VĒSTURE, MĪTA UN BAGĀTAS IZTĒLES IZGAISMOTA

Alberts Bels. Saulē mērktie. Rīga. Preses Nams. 1995. g. 151 lp.

 

Alberts Bels var būt daudzveidīgs, un viņa pēdējam darbam, kas saucas romāns, gribētos pievienot citus apzīmējumus, taču vislabāk būtu iztikt ar Andrē Žida definīciju, ka romāns ir zināma gaŗuma darbs. Bela darbs nav gaŗš, bet tur sapakots daudz kas dažādos veidos. Romānu caurauž Emas Jablonskas dzīves stāsts. Spītējot aizspriedumiem par šķirām un tautībām, viņa ir precējusies ar Jadvigu, poļu izcelsmes vasaras puisi, kuŗu iesauc leģionā. Kā lauku mājas īpašniecei, kas atstāta viena ar savu mazgadīgo meitu kaŗa laikā, Emai ir jādara darbi, kā, piemēram, mājlopu kaušana, kas piederētos vīriešiem. Viņa ir liela lasītāja un bieži, darot lauku sētas darbus, "cilā lielās domas." Viņa apcer kaŗa bezjēdzību, cilvēces likteņus, visuma jēgu. Emas stāstā ir iestarpināti epizodi no Pirmā pasaules kaŗa, ainas no Tāliem Austrumiem, izplatījuma "tēlojumi" par mūsu galaktikas Piena ceļu, statistika, techniski apraksti un apokaliptiskas vīzijas un prātojumi, ieskaitot anekdotisku skatu pie paradīzes vārtiem. Daļēji šis perifēriskais ir domāts, lai izgaismotu leģionāru likteni, kas ir romāna degpunktā. Gribētos teikt, ka ar šīm iezīmēm romāns ir radniecīgs Dienvidamerikas maģiskā reālisma autoriem, kuŗi uzskatīja par savu uzdevumu nodoties pagātnes atsaukšanai, lai izlabotu vēsturi, kas tik bieži rakstīta no iekaŗotāju un valdītāju perspektīves. Folklora ir svarīga sastāvdaļa, kas veido kolektīvo tautas apziņu. Lai izgaismotu cilvēku pagātni, pārcilvēcisks skatiens var piedot dimensiju, kas padara šo "murgu" kā Džoiss apzīmēja vēsturi, mazāk murgainu.

Šajā daudzveidīgā tekstā vēsturiskas personas, autora izdomāti tēli, Bībeles personāži un figūras no folkloras sadzīvo bez liekiem paskaidrojumiem par īstenības sfairu saplūšanu vienā literārā reālitātē. Latviešu vēsture jau ir vienmēr bijusi pretēju tieksmju veidota. "Latvietī nemitīgi cīnījās sarkanais ar balto, te viena, te otra krāsa guva virsroku." Romānā Ulmaņa laika vadītāji, vēlāk Alfreds Valdmanis, Oskars Dankers, Roberts Plūme, SS ģenerālmajors Šrēders un daudzas citas tā laika ievērojamākās personas spēlē savas vēsturiskās lomas. Bels apraksta latviešu vadītāju apspriedi ar Šrēderu un, neskopojoties ar apbrīnu par Valdmaņa diplomātiju, komentē: "Tikai precīzi jācitē viņa [Valdmaņa] vārdi šajā apspriedē. Tad vēstures neizgaismotā un aizmirstā latvieša tēls pats nostāsies mūsu acu priekšā." Bels "uzlabo" vēstures murgu un piedāvā savu versiju kaŗa nobeigumam, kas būtu varējusi notikt, kad "Vecais" bija savu radīto pasauli pametis un atstājis tās vadību diviem nejēgām "eņģerāļiem," kas salaiduši visu pasaules kārtību dēlī. Lieki piebilst, ka šāds stāstījums a la Voltaire ļauj Bela ironijai izplaukt visā košumā par mūsu civilizāciju, par polītiķu cinismu un par dievu liekulību.

Beigās stāstījums kļūst apokaliptisks, un, atgriežoties pie Jablonsku ģimenes traģēdijas, romānā parādās veco mītu tēli. Kad Ema meklē savu viru Madonā starp kaŗavīriem, kas atkāpjas no austrumu frontes, šīs ainas atgādina gan Antigones mītu, gan gājienu pa veļu valsti. Te ieskanas motīvi no populārās leģionāru dziesmas "Augstienē pie Madonas." Ema savu vīru nesagaida, jo atkāpjošās armijas pavēlniecība baidās no pārliekas dezertēšanas šādos jūtu izplūduma gadījumos. Tikai vienam laulātam pārim palaimējās būt kopā, bet par to viņi samaksā ar daudzkārt sāpīgāku šķiršanos pēc īsā laimes brīža. Kaŗš barojas no necilvēcības, kas pārņem kaŗotājus. Tie dzīvo bailēs no nāves un ciešanām, par kuŗām atlīdzinājuma un izskaidrojuma nav. Kaŗš padara arī savus kaŗotājus par "iznīcības zombijiem". Jablonskis pārvēršas no maigā un godprātīgā Latvijas poļa par nocietinātu pretinieka kāvēju.

Romāna virsraksts, šķiet, nāk no ticējuma, ka kaŗā kautās dvēseles iet pretim saulei. Aleksandrs Grīns nosauca strēlnieku liktenīgās cīņas par dvēseļu puteni. Alberts Bels redz leģionāru likteņgaitas izpaustas folklorā un tautas ticējumos. "Neviens viņus nevarēja pamodināt no nāves sapņa. Kritušo kaŗavīru ķermeņi palika uz zemes, bet nemirstīgās dvēseles devās augšup pretī nezināmajai bezgalībai. Gaismā pārvērsti, viņi tuvojās Saulei. Saule viņus uzņēma. ...Saulē mērktās dvēselītes Kā zvaigznītes izziedēja.

Romāns ir daudzveidīgs arī stila ziņā. Visā visumā izteiksme ir lakoniska, īpašība, kas reti sastopama mūsdienās, jo autoriem nav laika rakstīt īsi un koncentrēti. Ir vieglāk paļauties rakstīšanas dziņai, būt pļāpīgam, nekā "radošo garu" apslāpēt un disciplinēt. Taču kad atskaites un techniskie apraksti ir nobeigti, Bels var kļūt lirisks, un viņa izteiksme metaforiska, izjūtu piesātināta. Vēsturiskie apraksti varbūt izsauks aizrādījumus no vēsturniekiem, jo žēlsirdības viņu starpā nav, un nolikt brāli rakstnieku ir goda lieta. Bels tomēr ir cītīgi papētījis dokumentus, mācījies no militārās literatūras par kaŗu un ieročiem. Ar šo darbu Bels ir pierādījis, ka laika tecējumā viņš nav pazaudējis savu īpatnību, kas sevišķi izpaužas oriģinālās daudzveidības formās. Bet par to vēl dzirdēsim.

 

Juris Silenieks