Kādā pilsētā neskatītā.

Kādā nezināmā vakarā

Kāds nams man šķiet miteklis īstais;

Logi blāzmo, durvis nav svešas.

Kāds dārzs šalc vasaras vējā,

Tumsā jaušams, bet pazīstams.

Nebijušais pēkšņi ir bijis.

Cita dzīve pavīd kā sapnī.

Vai tas, kas šai apburtā mirklī

Atver ierastos vārtus,

Tiešām es pats − līksmāks un brīvāks?

Varbūt gurdens, vecīgāks,

Vieglāk guvis un skaudrāk vīlies?

Mans līdzinieks ieiet šai dārzā un namā.

Durvis aizveŗas. Vaicājumi paliek.

Brīžiem pa logu rūtīm baigo gaišums,

paceļu acis,

bet tā pati diena, lietus

līst un līst, un līst.

Brīžiem liekas,

katrs mirklis jātur ciet.

Es pat jūtu, ka manas acis smaida.

Grūtsirdība neciemojas ilgi.

Tāpat kā

pelēki miglāji, zili mākuļi rīta stundā.

Es kāroju vientulību

un atstātu vietu

meža vidē, pļavas malā

kur vienotos ar vientulību.

Kopā radītu

jaunas vārsmas,

gleznas dzejas,

mēs veidotu

jaunu valodu,

domu bildes,

vārdu dejas, palēcienus, pagriezienus.

Kad trauki nomazgāti,

plauktos nolikti,

grīda izmazgāta, visas

dienas ziņas noklausītas,

tad sēdēšu tev blakus,

tuvu

un tev pastāstīšu kaut ko jaunu,

kas šodien noticis, ko tu vēl

nebūsi dzirdējis,

un veidosim sarunu.

Tad klusumā

vērosim, cik izaugusi

baltā bērza galotne.

Aiz vīstošām virsotnēm gulšņā

paslēptie ūdeņi − ezeri, dīķi,

mākoņu spoguļi.

Paslēpušies ezeri aicina,

tūkstoš asaras līst.

Dzeltenas gaismas deg logos, kad vakars vēl tālu:

tumsas ilgotajiem

nav laika atpūsties.

Jāvāra kāpostu zupa ar desām un zirņi,

jācep maizes kukuļi, jāiekurina kamīns,

jāsameklē adītie kamzoļi un

jāsapņo par noslēpumiem

sarkanā vīnā

un dzeltenīgi sārtā saulrietā.

Viesulī vēji dejo,

vēji cīnās,

stundām un stundām bez pārtraukuma,

melni zari,

izrautas priedes,

lietus šļaksti.

Migla raisās no sniega gubām,

miglaini meži, melni koki,

pelēks miers.

Ziemas ausma mirguļo

starp melniem

zarotiem

Balts mežs

neiztraucētiem sniega palagiem.

Debesis mūžīgi zilas

Mežs pieder mums.

Ejam, ejam mēs, laimi meklējam

Ziemas augļi.

Apaļi, dzelteni, sārti

suleņi aplieti ar medu.

Oranžas saules ziemas rītā milzīgi apelsīni.

Medaina bumbieŗa sula

tek gar lūpām, muti, zodu,

pa kaklu, līdz krūtīm.

Saules augļi, svētku dāvanas,

Garšo.

Tik daudz pistoļu

ja tās reiz paceltos

tās būtu kā putnu

slimi spārni

mazā rociņa

bija īsāka par otru

pieskaŗoties tā auga

tad nemaz

kā kāds palīdzīgs

prāts − lietus

mazgāja un mazgāja

lielo vāti

kā izņēmums

plosīgs putns

atstāja sašautās debesis

lai atkal dzīvotu

Zem pieņemta vārda

upe asiņoja puslaikā

puspazaudējusi prātu

to gandrīz varēja

saukt par miesu

kā tā tecēja

un zem tām pašām

debesīm aiz pieklājības

māsas upes raudāja

Es turu savā saujā pelēku

vakardienu − kā metallu

dažreiz spoži vilinošu

savā piesardzībā mēs

esam gari un līdzīgi

savai vienīgai ēnai − roka

kļūst

par bāla enkura laivu

bet sviež traipota zieda

lapu un es − tik ļauna

to nožēloju

un arī

kad pendele apstājas

kā gaidīdama rītausmu

es stāju elpot un gaidu

žēlastību

KRĀŠŅUMS IR

Mēs esam sevī iemīlējušies

kā debess dominējošā

aizsargātāja − bults

mūsu pašu labuma dēļ

ceļa karte to nerāda

un tā

māla suns pārkāpis

slieksni − iekāpj

brīnišķā zvaigznē

VIENĀ DIENĀ

Esmu apsēsta

no slavenībām no mūkiem

no pagrimušiem manās ielās

zemes pusdievišķas un slavas

kā smagas dzīvsudraba kurpes

nogrimušas ritma dēļ

esmu pārsteigta

par elementiem kas dzemdējuši

mazas zemes un lielas vātis

liela izmisuma naktis

un tomēr esmu apburta

no kādas spulgojošas acs

esmu mierā

ar pilsētas troksni un vīziju

par ziedošām puķu pļavām

un ak − redzēju Ņujorkas

centrā podziņu ar vārdu

Latviešu Vara − pilnīgi vienu

Karsta, sveša roka

ko turu, kas

mana tēva,

manu kas pazīst,

kas tver to cieši.

Rokā spēks vēl.

Tā dzīvo.

Tā prasa, lieto mani,

man darbs darāms. Masīva

plauksta, tā atceras − varu

kraut akmeņu kaudzes laukmalā,

vezumus kraut, gurķu maisus, siena kaudzes,

varu kopt un dēstīt, ražu vākt, kā

nu kuŗo gadu, tomātus, avenes,

zemenes, visam sava kārta. Varu

griezt un grābt, stumt un celt,

zemes rakt, darba solī nebeidzamā,

manī, manus brāļus arī tā

pie darba audzināt.

Tev rokā spēks vēl, tā

dzīvo, bet mutes dobumā

mēle nevarīga taustās.

Apziņa: tā mūsu

divsaruna pēdējā,

bezvārdu, citādi

jau nespēji vairs.

Tikai silta roka,

kas mana tēva,

kas manu pazīst.

Tiekdamās aizsniegt

kristallu augšējā plauktā,

paslīdēju un iekritu

māla podos uz grīdas.

Nu sodos.

Divi prāti, sakaitināti,

manī strīdas − kas esmu?

Kristalls vai māls?

Saule noriet?

Kāja sametas? −

Tas nekas

Nav jau tālu vairs jāiet...

Ir kādi vareni vārti,

kas šķiet vienmēr ciet.

Ja pieiesi tuvāk, redzēsi − vaļā,

kas aiz vārtiem? − Zini!

Un tomēr izliecies, ka nezini...

Mini, mini mināmo.

Visu mūžu mini...

Bērza galotne zaļā,

mākoni baltais,

Strazdu stabule skaļā,

turi mani, nepalaid vaļā.

Kad saule riet,

turi mani pie dzīves vēl.

Aizsit tumsas vārtus ciet.

Pļaujas laika mēness

lūkojas logā

Šādā naktī kājas pašas

ceļu zina.

Nāc!

Dadža durstīgais asums,

magones mānīgais maigums

pieplok miesai, apdedzina.

Nāc!

Uz vadža,

blakus maniem

izvalkātiem svārkiem

pakari savus svārkus...

Kaili un naivi

kā pirmsākumā,

bez apspriedēm,

bez spriedumiem,

bez aizspriedumiem,

vēlas mīlestības apmāti

iziesim dzedrā rītausmā

mēģināt vēlreiz

dzīvi uzsākt.

Nenosalsi −

Tāpat kā laikos tajos,

kad uz parketa grīdas

krietni ievaskotas

dejojām lēnu valsi,

zīda cimdus baltus apvilkusi,

rokas tavam kaklam apvīšu

kā vainagu siltu.

Ar savu elpu tev aizsiešu acis,

lai tu neredzētu,

cik izkaltuši mani roku dilbi

un elkoņi sakrokoti.

Vēl nebūsi bildis zilbi,

kad tevi, lai nepieviltu,

veikli pārvedīšu pār tiltu pļavā,

kur mūsu jaunības mākoņi,

kūleni pārmetuši,

ar reibīgiem baldriāniem

un nerātnām jāņuzālēm tikās...

Toreiz, kad pasaule mums

viena vienīga ziedoša

pļava likās.