Gunars Zvejnieks

PĒTERIS VASKS JAUNĀS MŪZIKAS FESTIVĀLĀ STOKHOMĀ

 

Daudzu uztverē Pēteris Vasks šodien ir latviešu komponists Nr. 1. Pilnīgi skaidrs, ka visi kritēriji, kuŗus pielietojam, lai nāktu pie slēdziena, ka A kā radošs mākslinieks ir pārāks par B, ir lielākā vai mazākā mērā subjektīvi, un bez Vaska varētu minēt arī citus vārdus. Bet fakts ir, ka jaunās mūzikas festivālā (Stockholm New Music 1996), kas risinājās Stokholmā laikā no 1996. g. 22. līdz 27. martam, Pēteris Vasks bija izraudzīts par vienu no „galvenajiem” festivāla skaņražiem. Pavisam tādu bija četri. Izvēles principi paliek, protams, rīkotāju noslēpums, bet daudzo Eiropas kandidātu vidū Vasks tika apzīmēts par vienu no patlaban interesantākajiem un iezīmīgākajiem. Un Vaska mūzika jau pirms tam bija skanējusi Zviedrijā gan atsevišķās radio programmās, gan arī 1995. gada vasarā, kad Stokholmas kaimiņu pilsētā Norteljē (Norrtälje) sarīkotajā latviešu un lietuviešu kamermūzikas festivālā viņam bija veltīts īpašs koncerts.

Stokholmas festivāls, kas ar trīs gadu atstarpi notika nu jau trešo reizi, dibināts nolūkā iepazīstināt zviedru publiku ar ārzemēs ievērību guvušiem, bet Zviedrijā varbūt mazāk pazīstamiem skaņražiem un radīt līdzīgas jaunu kontaktu iespējas arī pretējā virzienā. Festivāla programma šogad bija ļoti apjomīga, kopā aptveŗot 16 koncertus un bez tam vēl četrus t.s. seminārus, paredzētus publikas iepazīstināšanai ar galvenajiem skaņražiem. Gados vecākais no tiem bija Ingvars Līdholms (75), viens no pirmajiem radikālistiem; brieduma gadus sasnieguši arī anglis Harisons Birtvistls (Harrison Birtwistle, 62) un italietis Franko Donatoni (69), tā ka Latvijas pārstāvis Pēteris Vasks ar saviem 50 gadiem izrādījās šajā izcilajā kvartetā visjaunākais.

Izrādījās arī, ka gados jaunākais toties šodien nebūt nav vismodernākais, ja automātiski liekam, kā tas pieņemts, vienlīdzības zīmi starp modernismu un avangardismu. Citādi tas bijis studiju gados. − „Kā komponists sākumā biju ļoti agresīvs un avangardisks”, intervijā zviedru žurnālam Mūzika atzīstas Vasks. „Pievērsos aleatorikai, sonorikai un instrumentālam teātrim. Viss tas 70-to gadu sākumā Latvijā bija kaut kas gluži jauns, un mans profesors kompozīcijas klasē, Vladimirs Utkins, kā likās, neko no tā nesaprata. Bet viņš atstāja man brīvas rokas komponēt tā, kā to uztvēru par pareizu, un, kad konservatorijas vadība sāka par manām kompozicijām uztraukties, viņš pat mani aizstāvēja, sacīdams, ka tās esot pavisam normālas.” − Tā Vasks lielā mērā kļūst pats sava ceļa meklētājs, bet ļoti nozīmīga viņa attīstībai ir rūpīga iepazīšanās ar poļu modernistu − Lutovslavska, Penderecka, Gorecka, Dobrovoļska un vēl citu − partitūrām. Vēlāk uzmanību piesaista arī Arvo Pērta un Džordža Kramba (George Crumb) agrīnie darbi.

Kā baptistu mācītāja ģimenes atvasei Pēterim Vaskam sākumā Rīgas konservatorijas durvis ir slēgtas. Vieglāk ir Viļņā, kur viņš konservatorijā studē kontrabasa klasē, spēlē Lietuvas simfoniskajā orķestrī un tam līdzās nenogurstoši uz savu roku nododas komponēšanai. 1970. gadā rodas iespēja atgriezties Rīgā un pamazām tur arī pasākt kompozicijas studijas konservatorijā. Padomju iekārtas laikā konservatorijas diploms bijis nepieciešams, lai būtu iespējams kā komponistam eksistēt. Kam nav diploma, tas nav komponists, un viņa darbus nekur neatskaņos.

Modernistiskais periods, izrādās, ir pārejošs. – „Pamazām nācu pie atziņas, ka avangardisms būtībā ir pārāk egoistisks, interesants samērā šaurām speciālistu aprindām, bet ne publikai. Katrs komponists jau, diemžēl, ir egoists! Bet ja manā mūzikā ir kāda doma, tad es nedrīkstu būt egoistisks, man ir jāiegūst kontakts. Man ir būtiski, lai mana mūzika būtu pieejama visiem, lai to saprastu arī mazā lauku ciematiņā!”

Jau līdz ar pirmajiem koncertiem festivāla publikai kļuva skaidrs, ka Pēteris Vasks pārstāv it kā pats savu skolu, kamēr pārējie trīs „galvenie” komponisti, pieskaitāmi tradicionālistiem mūsdienu lokā, veidoja savstarpēji vairāk radniecīgu grupu. Jau pirmais festivālā atskaņotais Vaska darbs − Pavasara mūzika klavierēm ar savu neoimpresionistisko vieglumu un krāsu bagātību izraisīja lielu publikas atsaucību. Te atainota dabas atmoda, pavasaris, kas uzplaukst pēc tumšā ziemas perioda. Un kā daudzos viņa darbos, skaņās pavīd arī putni, bariņos spurgdami, šurpu turpu pārlidojot diskanta taustiņus. – „Daba ir viens no maniem galvenajiem inspirācijas avotiem”, pieskaroties šai tēmai, izteicās komponists. „Cik pasaule ir skaista! Katrs rīts, jaunas dienas mošanās ir liels, gaišs notikums. Un kā tad var iztikt bez putniem! Esmu vispār pārsteigts, ka putnu balsu imitācijas mūzikā sastopam tik maz, īpaši vēl ziemeļu zemēs ar viņu tiešo tuvumu dabai.”

Vaska mūzika nereti cieši saistīta ar reālo dzīvi, pievēršoties gan patiesiem notikumiem, gan visur sastopamajai mūžīgajai cīņai starp labo un ļauno, kur iekļauta arī cīņa par latviešu tautas izdzīvošanu tumšajos padomju nomāktības gados. Pie tam viņa nolūks ir ne tik vien izteikt savu domu, bet arī ietekmēt cilvēkus, kas viņa mūziku klausās un kam šī mūzika īstenībā rakstīta. – „Jā, es sludinu, tāpat kā sludināja mans tēvs. Tikai es to daru skaņu valodā, un mana ievirze nav garīga rakstura, kā tēvam.” − Sludināt var vispārīgas, mūžīgas vērtības. Sludināt var arī konkrētākā plāksnē, piemēram, iepazīstinot ārpasauli ar latviešu tautai nodarītajām pārestībām. Spilgts šāda darba paraugs ir vienreizējā, tautas sāpju piesātinātā, divpadsmit-balsīgam korim rakstītā balāde Litene, kas vēlā vakara stundā Zviedrijas Radio koŗa lieliskā izpildījumā tika sniegta festivāla publikai. − Priekšnoteikums, lai cittautu publika spētu pilnībā uztvert Litenes vēstījumu, ir vēsturiskā fona apgūšana un kaut aptuvena 1941. gada notikumu izpratne. Vienmēr tomēr jārēķinās ar risku, ka, piemēram, zviedru klausītājs nesadzirdēs to pašu, ko latviešu. Svenska Dagbladet recenzentā Ērikā Valrupā (Wallrup) balāde nekādas sevišķas emocijas, liekas, nav izraisījusi. Viņš izsakās vēsi un lietišķi: „Svilpošana, tāpat kā priekšpusdienā dzirdētajā Grāmatā čellam, parādījās arī vakarā, kad Radio koris dziedāja 1993. gadā komponēto Liteni, kas guvusi savu nosaukumu no kāda Latvijas ciema, kur Sarkanā Annija Otrā Pasaules kaŗa laikā sapulcinājusi ap tūkstoti latviešu virsnieku deportēšanai uz Sibiriju. Šeit Vasks pamet konvencionālo koŗa rakstību, piepildot minēto darbu ar klaigāšanu un tarkšķēšanu, runātu frāžu atkārtošanu, šļūcošiem skaņu blāķiem − un pamestību paudošiem svilpieniem, kas laiku pa laikam laižas lejup kā noskumuši putni. Putni, šķiet, ir simbols brīvībai.” − Plašākas amplitūdas pieeja, par laimi, ir Tomasam Anderbergam, kas Dagens Nyheter kultūras slejās atzīmē, ka notikumi latviešu tautas nesenajā pagātnē devuši vielu un inspirāciju vairākiem Vaska darbiem un ka Litene, izmantojot dažādus izteiksmes līdzekļus, izkliedz dusmas un naidu pret padomju režīmu un tā pastrādātajiem varas darbiem.

Vai Litene uzskatāma par modernu mūziku? − Pēteris Vasks: „Es to nevaru pateikt. Es rakstu, kā šodien jūtu, ka man jāraksta, es pielietoju mūsdienīgus izteiksmes līdzekļus, bet vai tas nozīmē, ka mana mūzika būtu moderna? Savos komponista sākuma gados savukārt domāju, ka zinu, kā komponē avangarda mūziku. Arī šajā punktā vairs neesmu šodien tik drošs.”

Vasks labprāt vārdos izskaidro un komentē savu darbu struktūru un ideju, tā sagatavojot savus klausītājus. − „Bet mūzika, protams, nekad nav tiešs teksta pārnesums mūzikā. Un es vienmēr ceru, ka klausītājs dalīsies manā mūzikas uztverē, ka būšu izteicis mūsu kopējās jūtas un ne tikai manējās.”

Festivāla programmā bija iekļauti vēl trīs Vaska daiļradi labi reprezentējoši darbi: Balsis stīgu orķestrim, Grāmata čellam un Koncerts čellam un orķestrim. Ja tiek stāstīts, ka, piemēram, Dvoržaks esot sūkstījies par čella ierobežotajām iespējām, tad Vasks tādām runām devis ļoti pārliecinošu atspēkojumu. Grāmata rakstīta solo čellam („es ļoti labprāt komponēju solo instrumentam; viens monologs, viens aktieris, tu esi viens pats ar savu muzikālo domu, nav ne orķestŗa, ne klavieŗu, ne elektronisku skaņu; es tikai izmantoju visu, ko instruments var sniegt”) un sastāv no divām savstarpēji kontrastējošām daļām, kur labs solists gan satrauc, gan atkal ieved klausītāju apskaidroti gaišā atmosfairā, reizē atklājot instrumenta daudzpusību. Un šeit instrumentālo dziedājumu vietām papildina „otrā balss” − svilpojums, kas arī nodots solista atbildībā − mazs, oriģināls „patents”, kas sastopams arī dažos citos Vaska darbos un, ar gaumes izjūtu lietots, piešķir instrumentālajai balsij pikantu vokālu virsdimensiju. Solists Grāmatā čellam bija Matss Rondīns, atzīmējami augstas klases zviedru čellists, bet slavējošās recenzijas viņam nācās dalīt ar otru tikpat izcilu čella mākslinieku, Matsu Lidstrēmu, kas festivāla noslēgumā Stokholmas koncertnama lielajā zālē aizrautīgi nospēlēja solo partiju Pēteŗa Vaska Koncertā čellam un orķestrim. Šis koncerts radies tikai nesen, 1993.-94. gadā, pēc Sender Freies Berlin pasūtinājuma, atskaņots pirmo reizi Berlīnē un paguvis jau īsā laikā iziet pasaulē, izpelnoties daudz cildinošu atsauksmju. Pats autors piecdaļīgo koncertu apzīmē par autobiogrāfisku: „Viss te ir paša pieredzēts; man nebija vajadzības kaut ko izgudrot. Vietām es koncertā citēju pats sevi; šie citāti ir atskaņas, pēdas no manām agrākajām kompozicijām. Tas attiecināms arī uz darba formālo struktūru. Es pats uzskatu Koncertu čellam un orķestrim par kopsavilkumu vienam no mana mūža raženākajiem posmiem.” − Šāds dzīves stāsts lielā mērā ir stāsts par vairāk nekā 40 apspiestības, ciešanu un pazemojumu gadiem. Koncerta trīs vidus daļas ataino individa pretestību, sacelšanos pret brutālu, bezpersonisku varmācību. Fināls tomēr, Vaskam raksturīgā veidā, pauž izlīdzinošu harmoniju, ticību, iekšēju gaismu.

Dabiska, it kā pati par sevi saprotama melodiskuma un jaunlaiku mūzikas elementu konsolidācija, kas ir viena no Vaska darbu raksturīgākajām iezīmēm − vai tas lielā mērā nebūs izskaidrojums viņa arī ārpus Latvijas aizvien pieaugošajai popularitātei? „Tautai” šī mūzika ir tuva un saprotama, kas tās autoram noteikti dod lielu gandarījumu, vēl jo īpaši, ja viņa mūzika spēj uzrunāt tiklab latviešu, kā citu nāciju piederīgos. Par izpārdotās Koncertnama zāles publikas sajūsmu nebija ko šaubīties. Bet ja šodien tiek runāts par Pēteŗa Vaska panākumiem straptautiskā plāksnē, ja, piemēram, Kanadā iznākošais mēnešraksts CD Review ierindo kompatdisku ar Vaska mūziku starp pirmajiem 15 pagājušā gadā izdoto skaņu ierakstu vidū, ja plaši pazīstamais vācu mūzikas apgāds Schott noslēdzis ar Vasku piecgadīgu līgumu par viņa darbu izdošanu, tad, acīmredzot, pozitīvs ir arī profesionālo starptautisko mūzikas lietpratēju vērtējums. Latvijas žurnālā Māksla par čella koncertu un Vaska mūziku vispār izsakās mūsu pašu „kanadietis”, Tālivaldis Ķeniņš: „(...) No pašas pirmās reizes koncerts patika. Nekad neesmu ticējis apgalvojumam, ka mūzika, kas tūlīt patīkot, esot slikta. Bez skaudības jūtu, ka būtu bijis laimīgs tādu uzrakstīt. Bet tas nav ne mans stils, ne mana mūzika. Taču pārvarīgi skaists savā emociju strāvojumā. (...) Šo mūziku varbūt daži novērtēs kā „klausītājam draudzīgu” − apzīmējums, kuŗam šeit nereti sarkasma piegarša. Kas par to. „Avangarda” līdzgaitniekiem šī mūzika liksies vecmodīga, lieka. Bet, šo mūziku klausoties, esam Vaska mājās, viņa pasaulē, nevis kādā uz laiku noīrētā viesību telpā, kur namatēvs viesiem plātītos ar savas skaņumākslas receptēm. Šeit runā Patiesība Pētera Vaska patiesība, kas it kā atgriežas citā laikmetā.”

Vēl nesen sūdzējāmies, ka ārpasaule mūs, latviešus ignorē, un mūsu mūzikai un mūziķiem nav ne tuvu tās slavas, ar ko var lepoties, piemēram, mūsu brāļu tauta igauņi. Tad nu varam tagad konstatēt, ka ledus beidzot ir lauzts. Š.g. 7. maijā Pēterim Vaskam Vīnē svinīgā ceremonijā kā vienam no septiņiem laureātiem arī pasniegta Herdera balva. Starptautiskā mūzikas pasaule atvērusi vārtus, kas mums līdz šim bijuši slēgti.

 

 

Par Pētera Vaska autorvakaru (50 gadi) Pauls Dambis raksta:

Autorvakara 1. daļa bija veltīta instrumentālajai kamermūzikai. Rīgas stīgu kvarteta (U. Sprūdžs, I. Savkins, E. Rožēvics un A. Stepiņa) atskaņojumā dzirdējām P. Vaska 1995. gadā sacerēto 3. stīgu kvartetu. Kā atzīmē mūzikas kritiķis I. Zemzaris: „Tautas dziesmai un korālim līdzīgs dziedājums, taču, manuprāt, te ir kas cits − tipisks Vaskam bezgalīgs continuums, kuŗš klausītāju aizved izjūtās, kuŗas skar aizmūžus. Mūžīgs ir bērnības taku meklējums sen aizmirstos dārzos, mūžīgs ir pavasaris, kuŗu izjutām bērnībā pirmo reizi.” (L.A. 29.6.96)