DZĪVOT - IR DZĪVOT!

Erna Ķikure. Mājas un ceļi. Izlase. LaRas Grāmatu klubs, 1996. 332 lp.

 

Latviešu Rakstnieku Apvienības jaunākajā prozas izdevumā sakopoti Ernas Ķikures (Dzelmes) darbi no 1989. un 1990. g. Kanadā izdotajām trim grāmatiņām: Kā plūsti, Aiviekste?, Ceļa akmeņu raksts un Uz tilta, par kuŗiem autore 1991. gadā saņēma Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvu. Toreiz šis grāmatiņas iznāca tikai mazā metienā.

Jaunajā izlasē ievietotos darbus grūti, un varbūt nemaz nav vajadzīgs, iespīlēt kādā stingrā literātūras žanra kategorijā. Tur ir sakopoti tēlojumi, īsi stāsti, mirkļa impresijas, pārdomu un atskārsmju pieraksti. Šī grāmata nav ar nepacietību izraujama vienā rāvienā no vāka līdz vākam. Autores stila īpatnējo garšu un smaržu tā vispilnīgāk atklāj tikai apdomīgi baudot. Vienīgi gribas iebilst - kaut arī valodnieki par to ir dalītās domās, ka šo lasītāju skumdina autores un redaktores izšķiršanās, nelietot mīkstināto ŗ tur, kur to prasa latviešu valodas gramatikas loģika.

Nodaļā "Kā plūsti, Aiviekste?" rakstniece lasītāju izvadā pa savu dzimto novadu un iepazīstina ar ļaudīm, kas dzīvojuši kaimiņos. Šīs atmiņas sniedzas atpakaļ līdz gadiem pirms Pirmā pasaules kaŗa. Nav noslēpums, ka Erna Ķikure ir trimdas vecākā latviešu prozas autore, kuŗai 1996.g. nosvinēja 90-to dzimšanas dienu. Puslīdz droši varam minēt, ka atmiņu stāsta Upeslejas ir autores dzimtās mājas, tās iemītnieki, apkārtne un kaimiņi viņai pazīstami no ikdienas saskares bērnībā. Šī nodaļa labi papildina latviešu bērnības atmiņu literātūru, kad no gadu tāluma atskatoties, pat posts un bēdas šķiet pārklāti ar maigu, zeltainu mirdzējumu. Ziemas bargumu var atcerēties ar jauku tēlojumu par sūnu lasīšanu un dubultlogu ielikšanu, bet apģērba lāpīšana izvēršas par jautru notikumu, meklējot piemērotus ielāpus rūpīgi sakrātajā lupatiņu kaudzītē. Arī dziļām traģēdijām - noslīkšanas gadījumiem, vēža slimnieka pāragrai nāvei, tēva aizvešanai un nošaušanai lielinieku gadā - var pieskarties bez smagām emocijām, pieņemot visu kā daļu no dzīves nerimtīgā plūduma, tāpat kā plūst rāmā, nopietnā, neaizmirstamā bērnības upe Aiviekste.

Turpmāko tēlojumu, stāstu un miniatūru notikumu vietas ir bēgļu nometne Sudētijā, autores ilggadīgā trimdas mītnes zeme Austrālija, dažkārt apciemotā Anglija un tagadējā dzīves vieta Kanadā, atkal un vēlreiz atgriežoties arī "Mājās" - tur un toreiz, pie Lazdonas baznīcas ezera, pie mīļās, daiļās Aiviekstes.

Rakstīšana ir tikai viens no Ernas Ķikures talantiem, kuŗu, starp citu, atklājis ar sirsnību pieminēts latviešu valodas skolotājs Madonas ģimnāzijā. Taču nopietni rakstīt viņa sākusi tikai trimdas gados Austrālijā, kur to iedrošinājis un morāli balstījis rakstnieks Jānis Sarma. Latvijā Ķikure ieguvusi Mākslas akadēmijas mākslinieces - grafiķes grādu, papildinoties arī Parīzē. Turklāt viņa apguvusi arī klavierspēli un pa laikam darbojusies kā klavierskolotāja. Ķikures pirmā grāmata, stāstu krājums Mūsu kaimiņš, izdota 1962. gadā Austrālijā. Kādā vēstulē mentors Sarma komentē, ka Ķikures atsūtītā rakstu "gabaliņa" stāstījumam "trūkst mezgla, trūkst intrigas". Kādā krietni vēlākā vēstulē Sarmam arī pati Ķikure atzīstas, ka "fabula mani pavisam neinteresē". Autori neinteresē spilgti notikumi, sižeti ar sākumu, vidu un beigām, bet gan dažādu it kā nejaušu novērojumu dziļākā jēga, pēkšņi apjaustas, dvēseles līdzsvaram noderīgas atziņas, lielāku kopsakarību minējumi vai atskārsmes. Pie tam rakstnieces pasaules skatījums nebūt nav šaurs vai provinciāls, bet gan ietilpīgs un zinīgs. Teicami viņai padodas cilvēku raksturojumi visai knapos bet zīmīgos vilcienos (Gaskare, sirmās dāmas "Ziemsvētku pusdienās", ķirbju audzētāja Liepiņas kundze, Sābrs, Klārka kundze un daudzi citi). Bēgļu gaitu necilvēcīgos apstākļus skaudrā tiešumā parāda tēlojums "Nometne Sudetijā." Stāstiņā "Kalpone" ar meistarīgi skopiem teikumiem ieskicēts kādas šķietami laimīgas laulības sabrukums.

Mīlestības temas Ķikure apcer vairākos darbos. Vairums viņas tēloto sieviešu mīlestību glabā sevī slepeni. Šīs sievietes nav agresīvas mīlestības laimes meklētājas, bet parasti tikai sapņo no tālienes vai arī rezignēti atkāpjas, atsakās, aizbrauc, savas jūtas iemīlētajam vīrietim nemaz neatklājot. Vienīgi bērnības atmiņās pavīd arī pilnasinīgāki mīlestības sarežģījumi, greizsirdīgs mīlētājs nošauj sāncensi, laulāti pāŗi izšķiŗas, iznesīgs saimnieku pāris dzīvo kopā bez salaulāšanās.

Katrā grāmatas lappusē manāma rakstnieces ciešā tuvība ar dabu, un viņas izveicīgi ieskicētās epifānijas par kokiem, putniem, jūru, āboliem, ķirbjiem, lašiem, Austrālijas siseņiem un daudz ko citu spēj brīnišķīgi bagātināt atsaucīgu lasītāju. "Satikšanās" ar violetu eikalipta krūmu piepilda autori ar spēku, palīdz kaut ko saprast savā dzīvē, liek atskārst, ka "krūms grib dzīvot - es gribu dzīvot."

Šīs lasītājas izpratnē Erna Ķikure ir dzīves apliecinātāja. Dzimtene viņai atmiņā kā zeme, kur dzīvoja cilvēki, kas nebaidījās no dzīves. Pat par trimdas gadiem svešajā Austrālijā viņa teikusi, ka nenožēlo tos, jo Austrālija ir skaista zeme ar labiem cilvēkiem, kaut gan, spriežot no plašās vēstuļu apmaiņas ar Sarmu, autores personīgā dzīve dažkārt bijusi grumbuļiem bagāta.

Bet - "ciešanās cilvēks rada", viņa raksta par gleznotāju, kuŗš, mietpilsonīgās ērtībās ieslīcis, nespēj pabeigt iesāktus darbus. Šajā tēlojumā Ķikure apceŗ arī Dilana Tomasa (Dylan Thomas) mudi pretoties, nepadoties ar labu tumstošajai naktij. Kā to darīt? Varbūt nav jāprasa, bet vienkārši jādzīvo un jāļaujas dabas uzliktajiem mūžīgajiem ritmiem, tāpat kā to dara sīki ziedi, augdami kaut vai ceļa uzbērumā vai kādā saplaisājušā ietves lējumā ("Kad vilciens apstājas"). Jo, kā apliecina autore - "dzīvei ir dažādi veidi. Bet dzīvot - ir dzīvot!"

 

Biruta Sūrmane