PATI NO SEVIS SPĪD

 

Liekas, ka Annas Dagdas dzejas krājums Līdzības, pirmizdots Vācijā, 1950. gadā, ir viena no pēdējā laikā visvairāk pieminētām latviešu dzejas grāmatām. Vispirms par to atgādināja nekrologi. Anna Dagda mira 1996. gada februārī Stokholmā. Tā paša gada rudenī viņas urnu apglabāja Plūdoņa kapos Ceraukstē.

Līdzības ir Annas Dagdas pirmais un vienīgais krājums. Pēc tā viņa kā dzejniece klusēja, uz mūžu. Par klusēšanas iemesliem minējumi ir dažādi. Var šeit piebilst, ka JG savā laikā aicināja Annu Dagdu no jauna atklātībā, bet viņa atturējās. Jādomā, ka bija arī citi aicinājumi, kas tāpat palika nepieņemti.

Savā ziņā klusums bija abpusīgs. Līdzībām iznākot, parādījās dažas recenzijas, bet tas laikam arī apmēram viss. Patiesībā dīvaini, ja atceras vai no jauna pārlasa toreizējos vērtējumus − tie ir kopumā atzinīgi, un pat uzsvērtāk kritiskais atgādina, ka Līdzības ir krietni pārākas par tā laika dzejas vidusmēru. Ja tāds spriedums tomēr liktos paskops, tad var izvēlēties citu: Vitauts Kalve nedaudz vēlāk īsi pateica, ka Annas Dagdas krājums izvirzās latviešu pēckaŗa dzejas priekšgalā.

Un tur mēs to atstājām, klusumā un mierā, līdz 1996. gadam. Pirmizdevuma metiens bija 600 eksemplāri. Izrādījās, ka ar tiem pilnīgi pietiek. Grāmata bija pērkama vēl desmitiem gadu vēlāk, par jaunizdevumu pie mums nebija runas. Tagad, neilgi pēc dzejnieces nāves, Līdzību otrs izdevums nācis klajā Latvijā. Tam pievienoti Valentīnes Lasmanes ievadvārdi un Andas Kubuliņas apcere.

Turpat pus gadsimtu pēc oriģinālizdevuma Annas Dagdas vienīgais dzejas krājums atkal ir literārās ievērības objekts. Pilnīgākas patiesības labā gan jāmin, ka atsevišķi Līdzību dzejoļi Latvijā publicēti jau agrāk, sākot ar 1989. gadu.

Dzejnieki svešumā pa vislielākai daļai nebija un nevarēja būt ražīgi. Kam viņus vajadzēja, kas gādāja viņu grāmatas? Neliels, pa visām zemēm kopā tikai simtos mērojams skaits. Tādu patiesību der paturēt prātā, vismaz kā papildinājumu vairāk trimdinieciskiem mazrakstības skaidrojumiem.

No daudziem dzejniekiem pa visiem gaŗajiem gadiem tā arī vairāk par trim krājumiem nesaņēmām, no daža laba vēl mazāk. Anna Dagda apklusa pēc savas pirmās grāmatas, apklusa pavisam. Un ar to viņa atšķiras no citiem vienas vai divu grāmatu autoriem, kas vēlāk vēl atsevišķus dzejoļus publicēja, līdz jaunam krājumam tomēr netiekot.

Tā ir atšķirība, par kuŗas iemesliem var padomāt. Ar laiku atklāsies, vai Anna Dagda savās vēstulēs un dienasgrāmatā te ko tuvāk pasaka. Domām un minējumiem par apklusumu gan nevajadzētu ļaut aizsegt dzejnieces devumu, viņas Līdzības.

Dzejas krājumam, kas izdots pirms četriem, pieciem gadu desmitiem, laiks pēc tam pielicis roku. Laba daļa no Līdzībās ievietotajiem dzejoļiem turklāt rakstīti vēl agrāk, sākot ar trīsdesmitiem gadiem. Tas tomēr nenozīmē, ka grāmatas jaunizdevums pirmām kārtām uztveŗams kā ilustrācija literatūras vēsturei vai, no Latvijas skatoties, kā vēl viena roba aizpildījums ainā par dzeju emigrācijā.

Cik liela dzejas daļa iztur laika pārbaudi? Pati par savu grāmatu runājot, Anna Dagda kādā vēstulē saka, ka piecus, sešus dzejoļus atskaitot, viss pārējais „varēja būt nerakstīts.” Vēstule citēta lizes Indrānes apcerē Karogā, 11/1996.

Tā ir stingra paškritika, kuŗai tomēr nevar pievienoties. Jau tāpēc vien ne, ka atsevišķi, izcili dzejoļi nerodas un nepastāv izolēti. Tie ir virsotnes ainavā, ko veido viss krājums, viss dzejnieka devums, un gaisma pār ainavu var ar laiku mainīties kā autora, tā arī lasītāju acīs.

Vēl jāpiebilst, ka pieci, seši teicami dzejoļi nav tik maz. Cik ir dzejas krājumu, no kuŗiem mums, gadiem paejot, palikuši dzīvā atmiņā vairāk kā pieci vai, lai nu būtu, divreiz pieci dzejoļi?

1962. gadā apgāds Grāmatu Draugs izdeva plašu svešuma dzejas antoloģiju, Dzejas un sejas. To sakārtoja Teodors Zeltiņš ar četru līdzredaktoru palīdzību. Ievietotos sacerējumus visumā izraudzījuši autori paši. Jādomā, ka tā darīja arī Anna Dagda, ne gluži paliekot pie tā vien, kas radies pēc Latvijas atstāšanas.

Viņa izvēlējās piecus no Līdzību dzejoļiem: Ezers, Pēdējā laiva, Akmens pilsēta, Pārvērtība, Lapas krīt. Pagaidām nezinām, vai šie pieci ir tie paši, par kuŗiem dzejniece domāja savā vēstulē. Un ja tā patiesi būtu, tad jo mazāk gribētos piekrist, ka pārējais „varēja būt nerakstīts”.

Nav jau nekur teikts, ka autors ir autoritāte savu darbu novērtējumā. Pieredze te drīzāk iesaka šaubīties. Anda Kubuliņa savā apcerē piemin vairākas Līdzību pērles, pērles viņas skatījumā.

Neviena no tām nav starp dzejoļiem, ko Anna Dagda izvēlējās antoloģijai.

Un ja šeit un tagad, trīsdesmit piecus gadus pēc Dzejām un sejām, būtu jārod daži dzejoļi jaunai izlasei? Doma par tādu uzdevumu saista, varam pamēģināt.

Vienkārši veidi nereti ir vislabākie, visdrošākie. Ja vien iespējams, var pacensties aizvedināt vecus iespaidus, kas palaikam tiecas pārvērsties aizspriedumos, un lasīt Līdzības kā pirmo reizi rokā ņemtu grāmatu. Lasīt un apstāties tur, kur izjūta to it īpaši saka, pirms tālākiem apsvērumiem. Tā darot, var izdalīties šie četri dzejoļi: Mēnessērdzīgā, Patētiskā ironija, Pārvērtība, Roze. No tiem Pārvērtība ir vienīgais, ko autore savā laikā izraudzīja antoloģijai. Par izvēles atšķirībām nav ko lieki gudrot. Labāk ievērot aprauto, blīvo izteiksmi, ar kādu šis dzejolis izvirza nozīmīgu motīvu Annas Dagdas lirikā. Rudenīgā apse kalngalā varētu būt gan mēness, gan saules apmirdzēta, bet pārāka Pārvērtībā tomēr ir cita gaisma. Ne atstarotā, bet paša koka radītā. No kurienes tā?

Dabas vai, kā citviet, cilvēka izstarota, tāda savāda gaisma Līdzībās parādās atkārtoti, kaut gan tiešākos vārdos tā nav nosaukta. Vēl vairāk − ja vārdu sauc, tad gaisma zūd, gaisīgs staru tilts grimst melnā atvarā. Tā notiek dzejolī Mēnessērdzīgā, kur lielisks, spriegs pārnesums vispirms rada ainu par apburtā mirklī uzsāktu tuvošanās mēģinājumu:

Es eju, eju.

Es nāku. Gaidi. Nesauc manu vārdu,
Es viegla nāku, gaiša un bez moku.

Var jautāt, vai tālākais, pēkšņais sabrukums un dzejoļa baismā izskaņa ir piederīgā samērā ar pārkāpumu − nelaikā lauztu klusumu, kas nelaimi izraisījis. Ja tomēr nav grūti ļaut sevi pārliecināt, tad droši vien tādēļ, ka Mēnessērdzīgā ir apbrīnojami padevies kāpināta jūtīguma atainojums.

Diezgan daudziem Līdzību dzejoļiem ir manāma patētikas piedeva. Ar visu to lasītājam rodas nojauta vai pat pārliecība, ka Annai Dagdai būtībā tādi toņi nav īsti piemēroti, ka tie drīzāk ir literārās apkārtnes nospiedumi jaunas dzejnieces pirmajā grāmatā. Nebija turpinājuma, kas pārliecību varētu apstiprināt, bet tik daudz var teikt, ka Līdzību savdabīgākajā daļā patētikas tikpat kā nav. Vairāk par jausmu no tās neatrast arī dzejolī Patētiskā ironija, kas pārsteidz ar bezgala viegli veidotu pretstatu apvienojumu. Nekur citur krājumā ironija neizpaužas, šeit tā uzplaukst kā pirmā pieskārienā, bez kādām pūlēm un tomēr tik rūpīgi izsvērta, uz robežas starp smaidu un nopietnību. Nopietnības pusē mirdz gaisma pār ceļu klusumā.

Trīskārtējs aicinājums klusēt noslēdz sešās rindās rakstīto, lielo mīlestības dzejoli Roze. Tam ir naksnīga noskaņa, bez mēnesnīcas, bet tā vien liekas, ka viegla, ne ar vienu tiešu vārdu nepieminēta gaisma arī šeit pati no sevis spīd.

Mārtiņš Lasmanis