KURZEMNIEKA DIŽDARBS

Edgars Dunsdorfs. Grāmata par Saldu. Melburna. Kārļa Zariņa fonds. 1995.

 

Kad pat no trimdas dzird bēdu balsis, ka apjomīgu grāmatu, sevišķi ar ilustrācijām, ir grūti izdot vai pat pavisam vairs nav tādu iespēju, galvenokārt lasītāju trūkuma dēļ, (vecie pamazām no šīs saules šķiŗas, jaunie vāji prot latviski), iznāk Edgara Dunsdorfa lieldarbs par Saldu. Nav ne mazākā pārspīlējuma, sakot, ka tas ir autora mūža darbs, iecerēts jau 1920. gadā. Saldus ir Dunsdorfa dzimtā pilsēta, savulaik - miests, un autors tīko, lai miesta vārds nezustu, gan ar to, protams, negribēdams Saldu niekāt kā pilsētu.

Esmu es arī vairākas vasaras dzīvojis Saldū, bieži ciemojies pie Valdemāra Ancīša, laikam tādēļ guvis ieskatu, ka Saldus ir tik bagātīgi apcerēts, apdzejots, apgleznots, ka tur vairs pēc Ancīša nevienam nav ko darīt. Gleznošanu gan es uz Ancīti neattiecinu, bet viņš ir uzrādījis it visus tēlotājas mākslas pārstāvjus, kam ar Saldu tiešs vai atvasināts sakars. Šo jomu Dunsdorfs skaŗ tikai daļēji, neizceldams pat keramikas patriarchi Elzu Zariņu, kas 1997. gada 1. janvāri svinēs 90 gadu jubileju un kuŗai par godu Latvijas keramiķi jau tagad vīkšas uz izstādi. Zariņa gan ir dzimta remteniece, bet ar Dunsdorfu vienā laikā dzīvojusi Saldū.

Dunsdorfs, Ancīša paveikuma nebīdamies, nedz noklusēdams Ancīša milzīgo darbu Saldus novada izpētē, ķeŗas pie tēmata un aplūko Saldu no sava skatupunkta. Grāmata ir augstākajā mērā saistoša, izklāsta veidā un faktu atlasē īstens paraugs, tā ka to var lasīt neatrāvies un neskubināts. No daža grāmatas lasītāja esmu dzirdējis, ka sākumā nevajadzējis ievietot veltījuma dzejoļus un cita rakstura dāvinājumus autoram; mani grāmatas preambula tieši intriģē. Pazīdams Dunsdorfa vēlēšanos, lai viss būtu, kā ir (banāli izsakoties - bez uzfrizējuma), it līksms pieminētā veltījumu daļā daža skolota filologa tekstos atradu ortogrāfijas un interpunkcijas kļūdas, ko iespējams, diletantam nemaz neklājās pamanīt. Kad nu diletanta vārds piesaukts, tad jāatveŗ grāmatas 64. lappuse, kuŗā par diletanti netieši nosaukta Saldus vidusskolas vēstures skolotāja. Kaut arī ar padomju augstskolas zināšanām, parasti vidusskolās strādāja Universitātes vēstures fakultāti beiguši paidagogi, ko par diletantiem neklājas dēvēt. Vai tautsaimnieka izglītība dod lielākas tiesības izteikties, šaubos. Hilda Vika, lai akadēmiski izglītotus gleznotājus atvairītu, pati uzdevās par diletanti un ar šo vārdu lepojās: "Neesmu akadēmijas sabojāta. Dilettante taču itāliešiem ir ar nozīmi iepriecinošs, un es ar gleznām, ar akvareļiem vēlos ļaudis iepriecināt, augstskolas diplomu savu darbu vietā nevicinādama." Skolotājas vainas varēja uzrādīt, pārprotamu apsauku neizraugoties.

Kad nu Endzelīns apceramā grāmatā pieminēts, jāteic, viņš pats arī, citiem dotus padomus neievērodams, reiz pat tiesu lietās ielaidās, vēlāk gan savu rīcību sūri nožēlodams. Un Endzelīns atšķirībā no Dunsdorfa runā (raksta) par lejsvācu valodu.

Vietu un uzvārdu skaidrojumus filoloģijā es pielīdzinu mesmerismam medicīnā. Dunsdorfs pacietīgi gaida valodnieku spriedumu Saldus vārda ģenēzes skaidrojumā, un lai nu profesoram sekmējas atklājumu sagaidīt! Ka Valdemāra Ancīša tēvs vienam dēlam licis Krišjāņa Valdemāra vārdu, otram uzvārdu, to zinu no paša Ancīša. Kā vecāki tikuši pie uzvārda, neesmu Ancītim taujājis. Annas Pētersones Ārstniecības augos minēti dziedniecības ancīši (Agrimonia eupatoria), ko viņa dēvē par vienu no vecākajiem un iecienītākajiem ārstniecības augiem. Dunsdorfs Ancīša uzvārdu saista ar vācu gaili (der Hahn). Ainas Karisones grāmatzīmē arī Ancītis simbolizēts ar gaili (vējrādi). Vai māksliniece šādu saistību atvasinājusi no vācu analoga, būs iespējams noskaidrot, kad jēkabpiliete ieradīsies Rīgā, lai Mākslas literātūras bibliotēkā atklātu savu grāmatzīmju izstādi. Pats Ancītis satrieca aktrisi Almu Ābeli, kas bija Cunābele; viņa vēlējās saukties vismaz par Sūnābeli, beigās palika vienkārši par Ābeli, taču literātūras zinātnieks nepārsūdzami apgalvoja, ka uzvārds liecinot vienīgi par uzvārdu devēju (vāciešu) nekaunību: Cunāble proti, Cunābels esot vācu zum Nabel pārveidojums (tātad nevis ar ābeli, bet nabu saistāms; der Nabel - naba).

Cēli rīkojas Dunsdorfs, Ancīti un viņa darbus par Saldus novada vēsturi visādi izceldams. Pārmetumi Ancītim, ka viņš neievēro ch pastāvēšanu un Archīvu dēvē par Arhīvu, jāvērš pret Valodas institūta cerberiem, kas aizvien vēl turas krievu ieviestā pareizrakstībā, liegdami mums mīkstināt r, lietot ch un svešvārdus nerunāt pēc krievu parauga, piemēram, tradīcija, kā taču runā tikai paši krieviskotās rakstības aizstāvētāji, kas nule ar divkāršu balli nosvinēja sava reakcionārā institūta piecdesmitgadi, par progresu neraizēdamies. Piebildīšu, ka daži medicīniski izdevumi, kuŗus rediģē Jānis Loja, raksta tomēr tāpat, kā dara trimdā.

Grāmatas 205. lappusē ievietots Jāņa Stradiņa portrets līdzās Saldus skolu un Saldus ģimnāzijas 10. izlaiduma fotogrāfijām. Piebildē par Stradiņu sacīts, ka viņš ir "teicams paraugs ikvienam skolas audzēknim". Bet kāpēc lai viņš ar savu paraugu ietekmētu tieši Saldus skolas? Vai Dunsdorfa reveranss Stradiņam nav drusciņ ar tādu kā personībkultisku pieskaņu? 1995. gadā Stradiņu iebalsoja par Latvijas īstenāko Jāni, vai nu klājas mums viņu dievināt par parauga paraugu?

Gremšanās uzreiz pāriet, tikko ķeŗos pie apceres par Rozentāliem. Pilnā mērā jāpievienojas Dunsdorfam, kas Jāni Rozentālu pagodina par ievērojamāko saldenieku.

Iznāk jau daža vērtīga grāmata arī Rīgā (par Latvijas naudu, pilīm, Lāčplēša ordeņa ieguvējiem), tomēr nežēlīgi daudz ir raibu lubu neglītos pseudoamerikāniskos vākos. Edgara Dunsdorfa Grāmata par Saldu ar savu cildeni aistētisko iekārtojumu, ar neaptveŗami bagāto faktu sakopojumu esejiski saistošā formā, autora atjautīgais stils, literārā rutīna (vārda vislabākajā, nesakompromitētā nozīmē), spēja saturēt milzīgu materiālu vieglā pārredzamībā - tā ir neapšaubāma vērtība, tās mums ir priekšturamās bruņas pret lētumu, modernu paviršību, žurnālistisku aptuvenību. Lai meistaram sekmējas paveikt vēl ko tikpat diženu!

 

Jānis Liepiņš