Jaunā Gaita nr. 207, 1996. gadā
Uldis Šiliņš
AIJĀ, ŽŪŽŪ, LĀČA BĒRNS
Pasaka vairākos stāstījumos piemērota bērniem no 0 līdz 80 gadiem.
Darbojas: Lācis, Kūmiņš, Vilks, Sarkangalvīte, Princese, Ķēniņš, Velns, Pūķis ar trim galvām, Lāča mamma, Ragana, Padomnieks, Vālodze, Bites, Vārna, Gailis, Sesks, Feliks, Mazais gailis, Vistas, Kovārnene, Kovārnis.
Pietiks, ja sacīšu, ka darbība notiek mežā. Ja dekorators ir par slinku, lai uzmālētu kārtīgu mežu un apmierinās ar vienu lielu koku, goda vārds, es viņu pie tiesas tāpēc nesaukšu. Taču daži norādījumi man ir jādod. Dibensplānā jābūt melnam, izdegušam koka stumbram, kuŗā dzīvo bites. Proscēnijā vienā pusē celmi un nogāzies koks. Ja vairāk inscinētājiem nekādu jautājumu nav, mēs varam sākt izrādi.
1. stāstījums
Uznāk Lapsa Kūmiņš rūsganās drēbēs. Kāda detaļās izskatās viņa garderobe, man ir vienalga, bet ar vienu nosacījumu: viņa pēcpusi jāgrezno skaistai, kuplai astei. Kūmiņam vienā rokā klade, otrā zoss spalva. Viņš ir ļoti poētiska un gaisīga lapsa. Ierauga bērnus, kas, cerams, lielā skaitā sēž zālē.
Kūmiņš: Hallo! Ko es redzu? Bērnus! (Skaita) Viens, divi, trīs... vismaz 330 bērni! Lieliski! Un visi atnākuši uz teātri?! Brīnišķīgi! Tagad klausieties! Nerunāt! Absolūtu klusumu! Cst! Mutes cieti (Deklamē)
Kokam ir zari.
Bet cūkai ir sari,
Slieka ir klusa...
Augstu lec blusa.Kā jums patika? Es esmu dzejnieks. Mans vārds ir Kūmiņš. Pēc izcelšanās es esmu lapsa. Es, zināt, vienkārši eju pa mežu, ostīdams puķītes un, kā man kas iekrīt prātā, es pierakstu. Piemēram, tagad pat... (Staigā) Man tūlīt kaut kas iekritīs prātā... Hm, jocīgi! Nekas neiekrita... būs aizkritis gaŗām. Tas nekas...
(Uz skatuves uzdrāžas bites ar maziem spainīšiem rokās, bēgdamas no Lāča, kas viņām dzenas pakaļ. Lācim vienā rokā koka spainis, otrā - tauriņķeramais tīkls)
Lācis: Nekaitiniet mani! Būs slikti! Es gribu medu! (Visi prom)
Kūmiņš: Tas bija mans draugs Lācis. Es viņu vakar redzēju guļam zem koka un tūlīt uzrakstīju dzejoli. (Pašķir kladi un lasa)
Lāci, Lāci, kam tu
Krāci...Bites: (Uzskrien un, pie koka apstājušās, sauc vēl neredzamajam Lācim) Lempizzz, tu mūs nevari noķert... zzz...
Lācis: (Uzskrien galīgi aizkusis) Es jums parādīšu, jūs, spārnainie drabiņas! (Bites pazūd aiz koka. Lācis uz bridi apstājas un kasa pakausi, tad paķer turpat zemē gulošās, no zariem sasietās trepes - jā, jūs dzirdējāt pareizi - pieslien tās pie stumbra un ar spaini rokās rāpjas augšā. Stumbra galā parādās bite, ierauga Lāci. nosvilpjas. Uzskrien bites-sargi, īsiem šķēpiem rokās un metas Lācim virsū. Lācis bēg)
Bites: Slamstszzz tāds! Pamēģini tik nākt pie koka! Sadurstīsim zili melnu zzz! (Prom)
Lācis: (Sviež spaini zemē) Eh, piķis! (Dažus vārdus par to, kā izskatās Lācis: salmu cepurē, pinkainu vaiga bārdu, kreklā, vestē, maisīgās pakula biksēs un pastalās)
Kūmiņš: Lāci...
Lācis: (īgni) Ko tu gribi?
Kūmiņš: Es gribu dzirdēt tavas domas par manu pēdējo sonetu.
Lācis: Par ko?
Kūmiņš: (Publikai) Šausmīgi dumjš lācis! Viņš nezin, kas ir sonets, bet mēs gan zinām, vai ne?
Lācis: (Daļēji dzirdējis, ko Kūmiņš saka) Es zinu gan. Sonets ir cepure. To liek galvā.
Kūmiņš: Tā ir bonete.
Lācis: (Ietiepīgi) Es vakar satiku Meža Pīli, un viņai bija galvā sonets.
Kūmiņš: Pilnīgi neiespējami!
Lācis: (Sagrābj Kūmiņu aiz rīkles) Nē? Viņai galvā bija sonets!
Kūmiņš: (Ātri) Gluži manas domas! (Lācis viņu palaiž vaļā. Publikai) Viņš ļoti ātri uztraucas. Vāji nervi. (Lācim) Kad es rakstīju šīs rindiņas, es domāju par tevi. (Lasa)
Sniegs ir ledus,
Miegs ir medus...Vai tas nav skaisti? Kā tev patīk?
Lācis: Man tavi dzejoļi šķibina. Kāpēc tu neesi kā citas lapsas?
(Es aizmirsu pateikt, ka abi sarunu biedri pa šo laiku ir apsēdušies. Uznāk Lācene, blūzē, brunčos un lakatiņu galvā. Rokās Lācēns. Ierauga spaini, bet abus vēl nepamana)
Lācene: Spainis zemē, paša nav! Gan jau atkal kur zīž ķepu un gul! Vecais!
Lācis: (Mīlīgi un iztapīgi) Jā, dudukiņ?
Lācene: Vai tā tu meklē medu? Sliņķis! Pelav-maiss! Viss jādara man! Še, vismaz paglabā bērnu! (Iegrūž viņam Lācēnu rokās) Papus tev pastāstīs pasaku!
Lācis: Pasaku? Es nemāku stāstīt pasakas!
Lācene: Tu man stāsti pasakas katru dienu!
Lācis: Ko lai es viņam stāstu?
Lācene: Uzprasi tai gaisīgajai lapsai!
Kūmiņš: (Publikai) Apvainojumi, apvainojumi... Dzejniekam nav viegli.
Lācene: Un ja bērns sāks raudāt, tu labāk uzmanies!
Lācis: Jā, dudukiņ!... Pasaku, pasaku, pasaku... Reiz dzīvoja... dzīvoja... (Uz Lācēnu) Pagaidi mazliet!... dzīvoja velns... (Pauze. Uz Lācēnu) Nelūri man taisni rīklē! Kas, tu domā, man skries no mutes ārā? Triskājaina dzeguze?... (Turpina) ...velns... Kūmiņ, palīdzi man!
Kūmiņš: (Deklamē) Velns ir melns...
Lācis: Melns velns, kas bija apbūris lielu mežu... (Uz Lācēnu, kas viņam, acīmredzot, ko prasa) Cik lielu? Kā lai es zinu, cik lielu!
Kūmiņš: Liels mežs ir sils...
Lācis: Ko sauca par Apburto silu...
Kūmiņš: Un sils ir zils...
Lācis: Vai tu beigsi maisīties pa starpu!
Kūmiņš: Labs ir.
Lācis: ...kas tajā ienāk, ārā vairs netiek...ē, netiek...vai ne, Kūmiņ?
Kūmiņš: (Publikai) Es ar viņu vairs nerunāju. Es esmu apvainojies. Es zvēru, ka ar viņu nerunāšu simts gadus!
Lācis: Silā dzīvoja bišukungs Lācis, kam piederēja trīs reiz deviņdesmit deviņi bišu koki...
Kūmiņš: Ja kādam interesē, tad tas ir 297 bišu koki...
Lācis: (Aizrāvies) Katra bite bija tik liela kā stirna. Viņš ēda medu rītos, viņš ēda medu pusdienās, un viņš ēda medu vakariņās...
Kūmiņš: Tu aizmirsi launagu.
Lācis: Launagā viņš ēda medus raušus! Lācis bija tik bagāts, ka viņam bija sulainis. Tas bija lapsa!
Kūmiņš: Kā lūdzu?
Lācis: Tu esi kritis uz ausīm? Es teicu: tas bija lapsa!
Kūmiņš: Es domāju, ka tas bija tas, ko tu teici, un es saku: nemūžam!
Lācis: Es domāju, ka tas bija tas, ko tu teici, un es saku: ja zināma lapsa labāk grib karāties aiz astes zarā...
Kūmiņš: (Ātri) Zināma lapsa mīl pasakas!...
Lācis: Tas ir jauki. (Piecēlies) Benedikt, manus svārkus!
Kūmiņš: Kurš ir Benedikts?
Lācis: Benedikts ir mans aptaurētais sulainis, kas nevar atcerēties pats savu vārdu!
Kūmiņš: Piedošanu, es esmu ļoti aizmāršīgs. (Prom aizkulisēs. Atgriežas ar svārkiem un apvelk tos Lācim)
Lācis: (Apsēdies, piezvana ar mazu zvaniņu) Benedikt!
Kūmiņš: (Salvjeti pār roku) Jūs saucāt, kungs?
Lācis: Mēs esam gatavi pirmajai riktei.
Lācene: (Uznāk kleitā, galvā cepure un apsēžas)
Kūmiņš: Ļoti labi, kungs. (Prom. Uznāk ar medus trauku un karotīti)
Lācis: Spainīti medus kvasa, dudukiņ?
Lācene: Nē, paldies.
Kūmiņš: (Ar karotīti dod Lācim garšot medu) Saldais gads. Liepziedu un viršu maisījums. Meža temperatūrā. Ļoti aromātisks...
Lācis: Kas?
Kūmiņš: Labi ož! (Publikai) Es ceru, ka viņš aizrīsies!
Lācis: Ko tu teici?
Kūmiņš: Bueno apetito! Tas ir spāniski.
Lācis: Man nepatīk izglītoti kalpotāji. Viņi ir pirmie, kas taisa rezolūciju.
Kūmiņš: Revolūciju, kungs!
Lācis: To ar. Atnes divas terīnas ar medu!
Kūmiņš: Pasaka, kungs...
Lācis: Ko pasaka? Ak tā...pasaka...jā. (Kūmiņš prom, atgriežas ar diviem medus traukiem un karotēm, ko noliek abiem priekšā) Vienu dienu Apburtajā silā iemaldās princese... (Bērnam) Ko? Tu gribi princesi uz riteņiem?... Lai notiek... (Uz velosipēda nemākulīgi uzbrauc īsta pasaku princese. Ieraugot klātesošos, viņa sāk izmisīgi zvanīt)
Princese: Hei, jūs tur! Palīdziet man tikt nost no šitā dzelzsgabala! (Kūmiņš viņai palīdz nokāpt)
Lācis: Ka tev jupis! īsta princese uz riteņiem!
Kūmiņš: Es esmu mēms! Uz mutes sists!
Viņas majestāte bez bēdu
Sēž uz vellapēdu.
Kas to lai zin,
Uz kurieni viņa min.Princese: Kas tu tāds esi?
Kūmiņš: Kas es esmu? Es esmu pīslis pie tavām kājām! Es esmu rasas piliens varavīksnē! Es esmu puteklītis saules starā... es esmu...
Lācis: Tu esi dūriens sēžamvietā! Neklausies uz viņu! Ķerts!
Kūmiņš: Es esmu dzejnieks!
Princese: Tu esi lapsa.
Kūmiņš: Tikai pēc izcelsmes, ne pēc nodarbošanās. Man ir tas gods Jūsu Augstību iepazīstināt ar biškungu Lāci un viņa personīgo madāmu no Apburtā Sila muižas. (Lācis klanās, Lācene kniksē)
Princese: Priecājos.
Lācis: Es ar, es ar. Nu piesēdi, princes, piesēdi! Benedikt, medus rausi Viņas augstībai! (Princese apsēžas)
Princese: Vai kāds man var pasacīt, kas te notiek? Es sēdēju pilī uz troņa un nākamajā mirklī es atrados mežā uz tā dzelzs gabala! Kāpēc?
Kūmiņš: Tu esi pasakā.
Princese: Pasakā? Kas tā par pasaku, kurā nav velna?
(Zālē atskan skaļš motocikla troksnis. No zāles uzbrauc Ragana uz slotas kāta, viņai aiz muguras sēž Velns. Raganai galvā garena, melna cepure, no kuŗas ārā spraucas izpūruši mati. Uz acīm motocikletista brilles. Velns melnās drēbēs, cilindri un apmetni. Motocikleta troksnis apklust. Velns, nokāpis no slotas, Raganai)
Velns: Man būs vajadzīgs transports atpakaļ tieši pusnaktī. In terrorem!
Ragana: (Izlaužas spiedzīgos smieklos) Hi,hi,hi ...in propria persona! (Mēģina iedarbināt slotu kā motociklu, kas viņai uz trešā minuma izdodas, jo atkal atskan motora troksnis. Viņa vairākas reizes apgriežas ap savu asi, un tad ar palēcienu aizdrāžas)
Velns: In todidem verbis - te es esmu! Atļaujiet iepazīstināt: Devilus, Monsterus, Horiblus Belcebuls Trīspadsmitais, juniors... Gatavs kalpot!
Princese: Kur tu te gadījies?
Velns: Viņa velnišķīgā tumsība, mans vectētiņš, vienmēr mēdza sacīt: kā velnu piesauc, tā velnam jābūt klāt. Viņš pats bija ļoti punktīgs!
Princese: Kas tu par velnu? Tev nav ne ragu, ne astes...
Velns: Nav vajadzīgi! Pat bīstami. Mēģini tik krustot ielu, kad tev aste vazājas no pakaļas. Tu nevari iedomāties, kādu postu var nodarīt pat divvietīgs sporta vāģis!
Lācis: Palīdzi man izdomāt pasaku!
Velns: Vienkārši: labais cīnās ar ļauno, un ļaunais uzvar.
Lācis: Pietur' vienu sasodītu brītiņu, lūdzu! Tā tas varbūt ir dzīvē, bet pasakā vienmēr uzvar labais!
Velns: Tu gribi derēt?
Lācis: Līkop! (Abi sadodas rokām) Sāc!
2. stāstījums
Velns: Reiz, ne tik senos laikos dzīvoja kāda maza meitene vārdā Samanta, ko visi dēvēja par Sarkangalvīti, jo viņa nēsāja sarkanu cepurīti. Viņa kniksēja medniekam, uzsmaidīja pastniekam un nekad nerunāja mātei pretim. Bet velns viņai šūpulī bija ielicis līdzi dāvanu - viņai bija ļauna sirds.
Sarkangalvīte katru nedēļu gāja pie savas vecmāmiņas, kas dzīvoja mazā mājiņā, meža vidū. Vecmāmiņai bija daudz naudas, un Sarkangalvīte reiz ar to cerēja aizbraukt uz Ameriku. Kādu dienu Sarkanglavīte atkal soļo cauri mežam un satiek vilku.
(Es zinu, ka jums gribas zināt, kas notiks tālāk, bet pakavēsimies mazliet pie Vilka, kas patlaban stāv pie koka un sukā ar lielu rūpību matus. Viņš ir tērpies ketovejā un pelēkās biksēs. Pogcaurumā - zieds. Vilks ir ļoti smalks un, varētu teikt, pat mazliet sievišķīgs savās kustībās, ja jūs saprotat, ko es domāju. Šis vilks nav kā citi vilki. Sarkangalvīte turpretim, kas uznākusi uz skatuves ar grozu rokā, pēc izskata nekādi neatšķiras jau no iepriekšredzētām Sarkangalvītēm)
Sarkangalvīte: Vai tu esi vilks?
Vilks: Kas par stulbu jautājumu! Protams, ka es esmu vilks. No astes līdz galvai. Absolūts tīrasiņu vilks!
Sark.: Tu esi izsalcis?
Vilks: Es vienmēr esmu izsalcis. Tā ir vilka galvenā īpašība: stiprs, izveicīgs, skaists un izsalcis! Kā tev patīk mana frizūra?
Sark.: Esmu redzējusi labākas. Tu gribi kādu odziņu?
Vilks: Es ienīstu ogas! Tās man aizdod vēdergraizes. Tev nav kāda sviestmaize?
Sark.: Tev garšo gaļa?
Vilks: Kas par jautājumu! Tu esi satikusi vilku, kas ir veģetārietis? (Turpina sukāt matus)
Lācis: Kas ir veģetārietis?
Kūmiņš: Tāds kā tu.
Lācis: (Nogrābj viņu aiz rīkles, draudoši) Tāds kā es?
Kūmiņš: Tāds, kas neēd gaļu!
Lācis: Nu kāpēc tu tūlīt neteici?
Kūmiņš: Tāpēc, ka tu man aizžņaudzi rīkli.
Sark.: Vai tev garšo vecmāmiņas?
Vilks: Kā es varu zināt? Es vēl nevienu neesmu nogaršojis. (Pauze) Vecmāmiņas! Kas tu esi par bērnu! Nāk un piesola vilkam vecmāmiņu. Es esmu absolūti sašutis! Arī vilkiem ir savi principi! Ne daudz, bet ir.
Sark.: Viņa mani sit!
Vilks: Ja viņa tev sit, tad neej pie viņas!
Sark.: Ja es neiešu, tad viņa mani izslēgs no mantojuma. Tu varētu viņu tikai mazliet pabiedēt...
Vilks: Un dabūt medniekus uz kakla? Sirsnīgi pateicos! Reiz sesks nokoda cāli. Uzmini, kas dabūja skrotis biksēs? ES! Divdesmit suņi un desmit mednieki! Es esmu nevainīgs! es kliedzu. BUM! Lādiņš skrošu tieši sēdamvietā! Cilvēkiem neinteresē, vai vilks ir vainīgs vai nevainīgs, ka tikai var raut ādu pār acīm. Cik daudz nevainīgu vilku nekarājas ēdamistabās pie sienas? Bez tam man ir ļoti skaista āda.
Sark.: Tu esi iedomīgs.
Vilks: Es esmu ļoti lepns, ka esmu vilks. Es katru dienu pateicos Radītājam, ka neesmu kamielis.
Sark.: (Nicīgi) Vilks ir ļauns!
Vilks: Protams, ka es esmu ļauns! Es esmu tik ļauns, ka guļu ar vienu aci vaļā, lai pa miegam sev ko nenodaru. Bet tagad man nav laika būt ļaunam. Es esmu aicināts par brūtgānbrāli Zvirbuļa kāzās, un man ir pienākumi. Man jādejo pirmais valsis. Diemžēl, mēs, vilki, esam vairāk pazīstami kā dziedātāji, nekā dejotāji. (Ieinteresēts) Tu māki dejot?
Sark.: Protams, ka es māku dejot. Nāc, aprij vecmāmiņu, un es tevi pamācīšu.
Vilks: Viņa drošvien nēsā korsetes...korsetes ir ļoti sliktas zobiem...
Sark.: Tev taču pie Zvirbuļa nebūs ko ēst! Graudi, sēklas un pāris meža zemenes...
Vilks: Tu domā? Tas man nebija ienācis prātā. Es mīlu kārtīgi paēst. Ja es kārtīgi neēdu, mana aste paliek spuraina, un dziedamā rīkle skan it kā es būtu sarijies krītu...Un gaļas nemaz?
Sark.: Tikai tārpi.
Vilks: Fui! Tad tiešām būtu iepriekš kaut kas jāuzkož...
Sark.: Gribi mācīties vai ne?
Vilks: Hm... (Izvelk piezīmju grāmatiņu) Atļauj man paskatīties manā sarīkojumu grāmatiņā... (Lasa) No rīta kāzas, dienvidū pie Seska uz alas iesvētīšanu... es varētu atrast kādu brīvu brīdi vecmāmiņai ap launaga laiku, kad biju paredzējis iet pie skrodera uzlaikot jauno fraku. Šovakar vilkiem ir koncerts...
Sark.: Rīsi vecmāmiņu vai ne!?
Vilks: Labs ir!
Sark.: Tu neizskaties neko jūsmīgs. Vilks un vārds?
Vilks: Vilks un vārds! Sāc mācīt!
Sark.: Galvu augšā! Ievelc vēderu! Izgāz krūtis! Tagad griezies riņķī! Viens-div-trīs, viens-div-trīs! (Vilks griežas)
Vilks: Tā lieta iet! Tā lieta iet! Kas to būtu domājis, ka tas tik viegli! (Griežas arvien ātrāk) Kāpēc mežs iet uz riņķi?
Sark.: Nu tad apstājies!
Vilks: Es nevaru! Palīdzi man!
Sark.: Aizliec sev kāju priekšā! (Vilks apstājas un streipuļo apkārt) Tas bija ļoti labi.
Vilks: Jā? Tad kāpēc man tagad ir nelabi?
Sark.: Tas tāpēc, ka tev ir tukšs vēders.
Vilks: Pamāci man vēl kādu danci!
Sark.: Tu gribi mācīties fokstsrotu?
Vilks: Kas tas ir?
Sark.: Lapsas riksis. Dod ķepu, otru liec man ap vidu. Viens-div-trīs-četri! (Abi dejo) Tā, tagad iesim!
Vilks: Uz kurieni?
Sark.: Pie vecmāmiņas. Tu solījies!
Vilks: Zini, dabū labāk Lāci, lai viņš apēd!
Sark.: Tu teici: vilks un vārds!
Vilks: Bet es neteicu: ķepu uz sirds un trīs reizes nenospļāvos pār plecu. Viss cits neskaitās.
Sark.: Es protu vēl vienu deju...
Vilks: Kādu?
Sark.: Es tev neteikšu! Tu neturi vārdu!
Vilks: Lūdzu, lūdzu, lūdzu saki!
Sark.: Drebelīgo kukaini! Tā ir labākā no visām. Žēl! Ardievu!
Vilks: Pagaidi, pagaidi! Vilks un vārds, ķepu uz sirds un pftu, pftu, pftu! Sāc mācīt!
Sark.: Es tev neticu!
Vilks: Apēdīšu ar visām zābakšņorēm! Sāc tik mācīt! Ho, ho, es būšu tas labākais dejotājs vilks visā pasaulē! Kad pie manis ieradīsies ciemos El Lobo - mans brālēns no Pirenejiem, viņš nomirs no skaudības. Viņš ļoti labi dzied, un es atkal lieliski dejoju. Mans brālēns, pirms viņš izbēga no Madrides zooloģiskā dārza, ir dziedājis priekšā pat Spānijas karalim.
Sark.: Cik interesanti! Drošvien tāds pats slamsts kā tu, kam bail aprīt vecmāmiņas!
Vilks: Slamsts! SLAMSTS! Tas ir apvainojums visai manai ciltij! Mans brālēns El Lobo ir apēdis simtiem vecmāmiņu paprikas mērcē! Tā ir viņa specialitāte! Pie viņa brauc vilki mācīties ēst vecmāmiņas no visas pasaules. Mana nelaiķa vectētiņa āda karājas birģermeistara dzīvoklī pie sienas! Viens no maniem tēva brāļiem, kas dzīvo Švarcvaldē, ir dižciltīgais - von der Wolf! Un tu mani sauc par slamstu!
Sark.: Tu nedari, ko solies! Tu neesi nekāds vilks!
Vilks: Es neesot vilks! Es tev varu parādīt pasi! Tīrasiņu suga! Viens no maniem tēvočiem...
Sark.: (Pārtrauc) Tu esi vilka izsmiekls! Es izstāstīšu tavam brālēnam, kas tu esi par putnu. Kas tas par vilku, kas iet Zvirbulim par brūtgānbrāli!
Vilks: Viņš ir mans draugs! Viņš sēdēja uz zara, un es gulēju apakšā diendusu. Pēkšņi man kaut kas uzkrita uz galvas. Es no sākuma biju ļoti nikns. Paklausies, tu, pelēkais ķēms, es teicu, mežs ir liels. Ej un tupi kaut kur citur! Viņš teica, ka tas bijis tikai negadījums, un tā mēs sadraudzējāmies. Es biju draudzīgs arī ar divām meža pīlēm, bet tās pazuda...
Sark.: Jā, tavā vēderā.
Vilks: Tu esi viens šausmīgs bērns!
Sark.: Un tu esi ēzelis! Ardievu!
Vilks: Es ņemu savus vārdus atpakaļ! Iemāci man drebelīgo kukaini, un es uz karstām pēdām iešu un apēdīšu tavu vecmāmiņu! (Nober kā pupas) Vilks un vārds, ķepu uz sirds, pftu, pftu, pftu! Sāc mācīt!
Sark.: Tu nospļāvies pār kreiso plecu?
Vilks: Trīs reizes!
Sark.: Es gribu redzēt!
Vilks: Pftu,pftu,pftu! Un vēl viens pftu pa virsu! Apmierināta?
Sark.: Nu tad nāc! Lec uz augšu un uz leju, it kā būtu iekāpis karstās oglēs! (Abi dejo džiterbagu)
Vilks: Man patīk, man patīk! Kas to būtu domājis, ka man uz dejošanu ir tādas dāvanas!
Sark.: Tā. Tagad es negribu dzirdēt vairs nekādas izrunas, ne atrunāšanās!
Vilks: Piķis, piķis, piķis! Es nupat atcerējos, ka man ir sarunāts iet pie friziera ielikt astē ilgviļņus!...
Sark.: Tu solījies!
Vilks: Bet es neteicu: vilks un vārds, ķepu uz sirds, pftu, pftu, pftu, un lai mani zibens nosper! Viss cits neskaitās (Atskan mednieku taures pūtiens) Kas tas bija? Mednieki?
Sark.: (Uzvaras priekā) Ha, ha, ha, viņi tevi nošaus! Tu esi beigts! Pagalam! Tas ir sods, ka tu neturēji vārdu!
Vilks: Tā nerunā! Mēs, vilki, esam ļoti māņticīgi! (Atkal atskan taure, bet jau tuvāk) Nāk arvien tuvāk! Glāb mani! Lūdzu, lūdzu, lūdzu!
Sark Kā lai es tevi glābju?
Vilks: (Četrrāpus) Saki, ka es esmu suns!
Sark.: Nepaliec smieklīgs! Būtu mani klausījis, būtu sen jau aiz kalniem, bet nē - tev bija jātaisa visādus piģe|-miģeļus!
Vilks: Es klausīšu, es klausīšu!
Sark.: Nu labi. Tad klausies ar abām ausīm! Te ir mans grozs un cepurīte. Skrien pie vecmāmiņas un saki: Es esmu Sarkangalvīte! Es tev atnesu odziņas! Atkārto!
Vilks: Es esmu odziņa, un es tev atnesu Sarkangalvīti!
Sark.: Nē taču!
Vilks: Netūļājies! Vai tu gribi, lai mana vilkāda paliek par zosādu! (Sarkangalvīte viņam iedod groziņu un uzliek cepurīti)
Sark.: Kad tev vecmāmiņa ir vēderā, tad apģērb viņas naktskreklu, uzliec aubi un apgulies gultā. Neviens tevi nepazīs. Drāz projām! (Vilks prom. Uznāk Mednieki)
Mednieki: (Unisonā)
Labdien, Sarkangalvīti
Kur ir tava sarkanā cepurīte?
Kur ir tavs grozs ar odziņām?
Vai noticis kas ļauns?Sark.: (Raudulīgi) Tos paņēma ļaunais vilks!...
Mednieki: Ļaunais vilks? Āāā!... Kur viņš ir?
Sark.: Viņš guļ vecmāmiņas gultā ar aubi galvā!
Mednieki: Ar aubi galvā? Āāāāā!.... Steigsimies, steigsimies! (Prom. Sarkangalvīte seko. Pēc brīža atskan šāviens)
Velns: (Smej) Nodevība un nepateicība ir pasaules alga. Esto perpetua (Uznāk mednieki un nes pie kārts piesietu, nošautu Vilku. Patiesību sakot, viņš nav piesiets, bet turas pats pie koka rokām un kājām) Sarkangalvīte jaunā vilkādas kažokā aizbrauca uz Ameriku, kur dzīvo vēl šodien.
Princese: Kas par neglītu pasaku!
Velns: Tā nebija pasaka, tā bija dzīves īstenība!
Nobeigums nākošajā numurā: Kūmiņa stāstījums, Lācenes pasaka ar dažām ļoti aizkustinošām vietām, Princeses pasaka (Reiz dzīvoja ķēniņš kam bija meita tikpat skaista kā es).
AIJĀ, ŽŪŽŪ, LĀČA BĒRNS
Pasaka vairākos stāstījumos piemērota bērniem no 0 līdz 80 gadiem.
Nobeigums
Darbojas: Lācis, Kūmiņš, Vilks, Sarkangalvīte, Princese, Ķēniņš, Velns, Pūķis ar trim galvām, Lāča mamma, Ragana, Padomnieks, Vālodze, Bites, Vārna, Gailis, Sesks, Feliks, Mazais gailis, Vistas, Kovārnene, Kovārnis.
Darbība notiek mežā. Proscēnijā vienā pusē celmi un nogāzies koks.
(Dekorāciju pilns apraksts JG 207. numurā)
3. stāstījums
Lācis: Kūmiņ, tagad tava kārta! Kūmiņ, vai tu esi kurls?
Kūmiņš: Biškungam ir piemirsies, ka mans vārds ir Benedikts. Kad es iestājos jūsu dienestā, nekas netika minēts par pasakām.
Lācis: (Princesei) Jums viņš patiks. Viņš ir labākais pekstiņu stāstītājs visā silā. Viņš ir dzimis vējagrābslis un izcils muldoņa.
Princese: Ej tu... kā tevi īsti sauc? ...lapsa! Stāsti!
Lācis: Tu dzirdēji, ko viņas princesība teica? Mēs vēlamies pasaku! Un nedomā sākt deklamierēt savas peršiņas, vai es tev skriešu pakaļ ar bomi!
Kūmiņš: Kā es varu teikt nē tik delikāti noformētam lūgumam? Gars paceļas pāri fiziskai vardarbībai, brutālam spēkam...
Lācis: Kūmiņ, beidz vārīties!
Kūmiņš: Lāci, šī ir mana pasaka. Lūdzu atturies maisīties pa starpu! Es stāstīšu ko no sava plašā piedzīvojumu pūra. Kādu dienu silā zibensātrumā izplatās zina: Lapsa Kūmiņš mācās lidot!
Princese: Mans Dievs!
Velns: Apčī!
Princese: Lūdzu nepielaid man iesnas!
Velns: Tās nav iesnas, bet alerģija. Jūsu augstība nupat pieminēja Dievu. Apčī! Jūs redzat, kas notiek?
Kūmiņš: Vai es drīkstu izlūgties jūsu nedalītu uzmanību, lūdzu! Es patlaban lasu vēstuli no sava brālēna... (Viņam uzlaižas virsū Vārna. Kūmiņam tikai pēdējā bridi izdodas palēkt sāņus)
Lapsa: Dulnais, tu gandrīz man piebaidīji trieku! Skaties, kur tu skrien!
Vārna: Tad nevazājies apkārt pa manu skrejceļu.
Lapsa: Uzmini, no kā es šodien saņēmu grāmatu?
Vārna: Kā lai es zinu?
Lapsa: No mana brālēna Sera Jonatāna Lapsas-Foks no Lapskalniņiem. Ja tu nezini, Foks englenderu valodā ir lapsa.
Vārna: Nu un tad?
Lapsa: Nu un tad? Viņš ir lords, tu, melnais babaj!
Vārna: Ko es tur varu darīt? Tu gribi, lai es no priekiem dēju olas?
Lapsa: Tu nemaz nevari izdēt olu. Tu esi vīriešu kārtas vārna.
Vārna: Nu un tad?
Lapsa: Nu un tad? Nu un tad? Tu neko citu nezini sacīt?
Vārna: Es zinu gan! Bizo prom tu, stulbā laps-aste!
Lapsa: Viņš dzīvo Engelandē.
Vārna: Kurš?
Lapsa: Klausies ar ausīm! Mans brālēns!
Vārna: Nu un tad?
Lapsa: Tu nemaz nezini, kur Engelande ir!
Vārna: Nu un tad? Liela muiža!
Lapsa: Engelande ir tur, kur dzīvo englenderi. Paklausies, ko viņš raksta.
Vārna: Man vienalga, ko viņš raksta. Liec mani mierā! Es esmu 12 stundas notupējis sievas vietā uz olām. Es esmu sliktā garstāvokli, un man nav nekādas patikas klausīties uz tādiem kā tevi!
Lapsa: Žēl, viņš raksta arī par vārnām...
Vārna: Par mani? Viņš mani nemaz nepazīst.
Lapsa: Viņš te raksta par labāko lidotāju visā pasaulē.
Vārna: Tad tiešām par mani! Viņš būs mani redzējis lidojam. Tu zini, ka es varu lidot ātrāk par skaņu. Piemēram: es saku: vējiņkājiņžimpurampu, vējiņkājiņknauks! Tad es aizskrienu līdz tam kokam un noklausos, ko esmu teicis. (Aizrāvies) Es varu skriet stāvus gaisā un vēl stāvāk zemē. Es varu taisīt dubultkūleni un Immelmaņa cilpu. Es esmu vienīgais putns visā pasaulē, kas var lidot ar asti pa priekšu! Es varu...
Lapsa: Tu gribi klausīties vai ne?
Vārna: Protams. Kāpēc, tu domā, es te visu laiku stāvu! Man jau sen vajadzēja būt gabalā, bet ja ir darīšana ar tādu ievērojamu aviācijas lietpratēju kā Seru kā-viņu-sauc...
Lapsa: Seru Jonatānu.
Vārna: Ar seru Jonatānu. ...tad es esmu gatavs ziedot dažas minūtes. Sper vaļā!
Lapsa: Tu es pavisam drošs, ka es tevi nekavēju?
Vārna: Pilnīgi!
Lapsa: (Lasa) Mīļais brālēn, esi sveicināts ar daudz labdienām. Vakar bija ievērojama diena - karaliskās lapsu medības, kurās ari es piedalījos ar visu ģimeni. Tu būsi priecīgs zināt, ka medībās ieradās Viņa Majestāte, 200 mednieki, 400 suņi un 200 dzinēji. Medniekiem bija mugurā sarkani svārki, baltas bikses, melnas cepures. Pacilājoši krāšņs skats. Protams, karaliskajām medībām ir ari ēnas puse. Tev ir tagad 20 tanšu mazāk, un 10 onkuļi staigā ar noplēstām astēm... Viņš raksta, ka es esmu minēts tes-ta-mentā... Kas ir testaments?
Vārna: Izklausās pēc sliktas slimības.
Lapsa: Man ir novēlēta lapsu muiža ar visām ērtībām un patafons, kas spēlē Dievs, sargi karali un Santa Lučia - kad uzgriež.
Vārna: Beidz lasīt par sevi! Kas ir teikts par mani?
Lapsa: Pagaidi! Engelandē dzīvo daudz lidojošu lapsu - flying foxes.
Vārna: Nelasi par lidojošām lapsām, lasi par lidojošām vārnām!
Lapsa: Dzirdi, ko mans brālēns raksta? Engelandē lapsas lido pa gaisu!
Vārna: Jā? Un zivis staigā pa sauszemi! Ko viņš raksta par mani?
Lapsa: Viņa Majestāte ir vakariņojusi Zelta Vārnā.
Vārna: Tas viss?
Lapsa: N.B.
Vārna: Kaspar N.B.?
Lapsa: Tas ir englenderiski: nenoņem brilles!
Vārna: Kūmiņ, tu mani padari traku! Lasi, ko viņš raksta par mani, vai tu tūlīt saņemsi kaut ko uz galvas. Es nejokojos! Mums, vārnām, ir ļoti vāja humora sajūta.
Lapsa: Viņš saka, ka par tevi rakstīs nākamā vēstulē.
Vārna: Ko tad?
Lapsa: Kā lai es zinu? Es to vēstuli vēl neesmu saņēmis.
Vārna: Ardievu! (Taisās lidot prom)
Lapsa: Pagaidi! Es gribu mācīties lidot!
Vārna: Ko tu teici?
Lapsa: Es teicu: es gribu mācīties lidot!
Vārna: Tu!?
Lapsa: Tu redzi te vēl kādu citu? (Vārna sāk nevaldāmi smieties)
Vārna: Vai tu neesi ievērojis, ka tev kaut kas trūkst?
Lapsa: Kas tad?
Vārna: Tev trūkst galvā skrūves!
Lapsa: Tu mani nevari apvainot. Es esmu pie tā pieradis. Galu galā es strādāju pie stulbā Lāča par sulaini...
Lācis: Kūmiņ, tu uzmanies!
Lapsa: Tā ir mana pasaka, un tu tajā netiec iekšā! Resnais medus pika (Mēdās) ļe-ļe-ļe-ļe! Kad es iemācīšos lidot, tad tu man vairs netiksi klāt, vecais muļķa desa! Bišu nāpsli!
Lācis: Mans vadzis ir pilns! Es tev parādīšu Rīgu! (Lācis viņam mēģina tikt klāt, bet nevar. Priekšā neredzama siena) Nudien, kā siena priekšā!
Lapsa: Ak tu man parādīsi Rīgu? Kur viņa ir?
Lācis: Gan es tev tikšu klāt! Neviena pasaka nav mūžīga. (Apsēžas)
Lapsa: Es esmu gatavs.
Vārna: Tev nav spārnu, tu aptaurētais!
Lapsa: Nav vajadzīgi. Pilnīgi lieki.
Vārna: Kā tu domā noturēties gaisā?
Lapsa: Tā ir tava darīšana. Par to es tev maksāju.
Vārna: Tu man vēl neko neesi maksājis!
Lapsa: Es tev novēlu pusi no maniem īpašumiem Engelandē.
Vārna: Ej bekās! Kurš kārtīgs putns ies dzīvot lapsas alā!
Lapsa: Un patafons!
Vārna: Kas ir patafons?
Lapsa: Tā ir mašīna, kas pati no sevis dzied.
Vārna: Tu jau atkal muldi.
Lapsa: Es nemaz nemuldu! Tu tikai pagriez kloķi...
Vārna: Ko tu man mēģini iesmērēt? Tā ir leijerkaste!
Lapsa: Tā nav leijerkaste! Cūka vairāk saprot no saules, nekā tu no mūzikas. Patafons griež apkārt plati un taisa mūziku. (Raksta) Es, Lapsa Kūmiņš, to tev novēlu uz visiem laikiem. Pat ja tu lūgtos, es to neņemšu atpakaļ! Skaties, es to visu uzrakstīju un apstiprinu ar savu parakstu. Redzi!
Vārna: Tu zini, ka es neprotu lasīt. Tu tikai gribi izmantot manu mīksto sirdi.
Lapsa: Te nekas nav mīksts! Vai tu nebiji tas, kas gāja pie lakstīgalas mācīties dziedāt, ko? Viss sils zina, ka tu esi viņā iemīlējies! Kā tev gāja? Tu pat nevari meldiņu noturēt! Tu ķērc! Tev ir tāda balss kā šmirģeļpapīrs! Bet kad tev būs patafons, tad visi brīnīsies, kas tu par dziedātāju putnu. Pabāz to zem spārna, un tikai plāti muti! Lakstīgala aizrīsies aiz skaudības, cīruļi paliks mēmi, kad redzēs tevi plivināmies pie debesīm un dziedam Santa Lučia.
Vārna: Nu labi, labi! Beidz vārīties! Nāc šurp!
Lapsa: Kas man jādara?
Vārna: Tikai skaties uz mani un dari to pašu, ko es.
Lapsa: Labs ir! Es skatos.
Vārna: Es tevi uznesīšu augšā un pēc laiciņa palaidīšu vaļā.
Lapsa: Pagaid', pagaidi! Kā es tikšu atkal zemē?
Vārna: Nāks laiks, nāks padoms. Vispirms jātiek augšā. Tagad saki: kontakts ir? Es atbildēšu: ir kontakts. Saprati?
Lapsa: Es neko nesaprotu! Kas par kontaktu?
Vārna: Tev nekas nav jāsaprot! Tā ir lidotāju valoda. Dari, ko tev liek!
Lapsa: Labi, labi, neuzbudini savus nervus! Kontakts ir?
Vārna: Ir, ir! (Skatuve satumst. No augšas tiek nolaists mākonis, kas nosedz abus līdz viduklim. Vārna ar vienu roku tur Lapsu aiz čupra, ar otru roku, resp. spārnu lido)
Vārna: Mēs esam 3000 pēdas un 41/2 collas virs jūras līmeņa. Vējš pūš no ziemeļ-dienvidiem uz rietum-austrumiem. Barometrs stāv uz vietas, un temperatūra ir mīnus četri grādi virs nulles. Kā tu jūties?
Lapsa: Kā četrkājains putns!
Vārna: Tagad es tevi palaidīšu vaļā, redzēs, kas notiks. Galvenais nelido zemāk par 2000 pēdām, pirms neesi iemācījies visus niķus un stiķus.
Lapsa: Skaidrs! Nevienu bišķiti zem 2000 pēdām.
Vārna: Pārņem kontroli!
Lapsa: Jā-ā-ā-ā-! (Mākonis ātri uzraujas augšā, radot krišanas efektu. Vārna ir pazudusi aiz maza mākonīša. Kur tas pēkšņi radies, nav autora darīšana) Vārna, glāb mani!
Vārna: Kur tu esi?
Lapsa: Te lejā!
Vārna: Ko tu tur dari?
Lapsa: Nemuldi tik daudz un ķer mani ciet! Es tūlīt būšu uz galvas kokos!
Vārna: Nekusties no vietas! Es tūlīt būšu klāt! (Viņš parādās un sagrābj nabaga lapsu. Mākonis atkal nolaižas kā iepriekš)
Lapsa: (Pārbijies) Vui!
Vārna: Vai es tev neteicu: ne zemāk par 2000 pēdām! Bet ko tu? Krīti lejā kā akmens! Kad es tev saku: gaidi, tad tev ir jāgaida! Lidošana prasa disciplīnu. Kad tev būs pilota atļauja, tad tu vari darīt kā gribi, bet tagad tev jādara kā liek. Saprati?
Lapsa: Jā, jā!
Vārna: Tu esi tas neapdāvinātākais skolnieks, kāds vien man ir bijis. Tu neklausi, ko tev saka! Es esmu gatavs mest plinti krūmos, un tu vari iesālīt savu patafonu ar visu Santa Lučia!
Lapsa: Lūdzu, lūdzu, mēģināsim vēlreiz. Man tikai mazliet misējās.
Vārna: Nekādus piģeļ-miģeļus vairāk! Tagad par pašu nosēšanos. Nosēšanās notiek ar kājām pa priekšu. Ne uz galvas, ne uz astes, bet uz kājām.
Lapsa: Skaidrs! Šoreiz ies kā pa sviestu! Es tev dodu savu lapsas vārdu. Tu būsi lepns uz mani! Es tavus bērnus mācīšu lidot par brīvu. Laid nu vaļā! Nu jau māku!
Vārna: Tu esi pavisam drošs!? Varbūt vēl mazliet palidosim kopā...
Lapsa: Nav ko tērēt laiku! Lapsa Kūmiņš pārņem kontroli!
Vārna: Labs ir! Ja taisies avarēt, tad kliedz: maija diena, maija diena!
Lapsa: Tagad nav maijs.
Vārna: Tas ir lidotāju palīgā sauciens. S.O.S! (Viņš palaiž Kūmiņu vaļā. Izrādās, ka Kūmiņš nekā nav mācījies. Viss notiek tāpat kā iepriekš)
Lapsa: G-l-ā-b-j-i-e-t! (Tālākā saruna notiek bļaujot)
Vārna: Vicini asti, vicini asti!
Lapsa: Maija diena! Maija diena!!
Vārna: Planē, planē, velns parāvis!
Lapsa: (Izmisis) Jūnija diena! Augusta diena! Diena? Nu ir vakars!
Vārna: Sāc planēt, sāc planēt!
Lapsa: Tu man neesi mācījis planēt!
Vārna: Nu tad krīti, tu, stulbā lapsa! Lauz sprandu! No šī brīža tu vairs neesi mans skolnieks.
Lapsa: Vārna, nepamet mani!
Vārna: Ardievu! (Aizlido. Kūmiņš tumsā. Iegaismojas atkal sēdētāji. Atskan svilpjoša skaņa, kas nāk arvien tuvāk)
Princese: Viņš mums uzkritīs uz galvas!
Lācis: (Iztrūcies) Vai akls, nāk lejā kā akmens! Dudukiņ, vāc nost medus traukus. (Svilpiens ir sasniedzis kulmināciju. Princese un Lācene kliedz. Milzīgs troksnis. Tumsa un nāves klusums, kas ilgst kādas 5 sekundes. Kad atkal uzdegas gaisma, Kūmiņš guļ traukos. Nolaižas arī Vārna)
Vārna: (Šņāc) Stulbenis!
Lapsa: Es ceru, ka visi tavi pēcnācēji būs vanckari!
Vārna: Un es ceru, ka tev piemetīsies testaments!
Lācis: (Ar ļaunu prieku) Es pieņemu, ka resnajai medus pikai un bišu nāpslim ir tas gods runāt ar Lapsu Kūmiņa kungu?
Lapsa: Lāci...man loti žēl, ka es tev rādīju mēli. Es esmu tik priecīgs būt atkal uz zemes...
Lācis: Es ne! Rāpies ārā no manas medus bļodas. Tu esi staigājoša, astaina nelaime! Tu esi četrkājaina postaža!
Lapsa: Lācīt, tu esi īsts, patiess un uzticams draugs, un tāds tu paliksi, kamēr atstiepsi kājas. (Pauze) Zini, man te guļot ienāca prātā viens pantiņš.
Lācis: Ņem savu dibenu ārā no manas medus bļodas!
Priekškars.
4. stāstījums
Lācis: Benedikt, attaisi jaunu medus mucu!
Princese: Muižkundze vēl nav teikusi ne vārda.
Lācene: Es pasaku stāstīšanu atstāju savam vīram.
Princese: Nē, nē, mēs domājam, ka tagad ir tava kārta!
Lācene: Es nezinu par ko lai es stāstu!
Velns: Varbūt kaut ko par velniem. Kaut ko pozitīvu! Mēs vienmēr pasakās esam nostādīti muļķa lomā, kur katrs ganu Jānītis mūs var apvest ap stūri. Mums liek dzīvot piekvēpušās rijās, bez ūdens tualetes un ērtībām. Mēs varam operēt tikai starp pusnakti un pirmajiem gaiļiem. Kādu lielu ļaunumu var izdarīt vienā stundā, es jums prasu? Es ienīstu gaiļus!
Princese: Tev nepatīk gaiļi?
Velns: Riebīgs putns! Ticiet man! Man ar viņiem ir bijis ļoti daudz darīšanu. Stulbi un iedomīgi radījumi.
Princese: Stāsti par gaiļiem!
Lācene: Jūsu Majestāte, es nekā nezinu par gaiļiem. Kaut arī viņi ierastos silā ar visu vistu baru...
Velns: Tad atļaujiet man atvadīties! Es visu ko varu paciest, bet ne diletantisku dziedāšanu. Bet pirms es eju, atļaujiet man noorganizēt jūsu kikerigū mazu sagaidīšanu, izvadīšanu un bēres. Mežā dzīvo ari Sesks, vai ne? He, he, he! Labu apetīti! (Pie koka parādās Sesks ar Fēliku. Sesks tērpies melnā triko ar pieguļošu kapuci. Fēlikam galvā veca noskrandusi cepure. Arī viņš pats ir noskrandis) Ja nemaldos, tur viņš ir! (Uzbrauc Ragana uz slotas kāta. Motocikla troksnis) Ā, mans transports! Es jums vēlu skaistu pasaku! (Uzkāpj uz slotas kāta Raganai aiz muguras)
Velns: In terrorem! (Abi prom)
Princese: Paldies Dievam! Man no šī tipa uzmetas zosāda!
Feliks: Sesk, kas būs pusdienās?
Sesks: (Izsmejoši) Tas pats, kas vakardien.
Feliks: Es aizmirsu, kas tas bija.
Sesks: Tas pats nekas. Bet ar mērci.
Feliks: Man garšo mērces. Tu mani neaizmirsīsi pasaukt, kad būs gatavs?
Sesks: Paklausies tu, stulbais blusu mais! Jau otro dienu tu pārnāc no medībām tukšām rokām un gaidi, ka es tevi barošu. Kas tu esi par laupītāju, ka pat slimu vāveri nevari noķert. Es nolādu to dienu, kad ar tevi sapinos. Es varēju dabūt labu labās žurkas. Nē, man bija jāsalīgst idiots!
Feliks: Kas ir idiots?
Sesks: Tāds kā tu! Ar tukšumu starp abām ausīm!
Feliks: Ej nu ej! Idiots un tukšums starp ausīm ar! (Pauze) Vai tas ir labi vai slikti?
Sesks: Tu ej un dabū kaut ko ēdamu, vai pats nonāksi uz pannas! (Ieiet alā)
Feliks: Sesk!
Sesks: Tu vēl neesi aizgājis?
Feliks: Tur pa mežu kāds nāk. (Sesks izskrien ar garu izvāžamo tālskati un skatās zālē. Caur zāli uz skatuves pusi soļo Gailis, Vistas un mazais Gailēns)
Sesks: Skrien, kur uguni! Pusdienas nāk! Kusties!
Feliks: Ka viņš kādreiz runātu, ka žurka var saprast! (Prom)
(Sesks nosēžas pie celma, izliekas aizmidzis. Uznāk Gailis, ik pa pāris soļiem kasīdams ar kāju zemi, it kā meklēdams tārpus, viņam pakaļ abas sievas un Gailēns. Pēdējais pieiet pie Seska.)
Gailēns: Saimniek, saimniek, aizdomīgs tips! Viena acs vaļā, bet izliekas, ka guļ. Es viņam sadošu! Kikerigū! (Sper ar kāju) Še tev, še tev! Es tevi mācīšu ar mani jokoties!
Gailis: (Viņam iebelž tā, ka Gailēns aiziet tenteriski) Vislielākā atvainošana, es lūdzu jūs. Es saku: jaunatne šodien ir tik neaudzināta un karstasinīga. Džentlmeniskums ir nokritis no laktas. Manieres - absolūti nekādas. Mans goda vārds ir Alberts Gailis. Tas ir vārds, suga un nodarbošanās. Manas sievas: No 1 un No 2, un praktikants un apmaiņas students. Ar ko man tas gods? Es saku: kas jūs tāds esat?
Sesks: Orangutangs.
Gailis: Tiešām? Priecājos. Priecājos ļoti. Vai jūs būtu dzīvnieks, putns vai kas cits?
Sesks: Es būtu kas cits.
Gailis: Kolosāli! Pirmais orangutangs, ar ko man nācies iepazīties. Es saku: mūžu dzīvo, mūžu mācies, kā mans nelaika papiņš mēdza teikt.
Gailēns: (Uz Sesku) Viņš smird!
Vistas: Viņš ož -ož - pēc seska, ie - sim prom! Prom, prom, prom! Kur dē - ties? Kur dē - ties? Ož, ož, ož!
Gailis: Es saku: neceliet paniku! Viņš ir orangutangs, un, kā visiem zināms, orangutangi mazliet ... Vistu kūts arī nesmaržo pēc rozēm. Ja viņš būtu sesks, es viņu tūlīt pazītu.
Vistas: Tu ne - kad... ne - kad neesi re dzē - jis sesku!
Gailis: Es neesmu redzējis arī orangutangu, bet es viņu pazīstu.
Gailēns: (Grib atkal spert) Tu esi smirdīgs sesks!
Sesks: (Draudoši) Mēs, orangutangi, esam slaveni ar savu iecietību, bet ja praktikanta jaunskungs mani turpinās spārdīt ar kājām, tad viņš ātri paliks bez dziesmas.
Gailis: Es ar viņu nopietni runāšu, bet tagad es saku: vai jūs man varētu parādīt Līko priedi, kur man ir iegādāts īpašums. Vispirms pie vietas, un tad jādomā par mājas celšanu. (Sesks izrauj plakātu: namdaris) Ko es redzu! Jūs Orangutanga kungs, esat namdaris? Būvmeistars?
Sesks: Vienīgais visā silā.
Gailis: Es saku: kāda laimīga sagadīšanās! Vai jūs esat ļoti nodarbināts?
Sesks: Neviena brīva brītiņa. Vai jums ir padomā vienstavu, divstāvu vai varbūt Mansarda stila māja? Tā ir jātaisa pietiekami liela, lai tā pietiktu vairākiem gadiem. Mājputniem mēdz būt ļoti lielas ģimenes. Dāmas drošvien ilgosies pēc cālīšiem, un cālīšiem būs atkal cālīši, un ģimenes tēvam beidzot jāsēž uz jumta.
Gailis: Hm?...
Sesks: Tā tad - cik guļamistabu?
Gailis: Vismaz divas. Un dubultlaktu, man ar sievām.
Gailēns: Kur es gulēšu?
Gailis: Ne manā guļamistabā! Man ir jākopj ģimenes dzīve. Un manām sievām tu nenāc tuvumā, ja negribi palikt bez smeceres!
Gailēns: Kāpēc tev ir divas sievas un man nav nevienas?
Gailis: Tāpēc, ka tev vēl nav ne sekstes, ne dziesmas, ne zināšanas, kas pie vistām jādara.
Sesks: Praktikanta jaunkungam es iesaku uzcelt mazu kabūzīti.
Gailis: Norunāts. Vai te ir kāda viesnīca?
Sesks: (Izrauj uzrakstu: Pie Orangutangiem un pienaglo to pie koka) Pieczvaigžņu viesnīca ar franču, ķīniešu ēdieniem un peldbaseinu. Mūsu specialitāte ir varžu kājiņas, slieku omlete un aklo dunduru filē. Ļoti pagodināts jūs uzņemt manā viesnīcā. (Sauc) Felik!
Feliks: (Uzskrien ar dunci rokā) Te es esmu! Kuru grābsim pa priekšu? Vai to ar seksti vai tās ar treknajiem dējamiem?
Sesks: Felik!
Feliks: Jā, Sesk!
Sesks: Turi muti un ienes viesiem somas. Brūtgānu svītā!
Gailis: Sesks? Viņš teica: sesks!
Sesks: Nē, viņš neteica!
Gailis: Viņš teica: sesk! un skatījās uz tevi!
Sesks: Nē, viņš neteica!
Feliks: Es teicu gan!
Sesks: Viņš teica: sesko man! Viņš šļupst! Ienes somas!
Feliks: Labs ir, labs ir!
Gailis: Mums nav somu!
Feliks: (Uzstājīgi Gailim) Dod šurp!
Gailis: Man nav!
Feliks: Dod šurp, ja tev dzīvība mīļa!
Gailis: Orangutanga kungs! Jūsu kalpotājs... Tas ir mazliet par daudz! Mēs ejam, es saku: mēs ejam uz citu vietu. Sievas! Ar pozu un grāciju!
Sesks: Felik, grāb viņus ciet!
Feliks: Atkal kaut kas jauns! Ko tu gribu, lai es daru?
Vista: Nāc prom! Kur dē - ties? Kur dēties?
Sesks: Idiots! Viss man pašam jādara! (Sagrābj Gaili aiz rīkles. Vistas ar Gailēnu prom)
Gailis: Es saku: kas tas par hoteli, kur viesus grābj aiz dziedamā!
Lācene: Pagaidi! Tā ir mana pasaka! Tas velns ir visu samaisījis! (Pieiet pie Seska) Laid vaļā!
Sesks: Kas tev par daļu?
Lācene: Laid vaļā, kad es tev saku! Vai es tevi samīcīšu pickā kā pīti, pēc seska smirdošais orangutang!
Sesks: Tāpēc nav tūlīt jālamājas. Lāči arī nesmaržo pēc vijolītēm.
Lācis: Ho-ho, mēs skatāmies uz beigtu sesku! Dudukiņam ir kalēja roka! Šmaugi sit!
Lācene: Laidīsi vai ne?
Sesks: Nu protams. Ko, tu domā, es ar viņu darīšu? (Sesks palaiž Gaili)
Feliks: Tur aiziet mūsu pusdienas! Ko mēs tagad cepsim?
Sesks: Kāp pats uz pannas!
Feliks: Labs ir!
Sesks: Tu zini, kas tu esi?
Feliks: Protams! Es esmu idiots.
Sesks: Kungs, stāvi man klāt!
Feliks: Man ir tukšums starp abām ausīm!
Sesks: Tas tev ir!
Feliks: Bet es nezinu, vai tas ir labi vai slikti... (Abi prom)
Lācene: Tu tagad esi jaunā pasakā. Tavas sievas ir atpakaļ uz laktas.
Gailis: Atļaujiet man izsacīt savu visdziļāko pateicību! Es saku, es nekad nebūtu ticējis, ka orangutangi ir tik līdzīgi seskiem. Nolieciet abus blakus, un viņi ir pilnīgi neatšķirami. Šonakt es dziedāšu speciāli jums. Jums nebūs nekas pretim, ja es pēc visiem šiem uztraukumiem mazliet nosnaudīšos? Man jādzied precīzi pulksten vienos, un, ja es neesmu labi izgulējies, tad dažkārt...
Lācis: To sesku tu labi nostrādāji, dudukiņ!
Lācene: Tas bija tavs darbs, nevis ļaut iet publiskā kautiņā nabaga neaizsargātai sievietei. (Gailis nosēžas un aizmieg)
Lācis: Bet dudukiņ...
Lācene: Ak, sēdi kluss un klausies! Šī ir manā pasakā ļoti aizkustinoša vieta.
Kovārne: (Uznāk melnos svārkos ar baltu blūzi, kam pārmests melns lakats, melnu lakatiņu galvā. Rokā grozs, kuŗā ir viena ola.) Ak debestiņ, debestiņ... man ir tik grūti atstāt... pašas dēta ola, kas nevienam nav vajadzīga. Mājās jau 6 izsalkušas mutes sauc: kovārn, kovārni Ko lai es daru? Ko lai es daru? Kas tas? Viens putns, ko es nepazīstu. Atstāšu olu viņam pie sāniem. Varbūt, ka viņš apžēlosies, izperēs un adoptēs. Ardievu, dēliņ, vai meitiņ, kas tu arī nebūtu! Es ceru, ka tu būsi laimīga! (Noliek olu un raudādama prom)
Lācene: Es vairs nevaru izturēt! (Raud) Dod viņu man! Es par viņu gādāšu, kā par savu bērnu! Vecais! Tev nekā nav ko darīt...
Lācis: Pagaidi, pagaidi! Biškungs lai tupētu uz olām?! Nemūžam! Man ir sava pašcieņa! Es esmu visstiprākais visā silā. Kā tas izklausīsies, ka biškungs Lācis izperējis kovārni. Mana rep... rep...
Kūmiņš: Reputācija, kungs.
Lācis: ...būs pagalam!
Lācene: Tev nebūs jātup visu laiku. Tikai šad un tad!
Lācis: Priekš tam man ir sulainis! Benedikt!
Kūmiņš: O nē! (Metas bēgt. Lācis viņu nogrābj)
Lācis: Tu taču esi gadriz putns! Tu proti lidot, vai ne?
Gailis: (Uzmodies un ieraudzījis olu) Kas tas par troksni? Es saku: kas tas? Ola? Tas nav iespējams! Ja tā ir mana ola, tad es esmu 10. pasaules brīnums. Kāda nevērība pret pēcnācējiem. Olās ir mūsu nākotne, bet mēs atstājam nākotni zem priedes. Te ir runa par nācijas izdzīvošanu! Kuŗa no manām sievām ... ne, ne. Varbūt Hildegarde? Pirms viņa kļuva mana 5. sieva, viņa bija jau bijusi atraitne. Pazaudējusi savu vīru Mārtiņu vakarā, traģiskos apstākļos. Redzēts guļam izcepts uz galda, garnēts ar ceptiem āboliem. Viņai būs uznācis aptumsuma brīdis... (Krata olu) Es saku: kaut kas iekšā grab! Hei, vai tur kāds ir? (Klausās) Pie baznīcas gaiļa, kāds čiepst! Es esmu tavs papā! Tagad man tevi jāizperē līdz galam. Kāpēc? Ko tu domā: kāpēc? Tāpēc, ka tu esi pusperēts! Tu gribi, lai es tevi sviežu pret koku? Manā jaunībā, ja kāds runāja pretim, pa seksti! Bija loti stipra ģimenes struktūra - gailis augšā, vista apakšā. (Uzsēžas uz olas)
Kovārnis: (Balss) Ei, beidz tupēt man uz galvas!
Gailis: Ko tu saproti no perēšanas? Es daru to, kas ir jādara.
Kovārnis: Tu vari perēt kur citur!
Gailis: Paklausies, tu, nepateicīgais... nepateicīgais... radījum, esi priecīgs, ka es tev vispār sēžu virsū. Tas ir sieviešu darbs! Tikai pateicoties man tu neesi vanckars!
Kovārnis: Kas ir vanckars?
Gailis: Vanckars ir... vanckars ir ne šis ne tas. Ne cālis, ne ola.
Kovārnis: Un tu man turpināsi tupēt uz galvas?
Gailis: Tu vēl neesi izšķīlies.
Kovārnis: Es esmu gan!
Gailis: Tu tikai domā, ka esi. Atkal viens problēmu cālis!
Kovārnis: Ei, tu tur augšā!
Gailis: To tu neaizmirsti! Es esmu augšā, un tu apakšā. Es saku: viss, ko es paģēru, ir respekts! Es saku: respekts!
Kovārnis: Paklausies, vecais vēja mais, viss, ko es gribu, ir, lai tu beidz man tupēt uz galvas!
Gailis: Ja tu nebūsi kluss, man būs jāķeras pie represijām.
Kovārnis: Es tev ieknābšu ļoti sāpīgā vietā. Viens, divi, trīs!
Gailis: (Iebļaujas un pielec kājās, saķēris sēdamvietu. Redz sēdam mazu, melnu kovārni) Es saku, tu man... tu man, es saku, ieknābi!
Kovārnis: Es tevi brīdināju.
Gailis: Es esmu tavs paps!
Kovārnis: Ko es tur varu darīt? Es tevi neizvēlējos.
Gailis: Es tevi ari nē! Tu vari iet, kur gribi!
Kovārnis: Es nekur neiešu. Es gribu ēst.
Gailis: Tu esi tikko izšķīlies! Tik mazs un jau tik rijīgs! Kas tu esi? Dēls vai meita?
Kovārnis: Kā lai es zinu?
Gailis: Hm, mēģini dziedāt! Tā mēs tūlīt atvētīsim graudus no pelavām. Nu!
Kovārnis: Kas man jādzied?
Gailis: Kas viņam ir jādzied? Gailim ir jādzied gaiļa dziesma. Es tev neprasu dziedāt Šūbertu! Klausies! (Dzied) Kikerigū!
Kovārnis: Hm! (Pauze) Nav brīnums, ka tu staigā pa mežu viens pats.
Gailis: Es saku, nekaitini mani! Tāda balss kā manējā pa laidaru apkārt nemētājas! Gailim dziesma ir vissvarīgākā pasaulē. Gailis ir pasaules pulkstenis. Bez mums vispār laika nebūtu. Tagad dziedi!
Kovārnis: K-o-v-ā-r-n!
Gailis: Tu par katru cenu gribi būt savādāks nekā citi gaiļi tavā vecumā. Tev ir jāprotestē, vai ne? Tev ir jāizrāda, ka vecākā paaudze nekā nezina. Tu man dziedāsi: kikerigū vai dabūsi pa smeceri!
Kovārnis: K-o-v-ā-r-n! K-o-v-ā-r-n!
Gailis: Es saku...
Kovārnis: Tu vari sacīt, ko tu gribi. Man nāk ārā tas, kas man nāk ārā!
Gailis: Ja tu nevari dziedāt, tad tev jābūt sieviešu kārtas gailim.
Kovārnis: Varbūt es nemaz neesmu gailis! Varbūt es esmu gulbis?
Gailis: Neviena vista vēl nav izdējusi gulbi! (Pie sevis) Pēc manis viņš neizskatās. Viņš ir neglīts...
Kovārnis: Ei, sarkansekste, kā lai es uzzinu, vai es neesmu gulbis?
Gailis: Ielec ūdenī!
Kovārnis: Kas notiks, kad es būšu ielecis ūdeni?
Gailis: Es ceru, ka tu noiesi dibenā kā akmens, tu, nepateicīgā dvēsele!
Balss: (Neredzama) K-o-v-ā-r-n!
Kovārnis: Tu dzirdēji? Vēl viens gulbis! Es eju! Kovārn! Kovārn! (Prom)
Gailis: Cienījamā muižkundze, šī nav pasaka! Šis ir murgs. Ar jūsu atļauju; es gribu atgriezties pie savām sievām.
Princese: Jo ātrāk, jo labāk! Šī bija viena no gaŗlaicīgākajām pasakām, ko esmu dzirdējusi.
5. stāstījums
Lācis: Un tagad kārta Jūsu Augstībai!
Visi: Bravo, bravo!
Princese: Sirsnīgi pateicos!
Kūmiņš: Es princesei sacerēju brīnišķīgu odu.
Lācis: Tu esi aptaurēts! Princesei nepatīk odi.
Kūmiņš: Odu!
Viņas Majestātei ir vairāk pasaku,
Kā zivij asaku...Princese: Tev vajadzētu meklēt citu nodarbošanos.
Kūmiņš: Es vēl neesmu beidzis!
Lācis: Tu esi gan! Darba laikā nav nekāda dzejošana. Par to tev atvilks no algas.
Kūmiņš: Kā tu vari atvilkt no algas, ja nekā nemaksā.
Lācis: Ja tev nekā nemaksā un atvelk no algas, tad tev jāmaksā man!
Kūmiņš: Es būšu mēms kā kaps. Vārds Viņas princesīgajai augstībai! (Es negribu inscinētājiem neko uzspiest, bet, ja apgaismotājam patiktos izdzēst skatuves gaismas un atstāt tās tikai uz sēdētājiem, un dekoratoram nolaist kādu audekla gabalu ar pilszāles skatu, tas izrādei par sliktu nenāktu. Paldies!)
Princese: Reiz dzīvoja ķēniņš, kam bija meita tikpat skaista kā es. Bet zemē dzīvoja arī briesmīgs trejgalvains pūķis. Viņš bija nodomājis ņemt daiļo princesi par sievu... (Iegaismojas skatuve. Uz troņa sēž Ķēniņš, ap viņu galma ļaudis. Autoram patiktos, ja viņš būtu mazs augumā ar lielu kroni galvā. Viņš ir piemidzis)
Lācis: (Uz Kūmiņu, kas paslēpies aiz celma) Benedikt, neesi tāds zaķupastala!
Kūmiņš: Es vairs neesmu tavs sulainis!
Lācis: Kas tad tu tāds esi?
Kūmiņš: Es esmu bezdarbnieks! Es tev uzsaku! Es labāk karājos astē pie zara nekā nonāku pūķim rīklē!
Lācis: Ja tu man uzsaki darbu, tad es tevi atlaižu! Un tagad turi muti! (Ienāk Padomnieks)
Padomnieks: Pagalmā stāv milzīgs pūķis un grib ar tev runāt, kungs un ķēniņ. (galma ļaudis, protams, ir satrūkušies)
Ķēniņš: Pūķis, tu saki? Īsts pūķis? (Pauze) Saki, ka ķēnišķīgais pieņemšanas laiks ir starp pusdienām un launagu.
Padom.: Es to viņam jau darīju zināmu.
Ķēniņš: Labi, labi. (Pauze) Ko viņš uz to teica?
Padom.: Nekā.
Ķēniņš: Tas ir labi. Pūķiem ir jāzin sava vieta.
Padom.: Viņš sasita ar asti pils vārtus...
Ķēniņš: Sasita ar asti pils vārtus, tu saki?
Padom.: Un dienvidus valni...
Ķēniņš: Dienvidus valni ari?... (Pauze) Vai tu teiktu, ka viņš ir ļoti nevaļīgs pūķis?
Padom.: Tā es teiktu, kungs un ķēniņ...
Ķēniņš: Tad saki viņam, ka mēs esam ar mieru darīt mazu izņēmumu un pieņemt viņu tagad. Lai viņš ienāk! Un saki, ka mēs uz viņa varas darbiem skatāmies ļoti šķībi. Mēs esam jau agrāk ievērojuši, ka pūķiem nav ne mazākās atbildības sajūtas pret svešiem īpašumiem. Sūti viņu iekšā!
Padom.: (Sauc) Lai ienāk pūķis! (Šis sauciens tiek atkārtots pils koridoros un paliek tonāli arvien vājāks. Tādā pašā veidā lido šurp sauciens: Pūķis nāk! Šī iemesla dēļ nevainosim galma ļaudis, ja viņi krīt panikā. Dzirdams smags soļu troksnis un tusnīšana, kas nāk arvien tuvāk. Galminieki runā pa grupām unisonā)
1.Grupa: Man ir slima māte! (Paklanās ķēniņam un prom)
2.Grupa: Man ir slims tēvs! (Paklanās ķēniņam un prom)
3.Grupa: Man ir slims brālis! (Bez ķēniņa un padomnieka palicis tikai viens galminieks)
Galminieks: Es pats esmu slims! (Nepaklanījies metas prom. Ienāk Pūķis ar trim galvām un ķirzakveidīgu asti. Pārējo es atstāju jūsu fantāzijai. Skaidrības labad, es galvas esmu numurējis)
1.Galva: Tu esi ķēniņš?
2.Galva: Es ar tevi...
3.Galva: Gribu runāt!
Ķēniņš: Ar ko mēs varam tev pakalpot?
1.Galva: Es gribu...
2.Galva: Precēt...
3.Galva: Tavu meitu!
Ķēniņš: Mēs nekā nesaprotam. Vai tu vari runāt pa vienam?
1.Galva: Mēs
2.Galva: Esam
3.Galva: Viens!
Padom.: (Čukst) Viņš saka, ka grib precēt tavu meitu?
Ķēniņš: Manu meitu, tu saki?
1.Galva: Precēt
2.Galva: Tavu
3.Galva: Meitu!
Ķēniņš: Mēs, protams, esam ļoti pagodināti. Mūsu valstī katrs var tīkot pēc princeses rokas, bet, diemžēl, konstitūcijā ir stingri noteikts, ka ķēniņa znotam nedrīkst būt aste un vairāk par vienu galvu.
1.Galva: Vai viņš dos vai nedos?
2.Galva: Vai tas nozīmē jā vai nē?
3.Galva: Viņš grib, lai es cērtu nost asti!
1/2.Galva: Asti?!!!
Ķēniņš: (Ātri) Protams, konstitūciju var grozīt... Aste var palikt, bet jābūt tikai vienai galvai.
Visas: Vienai galvai!!!?
Ķēniņš: Vai divām...
1.Galva: Nopostīšu zemi!
2.Galva: Nopostīšu pili!
3.Galva: Uzbēršu tev piparus uz astes!
Ķēniņš: Cik mēs noprotam, tad tev ir kādi iebildumi?
Visas: Nerunā gari!
2.Galva: Turi muti! Es runāšu!
3.Galva: Turi tu pats muti!
1.Galva: Es runāšu! Es esmu pirmā galva.
3.Galva: Es esmu pirmā galva!
1.Galva: Tu esi trešā galva!
3.Galva: Neesmu viss!
2.Galva: Ja jūs paši nezināt, kas esat, tad es runāšu. Es esmu vienmēr otrā galva.
1.Galva: Labi, skaitīsim!
3.Galva: Labi! Pirmais!
2.Galva: Otrais.
1.Galva: Trešais.
3.Galva: Redzi?
1 .Galva: Tas tik tā gadījās. Skaitīsim vēlreiz! Pirmais!
2.Galva: Otrais!
3.Galva: Trešais... Kā tas var būt!
2.Galva: Jūs abi esat kāpostgalvas!
1.Galva: Tu ņem savus vārdus atpakaļ! Tu tupi pašā vidū. Tev stiprinieks ar zobenu netiek klāt!
3.Galva: Jā, mums abiem jau pa trim lāgiem galvas nocirstas, un tev tikai vienreiz!
1.Galva: Tup kā kāpostgalviņa dobes vidū un mūs vēl lamās!
Ķēniņš: (Zīmīgi ieklepojas) Mūsu laiks ir ļoti ierobežots... Vai mēs nevarētu turēties pie lietas? Mēs vēl neesam pusdienojuši...
1.Galva: Tu laikam esi sists uz ausīm!
2.Galva: Dod man savu meitu par sievu
3.Galva: Vai tev būs jāmeklē īrēts dzīvoklis! Man pilis nepatīk!
2.Galva: Ka likšu ar asti!
1.Galva: Ir lāga akmens nepaliks!
Ķēniņš: Mēs ļoti labi saprotam tavu nepatiku, bet mēs esam droši, ka varēsim rast šai problēmai atrisinājumu. Kā saka - pūķis paēdis un pils vesela. (Viltīgi) Varbūt mēs varētu noorganizēt mazu turnamentu - sacīkstes, kur izmēģināt spēkus. Mēs saziņotu stiprus vīrus...
1.Galva: Stiprus vīrus?
2.Galva: Gnīdas!
3.Galva: Ganu Jānīšus!
1.Galva: Samalsim lupatlēveros!
2.Galva: Iedzīsim zemē!
3.Galva: Līdz kaklam!
1.Galva: Rīko kāzas! Rit pusnaktī būšu klāt! Gādā ēdamo!
2.Galva: 99 liellopus!
3.Galva: 99 aitas!
1.Galva: 99 kukuļus maizes!
2.Galva: 99 mucas alus!
3.Galva: Saldam ēdienam - 99 mucas medu!
Lācis: Vai akls!
1.Galva: Nez, vai nevajadzēja prasīt vairāk? Ka nepietrūkst!
2.Galva: Neesi tāds rīma!
1.Galva: Ko tu sauc par rīmu, kāpostgalva tāds!
2.Galva: Man ir apnicis uz tavu purnu skatīties! Es ceru, ka tev kāds stiprinieks nocirtīs galvu. Tu man esi apriebies līdz kaklam!
1.Galva: Un tu man esi apriebies līdz jostas vietai! Es tev negribu vairs stāvēt blakus!
3.Galva: Es ceru, ka jums abiem nocirtīs galvas!
2.Galva: Tu esi spoks!
3.Galva: Es esmu pūķis!
1.Galva: Tu labāk gādā, lai tev atkal nāk pa nāsīm uguns ārā! Pagājušo reizi bija tikai tāds čiks.
3.Galva: Es neesmu vainīgs, ja man ir iesnas!
2.Galva: Atceries, ķēniņ, rīt pulksten divpadsmitos!
Ķēniņš: Mēs neesam aizmirsuši... (Pūķis prom) Padomdevēj, mēs gaidām padomu!
Padom.: Ļoti kutelīga situācija, kungs un ķēniņ...
Ķēniņš: Labi un sakarīgi pateikts.
Padom.: ...no kuras būs grūti tikt ārā. No otras puses - katrai lietai ir divi gali: pirmais gals un otrais gals. Apskatīsim vispirms vienu galu un tad otru. Ja abi gali vienādi slikti, tad ir gals klāt.
Ķēniņš: Mēs tev sirsnīgi pateicamies. Sāksim lietas cilāt no pirmā gala. Saucēj!
Saucējs: (Uznāk) Tu sauci, kungs un ķēniņ?
Ķēniņš: Sauc kopā stiprus vīrus un saki: kas izglābs princesi no pūķa nagiem, dabūs to par sievu un piedevām... (Padomniekam) Vai tu domā, ka vajadzētu solīt arī kādus nekustamus īpašumus?
Padom.: Ceturto daļu no ķēniņa valsts!
Ķēniņš: ...ceturto daļu no ķēniņa valsts!
Saucējs: (Publikai) Stipri vīri, nāciet uz ķēniņa pili cīnīties ar pūķi! Kas viņu uzveiks, dabūs princesi par sievu un ceturto daļu no ķēniņa valsts! (Pauze)
Padom.: Neviens nenāk.
Ķēniņš: Sauc vēlreiz un soli šoreiz pusķēniņa valsti! Šādos brīžos nav vērts knauzerēties.
Saucējs: Stipri vīri, nāciet uz ķēniņa pili cīnīties ar pūķi. Kas to uzveiks, dabūs princesi par sievu un pusķēniņa valsti. (Pauze)
Princese: Neviens! Vai visā zālē nav neviena drošsirdīga vīra, kas gribētu mani glābt?
Lācis: Te ir viens stiprs vīrs!
Kūmiņš: Bravo, Lāci!
Lācis: Lapsa Kūmiņš! (izgrūž viņu priekšplānā)
Kūmiņš: (Izmisis) Vai tu esi dulns! (Mēģina mukt, bet Saucējs viņu tur aiz rokas)
Ķēniņš: Vai akls, viens tomēr gadījies! Grāb tik ciet, ka nepārdomā!
Kūmiņš: Palīgā! Lāci, es tev nekad to nepiedošu! Ne mūžam un trīs dienas! Ne mūžam un četras dienas! Bērni, sakiet viņam, ka es esmu dzejnieks! Man nepatīk pūķi un vēl sevišķi tādi ar trim galvām!
Ķēniņš: Ko nu, znot, pidrojies!
Kūmiņš: Es nepidrojos, un es neesmu tavs znots!
Padom.: Kungs un ķēniņ, viņam arī ir aste!
Ķēniņš: Paskaties uz viņu! Tu neko neesi ievērojis? Tikai viena galva. Nekad nevar zināt, vai nav kāds apburts princis. Cik apburtu prinču savā laikā nav lēkājuši apkārt kā vardes...
Kūmiņš: Nu tad atrodi kādu vardi! Es neesmu princis, es esmu lapsa!
Ķēniņš: Nekaitini mūs!
Kūmiņš: (Izmisis) Ardievu, bērni! Jūs patlaban skatāties uz beigtu lapsu! Ardievu, skaistais mežs, ardievu, mans neizdotais dzejoļu krājums! Te būs viens pantiņš uz mana kapakmena, ja vien no manis būs kas palicis pāri:
Kad apsei lapas biris,
Tad lapsa Kūmiņš miris...Ķēniņš: (Dod viņam zobenu) Ņem, dēls, un kapā!!!
Kūmiņš: Ko lai es ar to daru?
Ķēniņš: Viss, kas tev jādara - jānocērt pūķim galvas. Mēs pa to laiku iesim atdusēties. (Šajā brīdī pils istaba, ja tāda ir, pazūd. Kūmiņš sēž nelaimīgs un sarāvies pie koka)
Princese: Pienāca liktenīgā nakts. Nabags stiprinieks viens un nobijies sēdēja pie pils vārtiem ar ķēniņa doto sidraba zobenu rokā... (Ausīgākie skatītāji būs pamanījuši, ka tika pieminēti pils vārti. Ja vārtu nav, Kūmiņš var tupēt mežā) Pulkstens nosita divpadsmit... (Atskan pulksteņa sitieni)
Kūmiņš: (Skaita līdz) ...divpadsmit! Velna stunda! Te es sēžu ar lielo gaļas nazi rokā, kā circenis karstos pelnos. (Atdarina Ķēniņa balsi) Viss, kas tev jādara - jānocērt pūķim galvas, viņš saka. Mēs pa to laiku iesim atdusēties, viņš saka. Mēs ejam atdusēties, un mēs te sēžam un klabinām zobus! Nez, kā tas ir, ka ir beigts? (Histēriski) Lāci, es tev to nekad nepiedošu! Es nākšu katru nakti pie tevis spokoties. Es tev skaitīšu priekšā savus dzejoļus, un tu man nekā nevarēsi padarīt, tu, spalvainais slamst!
Lācis: Dudukiņ, man jāiet Kūmiņam palīgā. Es nevaru viņu atstāt nelaimē! (Autoram Lāča iemesli te nav skaidri, bet, būdams pēc dabas ciniķis, viņš domā, ka tie nav nekādi cēlie)
Lācene: Nu, kad jāiet, tad ej. Tikai esi uz brokastīm mājās. Būs svaigi medus rauši. Un uz priceses pusi nemaz neskaties, vai es tevi ņemšu un noģērēšu! Skaidrs?
Lācis: Dudukiņ, tu taču mani pazīsti!
Lācene: Tā jau ir tā nelaime! (Lācene viņam ietin rausi galdautā, pabāž padusē. Lācis viņu nobučo, mazo lācēnu arī un dodas ceļā)
Kūmiņš: (Ieraudzījis Lāci nākam, to nepazīst) Viņš nāk! Viņš nāk!
Lācis: Nedrebelējies! Tas esmu es!
Kūmiņš: Tas esmu es? Es esmu es! Tu esi Tu! Es gribu zināt, kas Tu esi, nevis kas Es esmu!
Lācis: Kūmiņ!
Kūmiņš: Es neticu savām acīm! Lācis!
Lācis: Es tev nāku palīgā.
Kūmiņš: Brīnišķīgi! Mans draugs atnācis mani glābt. Es to nekad neaizmirsīšu! Nekad, nekad, nekad! Mana nākamā oda būs veltīta tev. Es esmu tik priecīgs, ka esmu gatavs tevi bučot!
Lācis: Ja tu sāksi bučoties, es iešu prom!
Kūmiņš: Kāds ir tavs kaŗa plāns? Stāsti, stāsti!
Lācis: Kaŗa plāns? Man nekāda plāna nav. Tas ir tavs darbs.
Kūmiņš: Viņš tūlīt būs klāt!
Lācis: Nu tad domā un nečivini! (Apsēžas, iztin no galdauta rausi un sāk ēst)
Kūmiņš: Es domāju, es domāju!... Pūķim ir trīs galvas, vai ne?...
Lācis: Un aste! Neaizmirsti asti.
Kūmiņš: (Pie sevis) Pa vienu nāk ārā uguns, pa otru dūmi, pa trešo zila zēvele... ūdens un uguns... uguns un ūdens... Rokā ir! Vālodze? Vai tu guli? Vālodze!
Vālodze: (Uznāk naktskreklā. Žāvādamās) Kūmiņ, vai tu esi galīgi bez jēgas? Vai tu zini, cik ir pulkstens?
Kūmiņš: Vālodzīt, uzsvilpo man lietu!
Vālodze: Cik vienkārši, ko! Uzceļ mani nakts vidū, pat neatvainojas, un grib, lai es uzsvilpoju lietu? Pienāc darba stundās.
Kūmiņš: Tad jau es būšu beigts. Mēs kaŗojam ar pūķi. Ja viņš mūs uzvar, tad šonakt viņam maltītē būs lapsas frikadeles, rītdien lāča cepetis un parīt vālodžu olu omlete.
Vālodze: Vālodžu olu omlete! Labi gan, ka tu mani pamodināji! Man pa augšu peld pamatīgs lietus mākonis, ko es taupīju sausam laikam, bet kas vajadzīgs, tas vajadzīgs. Kur tu viņu gribi? Ap šo vietu? (Svilpo tā kā suni saucot un diriģē neredzamo mākoni) Vēl mazliet uz priekšu! Nāc, nāc, nāc! Pagaidi, pagaidi! Neskrien kā plēsts! Mazliet atpakaļ! Pieturi! Tā. Te apakšā drīz parādīsies liela ķirzaka. Kad es nosvilpjos, tad gāz lejā, cik tik tev ir iekšā. Es iešu uzvilkt lietusmēteli un ūdens zābakus. Es tev parādīšu vālodžu olu omleti! Dabūsi veselu ezeru uz galvas! (Prom)
Kūmiņš: (Lācim) Nu, tu tagad saproti?
Lācis: Kūmiņ, es neesmu dumjš! (Pauze) Ko tad?
Kūmiņš: Kas notiek ar uguni, kad tam uzlej ūdeni virsū?
Lācis: Ā-ā-ā! Kūmiņ, tu neesi tik glups kā izskaties! (Dzirdami dārdoši soļi. Tuvojas pūķis) Tur viņš nāk!
Kūmiņš: Ar tevi palīgos man ir dūša kā miets! (Uznāk Pūķis)
1.Galva: Ā-ā-ā!
2.Galva: Ū-ū-ū!
3.Galva: R-r-r! (Kūmiņš viņam danco pa priekšu, bet Pūķis viņu neievēro)
Kūmiņš: Apstājies!
1.Galva: Mēs esam par vēlu!
Kūmiņš: Stop!
2.Galva: Es teicu: uzliec modinātāju!
Kūmiņš: Hei!
3.Galva: Kāpēc man viss jādara? Man ir iesnas.
1.Galva: Nesāksim kāzu naktī kašķēties!
Kūmiņš: Hei, ķirzaka, ne no vietas!
1.Galva: Kas tas tāds?
2.Galva: Knislis?
3.Galva: Ods?
1.Galva: Tas nav ods. Viņam ir aste.
3.Galva: Uzpūt viņam uguni virsū!
2.Galva: Nav ko tērēties. Varbūt būs jānodedzina pils. Ei, astainais! Lasies prom no ceļa, citādi slapjums vien no tevis paliks!
Kūmiņš: Tu redzi to slapjumu virs galvas? Man tikai jāpamaj ar mazo pirkstiņu, un vesels ezers nāks lejā. Ja tu neesi krokodils, tad labāk sāc mācīties peldēt!
1 .Galva: Ko viņš tur muld?
2.Galva: Kas ir krokodils?
3.Galva: Uzzvetē viņam ar asti!
Kūmiņš: Mēs ar Lāci tevi nomaitāsim!
1.Galva: Ko viņš teica?
2.Galva: Viņš mūs nomaitās! (Visi smej) HO, HO, HO...
3.Galva: Hl, Hl, Hl...
1.Galva: HE, HE, HE... Hei, kas tas? Man kaut kas slapjš uzkrita uz galvas!
1.Galva: Man ar, man ar!
3.Galva: Virs galvas melns mākonis!
1.Galva: Tas nav mākonis, tas ir lidojošs ezers!
2.Galva: Ja tas nāks uz galvas, es esmu pagalam!
3.Galva: Tā tava vaina! Vienmēr visur par vēlu!
1.Galva: Beidz kašķēties! Ātri uz pili!
Kūmiņš: (Sauc) Vālodze, lai nāk lejā! (Vālodze nosvelpjas. Sāk līt)
2.Galva: Gāž kā no baļļas!
1.Galva: Kas noticis ar manu uguns rīkli! Dūmi vien!
3.Galva: Netaisi muti vaļā!
2.Galva: Tikai nedrīkst nobīties, citādi nokritīs aste!
3.Galva: Dari ko!
2.Galva: Dari ko!
1.Galva: Ko tad?
2.Galva: Runā ar to knisli!
1.Galva: Ei tu!
Kūmiņš: Ko tev vajag, ķirzaka? Par maz slapjuma?
1.Galva: Apturi lietu!
Kūmiņš: Saki: lūdzu.
1.Galva: Lūdzu!
2.Galva: Lūdzu!
3.Galva: Lūdzu!
Kūmiņš: Tu atsakies no princeses?
1.Galva: Pilnīgi!
2.Galva: Uz visiem laikiem!
3.Galva: Tik ļauj man iet!
Kūmiņš: Nu tad lasies lapās!
Lācis: Pagaidi! (izrauj Kūmiņam zobenu) Vispirms es tev apkapāšu galvas!
Kūmiņš: (Nostājas viņam priekšā) Neesi tik asinskārīgs! (Pūķis iet prom)
1 .Galva: Tā visa tava vaina!
3.Galva: Kāpēc mana?
1.Galva: Jūs man abi esat apriebušies līdz nāvei! (Prom)
Lācis: Ķēniņ, Ķēniņ, Nāc šurp! (Uznāk ķēniņš ar galma ļaudīm) Es pieveicu tavu pūķi!
Kūmiņš: Ei, pagaidi...
Lācis: Ka tu reiz beigtu maisīties pa starpu!
Ķēniņš: Kā tu to izdarīji?
Lācis: Kas tur liels! Pavicināju ar zobenu, un šis bija teciņus prom.
Kūmiņš: Ķēniņ, ķēniņ, arī es tur biju!
Lācis: Tu biji paslēpies aiz koka.
Ķēniņš: Lai tev pateikšana, dēls! Laikam mums jāsaka: znot!
Lācene: Vecais, neaizmirsties!
Lācis: Bet, dudukiņ, ķēniņam tūlīt nevar runāt pretim...
Ķēniņš: Sauciet princesi! Sauciet kopā ļaudis! Un tev, znot, vēlreiz ķēnišķīgs paldies. (Prom)
Lācis: Ņem par labu, ķēniņ, ņem par labu!
Kūmiņš: (Publikai) Tāds ir mans draugs Lācis... it kā es te nemaz nebūtu bijis... Bet tāds viņš ir. Bērni, man nupat iešāvās prātā dzejolis!
Lācis: Vai tu nevari būt mierā? Kāpēc tu neesi kā citas lapsas?
Kūmiņš: Tāpēc, ka es esmu dzejnieks.
Lai zied virši, lai zied lauri.
Ejiet mājās - nu ir cauri!Priekškars.
Aktieris Juris Zemītis ar rakstnieku, humoristu un režisoru Uldi Siliņu uzvedumā Tu esi Minsterē, mans draugs (1987)
V. Motmillera uzņēmums
Uldis Šiliņš dzimis Rīgā 1930. gadā 26. janvārī. Kopš 1951. gada darbojās Sidnejas latviešu teātrī. Sarakstījis daudzas godalgotas un iemīļotas lugas. 1976.g. ieguvis Kr. Barona prēmiju par nopelniem teātra mākslā. Izcils dialoga meistars.
