VARAVĪKSNE AKMENĪ

Guna Ikona. Akmenī iekalt. Rīga, Latvijas Universitātes izdevniecība. 1995. 112 lp.

 

Ir pamats domāt, ka gleznotājs Ārijs Skride, zīmēšanas skolotājs Draudziņas ģimnāzijā trīsdesmitos gados būdams un savām audzēknēm vienai otru kustībā skicēt likdams, būs ģimnāzistei Izoldei, vēlākai dzejniecei Gunai Ikonai, līdzējis atklāt prieku, ko rada spēja notvert un attēlot kustības līnijās un arī vārdos. Uz tādām domām ved Gunas Ikonas atceres par tiem seniem laikiem grāmatā Bērnības zvaigznāji (1991). Par kustībām dzejā tur gan tieši nav runas, bet sakarība nepaliek apslēpta, lasot autores lirikas krājumus.

Patiesībā tas ir par maz teikts, ja jau reiz paši vārdi nestāv mierā. Krājumā Patiesības medībās (1981) tie pielīdzināti pavasara telēniem, kas bēg visos virzienos, un rakstītāja tiem pa vidu ar cilpu rokās, pati sev jautādama, vai izdosies zūdošo mirkli satvert un attēlot, pirms krāsas tam izbāl. Šim krājumam ir autores ilustrācijas. Pēc Ārijas Skrides viņu zīmēt un gleznot mācījuši Leo Svemps un Ludolfs Līberts.

Tas pats dzejolis, kuŗā vārdi skrien un gaist uz visām pusēm, ir ar dažiem sīkiem grozījumiem ievietots arī Gunas Ikonas jaunākā grāmatā, piecpadsmit gadu laika pārbaudi un autores vēlreizēju sijājumu izturējis. Līdzīgi var teikt par vēl tuvu pie trīsdesmit citiem dzejoļiem, kas tāpat pārņemti no agrākiem krājumiem. Akmenī iekalt ir tātad pa diezgan lielai daļai izlase, un šo faktu būtu derējis grāmatā norādīt, ja arī tā izdota Latvijā un pirmām kārtām turienes lasītājiem domāta.

Ko tad Guna Ikons vēlējusies akmenī iekalt un uz visiem laikiem paglabāt? - Ne svinīgas vārsmas, kaut gan viņa raksta arī tādas, ne kādus svētus solījumus vai kategoriskus imperatīvus. Nē, akmenī kaļami ir līksmības vārdi, no dainām mantota dziesma, ko dzied, pāri bēdām ejot.

Tā ir dzīves gudrība, ko dzejniece, tā liekas, novēl citiem. Pati viņa jau sen rakstīja viegli rezignētu dzejoli par līksmības brīžu zudumu. Tos aizsedz laika sūna un gadu mākoņi, caur kuŗiem tikai reti atmirdz pagātnes zilā debess -"...kā bezgalības plaši atvērtā acs."

Ar gadiem arī kustības kļūst lēnākas. Vārdiem pakaļ vairs nav jāskrien, nav jāmēģina tiem nemanot ar cilpu pielavīties. Vasaras karstumā dzejnieks var atmesties liela akmens ēnā un vērot radības un vārdu mainīgos veidus. Mainās ir kustība, bet tā ir viegla, bez steigas un tieši tāpēc grūtāk pamanāma un attēlojama. Ātra uzmetuma vietā te labāk noder pacietība un iedziļināšanās. Uz to pusi tiecoties var itin kā nejauši piedzīvot brīnumu lietas. Gunas Ikonas dzejā tad uzplaukst savdabība, kuŗā krāsas un kustības piepilda vārdus, un akmens siena neatdala un neieslēdz, bet atveŗas kā gaismas logs. Vismaz uz bridi.

Kad patskaņu dobumos -

kā akmens baseinos -

ūdens ieplūst, tā līmenī

mākoņu baltās ūdensrozes zied

un reizēm pārslīd kāda putna ēna.

Tad, pēkšņi, arī akmens siena

starp mums kļūst varavīksnes

caurspīdīga -

un saskatāms ir jau
vistālākais ziedošais krasts.

 

Mārtiņš Lasmanis