Laimonis Mieriņš

PIEZĪMES PAR GRAND TOUR IZSTĀDI LONDONĀ UN ROMĀ

  

Vispirms jāsaka, ka šai izstādei nav nekāda sakara ar mūsdienu tūrisma industriju. Tā vizuāli apskata to 18. gadsimta Eiropas aristokrātu un citu bagātnieku izglītības sistēmas daļu, kuŗā ietilpa ļoti svarīgais ceļojums uz Itāliju, kas varēja ilgt no viena līdz desmit gadiem, atkarībā no maksāt spējas. Šo ļoti praktisko jeb klejojošās kolledžas principu vācieši pazīst kā Italienische Reise, kam atbilst franču Voyage d’Italie. Laikam angļu Grand Tour būs saturiski vistrāpīgākais apzīmējums, jo tika apmeklētas arī citas zemes. Ideāli visam vajadzēja beigties Grieķijā vai Mazāzijā, kas atradās islamiskā Ottomaņu Impērijas territorijā. Toreiz Eiropas un Pasaules polītiskais iedalījums bija daudz savādāks.

Svētceļnieki devās uz Romu jau kopš viduslaikiem un, sākot ar agro renesansi, arī mākslinieki. 17. gadsimta pēdējā ceturksnī klasisko studiju koncepcija bija ne tikai nobriedusi, bet praktiski realizējama, pateicoties relatīviem miera apstākļiem Eiropas kontinentā. Diemžēl šo aktīvitāti pārtrauca Napoleona slavenie kaŗa gājieni. Bija iesācies jauns vēstures posms.

Uz Itāliju brauca no visas Eiropas, tomēr lauvas tiesa nāca no Anglijas. Audzēkni parasti pavadīja privāts mājskolotājs, lietpratējs klasiskā archaioloģijā, ar uzdevumu organizēt arī ceļojuma pārējos aspektus. Angļiem tālās gaitas veda lēnām cauri Francijas un Vācijas kultūras centriem uz Venēciju, Florenci, Romu, Neapoli, Sicīliju. Saprotamu iemeslu dēļ tālāka ceļošana pa Ottomaņu territorijām toreizējā gaisotnē ne vienmēr bija iespējama.

Protams ne visiem interesēja kultūras lietas, drīzāk gaidāmā sociālā sadzīve, jeb pareizāki sakot, uzdzīve. Lai nu kā arī tas nebūtu, tomēr šī vienreizējā izglītības sistēma sagatavoja patiešām labi izglītotus cilvēkus, kas bija tipiski tā saucamajam apgaismības laikmetam. Viņi pārvaldīja vairākas valodas, latīņu ieskaitot, un brīvi orientējās klasiskajā literatūrā un mākslās vispār. Apskaužami labas gaumes vadīti, ceļotāji neaprobežojās ar mākslas darbu un architektūras apbrīnošanu. Mājās tika atvests liels skaits dažādi antīkās mākslas paraugi (arī viltojumi). Tie tagad veido pamatus daudzām ievērojamām mākslas darbu kollekcijām.

Pēc atgriešanās no studiju ceļojuma, iegūtie iespaidi sevišķi plaši atbalsojās celtniecībā, ko vācu architekts, modernists Mīss (Ludwig Mies van der Rohe, 1886-1969) nosauca par „laikmeta gribu”. Palladisms strauji izplatījās visā Eiropā un vēlāk abos Amerikas kontinentos. Tā attīstību sevišķi veicināja itāļu vēlīnās renesanses architekta un teorētiķa Paladio (Andrea Palladio, 1508-1580) slavenais darbs, traktāts Četras grāmatas par architektūru (I Ouattro Libri dell’ Architettura, 1570). To labi parāda izstāde Teita galerijā, Londonā (10.10.1996-5.1.1997), bet pēc tam bija skatāma Romā (Palazzo Esposizioni; 5.2.-7.4.1997).

Nav nekāda vajadzība ienirt mākslas vēstures dzelmēs, lai zinātu, ka 18. gadsimtu (un iepriekšējo) raksturo baroka un vēlāk izteikti asimetriskā rokoko greznība mākslā, architektūrā, interjeros, apģērbos un vispār lietišķā mākslā. Šai kontekstā arī reakcionārā palladisma vienkāršība tomēr izskatās kā relatīva greznība. Abiem stiliem raksturīga samērā komplicēta un dekoratīva formas uzbūve, kas nepazaudē vispārējo skaidrību. Vai te darīšana ar tālu ķeltu mākslas atbalsi vai tā būs tikai sagadīšanās, tas ir pavisam cits jautājums.

Plašā izstāde var sagādāt šoku, jo priekšzīmīgais izkārtojums nekādi nevar noslēpt kādu tumšu, lēni gruzdošu zemdegu. Tas izraisa pārdomas. Runa ir par līdzekļu sagādi grandiozajiem projektiem un tamlīdzīgiem pasākumiem. Ne visi ienākumi nāca no lauksaimniecības vai parastās tirgošanās, bet visbiežāk no vergu tirdzniecības, sevišķi Anglijā. 18. gadsimtā varenā Britu Impērija bija Eiropas visbagātākā zeme. Kopš vācu izcelsmes Hanoveras dinastijas nākšanas Anglijas tronī, Londona kļuva arī par mākslinieku Meku, jo aristokratiskie mecenāti varēja labi samaksāt.

Tieši angļiem praktiski bija neierobežoti līdzekļi pirkt antīkās mākslas darbus tādos apmēros, ka Itālija viegli varēja pazaudēt ievērojamu daļu no klasiskās kultūras mantojuma. Antīkās mākslas pirkšanas drudzis sasniedza savu zenītu Pompejas archaioloģisko izrakumu laika sākumā. Tos parasti vadīja archailogi no ārzemēm, piemēram Vinkelmans (Johan Joachim Winckelmann, 1717-1768, noslepkavots). Bez pietiekošas kontroles sistēmas klātienes, viņi atrastos antīkos priekšmetus bieži vienkārši pārdeva. Piemēram, nepatīkamas polītiskās konsekvences angļiem ir sagādājis Lorda Elgina gadījums, kuŗš gan nav tieši saistīts ar Itāliju. Viņš pagājušā gadsimta sākumā no turku militārā pārvaldnieka nopirka no Partenona, Atēnās, klasisko reljefu sērijas, kuŗas ir novietotas Britu Muzejā. Tagad Grieķijas valdība pieprasa tās sūtīt atpakaļ... Šodien līdzīgu funkciju veic labi dokumentētās Amerikas miljonāru uzpirkšanas ekskursijas eiropiešu mākslas tirgos, kas bieži kaitīga nacionālajām interesēm.

Ir nepareizi pielietot viena laikmeta mērauklas otram, jo apstākļi ir citādāki. Nav jāaizmirst, ka vēsture nemēdz tiesāt. Verdzība bija ekonomijas pamats kopš senām dienām. Tāpēc maz ticams, ka 18. gadsimta sabiedrība te saskatīja kādas pretrunas. Nav jāšaubās, viņiem dzīve likās gluži normāla un taisnīga. Tā tad pašam par sevi saprotama lieta.

Lai nu kā arī tas nebūtu, taču aizgājušais laikmets (un citi) ir atstājis paliekošas kultūras vērtības, kas ir pats galvenais. To labi ilustrē senās Ēģiptes māksla. Te pamatoti jājautā, vai mūsu laikmets stāv uz daudz augstāka morāles pedestāla? Bet tagad atpakaļ pie galvenās izstādes.

Uzmanīgam vērotājam izstāde varbūt liksies pazīstama tāpēc, ka daudzi eksponāti droši vien būs redzēti kādā publiskā vai privātā kollekcijā, jo tie savākti vienkopus no visas Eiropas. Sakarīgai apskatei ir nodotas ceļojumu aprakstu publikācijas oriģinālā, kartes un plāni, nedaudz rotas lietas, grafikas, zīmējumi, karikatūras, akvareļi, gleznas un skulptūras, ieskaitot antīkās. Interesantie eksponāti atklāj dažādus perioda fāzes un nianses.

Itāļiem 18. gadsimta kultūras tūrisms kļuva par nozīmīgu un regulāru ienākumu avotu, arī māksliniekiem, piemēram portretu glezniecībā. Sevišķi populārs starp ārzemniekiem ir bijis Batoni (Pompeo Batoni, 1708-1787). Taču Itālijā vienmēr strādāja daudzi gleznotāji no Eiropas. Vācu gleznotāja Kaufmane (Angelica Kauffmann, 1741-1807), britu gleznotājs Hamiltons (Gavin Hamilton, 1723-1798), francūzis Fragonārs (Jean Honore Fragonard, 1732-1806), minot tikai dažus. Viņus interesēja klasiscisms, kuŗa iespaidā gleznoja. Izstādes eksponāti nerāda, ka itāļu gleznotāji ārpus savas zemes būtu uzņēmuši kādus iespaidus. Te jāmin Venēcijas skatu un ainavu gleznotājs Kanaleto (Antonio Canaletto, 1697-1768), kuŗš strādāja kādu laiku Anglijā, un vēl citi. Tas laikam tāpēc, ka no viņiem sagaidīja zināma stila darbus. Galu galā Itālija taču bija ceļojuma gala mērķis, kur uz katra soļa varēja sastapt klasiskā laikmeta paliekas. Piemēram, izcilais Romas Panteons nav pazaudējis savu sākotnējo funkciju kā visu dievu templis un vēl šodien, gandrīz pēc 2000 gadiem, ir tūristu atrakcija un katoļiem baznīca. Laikam grafiski visveiksmīgāk šādu dokumentāciju rāda Piranēzi (Giovanni Battista Piranesi, 1720-1778) asējumi.

Interesanta ir izstādes antīko skulptūru daļa. Sevišķu uzmanību saista tā saucamā Kapitola tipa Venēra no Britu Muzeja (nr. 228, The Campo lemini Venus, 2. gadsimts, marmors, augstums ar pamatu 299 cm), kas pirmo reizi redzēta atklātībā kopš gadsimta sākuma. Atrasta archaioloģiskos izrakumos (1794), Campo lemini, un pēc nepilnas dekadas jau eksportēta uz Angliju. Skulptūra vismaz pāris reizes amatieriski restaurēta tik tālu, ka neapmierinošo rezultātu Britu Muzeja eksperti atrada par vajadzīgu noslēpt pagrabos. Šī problēma joprojām vajā labu daļu no klasiskās mākslas mantojuma. Tomēr jāatzīst, ka skulptūru baudīt tas netraucē.

Izcilu atzīmi ir pelnījušas divas 2. gadsimta marmora suņu grupas (nr. 204, 205) no Vatikāna un Britu Muzeja. Pēdējo, tieši no archaioloģisko izrakumu vietas (1773/74), nopirka viens no vislielākajiem 18. gadsimta antīko priekšmetu uzpircējiem Itālijā, angļu kollekcionārs Taunlijs (Charles Townley, 1737-1805). Abas divu suņu grupiņas, necieš no restaurēšanas. Tās ir ļoti iejūtīgas un nebeidz fascinēt ar savu dzīvnieku grāciju un šarmu.

Vispāri izstāde ir teicams organizācijas darbs, kas spēj ieinteresēt, aizraut, taču no zināmas nostaļģijas izvairīties nav iespējams. To sapratīs visi, kas paši būs apmeklējuši Venēciju un tamlīdzīgas vietas Itālijā un citur.

Kā jau bija sagaidāms, eksponēto darbu kopums pauž noteiktu specifiku, aizgājuša laikmeta idillisku gaisotni, caur romantikas prizmas skatītu, tālu no skaudrās realitātes. Bet vai tad idealizēt un fantazēt ir aizliegts? Tomēr izstāde pārstāv arī ko citu. Tā redzami atgādina, ka māksla var būt kā tilts, kas ved uz sadarbību un saprašanos konfrontācijas vietā, kas sevišķi akūti mūsdienās. Jāšaubās gan, vai tas šoreiz ir bijis organizatoru nolūks. Jādomā, viņi vairāk rēķinājās ar akadēmiskiem un financiāliem (izstādes sponsors Prudential firma) jautājumiem nekā ar mākslas misijas uzdevumiem.

Beidzot jāatgādina, ka ceļot uz visām pusēm un visādos nolūkos ir iedzimts cilvēka dabā. Bet to darīt klasiskās kultūras sakarībā jeb rietumu kultūras pamata vārdā, kā to tik efektīvi pārstāv izstāde Teita galerijā, ir likumsakarīgi un attaisnojami. Tāpēc būs piedienīgi atgādināt seno teicienu, kuŗam gan ir pavisam cita vēsture, proti, Omnia via Romae jeb visi ceļi ved uz Romu.