Šai numurā sakopota daļa Kanadas Latviešu X

Dziesmu Svētku Rakstnieku cēlienu dalībnieku

dzejoļu, sākot ar Annas Rancānes dzeju. Viņa

bija ieradusies no Latvijas un Rakstnieku vakara

cēlienā saņēma kardināla Vaivoda 1996. gada

balvu par dzejoļu krājumu Advente.

Laureāte dzejniece

Anna Rancāne

Dziesmu svētkos

Kanādā, 1996.g.

NOSLĒGUMS

No dzejoju cikla Ar

paļāvību pie žēlastības

troņa, veltīta Romas

pāvesta Jāņa Pāvila II

vizītei Latvijā, 1993. gadā

Mēs bijām kā zāle, ko nomin,

bet celsimies spārnos kā putni,

ticība būs mūsu spārni.

Mēs glabājam savu ticību

mātes lakata audumā,

cīruļa perēklīti,

spītības asarā sāļā,

kā rožukroņa zīlīti

cieši sažņaugtu pirkstos.

Tikai nāve tos atvērs.

Ar krusta gaismu

Ieejam mūžībā.

Es atzīstos savās vainās

un nenoslēpšu savu noziegumu, –

krūtis ir pārvērtušās par zvanu,

kuŗa mēle sit vienu vienīgu vārdu:

mana vaina, mana vaina!

Tēvs mazgāja kristību Daugavā, –

mana vaina, mana vaina,

sveši kungi to dedzināja, –

mana vaina, mana vaina,

čūska līda ar zelta kroni, –

mana vaina, mana vaina,

Brālis vakar nodeva brāli, –

mana vaina, mana vaina,

šorīt no rīta es nodevu sevi, –

mana vaina, mana vaina...

Zemāka vēl par zāli es noliekšos,

pati sevī pazemodamās,

lai kopā ar zāli

rītausmā slavētu Dievu.

DAUGAVPILS,

JĒKABPILS,

KRUSTPILS

Tas mūsu pilis sargājamās,

nenodot svešajām mēlēm,

nesacirst svešajiem zobeniem,

kamēr sargs

savu valodas vairogu turēs.

Senas ugunis blāzmojas,

dziļi dzīvības avoti verd.

Straumes pēc brīvības sauc,

pilskalni – atpestīšanas.

Tornī sargs vērīgi vēro

Kaist bultas

savējos sargāt.

Daugavpils, Jēkabpils, Krustpils.

Es tevi jūtu vēl

aiz laika ūdeņiem,

Aiz miglas pļavām,

pelēkām un maigām,

Kur soļiem nedzirdamiem

tu vēl staigā,

Tik klusa nāc,

tik klusa projām ej.

Tev pretī pasniedzos,

tu viegli pieskāries,

Bet roku nedevi,

lai staigāt ietu.

Uz kādu tālu,

nezināmu vietu

Tu miglas ceļā

viena projām ej.

Baltā krusa sakapā ziedus –

melnā dvēseli kapā.

Tā nobirst pāri kā negaidīts viesis,

svešs, nepazīts vieplis,

un atkāpa sirdi,

pārvērstu kapā.

Baltā krusa sakapā ziedus –

Melnā – dvēseli kapā.

Glabā katru zvaigznes drumslu,

katru rasas lāsi plaukstā,

lai tu kādreiz nesamulstu

dienā miglainā un aukstā.

Glabā katru labu vārdu

satiekoties, atvadoties,

kādreiz grūti atrast tādu,

lai var tālāk ceļā doties.

Pieņem katru stundu kvēlu,

pieņem dzīves ceļam gaŗam, –

mēness ceļas dažreiz vēlu,

sauli sagaidīt lai varam.

No tās stundas, ko tev dzīve

smagu roku plecos saliek,

tikai mīlestības zīme

pāri paliek.

Tik viegli esam ievainojami,

jo ādai biezuma trūkst.

Par ilgu tā berzta un deldēta –

nu miesa un dvēsele sūrst.

Un tad tie sīkie sālsgraudiņi,

ar smaidu pušumos rīvēti –

it kā netīšām, it kā ar glāstu,

jau vairīties liek no tuviem.

Bet – kur lai paliek, kur iet?

Svešie mūs nesapratīs!

Mēs esam tik neaizsargāti

paši pret pašiem!

Viss, ko es varu, lūgties:

neberiet, lūdzu neberiet vairāk tās sāls

jau tā uz sūrstošo vāti.

Mēs paši tomēr zinām –

kas un kā kuŗam sāp,

un arī to,

cik plāna kļuvusi āda.

PĒC

Pēc pusgadsimta svešuma

ar ilgām pēc mājām, pēc tautas –

saka – sākusies trimdas miršana.

Tiesa, mūsu mugurām

tagad uzliktā dubultnasta

kopā ar vecumu kļūst aizvien smagāka.

Nav spēka, ne spara par nākotni sapņot,

ne plānot un gudrot –

vai tiešām trimda ir galā?

Gals pienāks vien pašiem –

tiem, kam pusgadsimta sapņi

no karstām oglēm

tapa par pelēkiem pelniem.

Bet – neskumsim.

Varbūt tā ir labi;

šie pelni aizputina acis,

lai tās neredz,

kā izsapņotie ceļi uz mājām

pārvērtušies –

vai aizauguši ar dadžiem.

Zinu, jūs manī skatāties ar aizdomām,

jo tie grūtie gadi ar saltu krusu kapāja jūs,

kamēr mana dvēsele mirka tik lietū un sala.

Mēs, kas reiz ar ilgām domājām viens par otru,

un arī jūs – jaunie, kam mūsu liktenis svešs –

pastiepsim pretim viens otram roku,

ne lai ko ņemtu vai dotu,

bet cits citu lai justu,

lai mēs turētos kopā.

Pret sauli griezīsim vaigus,

lai tā ielīst mums acīs un sirdīs –

ar saviem siltajiem stariem

pārklājot tumšos laikus,

un paši gaismā lai baltāki kļūtu.

Mēs – viena tauta no vienas zemes

ar vienu asinsbalsi –

tik maz vairs esam – bet vēl esam.

VAIRS BĀRENE

Jūs zināt to dziesmu par bāreni,

par ābeli ziedos un pamāti,

par rīkstēm un gaužajām asarām.

Bet tagad dzird: vairs bārene neraud,

pie ābeles nepiestāj (lāgā nepazīst kokus).

Pamāte rīkstes vairs neliek lauzt,

jo ābeles grūti ir atrast,

un rīkstēm kārklu vicas labi der.

Tie visās malas aug!

Nē, nebūs tiesa!

Ābelei sen aplauzti zari,

tāpēc tām ziedu nav,

un bārenes dažādas ir.

Ir tādas, kas gauži vēl raud.

Bet – labi, ja visas vairs neraud

un neļauj, lai kāds tās peŗ!

Ja dzīve mājās kļūst pārāk asa,

viņas atgrūž durvis

un soli pār slieksni speŗ.

Pamāte atmet ar roku: lai jau skrien,

kādu garozu saubagos citur ko grauzt,

jo pati maizi vairs neprot izcept.

Neesot pareizās krāsns.

Malkas jau ari trūkst.

Un kāpēc gan būtu jāmokās,

ja var kaut kur – kaut kā – tāpat!

Nē, visas bārenes neraud,

un pamāte rīkstes vairs neliek lauzt.

Bet ābeles, ko dara ābeles?

Kaut kur pie vecu māju drupām

tās tomēr vēl aug,

pleš savus zarus un zied –

zied cauru gadu,

un ir bites, kas no vienas pie otras skrien,

kaut ābeles vientuļas raud.

Ticēsim – no viņu baltajām asarām,

no vecajām saknēm

jauni dārzi ar jauniem augļiem augs.

Un nebūs ne bārenes skumjās dziesmas,

ne pamātes asās rīkstes vairs,

nebūs – nekad!

Maskava

mazkāva

nu ar svētbildēm staigā

un klaigā

par cara tētiņu

un to lielo tēvu, to skolotāju

ar asiņu karogiem rokās.

Nabagi mokās

un tomēr vēl cer

vērties pa Pēteŗa izcirsto logu

lai jaunu varētu

būvēt to dzeloņu žogu.

Turies, ak turies

mana ziemciešu tauta

caur mijkrēsli ejot

cerams uz gaismu.

1996. jūnijā

Un pārcietusi lielos dzelžu plūdus,

lai nu tā bleķa sieva mirst!

Jau vārtu sarga zirgs

sen bada nāvē sprādzis

un plāksne nozagta no gudro brāļu durvīm.

Nu brīvi brāļi Antiņam

ir paši savā akā dirst

un priecāties par savu jauno pili

ar putekļainiem spoguļiem

un dubultstiklu logiem.

Ar viepli viegli smaidošu, bet arī tā kā skumju

un rokām kā ar spārniem izplēstiem

viņš staigāja pa sīku stiepli,

kā stīgu stingri nostieptu

starp klusējošu prieka namu

un starp torni slaidu,

kurš bezkaunīgi bāza debesīs

to savu zelta gaili.

Viņš zināja ka pūlis lejā urravos,

un zināja ka viena sieva kliegs,

viņš zināja ka kritīs

un ka sarkans sārtos sniegs

ap viņa zemei piekļauto un skumji klusējošo stāvu

kautkur starp torni un starp prieka nama aizslēģotiem logiem.

Un tad viņš dzirdēja ka zelta gailis iedziedas

un paliek atkal kluss.

1995–1996

Sākumā

vienmēr ir iesākums,

kādreiz pat vārds,

pļauka pa pakaļu,

bļāviens skaļš,

lai ar to pasaulei pieteiktu

jau priekšnoteiktās beigas.

Beigās bieži

pļauka pa sirdi

un arī bļāviens skaļš,

bet ne jau vairs mans.

Bet kas ir pa vidu?

Mīļā, neprasi nu tik daudz.

Nāc un apliec man savas vijīgās siltās rokas

un klusē.

1995.g. decembrī

Tā jau ir skanīga dziesma,

kad divi augumi saskaŗas

tādā bībliski gaišā gaisotnē,

architipiskās mūžības paēnā.

Ir silti un labi,

un balti ir rīti.

Tā jau ir liesma,

kad divi augumi aizdegas

savas dzīves rudenī,

kad liesmas arī klusos silus glāsta

ar nāves atzīšanu un atdzimšanas solījumu.

Ir miers un sen aizmirstu vārdu meklēšana,

ir aizmigšana

tajā izkapti gaidošā pļavā,

starp ziediem vīstošiem un aizlūzušu smilgu skarām.

1994–1996

VIDZEMES

Tu paliki

istabā,

kur priežu dēļi

siltumā

vēl sveķus raud –

līp un smaržo.

Es aizgāju

uz akmens kalna

un nejūtu

vairs

mājas siltumu

un smaržu.

Mums katram

sava daļa –

Tev priedes asaras

un man –

akmens šķembas.

Laikam eņģelis

ir pārstaigājis

šo pļavu,

un viņa tērpa

vīle

ir balta:

migla ceļas

un virmo,

un krīt,

un tikai koku galotnēs

vēl vakara siltums.

Eņģelis aiziet

neatskatīdamies,

zinot,

ka pļava ziedēs rīt.

Man nevajaga ezera,

niedru pieauguša

un līgana –

mana pļava

ir miglas pilna

kā balta upe,

kur dzērves brien,

dzerdamas

vasaras naktis

aiziešanas slāpēs.

Dzērves kliedzieni

tik primitīvi

kā no Jurassic laikiem –

– no aizvēstures –

nekas taču

nav mainījies,

lai kā mēs visu mainām.

Šī skaņa

pārsit laika pulsu,

iekrīt eglēs

un nāk atpakaļ

ar spēku,

kas iekrīt

pašā rudens sirdī.