− Īstenībā es nekad nebiju domājis Saeimā strādāt, arī tad, kad piekritu kandidēt. Nekad to netiku slēpis, bet piekritu ierakstīties Zīgerista partijas sarakstā vienkārši aiz vēlēšanās palīdzēt „Tautas kustībai Latvija”, tai idejai, ko viņš pārstāvēja. Manu iesaistīšanos, ja to var nosacīti saukt par polītiku, noteica tas, ka pēdējos divos gados, sākumā epizodiski, vēlāk ilgstoši, personīgi bija iespēja iepazīties ar Joahimu Zīgeristu. Nebaidoties no skaļiem vārdiem, gribētu teikt, viņš ir liela Dieva dāvana Latvijai, un kā bieži mēdz būt ar praviešiem, tiek nenovērtēts, apsmiets un apmelots. Esmu viņu redzējis visdažādākās situācijās un par tiešām plašu jautājumu spektru diskutējis. Protams, negribu idealizēt, arī viņam ir kļūdas, pārspīlējumi, kas varbūt izriet no mentalitātes, tā tomēr ir citādāka nekā šejienes latviešiem. Otra lieta: viņam ne tikai ir zināmas grūtības ar valodu, bet, iespējams, viņš reizēm kļūdās, izvēloties savus tuvākos līdzstrādniekus. Man bieži cilvēki ir prasījuši, vai Zīgerists dod naudu Jēkabpils baznīcām. Mēs no viņa neesam saņēmuši nevienu santīmu...

Vēl viens vērojums − kad paskatos televīzijā, kādi ir tagadējās valdības dižvīri, kas apmeklē baznīcu īpašos gadījumos − Aglonu 15. augustā vai Doma baznīcu valsts svētkos? Mani neatstāj sajūta, ka lielai daļai no viņiem tā ir ārišķība, oficiāls pienākums. Es 16 gadu strādāju par mācītāju un šajā ziņā kaut ko spēju atšķirt...

Prāvesta Modra Plates stāstījums, Ceļa Biedrs, 1996. gadā.

 

 

 

Kā Ministru prezidenta Andra Šķēles 7. augustā Latvijas televīzijā teikto runu vērtē Indiānas universitātes Southbendā profesors polītologs Jānis Peniķis?

− Par uzstāšanos un runas lasījumu var teikt − trāpīts desmitniekā! Par runas saturu es dotu pāris punktu mazāk. Dažās lietās es viņam iebilstu. Viens principiāls iebildums ir pret to, ka viņš saka: „Šo darīs Šķēle, un es jums apsolu to un to, un tagad mums būs vienošanās ar” − cik nu viņam tur ir to partiju koalīcijā, kādas astoņas sievasmātes, − un ka viņš ar tām vienosies, un ko nu tagad tās apņemsies darīt. Nelaime tā, ka pie mūsu kabineta valdības iekārtas nav tik vienkārši atšķirt, ko darīs Ministru prezidents un ko pārējie ministri. Jo Ministru prezidents pats tieši neatbild par vienu noteikta resora darbību. Vērtējot valdību, nav tik vienkārši nošķirt, ko dara Ministru prezidents Šķēle un ko dara pārējie, viņam padotie.

Otra ļoti konkrēta lieta − ...mēģinājums likvidēt jebkuru vēlētu institūciju neveicina demokrātijas attīstību. Ja vēlētu amatpersonu vietā ieceltu kādus rajonu, apriņķu vai citas teritorijas komisārus, prefektus, gubernatorus vai kā nu viņus sauks, manuprāt, situācija varētu kļūt ļaunāka. Būtu vēl viena kārta birokrātu, no kuriem vietējie vēlētāji paši nevarētu tikt vaļā.

Lauku Avīze, 9.8.96.

 

 

 

Lielai sabiedrības daļai par Zinātņu akadēmijas augstceltni varbūt ir priekšstats, ka tur atrodas tikai četru humanitāro institūtu zinātnieku rakstāmgaldi un, iespējams, arī vēl kādi skapji ar rokasgrāmatām. Īstenībā šī celtne visā savā mūžā ir kļuvusi par zinātnisko ekspedīciju oriģinālmateriālu pašu lielāko krātuvi.

Latvijas vēstures institūta Arheoloģijas nodaļas vadītājs akadēmiķis Ēvalds Mugurēvičs teic, ka institūtā šobrīd glabājas apmēram 1,8 miljoni senlietu...

Reizēm nepiedodami pārsteidzīgi kļūdas pat gaiši cilvēki. Šodien zinātnieki nevar piedot Krišjānim Baronam to, ka viņš iznīcināja tās tautas dziesmas, kas viņam šķita nevērtīgas. Nevaram piedot jaunstrāvniekiem, kas uz trīsdesmit gadiem apstādināja folkloras pētniecību, nevaram piedot trīsdesmito gadu monumentālās celtniecības piekritējiem, kas būvlaukumus izraudzījās uz Vecrīgas senceltņu rēķina. Daudz netrūka, ka tāpat būtu sākusies vācu feodāļu pilsdrupu nojaukšanas kampaņa...

Kamēr atkopjas valsts ekonomika, laika zobs turpina grauzt nacionālās bagātības, pamazām satrun tālo senču skeleti, rūsē viņu lemeši un šķēpu gali, melnē fonogrāfu valces, izdēdē rokraksti, naktīs mierīgi neguļ bezpeļņas Letonikas institūtu prāti. Kālab armēņi saviem 10 000 senrakstu varēja Erevānā uzcelt īpašu templi Matenadaranu, bet latvieši dej priekā par pirmajiem ķieģeļiem prestižā Melngalvju saviesīgo baļļu nama sienās.

Protams, ir ļoti labi, ka Nacionālajai bibliotēkai ir izstrādāts pasaules klases projekts un izraudzīts būvlaukums. Bet kāds cits tukšums vēl smelgs: Tālab dižākajiem un tālredzīgākajiem ļaudīm tomēr gribas pagalvī likt sapni par Letonikas panteonu, kas varbūt tomēr tautai dāvās dzīvotspēju doties tālā mūžībā.

Arturs Heniņš, „Vērtslietas, ko rūsa un kodes maitā.” Neatkarīgā Rita Avīze 3.7.96.