BRĪNIŠĶĪGA IDEJA!

 

Dzīvas pārrunas izraisījis Anglijas konservatīvo partijas deputāta Bučera (MP John Butcher) aicinājums jauno gadsimtu, sākot ar 1999. g. 31. decembŗa pusnakts stundu, iezvanīt... ar klusumu. Viņa priekšlikums: piecas pirmās 2000. g. janvāra dienas (iznāktu trīs darba, divas nedēļas nogalē) − pilnīgi bez radio un televīzijas pārraidēm. Lai notiek, kas notiek! Lai sauc, kas grib, lai stumda un grūž, lai sola, taisnojas, sludina; lai brūk, lai deg, lai kaŗo; lai pārmijus puteņo, zibeņo, līst − par visu to varēs uzzināt ar mazu nokavēšanos, drusku vēlāk, ne gluži tūlīt, uzreiz, no gaisa. Par to varēs... lasīt! Bet skaļruņos, ekrānos − miers. Ēterī bikli čarkstēs tikai dabīgais, kosmiskais, mūžīgais radības troksnis, bez cilvēka ražotiem papildinājumiem.

Kāpēc ne? Kāpēc, galu galā, vienu reizi − ne? Mazu atelpu. Atkāpi. Pat − zināmu bijību lielā pulksteņa priekšā.

Bučera ierosinājums, protams, izriet no rūpēm par modernā cilvēka uztveres spējām: katru brīdi nabagu tik smagi bombardē ziņas, atgādinājumi, aicinājumi, reklāmas... kā nemitīgi pārlādētas antennas, nojūk šķirošanas, izvēles mechanismi; turklāt, piespēlētā panoplijā viss līdzīgi skan, vienādi vizmo, uzstājas, viss tajā sāk izskatīties līdzīgs un, šķiet, sola vienu to pašu: labāku, ātrāku, tālāku, stiprāku, lētāku, elegantāku, parocīgāku... Nav laika aiz acumirkļa ārējām formām meklēt atšķirības saturā. Pārbaudīt ‘preci’. Noraidīt. Stipri sarukusi pacietība, uzmanība; skepse viscauri iesūcas kā izplūdusi eļļa; izslēdzas un aizsērē pārslogotais vērtību, īstu vajadzību analīzes motors. Esam pakalpināti mums pamestu gaŗāmejošu momentu noņēmēji. No bazāra nav izejas.

Bet nekur šī burzma nav pārņēmusi nopietnas izvēles procesu tik pamatīgi kā polītikā. Protams, mēs − kopā ar Bučeru − runājam tikai par rietumiem, par puslīdz demokrātisko, plurālo jēdzienu ‘polītika’, par grūti iegūtas brīvas pašvaldības pārnešanu tirgus-karnevāla gaisotnē. Nav runa par režīmiem, kur valda viena ģimene, cilts, kliķe, partija, ģenerāļu banda, naudīgo virsšķira, reliģiski fanātiķi, mafija, utj. − atsevišķi, vai kombinācijās. Demokrātiju vispirms jāsaprot un jāiegūst. Tikai tad to var sākt izniekot.

Skaidrs: normālos apstākļos polītika un polītiķu lēmumi veido nākotnes ceļu. Bet tie, kas ķeras pie maršruta pieteikšanas, kandidāti, sacenšas − ar ko? Krasi atšķirīgu gala punktu piedāvājumiem? Nē. Visi taču ejam vienu ceļu. Pieklājības, disciplīnas formām? Arī ne. Tiesību mums daudz, par pienākumiem − lai paliek. Biļetes cenu? Vai tā visiem nav vienāda, un tā jau pārāk dārga? Pliki fakti neder. Bet ar veiklām, instinktīvi pievilcīgām programmām gan var sacensties, ar detaļām, ar pāris atmiņā viegli ieķitējamiem skaitļiem, solījumiem. Ar trāpīgu bildi, vārdu − lai cik maldinošu. Bet tikai ne ar idejām! Tās ir pārāk sarežģītas. Televīzija necieš idejas: absolūti visu ‘kodolīgi’ jāpasaka 30 sekundēs. Tas, kas to prot − lai cik tas būtu prasts, nomelnojošs, absurds, banāls, jau dzirdēts, atkārtots − uzvar. Nepratējam lemta ātra pazušana. Vēl skumjāk: ziņotāji viņam pievilks liktenīgu ķeksi: ‘nenozīmīgs’.

Sociālisma daudzinātajā ‘vēstures atkritumu tvertnē’ noguļas nevis izkonkurētais − bet neievērotais. Likumsakarīgi: sociālisms pats!

Pa daļai polītiķi Bučeru motivē vesels jautājumu komplekts. Vai, piem., pilsonis, tik tālu notrulināts, ka vairs necieš ilgāku, niansētāku runāšanu (tā, re, pierādot, ka autors nespēj sakarīgi izteikties)? Vai publika triecienpieeju tagad pieņem kā vienīgo? Vai tieši no tā (un personīgas inerces, nespēka, noguruma sajūtas) veidojas visa politiskā apziņa? No kuŗa laika tīksmināšanās pie žilbinošu momentu kolāžas − te frazīte, tur bildīte − aizstāj sakarīgu domāšanu? Līdzīgi: mājās nav laika kārtīgi cept un vārīt, paķersim kaut ko ātru ‘pa ceļam’... bet vai tā var rīkoties ar nopietnām izvēlēm? Vai spēlīte uz tā jau apdullinātām jūtām − klau, es novākšu draudus, apmierināšu, nodrošināšu, pielabināšu, bet viņš, tas velns un antikrists, re, tevi izmantos, iedzīs nabadzībā, ignorēs un samaitās − nav fasāde, mākslīga izrāde, aiz kuŗas bodīte pa vecam, par labu draugiem paziņām? Ko tādas gaisotnes kaislīga veicināšana un izmantošana saka par ziņu avotu pienākumiem un atbildību demokrātijā? Vai polītiķu personības un teiktais ir tikai... izejviela sensācijām? Vai ‘bubiņšķirai’ (labs angļu izteiciens the chattering classes) bez sensācijas, bez sliktā un izsmietā, bez nenoenkurotiem momentiem, nav ko piedāvāt? Vai klusumā vismaz nevarētu jautājumus − piecas dienas jaunu skandālu nepārkliegtus − mierīgi pārrunāt?

Tādējādi nicināti pilsoņi atsakās izrādē piedalīties, lai gan par tās inscenējumu arvien maksā. ASV vēlēšanās, piem., mandātus nodod tikai 50-60% balstiesīgo. Pārējie, šķiet, sapratuši, ka nopietni kaut ko mainīt nav iespējams. Apnikusi dubļu mešana, lauztie solījumi un vēlāk taisnošanās. Kāda jēga? Nav brīnums, ka tāds modelis plašām aprindām ‘jaunās demokrātijās’ neliekas pievilcīgs, efektīgs, un arī otrādi: ka tieši tādu modeli veikli iemācījušies izmantot bijušo režīmu aparatčiki.

Paliek galvenais jautājums: vai nolaidīgi ziņu avoti pilsoņus pakāpeniski ietrenējuši trulumā, jeb vai pilsoņu nevērība, aizņemtība pieļāvusi tādus ziņu avotus? Kas nāca pirmais − vista, vai ola? Varbūt... fabrikas īpašnieks, ar pavisam citiem aprēķiniem.

Tādi īssavienojumi, dabīgi, nepastāv tikai polītikā. Momenta kultūra inficē visu sabiedrisko dzīvi. Cieš kvalitāte un iedarbojas Grešama likums: brāķis izspiedīs labo.

Televīzija apēd un atgremo idejas. Tai ir ātri savārāmas putras raksturs. Tās pamatos oriģinalitāte nav svarīga, ir pat bīstama. Ilgi ierindā nenoturēsies sērija, ja to neskatās − un pētījumi rāda, ka atkārtoti ekrānā atgriežas vienas un tās pašas drošās formulas. Tātad: skatāmies vecu vielu jaunos kostīmos, jaunu zvaigžņu izpildījumā. Tikai sludinājumi mainās. Sludinājumi saista uzmanību... it kā programmām slepeni uzdots: esiet tik pelēkas, tik vienmuļas, ka sludinājumi (12-18 minūtes katrā pārraides stundā) dabīgi izcelsies. Ka tikai nav par ko domāt. Ka tikai, ārpus sludinājuma vielas nav kas cits paturams, neatkarīgi un ilgāk gremojams. Un tad tūlīt apsviedīgi: pāris sensacionālus ziņojumus, lai noturas ilūzija, ka ziņojumi tomēr kalpo par labu sabiedrības interesēm (kuŗas nosaka...). Viens, divi: pakrūtē un žoklī. Noņēmējs − upuris.

Krievu valodā ir trāpīgs vārds: nekulturnij. Ar to varētu apzīmēt šīs tautas berzīgos centienu ‘ieiet Eiropā’ − bet tas ir cits temats. Ar to varētu apzīmēt lielu šī laikmeta ‘kultūras’ daļu. Amerikas komerciālā televīzija − kur četru galveno tīklu vakara programmās neparādās neviena ārzemju programma − šo apzīmējumu bagātīgi pelnījusi.

Tas pats ar radio. Ja to pašu dziesmu divdesmit reizes dienā nespēlē, to neuztveŗ − un nepērk. Ja tai nav video, tā nav nopietna. Ja ansamblim nav bijis kāds skandāls − kuŗu tad tālāk var iztirgot ziņās un reportāžā − tam nav ietekme. Vēl labāk, ja artisti ar dziļu saprašanu piedalās kādā labdarības vai politikas kampaņā: atkal jauna izejviela.

Kur palicis Mocarts tieši tad, kad viņš vajadzīgs? Pareizi, pareizi... vai nebija lauksaimniecības ziņa, ka tieši pie Mocarta mūzikas forsētās vistas vissekmīgāk dēj?

Nekas, gorīsimies vien visam mistrojumam līdz, turpināsim iztukšot bibliotēkas (grāmatu vietā liekot video kasetes) − kas par to, ka ceturtā daļa ASV un Kanādas iedzīvotāju neprot, pienācīgi lasīt un rakstīt? Analfabētismam taču nepieciešams nodrošinājums. Ka tik kāds kaut ko inkriminējošu nesameklē...

Ja nav patīkama tāda īstenība, ja metas aizdomas, ka viss tomēr nav labi, var ieiet sevī, vai ienirt tīklos, sameklēt citu, patīkamāku vidi, jaunus kompanjonus. Varam reizē būt Latvijā − un šeit. Izkaisīti ģimenes locekļi, un tomēr − vismaz savienojumbrīdī − it kā kopā.

Varam izvairīties, izplūst, padoties, ja „oficiālais” nepatīk − ieiet personīgās ilūzijās. Bet... kas tad, galu galā, esam? Kurp ejam?

Stop. Stop. Stop. Pietiek! Jaunam gadam un gadsimtam tuvojoties, lai cilvēkiem stipri labāks prāts. Bet, vispirms, lai piecas dienas − miers virs zemes. Jaunas pasaules radīšanai mazliet ilgāks posms vajadzīgs, bet tas būtu sākums.

 

Juris Mazutis
1996. g. novembrī