JG206 Laimonis Mieriņš. Piezīmes par Sezāna un Vermēra izstādēm

Cilvēka figūra, akti, mazāk portreti, Sezānam nav pašmērķis, tikai studiju objekts, kas organiski apvienojami lielākā dizainiskā kopumā. Tas tāpēc, ka Sezāns gluži normāli domā ar formu kā pašu par sevi saprotamu lietu. Te darīšana ar vizuālās mākslas valodas disciplīnas pamatu, ar faktu, ko diemžēl aizmirsuši daudzi tās praktizētāji.

Nebūs pareizi Sezānu raksturot kā neiecietīgu sludinātāju mākslas lietās. Būdams praktisks, viņš nemēdza daudz filozofēt vai teorētiski pamatot ko dara. Rakstnieka Zolā personīgs draugs, Sezāns sava radošā mūža lielāko daļu pavadīja ārpus Parīzes Francijas dienvidos relatīvā vientulībā. Kā jau minēts, izolētība bija paša izvēle un viņa mentalitātei nepieciešama. Taču pazīstamais Sezānam pierakstītais teiciens, ka „Es nīstu visus dzīvos māksliniekus, izņemot Monē un Renuāru”, nav jāsaprot burtiski. Neskatoties uz to, tā bija tieši sezāniskā struktūras apsēstība, kas noveda pie kubisma, bet vēlāk abstraktās mākslas veidiem, kā teikt, soli pa solim. Uz to norāda arī pēdējā laika darbi, piemēram „Ceļa līkums mežā” (nr.227), ekspresīvs un savā esencē jau gandrīz abstrakts darbs.

Pie 20. gadsimta modernās mākslas attīstības Sezānam ir savi nopelni, varbūt vairāk nekā katalistam. Taču viņš nav vienīgais tās inspirācijas avots. Ļoti spēcīgi impulsi ir saņemti no Ķīnas, Japānas un vispāri Āzijas kontinenta; arī no Āfrikas un abu Amerikas kontinentu veco kultūru mākslām. Šis process nav vēl beidzies un turpinās ar abpusēju apaugļošanos.

Retrospektīvajā izstādē bez gleznām apskatāmi zīmējumi, zīmējumu burtnīcas un akvareļi. Zīmējumos diezgan daudz skulptūru studijas. Nepārsteidz apgalvojums, ka Sezāns neesot zīmējis no dzīva modeļa kopš studiju gadiem. Iespaidīgi ir akvareļi. Spontānais, dzidrais uzlikums un dizainiskā skaidrība ir neatņemama daļa no meistara atstātā mantojuma.

Nopietni apgrūtināta ir plašās ekspozīcijas fiziskā apskate, jo telpas ir stāvgrūdām pilnas. Diemžēl apmeklētāji rīkotājiem ir vajadzīgi, lai, ieskaitot sponsoru atbalstu, šī saistošā mākslas izstāde financiāli atmaksātos.

PIRMĀ VERMĒRA DARBU IZSTĀDE

Holandiešu 17. g.s. vecmeistars Vermērs (Johannes Vermeer 1632-1675) no Delftas, kur pavadīja visu mūžu, beidzot ir „piedzīvojis” pirmo savu darbu izstādi! Tā sākās Nacionālajā Galerijā, Vašingtonā (12.11.95.-11.2.96.), bet pēc tam tika pārcelta uz Hāgu (Royal Cabinet of Paintings, Mauritshuis, 1.3.96.-2.6.96).

Liktenim bija iepaticies iestumt viņa mākslu aizmirstības muklājos... situācija, kāda pastāvēja līdz pagājušā gadsimta 60-tiem gadiem. Tiešām dīvaini, jo Vermērs ir viens no tā laika mākslas augstākajām virsotnēm.

Izcilajā izstādē aplūkojami 23 darbi, kas ir daudz, jo līdz šim ir apzināta un ekspertu apstiprināta tikai 41 meistara otai piederoša glezna. Taču to skaits pēc kaŗa beigām pēkšņi pieauga. Vēlāk izrādījās, ka „pazudušos” darbus bija fabricējis veiklais viltotājs Mēgerens (Meegeren). Protams par viltojumu „iesmērēšanu” holandieši viņam piesprieda cietuma sodu.

Vispār par Vermēru ir ļoti trūcīgas ziņas (viņam tēvs ir bijis mākslas tirgotājs un krodznieks). Laikam tāpēc netrūkst akadēmiskas publikācijas par viņa mākslu, balstītas uz stilistiskām izmaiņām. Jūt arī tendenci aizpildīt zināšanu robus, kā teikt, bez dokumentāliem pierādījumiem. Diemžēl pārāk bieži te darīšana ar apgalvojumiem, kas robežojas ar spekulēšanu, taču dažreiz balstītu uz faktiem. Piemēram, jautājums, kāpēc Vermērs atstājis tik niecīgu skaitu darbu, saistās ar Delftas lielo arsenāla eksploziju. Bet tikpat labi iespējams, ka viņš varbūt mēdza lēni strādāt.

17. gadsimtā holandieši jau bija nokratījuši Spānijas Habsburgu jūgu un paši nodibinājuši tik pat nežēlīgu koloniālu varu, periodu, ko vēsturnieki dažkārt dēvē par holandiešu kultūras ziedu laikiem. Vermēra māksla atspoguļo šī laikmeta pilsoniski miermīlīgos aspektus. Un tomēr viņš mira galīgā nabadzībā, atstādams atraitni ar vienpadsmit bērniem. Vai šai ziņā Rembrandtam gāja daudz labāk?

Vermēra reputācija balstās uz apzinātiem darbiem, ko labi demonstrē šī ievērojamā retrospektīvā izstāde. Tie visu jau pazīstami no reprodukcijām, bet pāris jau redzēti oriģinālā. Izbalansēts dizains, svinīga abstrakta vienkāršība, miers ir to ārējā iezīme.

Vermērs pamazām pilnveidoja īpašu pagleznošanas tehniku, pats savu „chiaroscuro”. Jādomā, ka vispirms viņš uzsāka gleznot ar temperu vai akvareli. Pēc tam noklāja neskaitāmas plānas glazūras kārtas, katrai atļaujot pamatīgi nožūt, un tikai tad lietoja eļļu. Zināmās vietās un secībā atkārtotie plānie glazūras klājumi pamazām izveidoja stiklam līdzīgu, gaismu caurlaidošu, optiski sevišķi aktīvu un, atkarībā no vajadzības, dažāda biezuma kārtu. Ar lielu pacietību iegūtais rezultāts dod gleznas virspusei neparastu dzidrumu, spožumu. Šādā technikā izvesta gleznas realizācija prasa ilgu laiku, tāpēc jau vecmeistari vienlaicīgi strādāja pie vairākiem darbiem. Gluži pretēju pieeju raksturo mūsdienu „alla prima” glezniecība. Šodien bieži muzejos var novērot studentus centīgi „kopējot” vecmeistaru gleznas, pareizāki izsakoties, to virspuses, ignorējot gaŗo un sarežģīto ceļu, kā pie tās nonākts, aktivitāte, no kuŗas tie mācās maz.

Telpas ilūzijas radīšanai Vermērs lietoja perspektīvi un varbūt „camera obscura” kompozicijas noskaidrošanai. Arī priekšplānā novietotās formas, ja tās pakāpeniski, bet tikai daļēji sedz aizmugurē esošās, palīdz telpiskumam, konstruēšanas paņēmiens, kas sekmīgi lietots gleznā „Jaunava pie virdžinālēm”. Vermērs labi saprata arī krāsu psiholoģijas nozīmi uz skatītāja domu gaitu gleznas uztverē. Atskaitot eksponētās gleznas „Kristus Marijas un Martas namā” (160 x 142 cm) un „Delftas skats” (96.5 x 115.7 cm), pārējie darbi ir maza formāta. Piemēram „Meitene ar sarkano cepuri” ir tikai 22.8 x 18 cm. Protams, mazu formātu izvēlē viņš nav vienīgais mākslinieks.

Vermērs visbiežāk mīlēja gleznot idilisku interjeru skatus, ar vienu vai vairāk figūrām, visādu sadzīves priekšmetu ielenkumā, maigas gaismas aplietā gaisotnē. Nemanot skatītājs atstāj ikdienu un ieiet citā, intimas mūžības pasaulē. Vermēra māksla neuzbudina un neuztrauc, tā ir optimistiska un neatkārtojama techniskā izpildījuma perfekcija, tās paragons. Bet kāpēc tā nogrima aizmirstības dzelmē?

Laimonis Mieriņš