RAIMONDS STAPRĀNS − GLEZNOTĀJS

 

Ar Raimonda Staprāna gleznām un viņu pašu pirmo reiz sastapos 1961. gadā, kad viņam bija iespaidīga solo izstāde St. Etiene galerijā 57. ielā Ņujorkā. Izstādītās gleznas tūlīt patika. Tās bija drosmīgi, sulīgi uzziestas, smagnējas, ar biezu impasto faktūru, daudziem tumšiem ēnu laukumiem, dramatiskiem līniju režģiem, tās varēja baudīt, sataustīt, sagaršot, ar acīm apmīļot.

Un kur tad krāsas, taisni tādas kādas man patīk! Var jau būt, ka sajūsmas iemesls bija tas, ka piecdesmitajos gados atklāju man tuvā, Pēterburgā dzimušā baltvācu pēcteča, Parīzē bojā gājušā mākslinieka, Nikola De Stēla (Nicola De Staela) glezniecību, kuŗam savukārt bija sava veida radniecība ar Raimonda Staprāna darbiem.

(Skat. Staprāna 60. g. gleznoto darba attēlu „Atspīdumi”.)

Gadu gaitā gleznotājs Staprāns strādājis smagi un cītīgi pie sava stila izkopšanas un ar labiem rezultātiem. Vissvarīgākais kompozīcijas elements joprojām māksliniekam palikusi krāsa, krāsas zieds, krāsu attiecība gleznas plaknē. Tikai krāsas uzlikšanas paņēmieni kļuvuši rafinētāki. Gleznu virsmas apdare un lazējumi tagad caurspīdīgāki. Gleznu četrstūris nav vairs tik pieblīvēts ar dažādiem objektiem kā jaunības darbos. Pēdējā laika gleznās eksistē tikai pāris kompozīcijas elementu, piemēram: viens krēsls, divi krāsu podi un tā joprojām.

Līniju un formu lietošana ģeometriskāka, sausāka, askētiskāka. Staprāns kļūst arvien intelektuālāks. Nejaušības elements gandrīz izskausts. Krāsas mijiedarbe uz gleznas telpu, objektu formu ir lietota ar maksimālu rafinētību un eleganci. Arī krāsu intensitāte bieži lietota forte fortissimo pakāpē, lai gan Raimondam netrūkst arī pelēcīgi, zilos toņos, noskaņotu darbu. Sevišķi mākslinieks iemīļojis sārti oranžās toņu gammas dažādās intensitātēs.

Staprāns glezno gleznošanas dēļ. Šķiet, ka viņu sevišķi neinteresē tematu izvēle, vai gleznojamo objektu meklēšana. Viņš glezno, kas pagadās darbnīcā, vai Sanfrancisko līča ostmalā: laivas, dokus, ostmalas, perspektīves no putna lidojuma, darbnīcas krēslu, galdu, podu ar otām. Sevišķi viņam patīk šie vientuļie objekti, ja tos apspīd priecīgā Kalifornijas saule. Staprāns, neskatoties uz savu latvisko izcelsmi, ir, tā saucamā, California Bay Area mākslas virziena pārstāvis, ko pasvītro arī amerikāņu mākslas vērtētāji. Ievērojamākais no šiem Sanfrancisko līča apkārtnes gleznotājiem ir nesen mirušais Ričards Dībenkorns (Richard Diebenkorn), kuŗa tendence uz dabas abstrahēšanu saskatāma arī Raimonda Staprāna glezniecībā.

Rietumu krasta Smisonian institūta direktors Dr. Pauls Karlstroms, rakstot gleznu izstādes katalogā, izsaka nožēlu, ka viņš nav agrāk pamanījis, cik talantīgs Bay Area grupas mākslinieku vidū ir Staprāns, lai gan mākslinieks strādājis un izstādījies cītīgi visās pasaules malās jau 40 gadus.

Bet tas ir laikam mūsu latviešu dabā, neesam mācējuši sevi pietiekoši reklamēt, lai mēs tiktu pie spožākām zvaigznēm mākslas orbitā. Varbūt vienīgi tas izdevies bijušai kalifornietei Vijai Celmiņai, kas tagad dzīvo un glezno Ņujorkā. Ar to nedomāju teikt, ka Staprāns ir viens no raksturīgākiem piemēriem latviešu mākslinieku plejādē, jo daudzi ir vēl kautrīgāki un vispār neizstādās.

Raimonda Staprāna gleznas atrodas deviņos muzejos un viņa personālizstādes bijušas visos ievērojamākos mākslas centros: Ņujorkā, Parīzē, Londonā, Berlīnē, Toronto un arī Rīgā.

Gleznotājs un lugu rakstnieks Raimonds Staprāns daudz nerunā, bet dara. Un dara labi.