Jaunā Gaita nr. 208, marts 1997

Gunta Plostniece

SOLISTU KONCERTS LATVIEŠU DZIESMU SVĒTKOS KANADĀ

  

Solistu koncertā piedalījās dziedātāji Inga Kalna un Pauls Šķetris, altvijolnieks Arturs Jansons un pianists Ventis Zilberts. Savu jauno, nesen uzrakstīto klavieŗu darbu atskaņoja komponists Tālivaldis Ķeninš.

Koncerts notika 4. jūlijā Svētku atklāšanas dienas vakarā piemērotā Walter zālē.

Solistu koncertos vēlamies dzirdēt mūsu ievērojamākos māksliniekus, un daļēji arī šīs vēlmes piepildījās.

Soprāns Inga Kalna vēl tikai savas dziedātājas karjeras sākumā, bet viņas koloratūras spožums un muzikālā inteliģence jau ierindo viņu mūsu dziedātāju izcilākās rindās. Apbruņota ar krietnām zināšanām mūzikas laukā − viņa spēlē klavieres un beigusi Latvijas mūzikas akadēmiju 1994. gadā kā mūzikoloģe − viņas priekšnesums arī pauž izsmalcināti muzikālu gaumi.

Koncerta sākuma daļā soliste bija izvēlējusies četras latviešu autoru mākslas dziesmas − J. Vītola „Laimīte” un „Piano” un Jāņa Mediņa „Nocturno” un „Uz brītiņu”.

Abas Vītola dziesmas no Glinkas prēmijas apbalvotā Op. 40. „Laimīte” ir no komponista solo dziesmu vismeistarīgākajiem piemēriem. K. Jēkabsona liriskais teksts izpaužas klavieŗu partijas vizuļojošā akordu uzbūvē un trauslā vokālā līnijā. „Piano” ar Skalbes tekstu ir gaiša vijīga miniatūra.

Mediņa melancholiskā „Nocturno” un maigā „Uz brītiņu” rāda komponista liriskāko seju. Abas dziesmas tvertas intīmā noskaņā, pavadījums ieturēts vienā ritmiskā pulsējumā.

Dziedātāja sniedza šīs dziesmas katru savā raksturīgā izteiksmē, iekļaujoties dzejnieku un komponistu jūtu pasaulē.

Ingas Kalnas izvēlētās operu ārijas rādīja mākslinieces apskaužamo balss vieglumu un tembrālo spožumu. Skaidrs, ka viņa jutās īsti atraisīta Paminas ārijā Ach, ich fühl’s no operas Burvju flauta, Manonas ārijā In quelle trine morbideno operas Manona Lesko, Ah, non credea merarte no operas Sonambula un Džildas ārijā Caro nome no operas Rigoleto. Dziedātājas priekšnesums šinīs populārās ārijās bija priekšzīmīgā bel canto stilā bez kāda lieka pārspīlējuma vai dramatisma.

Bass Pauls Šķetris jau sāk ieņemt vietu arī ārpus latviešu mūzikas dzīves rāmjiem. Viņš ir no retiem mūsu dziedātājiem, kuŗiem atvērušās durvis Vācijas operzālēs.

Savas programmas daļu dziedātājs sāka ar četrām tautas dziesmu apdarēm un vienu Alfrēda Kalniņa dziesmu.

Visās tautas dziesmu apdarēs (E. Melngailis, T. Ķeniņš, J. Vītols, L. Garūta) gribējās dzirdēt intimāku, personīgāku pieeju tekstiem. Dziedātājs tās pasniedza vienkārši un atturīgi. Arī balss vēl likās ne īsti iesildījusies. Labāk Šķetrim nācās ar A. Kalniņa „Jurka puika Madi ķēra”, kuŗā dziedātājs rotaļīgo Fallija tekstu dziedāja ritmiski atraisīti un ar patīkamu balss vieglumu.

Visdrošākais un pārliecinošākais dziedātāja priekšnesums bija trīs ārijās − Mocarta Leporello ārijā no operas Don-Žuans, K.M. Vēbera Kaspara ārijā no operas Burvju strēlnieks, un J. Mediņa Prologā no operas Uguns un Nakts. Šajos darbos Šķetris dziedāja ar skaistu tembru un dramatisku autoritāti, rādot savu operas skatuvēs iegūto profesionālismu.

Pianists Ventis Zilberts abiem dziedātājiem bija piekļāvīgs bet arī izteiksmīgs pavadītājs. Niansēti un muzikāli graciozi bija solo dziesmu pavadījumi.

Altvijolists Arturs Jansons darbojas kā freelance mūziķis Toronto pilsētā. Māksliniekam divi grādi no Džuliarda skolas un liela pieredze visādos mūzikas žanros. Īpaši interesējies par T. Ķeniņa darbiem un tādēļ arī šī vakara programmā atskaņoja komponista 1995. g. rakstīto „Sonāti altvijolei un klavierēm”. Jansonam arī nopelni pie šī darba uzrakstīšanas un veidošanas.

No Ķeniņa mūzikas sagaidām tīru, izsmalcinātu muzikālu audumu un šī sonāta pilnam atbilst šiem apzīmējumiem. Ķeniņa muzikālā valoda laikmetīga, kaut gan tipiski konservatīva. Nedzirdam viņa kamermūzikā avantgardistu jaunos meklējumus. Man bija izdevība pavadīt pēdējās trīs vasaras starp izciliem jauniem mūziķiem Spoleto mūzikas festivālā A.S.V. un klausīties daudz jaunu mūziķu kamermūzikas koncertos. Bija interesanti salīdzināt šī festivāla spilgtos izlēcienus jaunā mūzikā ar Ķeniņa nobriedušo personīgo stilu.

Techniski un muzikāli prasīgo darbu Arturs Jansons un Ventis Zilberts atskaņoja ar norūdītu prasmi un muzikālu maturitāti. Ceru, ka abiem šiem māksliniekiem būs iespēja vēl kādreiz šo darbu atskaņot, tā paturot to viņu repertuārā. Tad arī vēl atklāsies kāds dziļāks interpretācijas moments, kas šoreiz varbūt vēl pagāja gaŗām.

Koncerta vidus daļā T. Ķeniņš spēlēja savu 1995. g. komponēto „Šūmaņa parafrāzes un fuga”. [Video ierakstu izdarījusi LATV Kanadā. Red.] Nav jau nekas neparasts, ka komponisti atskaņo savus darbus. Nesen bija izdevība noklausīties mūsdienu komponistu Philip Glass, spēlējot klavieŗu darbus savā autora koncertā. Šādos koncertos pati kompozīcija ieņem galveno vietu un izpildītājs paliek mazāk svarīgā lomā. Tādēļ bija neparasti šādu programmas izvēli redzēt solistu koncertā.

Aprunājoties ar Toronto mūziķiem, tomēr sāku saprast šo izvēli un tā pat deva zināmus aizkustinošus brīžus koncerta norisē.

Pats Ķeniņš par šo darbu stāsta, ka tanī „radīta īpaša noskaņu pasaule, kuŗu esmu vēlējies sadalīt izteiktās izjūtu robežās: nemiers, ilgas, jūsma, noslēgumā − atvadas. Šeit saskatāmas Šūmana emocijas manā personīgā izjūtu spogulī.”

Pēc skaņdarba atskaņojuma klausītāji ilgi sumināja komponistu, tā atzīmējot viņa ne tikai šī vakara devumu bet arī viņa izcilos nopelnus latviešu mūzikas laukā visā viņa ražīgajā mūžā.