijas stulmeņiem, kas tiešām būtu derējuši. Bēŗu sākumu viņš jau bija nokavējis, bet, būdams attāls radinieks, nevienam pat prātā nebūtu ienācis viņu šeit meklēt.

Romualds, otrās ģenerācijas latvietis no Kanādas, bija iebraucis Rīgā, tur apmeties pie sava brālēna Āgenskalnā, un tas viņam bija aizdevis savu žiguli braucienam uz bērēm, un te nu viņš atradās mālu bedrē līdz ausim. Galvenais, ka viņš šo ceļu jau agrāk bija divreiz mērojis.

Kamēr viņš tā apsvēra, ko īsti iesākt, viņš sadzirdēja mašīnas rūkoņu no aizmugures. Pagriezis galvu viņš tālumā ieraudzīja kādu vieglo auto, kas palēkdamies un dubļus šķiezdams palēni tuvojās līdz piebrauca sānos Romualdam, atvēra logu un sievietes balss teica:

- Nu jūs mālos līdz acīm. Vai varu jums palīdzēt? -

Runātāja bija gados pajauna, glīta meiča, diezgan slaida un tērpusies dzeltenīgā, modernā mētelī, un viņa vadīja pajaunu ‘Volvo’.

- Man būtu jātiek uz ‘Ezeriņiem’. Tur man bija jābūt radinieka bērēs, bet redziet kā iznāca. -

- Es jau jūs tur varu aizvest, jo mūsu mājas ir tikai vēl divus kilometrus tālāk. Ezeriņus es zinu. Šad tad tur esam bijusi. Jūsu latviešu valodai tāds īpatnējs akcents. Sevišķi ar tiem ‘r’ un ‘t’ burtiem: -

- Es dzimu un uzaugu Kanadā un tagad ciemojos pie radiem Rīgā. Viņi man aizdeva šo žiguli. Mani sauc Romualds Rumba. -

- Nu, mēģiniet tikt uz manu auto. Ja jūs varētu izkāpt pa sānlogu, tad uzrāpties uz jumta, tad nolaisties pāri motoram uz priekšu, tur tie dubli pavisam sekli. - ieteica sieviete.

- Tūlīt mēģināšu, - atbildēja Romualds un darīja kā ieteikts, un pēc īsa brīža jau iekāpa blakus braucējai, iekšā kāpjot norāvis dubļainās kurpes, kuŗas tas turēja rokā.

- Es esmu Skaidrīte Ozola no ‘Ozolnieku’ mājām. Ari es neesmu Latvijā dzimusi. Mani vecāki pēc kaŗa aizbrauca uz Savienotajām Valstīm. Pēc neatkarības tēvs atguva dzimtās mājas un 60 hektārus zemes. Pats atbrauca tās apkopt un atsāka zemkopību. Kvieši un kaņepes. Tēvam bija līdzekļi iegādāties, kā te sauc, techniku. Arī mājas no jauna pārbūvēja, modernizēja. Es nobeidzu kolledžu socioloģijā, bet ar to neko daudz nevaru iesākt. Atbraucu ciemos un paliku. Nu jau esmu te divus gadus. -

- Es Kanadā kļuvu par gleznotāju, bet tajā zemē māksla nav pieprasīta. Visi lūr TV un lasa komikus. Kanadas lielākais deficīts ir kultūra, tās trūkums. Vienīgi komerciālā māksla samaksā, tāpēc biju spiests pāriet uz reklāmām. Es tās taisu ar datoriem, krāsās. Darbs viegls un samaksā labi, bet samērā garlaicīgs.

Volvo palēni līkumoja pa bedraino ceļu, dubļu šaltis škiezdams uz visām pusēm, tad iegriezās vecā gatvē, kas bija ar ošiem un bērziem apstādīta, un tur jau parādījās ‘Ozolnieku’ lielā ķieģeļu māja ar jaunu iesārtu dakstiņu jumtu. Rēja divi pieķēdēti suņi. Pavērās durvis un ārā iznāca pavecāka sieviņa, tumšās drēbēs ar baltu lakatiņu galvā.

- Tā ir mana māte. Pirms gadiem četriem viņa izskatījās pēc īstas amerikānietes, bet tagad viņa izskatās, ka te būtu dzīvojusi visu mūžu - teica Skaidrīte.

- Sveiki, meit! Izskatās, ka tev līdzi ciemiņš, - māte teica. -

- Man viņu ir jāaizved drusku tālāk, uz ‘Ezeriņiem’, tur viņa radiniekam bēres, - ierunājās Skaidrīte.

Viņi bija ceļā uz ‘Ezeriņiem’ un bedrainais ceļš savienojās ar otru, lielāku un labāku.

- Pēc bērēm varat piebraukt pie mums. Varēsit satikt visus mājiniekus. -

Vai ļaut Kandavam vīt šo stāstu tālāk? - Romualds domāja. Iedod velnam mazo pirkstiņu un viņš tevi parauj līdzi. Nē, Kandava stāstījums nebija neko labāks par viņa paša. Viņam vēl darbība norisinājās virs mākoņiem, kamēr Kandavs dzīvoja pa dubļu peļķi. Kā būtu, ja viņš vilktu no papīrkurvja ārā pusaprakstīto lapu un vēl papētītu, vai kas vēl būtu glābjams?

Stāstījumam nebija spraiguma, viņš vēlās un griezās kā gumijas riepa, atstājot vienādas pēdas. Tā nevarēja. Te lasītājam nebija kur aizķerties. Bija skaidrs, ka šodien rakstīšana ir vienkārši jāaizmirst.

Tad pēkšņi Romualdam kā šautra, kā bulta galvā, iešāvās doma, ka patiesībā viņš pats jau arī nemaz neeksistē. Tāds Romualds bija kāda cita autora izdomājums, fantāzijas auglis un dzīvoja tikai uz papīra.

Nometies ceļos viņš lūdzoši pacēla rokas:

- Mīļais autor, atlaid to Romualdu un arī viņa izdomāto Kandavu. Tādu nav un nebūs, un vai tā nav labāk?