MAZLIET PAR NAIVAJĀM SPĒLĒM

Ints Lubējs. Naivās spēles. Rīga. Karogs, 1994.

 

1943. gadā Latvijas skolu jaunatnes literārā sacensībā ticis godalgots V klases audzēkņa Inta Laura darbs. Tajā "ņemiet to vai neņemiet par pilnu, ir bijis mans visīstākais pirmais es. Otrs es jau ir, kā redzams, krietni samaitāts. (..) Tagad, kad rakstu šīs piezīmes, man ir sajūta, ka to dara mans trešais es, kurš vairāk par visu grib attīrīties no melīgā un liekā. Un vēl kaut ko citiem pasacīt no tā, kas dzīvojot sakrājies.' Tā Ints Lubējs raksta Naivo spēļu pēdējās lappusēs.

Pēc 20. gs. vēstures sanesumiem šī dziņa - "attīrīties no melīgā" - skaŗ daudzus cilvēkus, neizbēgamai tai vajadzētu būt profesiju pārstāvjiem, kuŗu radītie vārdi garīgās pilis vai barakas cēluši. Lai mēģinātu izprast, kā tas noticis, arī tapušas prozaiķa Naivās spēles un iecerētas Līdzspēles un Pretspēles.

Uzreiz jāpiebilst, ka nepiederu pie tiem, kuŗi uzskata, ka literātūra šobrīd pārāk aizraujas ar pagātni tā vietā, lai runātu par tagadni. Ja autors patiešām jūt nepieciešamību "norakstīt savu dzīvi nost", viņš vienkārši nevar to nedarīt.

Naivajās spēlēs Ints Lubējs atgriežas savā bērnībā: pirmā daļa "Daktera kungs" veltīta tēva piemiņai, otrā - "mātei un mūsu dārzam", trešā - "man pašam un manas zēnības indevei". Tiesa, autors gan atzinis, ka autobiogrāfisku darbu viņš nav rakstījis un "tīrās" dokumentalitātes ilūzija ietilpstot viņa mākslinieciskajā uzdevumā. Un dokumentalitātes ilūzija Naivajās spēlēs valda, tā izaug no apbrīnojamas laika zīmju bagātības, vēsturisko detaļu iespaidīguma, to balsta pati vēstījuma forma - chronoloģisks notikumu, piedzīvojumu, pārdzīvojumu pieraksts.

Biezinātas īstenības telpā un laikā dzīvo daktera mājas ļaudis, mazpilsētas sabiedrība, tie nācēji un gājēji, kuŗi uz mirkli, notikumu straumes nesti, piestāj mājā un dārzā. Bet straume nes ātri: trijos gados nomainās trīs varas un karogi, iebrucējs seko iebrucējam, vēstures rati brāž pāri, bet daktera mājā dramatiski berzējas cilvēku raksturi. To visu redz zinātkāra un jūtīga bērna acis, ar neremdināmu iztēli apveltīts zēns. Viņā smagi atbalsojas tēva un mātes attiecību izvirdumi, krāšņs zaļo dārzs un aka - briesmīgā aka - glabā neatminamus noslēpumus tāpat kā atvarainais mātes raksturs.

Protams, var jau teoretizēt, vai Autors ir uzmanības vērts arī pēc tam, kad Teksts pabeigts, cik lielā mērā Teksta Ints Laurs kaut ko aizguvis no Inta Lubēja un vai tās vispār ir vai nav salīdzināmas parādības, vai reālisms ir provinciāla pagājība utt., utt. To var darīt un darīt talantīgi.

Tomēr man svarīgākas šķiet citas sakarības.

Naivās spēles parādās laikā, kad daudzu valdošo pragmatisko galvu uztverē pati latviešu literātūra tādas naivās spēles vien ir, kad ikdienā skaļi, uzstājīgi un uzbāzīgi sev dzīves telpu (arī mūsu dvēseles telpu) pieprasa kosmopolītiskais kičs un postmodernisma "avangards", kad arī kultūras cilvēki lepojas ar savu nacionālo nihilismu, kad piedāvājumu jūklī liekas pagaisusi "tautas gaume nemaldīgā" (Ā. Elksne). Izrādās, ka mūsu iekšējās barjēras nav tik stipras, lai pasaules vējos pastāvētu ar savu patību, pašcieņu un pašvērtību. Lielajā zonā (t.i., impērijā, kuŗā dzīvojām) plauka zonas netikumi, dzelzs aizkars vairāk vai mazāk sargāja no "pasaules netikumiem". Tagad brīvība iegūta arī šajā ziņā. Un līdzi nāk apjēgsme - brīvībā jābūt vēl stiprākam nekā nebrīvē. Vēl stiprākam pārliecībā par tām vērtībām, kuŗas atzīsti par savām un aizstāvamām. Kā raksta Vaira Vīķe-Freiberga: "Daudzi Latvijā sūdzas - mums nav vairs garīgo vērtību, mēs vairs nezinām, kur tās meklēt. Tas nav tiesa! Vērtības ir - no A līdz Z, un tās ir mūsu pašu mēlē izteiktas, no Ausekļa līdz Ziedonim, no Aspazijas līdz Zālītei, no Alunāna līdz Zīvertam, nemaz jau nerunājot par dainām, pasakām, paražām un visu citu. Garīgās vērtības turpat vien ir, kur tās bijušas vienmēr." (Nacionālā Neatkarība, 1994, 28.dec.-3.janv.)

Šo garīgo vērtību apliecinātāju un aizstāvju vidū redzu arī Naivās spēles.

Nepavisam nebūdamas polemiski ievirzītas, Naivās spēles apliecina literātūras reālistiskās tradīcijas dzīvīgumu, spēku un iespējas. Kā zināms, neviena metode pati par sevi nenodrošina māksliniecisku veiksmi, ne arī paglābj no neveiksmes. Arī šoreiz visu izšķiŗ tas, kā autors reālistiski rada vidi, laiku, raksturus, kā autors savas zēnības (un daudzu pieaugušo) naivās spēles emocionāli izdzīvo un atdod lasītājiem, kā pārdzīvojuma īstumu rada no ārējiem un iekšējiem cenzoriem atbrīvojies un vienīgi mākslas uzdevumiem atdevies prozas vārds. Varbūt ka lūzuma laikos tieši tradicionālās vērtības jāizceļ vairāk, jo tās pirmām kārtām uztur spēkā kultūras nepārtrauktību, kuŗu mēs it kā negribētu zaudēt...

Inta Lubēja stāstu diloģija Dvīņu zvaigznājs septiņdesmito gadu prozā bija solītis pretim brīvākam personības redzējumam. Naivo spēku smalki stīgotajās Inta Laura izjūtās un cilvēku attiecībās daudz krāsu, skaistu saspēļu un dramatisku pretspēļu. Dziļais cilvēciskuma apakštonis - arī tā ir noturīga mūsu literātūras humānisma tradīcija.

Un vēl - rakstnieka attieksme pret valodu, rūpīgais un smalkjūtīgais darbs ar vārdu. Dažkārt pat rodas bažas, vai šis rūpīgums nepietuvojas tai robežai, aiz kuŗas vārds zaudē spriegumu. Vispārējos valodas kultūras pazemināšanās plūdos, kas skaŗ arī prozu, Inta Lubēja profesionāli godprātīgā attieksme pret vārdu iegūst sevišķu vērtību. Galu galā valoda ir tautas dzīvības ķīla. Un tā nav tikai patētiska frāze.

Naivās spēles ir viens no tiem darbiem, kas kultūras putnam palīdz noturēt līdzsvarā tā tradicionalitātes spārnu un dara to spilgti savdabīgā intonācijā. Lai veicas arī Līdzspēlēm un Pretspēlēm!

Ildze Kronta