Jaunā Gaita nr. 207, 1996. gadā

 

 

Aina Zemdega

IR GADĪJUMI, KA LĀCIS LAIŽAS

 

„Ir gadījumi, ka lācis laižas, bet ļoti reti,” reiz man teica kāds iesirms, gudrs vīrs.

„Ir gadījumi, ka atmostas sapnī,” aiz gultas galvgaļa pie rūts viegli piesit apsnidzis vecās egles zars un mani modina.

Manas bērnības lielā egle! Tā stāv turpat, kur vienmēr, tāda pati kā agrāk. Tikai savus zarus tā ir pastiepusi gaŗākus, tuvāk otrā stāva logam, un galotni pacēlusi augstāk debesīs.

Uzraušos gultā sēdus un caur neaizsalušo rūts daļu skatos piesnigušajā dārzā. Vai ticēt, ka šī ir īstenība? Vai tiešām šis ir 23. decembra rīts 1995. gadā? Vai tiešām atrodos tai pašā istabā, tai pašā istabas nostūri, kur bērnībā atmodos Ziemsvētkus gaidot, iemācītos dzejolīšus pie sevis klusi teikdama, lai kāda rinda nesajūk, kad pie eglītes Ziemsvētku vecītim būs jāskaita.

Turpat iepretī gultai ir tā pati vecā malkas krāsns, gaišāka un pērn salabota, bet tikpat silta un mīlīga kā agrāk. Turpat kur vienmēr ir balti krāsotās durvis - jaunas, bet skatā tādas pašas. Bet tēvs un māte? Kuŗu katru brīdi tēvs vai māte vērs durvis un teiks, ka jāceļas, ka nav laika slinkot, ka pirmssvētku dienā vēl daudz darāma. Pīrāgi jācep, uz mežu pēc eglītes jāiet, balti galdauti uz galdiem jāsaklāj. Un krēslojot, sarkanajiem ābolīšiem diedziņi jāpiesien, lai var eglītē pakārt.

Skatos un skatos apsnigušās egles zaros, bet ne vairs dārzā, kas pa daudzajiem manas prombūtnes gadiem ir kļuvis citāds, tukšāks. Tikai lielā divžuburu liepa vēl ir tā pati, kaut arī zem tās vairs nav sešstūra koka galda ar soliem un jasmīnkrūmiem tam apkārt.

Skatos piesnigušās egles zaros caur ledus puķēm un ledus papardēm. Tās jau sāk ziedēt un mirgot ziemas rīta staros. Es vēl negribu īstenības. Vēl kavējos pavērties mātes un tēva foto attēlu sejās uz galda. Viņu vairs nav. Es esmu. Un tomēr - kamēr nepagriežos pret zem logatu stikliem iesaldētās kādreizējās īstenības, mūsu īstenības ir viena un tā pati. Mēs esam tai pašā vietā, tai pašā telpā. Un laika robežas vairs nav. Kamēr nepagriežos pret īstenību, bijušais un esošais saplūst vienā baltā puteņa vērpetē. Un lācis laižas, lācis laižas...

Es laidos vakar un līdz ar krēslu nolaidos - kur?

Sapnī? īstenībā?

 

* * *

 

Mēs ejam cirst Ziemsvētku eglīti - paši savā mežā, kas ir atkal mūsu. Ne jau cirst, bet ar zāģīti zāģēt. „Tā ir daudz kulturālāk,” man saka. Var jau būt. Var jau būt...es neko neatbildu.

Kulturālāk vai ne, manā apziņā mēs ejam eglīti cirst. Bet kuŗu? To ir tik daudz! Jaunie kociņi kā bērni sabriduši dziļajā sniegā un aizmiguši. Tik mierīgi, tik paļāvīgi, it kā nekas ļauns nekad nevarētu notikt. Nežēlīgi vienu no tām savam pāris dienu priekam nest mājās.

Un tomēr mēs to darām. „Lai blakus eglīte var augt labāk un kuplāk”, es sevī taisnojos. Man ir līdzi vestas svecītes un lukturīši, stikla bumbiņas un spīdekļu stīdziņas. Lai nav šeit pa veikaliem jāstaigā un tos jāmeklē. Lai vairāk laika pa mežu staigāt. Lai būtu kā agrāk - silti un spoži svētku vakarā.

 

* * *

 

Tepat aiz dārza kalniņā sākas egļu mežs - skaistākais visā Latvijā, visā pasaulē, vienalga kuŗā gada laikā. To nesaku tikai es. To saka daudzi, kas tajā sēņojuši, ogojuši vai tikai staigājuši, mieru meklēdami. Tuvākās mājas varot sasniegt tikai piecus kilometrus pa šauru līkloču ceļu ejot vai braucot. Var iet arī gabaliņu pa taciņu gar upīti. Tur ir vēl skaistāk.

Apsnigušais mežs šorīt ir tik kluss, ka pat sniega pārslu nokrītam varētu dzirdēt, ja snigtu. Bet snidzis ir pa nakti. Vēl nevienas dzīvnieka vai putna pēdas nav ierakstītas baltajā ziemas grāmatā. Ko ieraksta mani soļi? Citur dzīvoto darbdienu steigu? Atgriešanos rūgto prieku?

Silti saģērbusies grimstu līdz puslieliem baltā pūkainībā un ik pa gabaliņam apstājos. Tikai pašai nekustoties var sajust meža svaigo, tikko manāmo elpu, dzirdēt meža klusumu. Tikai stāvot starp aizmigušiem kokiem izkūst pulksteņi, un laika steidzīgais dzinējspēks vairs neskar. Vairāk stāvu nekā eju. Ja ceļa līkumi atkal un atkal nekārdinātu redzēt, kādi koku un sniega veidojumi aiz tiem slēpjas, vienmēr mazliet citādāki un tomēr ar to pašu kopīgo šī rīta pasakainību, tad neaizietu nekur.

Pēkšņi starp kokiem ieraugu lielu, melnu dzīvnieku. Tas stāv un vēro mani, tāpat kā es to. Vai arī ar ziņkārību un mazliet bailēm?

Kas tu esi? Vai lācis, kādus redzēju Kanādas mežos, tikai mazāks, varbūt vēl neizaudzis? Ko tagad? Iet uz priekšu, stāvēt, bēgt?

Dzīvnieks izšķiras pirmais un sāk naski brist pa sniegu uz manu pusi. Ja lācis, tad nav ko bīties. Lāči man vienmēr likušies mīlīgi, nekaitīgi, jau no tās reizes, kad man vēl pavisam maziņai Ziemsvētku vecītis atnesa pirmo lācīti - Brūnīti „pe-kainām kājiņām” un spožām, noslēpumainām stikla pogu acīm.

„Vau! Vau!”

„Miku! Miku! Šurp!”

Ceļa līkumā parādās manas kaimiņienes dēls un mazs puisītis, arī ciemos sabraukuši.

„Priecīgus svētkus!” viņš novēl. „Jums arī! Jums arī priecīgus!”

 

* * *

 

Tālruņa zvans no kaimiņmājām.

„Vai negribat paslēpot? Tagad tāds labs sniegs, un mežā tik skaisti. Man ir slēpes - aizdošu. Zābakus arī, ja der,” piesola mana kaimiņiene.

Meklēju taku uz viņas māju. Visi ceļi aizsniguši, grūti tos sameklēt, iemaldos pērnās kartupeļu vagās. Vasarā ceļu zināju. Bērnībā arī. Mājiņu cēla jauns kalējs. Iestādīja ābelītes un rudenī to zaros piesēja pāris ābolu, lai mazais dēlēns priecājas, ka tie jau izauguši. Uzcēla smēdi. Maz paspēju redzēt viņu kaļam, skandinām laktu ar spēcīgiem vesera sitieniem, piesviežam smēdes tumsu ar dzirkstīm. Es aizbraucu, bet kas notika ar jauno kalēju? Nezinu. Nevienam arī nejautāju. Dažreiz man liekas, ka labāk nezināt visu kādreiz pazīstamo likteņus. Katrs cilvēks bija savs un īpats, bet stāstos, ko dzirdu, viņu likteņi bijuši stipri līdzīgi. Visi bēdīgi, pat traģiski. Pa pārāk daudz drupām, pa salauztu dzīvju šķembām, tad šeit būtu jāstaigā.

Kaut iemītnieki tagad citi, bijušā kalēja mājiņa šķiet maz mainījusies. Sešrūšu logi, tīri berztas platu dēļu grīdas, siltas malkas krāsnis un divriņķu malkas plīts, kas ziemā ir lielākā cieņā un pārāka par elektrisko, balti lakoto. Vasarā te mājas priekšā ziedēja pujenes un ģeorģīnes, turpat pļaviņā ganījās aitas un pie kūts kašājās vistas. Šodien tur tikai divi nikni mājas sargi rausta ķēdes un izkliedz manu tuvošanos.

Man tieši laikā kā slēpes, tā zābaki, un es vairs nežēlojos, ka līdz neatvedu savus. Braucienam gatavojoties, neuzdrošinājos cerēt, ka varētu piedzīvot dzimtenes „balts sniedziņš snieg uz skujiņām” Ziemsvētkus. Arī bez tā būtu bijis labi pēc neskaitāmiem Ziemsvētku vakariem citā kontinentā, cerot, ka kādreiz tos atkal piedzīvošu savās bērnības mājās. Un bija gadi, kad pat vairs cerību nebija. Tad, no atmiņām un necerības bēgot, Ziemas svētki un Jaungadi ir aizvadīti gan Austrālijas vasaras svelmē; gan zem Floridas palmām, gan Kanādas prēriju saltumā.

Kas par nepelnītu Laimas, Māras vai Dieva dāvanu šīs baltās dienas, šie apsnigušie rīti, šī neticamā īstenība, pamostoties zem siltām segām ar senām, viegli priecīgām bērnības izjūtām!

Kādreiz rakstīju dzejoli ar rindām:

„Kā lai pasaka saulei paldies?
Kā lai pateicas lietum?
Zemei - noglāstot spurainu cini?”

Ar nepateiktu paldies par šīm no sapņa par īstenību vērstajām dienām, par iespēju šeit būt, es rītos ceļos, dienā staigāju, vakaros apguļos.

 

* * *

 

Mūsu draudzes baznīcā svētku dievkalpojums paredzēts agrā pēcpusdienā.

Svaigas, pirmo baznīcēnu iebrauktās sliedes rāda ceļu starp pērnām pļavām un rudzu laukiem. Netālu no baznīcas mācītājmājas drupas, ar sniegu apsegušās, klusē un nevienu vairs neapsūdz. „Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts”, - vismaz šai vakarā. Kādreizējo mācītāju stādītās ābeles, gadus un pārestības aizmirsušas, stāv staltas un baltas kā iesvētību dienā meitenes, kas pavasaŗos gar tām iegāja baznīcā.

Auto mašīnas jau drūzmējas gar ceļa malu, kur agrāk pie slitas piesēja zirgus. No tuvākajām mājām uz baznīcu pa dziļo sniegu brien satuntuļoti bērni ar saviem vecākiem. Bet pagasta autobuss, kā siena vezums svārodamies, pieved tālākos baznīcēnus. Pat kāds bērītis ar kamanām stāv netālu no vārtiem, sasiedams irstošos laika pavedienus - to, kā bija, ar to, kas ir un būs - tikpat ticami un nepārprotami kā bērni, kas pie rokas vecākiem, vecmāmiņām un vectētiņiem ieiet baznīcā.

Kā Rozentāla gleznā zemes ļaudis, savu smago zemes soli pametuši, pulcējas pie dievnama durvīm, lai tuvotos tam, kas stāv pāri darbdienas rūpēm. Un arī man ir vēlēts būt starp viņiem.

Baznīca saposta Ziemas svētkiem. Solu galos saliktas mazas eglītes, altāra priekšā divas lielas. Visās jau aizdegtas baltas svecītes. Bet no griestiem nolaižas divi lieli dzelzī kalti svečturi, kuŗu sveču liesmas izgaismo baznīcas velves un izstaro svinīgumu. Šie greznie kalumi, ne sudraboti, ne apzeltīti, reizē stipruma un rotaļīga viegluma apliecinātāji, ir mākslas darbs, ko nebeidzu apbrīnot un par to priecāties.

Baznīca jau gandrīz pilna, kaut laiks ir nežēlīgi auksts un baznīca ir neparasti liela lauku draudzei. Silti saģērbušies ļaudis saceļ apkakles, un neapsildītajā telpā peld sīki elpas mākonīši. Akmens mūros ir iemeties sals, sarkaniem ķieģeļiem izliktā grīda nesola siltumu, un aiz logiem ir salta ziema. Bet koris dzied, ērģeles smagi un grūti rūc, bet tomēr skan, sveces deg, un visapkārt pašu ļaudis klausās Ziemsvētku vēsti.

Skatos vecāko baznīcēnu sejās. Kādi dzīves un notikumu skarbumi ir ievilkusi tajās rievas? Kādus smagumus ir izbridusi mani blakus sēdētāji, kādas pārestības un netaisnības, priekus un bēdas viņi ir iznesuši un varbūt vēl tagad nes un nesīs tālāk?

Man blakus sēž pusaugu meitene - ne vairs bērns, ne pieaudzis cilvēks. Rokās biezi, adīti dūraiņi, bet mugurā plāna jaciņa, kas neliekas nemaz silta. Viņa sēž nepakustēdamās, kā vecs cilvēks rokas klēpī salikusi, slaidās kājas cieši kopā saspiedusi. Man liekas, viņai salst. Nē - es esmu pārliecināta, ka viņai ir auksti. Ja varētu, pievilktu viņu sev klāt, mēģinātu sasildīt, teikt, ka drīz dievkalpojums beigsies. Bet kaut kas attur to darīt. Varbūt svešā meitene ir kautrīga, varbūt tā ir viņas māte vai radiniece, kas sēž viņai otrā pusē - varbūt tas aizskartu, apvainotu?

„Salst?” čukstus jautāju. Meitene pamāj ar galvu.

Lēni pārstumju sava mēteļa stūri pāri viņas ceļgaliem. Meitene nepakustas. Pēc brītiņa saprotu - tas ir tikai veltīgs žests.

„Neko nepalīdz, vai ne?” jautāju un ļauju mēteļa stūrim noslīdēt no sīkā ceļgala.

„Nē...” bērns atčukst, un viņas sejiņa ir sasārtusi.

Mācītājs runā, koris dzied, ērģeles spēlē. Daža svece jau ir izdegusi. Gruzd un smaržo kāds egles zariņš mūsu sola galā. Kūp meža vīraks. Un tad dievkalpojums beidzas. Novēlu savām blakus sēdētājām priecīgus Ziemsvētkus un kopā ar citiem virzos uz durvju pusi.

Gaŗām ejot ziedojumu lādītei, iemetu tajā arī savu daļu.

„Paldies, ka jūs atbalstāt mūsu baznīcu,” veca sieviete mani uzrunā. Un pirms pagūstu attapties, viņa ir jau pazudusi aiz citu mugurām.

„Paldies, ka jūs esat šo baznīcu saglabājuši! Visus šos grūtos gadus to sargājuši, par to rūpējušies, lai tā vēl šodien šeit būtu,” man bija jāsaka, es gribēju teikt, bet nepaspēju. Ne viņai, ne kādam citam.

Pie durvīm vēl atskatos uz eglītēm un diviem skaistiem, veciem kroņlukturiem, kuŗos vēl plīvo sveču liesmiņas. Zem tām jau rīkojas vecais, salīkušais draudzes vīrs, ko vasarā redzēju appļaujam aizaugušos kapsētas celiņus, nesam meijas pār plecu uz baznīcu Vasaras svētkiem un pirmīt sveces aizdedzam. Bet „ģērbkambarī” jaunas sievietes jau zinīgi rīkojas ar skaitļiem un kases grāmatām un runājas ar mācītāju par nākošiem dievkalpojumiem.

 

* * *

 

Mājās eglīte ir jau izrotāta un svētku mielastam galds saklāts. Būsim pie tā tikai trīs, tomēr nedrīkst būt bez balta galdauta, svecēm, piparkūkām un pīrāgiem. Un ir kā tautas dziesmā: „pīrāgam, nabagam, abi gali apdeguši.” Tālu ceļu līdz vesti, tos uzsildot, tie kļuvuši brūnmelni un rūgteni. Labi, ka piparkūkas nav jāsilda.

Balto un sarkano svecīšu dzīvajā gaismā arī Ziemsvētku eglīte kļūst dzīva. Tā ir pavisam citāda, nekā agrāk citur Ziemsvētkus svinot un to elektriski izgaismojot - tagad daudz jaukāka un brīnumaināka.

Aiz ledus puķēm rūtīs guļ zilganbaltā nakts, klusi ap māju stāv vecie koki, un jumtu silda skursteņu dūmi. Ziemsvētku vakars mājās.

Klavieŗu melnbaltie taustiņi zem pirkstgaliem tādi paši kā vienmēr - pazīstami, gludi, piekļāvīgi. „Jūs bērniņi nāciet” bija pirmā Ziemsvētku dziesma, ko bērnībā dziedāju un vēlāk spēlēju. Šovakar to šeit spēlēju atkal.

Cik dažādi tā pa laikam manī atsaukusies! Kad biju bērns - ar tiešu piederību - mani aicina uz Betlēmi, es esmu viena no bērniem, ko uzrunā. Bet pirmajos, nabadzīgajos trimdas gados sevi mierināju ar rindām: „Ko dosim... ko nesīsim... ak saņem mūs pašus par dāvanu...”, jo tiešām nekā nebija, ko nest dāvanai iesaiņotu. Vēlāk šī Ziemsvētku dziesma apklusa - pārokeāna zemē to nedziedāja, nepazina. Ar mani vairs nesasaucās.

Un tagad, šobrīd ne vārdi, bet dziesma pati, vienkāršā meldija savelk visu kopā un sasien, kā agrāk sievas sasēja lakatu stūrus, kuŗā nesams kas labs. Nesams tālāk un glabājams.

 

* * *

 

Mēs kurinām krāsnis, nesam no akas ūdeni, drebināmies vēl neapsildāmās telpās, ja tur kaut kā ievajagas, staigājam pa mežu un priecādamies brienam pa aizsnigušiem dārziem. Bet cik ilgi būsi ciemiņš pats savā mājā? Rokas prasās darba, vēl neiztaisītās istabas atgādina: vasarā gribēsi, lai sienas tīras, logiem aizkari.

Mēs liekam tēva istabai tapetes. Uz ceļiem nometušies, atrisinām un griežam viegli iekrāsoto papīru, uz pirkstgaliem pastiepusies, liekam pie sienas. Ar plaukstām noglaužam un pieglaužam. To visu ar mīļumu un vieglu nepacietību -vēl viens stūris, vēl ap logu, vēl gabalu virs durvīm, vēl pēdējo sienu un viss netīkamais, viss svešais, kas te kādreiz bijis, būs aizsegts. Bet ne tas, ko paņēmu sev līdz pirms ienācēju pirksti tām pieskārās. Katru tapetes sloksni pret sienu liekot, noraušu netīkamu tumsu un par jaunu atsedzu gleznas, ko kādreiz tēvs tur uzkāra. Atstumju atpakaļ dīvānu, kā atzveltne saskārās ar sienu tieši šai vietā. Atlieku atpakaļ gaišo bērza koka galdiņu stūrī, kur tapete gludi piekļaujas apmetumam, un es nevajadzīgi ilgi ap to darbojos. Bet pie stenderēm un ap logu nekas nav par jaunu jāatsedz. Stenderes ir tās pašas, kur vēl visu mūsu pieskārieni glabājas. Un aiz loga tie paši koki, tā pati upe un krasti, tas pats skats, ko pie sentēviem aiznesa tēvs un atstāja man.

Kad darbs nobeigts, logam piekaru aizkarus. Uz divām dienām. Vēl divas dienas šeit varu būt.

 

* * *

 

Dievi un cilvēki mani lutina. Naktīs mazliet snieg, un katra baltā pūciņa paliek koku zaros - ne mazākā vēja vēsma sniegu nenoraus. Pat sīkie krūmu, liepu un bērzu zari spēj debess dāvāto sev paturēt. Un tie to tur tik ļoti uzmanīgi kā virves dejotāji, uz galvas nesot pilnu trauku.

Pie mājas ārdurvīm mazs dēlītis ar speķa gabaliņu zīlītēm. Rītos pamostoties dzirdu vienmērīgus, ātrus ritmus. Māja ir dzīva, mājai jau ir sava skaņa, savs pulss.

Mani lutina - pienes kafijas tasi, vecas radinieces adītas vilnas zeķes silda kājas, un uz pāris dienām atņemti pienākumi atbrīvo. Es atgriežos bērnībā - skolas brīvdienās.

 

* * *

 

Mežā klusums, kas kuŗu katru mirkli modīsies. Jau ietrīcas kāds zara gals, jau grib iešūpoties priedes galotne. Bet vēl ne, vēl koki guļ baltiem, sakļautiem spārniem. Viena aiz otras, viena pie otras sastājušās, saknēm savijušās, citas par citu garākas pastiepušās, zem viegla smaguma aizmigušas, man visapkārt stāv egles. Un visām tā pati gaisīgā mirkļa un laika bezgalības burvība.

Pirmatnība - ne aiz bailēm, bet bijības neaizskaŗama. Sīkais un lielais, senais un tikko atvērušais mulsina ar savu vienlīdzību. Vērtības uznirst un izzūd, sasaucas un mainās.

Piesnigušā ziemas meža buŗamie vārdi - ne saklausāmi, ne saprotami - ir krituši pār mani un tur savā varā.

 

* * *

 

Balti pūkaina krēslas stunda. Lēni snieg. Aiz loga arvien neskaidrāki kļūst koku silueti.

Sēžu un skatos, kā diena aizslīd atpakaļ mūžībā, izdzēš gaismu un aiznes sev līdz krāsas un skaņas. Un lietas pārtop citos veidos.

Ir atkal robotā meža mala - tikpat tumši zaļa kā vienmēr. Ir atgriezies vecais palievenis un lielā bumbiere vēl vienmēr pie klēts. Un ja es pagrieztos pret istabu, man spuldze nebūtu jāiededz. Tāpat zinātu no loga aiziet līdz ozolkoka skapim, līdz kumodei, apiet galdam, pavērt durvis - kā toreiz.

Aizveŗu acis, lai tumsa ir pilnīga. Un tagad pavisam skaidri redzu uz palodzes mātes mirtes sīkās lapiņas un aizkaros ieaustās puķes. Rīgas dīvāns ir tumši sarkanbrūns, tikai vietām mazliet padilis un gaišāks. Ja pakustētos, plecs atspiestos pret izgrebto koka malu. Durvis tēvs ir pametis pusviru - no turienes ieplūst vēsums un tinas man ap kājām. Mazliet gaismas atstaro kumodes spogulis. Es jūtu to uz plakstiem.

Negribīgi lieku sev atvērt acis un pavērties istabā. Sīki gaismas vizulīši lēkā pa eglītes stikla bumbiņām. Skapja vietā - divas ceļa somas. Pārējā telpas tumsā ir tikai bijušo lietu atēnas. Bet viss tur ir kā agrāk. Sen pierastās lietas, no laika iznirušās, ir atkal man tuvu apkārt. Tās mani ir ņēmušas atpakaļ.

 

* * *

 

Vecgada vakars. Zirņi apēsti, vēl reiz aizdegtās Ziemsvētku svecītes viena pēc otras izdeg. Pēdējās trīs nodzēšu pati. Lai beigas nebūtu beigas, bet turpinājums citam.

Skaitu minūtes. Skaitu dienas - vēl tikai viena. Vēl viena diena, viena minūte palikusi. Pa gaisa viļņiem no Rīgas atviļņo „Dievs, svētī... ak svētī...”

Kādēļ ierakt tādus laika stabus? Uzcelt žogus, iekārt vārtus? Varbūt vajaga. Lai reizēm ir kur apstāties? Vārti ir tikai vienā virzienā, tikai uz vienu pusi veŗami. Atpakaļ pa tiem vairs nevar tikt.

Vai nevar? Nekad, nekā? Vai šajās dienās neesmu tos vērusi atpakaļ? Tikusi atpakaļ?

Minūtes jau krājas jaunā gada jaunai dienai.

Uzvelku mēteli un izeju ārā, sētā, it kā jauno gadu tur gribētu, varētu ieraudzīt.

Salts, tīrs gaiss un klusums apskauj, kā mani gaidījis. Debess zilzila, zvaigznes un gaišs pusmēness.

Stāvu galvu atgāzusi pagalma vidū. Pat vasaras naktīs nav bijis tāds debess plašums, tik lielas zvaigznes, tik skaidra nakts gaisma. Un klusums - labs, liels klusums.

Nemanot blakus ir piestājis mans suns. Apsarmojusi spalva ap muti, bet acīs atspīd zvaigznes. Tas raugās manī - zvaigznes suņa acīs tagad pavisam tuvas un siltas.

Mēs divi vien šai Jaungada nakts gaismā. Vecs ticējums - šai stundā zirgi runājot. Vai arī citi četrkājainie?

Suņa skausts silti ieglaužas man plaukstā. Nav jārunā ne viņam, ne man.

Viss ir savā vietā. Viss saplūdis vienā.