JG208 Dagnija Radziņa. Viena diena mežā

Dagnija Radziņa

VIENA DIENA MEŽĀ

Pārdomas

1996. g. G. Merķeļa prēmijas konkursā godalgots darbs. Autore ir 12. klases skolniece Cēsīs. Sacensību − G. Merķeļa prēmijas domrakstu konkursu jau piekto gadu rīko Latvijas Kultūras Fonds un Fonda Ķekavas kopa, kopā ar Rīgas Latviešu biedrību, pieminot Merķeli un viņa lielo darbu Latvieši. Domrakstos galvenie temati − rakstīt par savu dzimtu, rakstīt par savu dzimto novadu. 1996. gada sacensībā piedalījās 72 rakstītāji, gandrīz visi no Latvijas lauku novadiem.

JG redakcija pateicās LKF un BPLA pārstāvim Rīgā Ojāram Cellem par šī darba piesūtīšanu mūsu redakcijai.

Ir tūkstoš deviņi simti deviņdesmit sestā gada ziema. Mēs visi četri brienam uz mežu. Jā, četri: pirmais „runādams krievu valodā” iet brālis, aiz viņa, ar diviem spaiņiem vienā rokā, lielu pārtikas grozu otrā un vēl cirvi padusē, klunkurē mamma, gabaliņu aiz viņas lāčoju es, un zosu gājienu noslēdz tētis. Viņa aprīkojums ir vēl smagāks nekā mammai: pār plecu pārlikts cirvis, mugurpusē uz tā uzkārts viņa mūžīgais līdzgaitnieks vecais portfelis, priekšā uz cirvja kāta eļļas kanniņa, vienā rokā ir zāģis, bet otrā sniega lāpsta. Kad man viena kāja noslīd no takas, es apsēžos sniegā, sirdī ieduras sāpe, ātri pieceļos, lai neuznāktu raudiens. Zosu gājienā viena pietrūkst. Trūkst tieši tā cilvēka, kurš šim mežam bija visvairāk piederīgs. Mūsu vidū vairs nav vectēva. Pagājušā gada novembrī viņš pēkšņi mūs atstāja.

Klāt ir mežmala, saulīte paliek aiz muguras. Esmu pārsteigta, ka arī mežā ir tik dziļš sniegs. Iepriekšējās ziemās mežā sniega tik pat kā nebija un mammīte zarus grāba ar grābekli. Kā te viss izmainījies! Pagājuši tikai četri gadi kopš mēs braucām uz Jaunzemu mežu. Tagad te var iet pa iebristu taciņu, nav vairs jākāpj pāri krustām šķērsām sakritušajām eglēm un jālien pa brikšņiem. Bet kā te izskatījās pirms mēs sākām šeit strādāt! Pašā mežmalā bija nolūzusi ļoti resna apse, mazliet tālāk piekalnītē rēgojās vētrā izgāztas milzīgi lielas egles saknes, tās izskatījās kā divas kaulainas rokas, kuras kā lūgšanā izstieptas pret debesīm. Egle bija ārkārtīgi gara ar bieziem, lieliem zariem. Kad tēvs egli sazāģēja, mēs ar mammu veselu dienu cīnījāmies kamēr zarus sakopām. Nu te ir īsts egļu mežs. Cik skaisti te ir pavasarī un vasarā! Pavasarī braucām pēc sulām, kuras tik dāsni mums dāvāja līkais bērzs. Sulas tecēja pa stikla caurulīti, bet apkārt tai tekalēja tik daudz skudru. Visā mežmalā ziedēja zilie un baltie vizbuli. Bet vasarā! Cik jauki šeit bija vasarā! Vasarā pēc meža sakopšanas avenes tā bija atspirgušas, ka visa pakalne izskatījās kā zaļi sarkans paklājs. Kad mēs ar mammuci lasījām avenes, uznāca liels lietus, steigšus paslēpāmies zem divām kopā saaugušām eglēm. Pirmo reizi mūžā es biju mežā vasarā, pie tam lietū. Kad lietus pierima un pēc brīža uzspīdēja saule, mežs izskatījās fantastiski skaists, katrā lapas un skujas galiņā bija pa lielai lietus lāsei, tās saulē spīdēja, un viss mežs izskatījās kā kristāliem izrotāts. Man likās, ka mana dvēsele paceļas un lido! Es aizturēju elpu, lai neviena lāse nenokristu un šis brīnumainais skaistums turpinātos, bet uzpūta maza vēsma, man pāri nolija bieza lietus šalts un kristāli pazuda. Es jutu tikai egļu sveķu un aveņu smaržu. Tagad ogas izskatījās tik sarkanas un tik daudz to bija...

Esam atnākuši „apmetnes” vietā, te kurinām ugunskuru un dedzinām zarus. Vienā malā stāv bluķīši, tos tētis nozāģēja no resnām eglēm un mēs izmantojām kā „krēslus”, bet viens bluķis mums kalpo par galdu. Kādus metrus tālāk pie priedes pieslieti stāv no lazdām izgriezti „iesmi” un vēl tēta „mērvienības”, viena un divu metru gari koki. Šo ugunskuru mammucis kurinājis visu nedēļu, tas vēl nav izdzisis, kad parušina to, uzdzirkstī sarkanas ogles. Šodien ir sestdiena, tāpēc mežā mēs esam visi. Tomēr cik patīkami būt šeit pie ugunskura! Atjēdzos no dobja trokšņa un balta sniega mākoņa, kurš nokrīt man pāri. Tēvs nozāģējis lielu egli. Jāiet strādāt. Brālis stiepj lielus bluķus un krauj grēdā no ugunskura labajā pusē, mamma, tā savādi saliekusies uz priekšu, katrā padusē paņēmusi pa divmetrīgam baļķēnam, velk tos uz lielo malkas kaudzi. Cik jocīga viņa izskatās Opapa garajos zvejnieku zābakos. Es arvienu apbrīnoju viņas pacietību un izturību. Sāk salt kājas, jāiet nest zarus, jāsakur ugunskurs, būs siltāk. Pieeju pie nozāģētā koka, zaru nav, tie pazuduši sniegā. Tik dziļš sniegs esot bijis tikai 1936. un 1956. gadā. Sakrauju sausos zarus, un drīz jau ugunskurs liesmo. Tā es brienu turp un atpakaļ un klusi sarunājos ar Opapu, es jūtu, ka viņa gars ir šeit. Šinī mežā vectēvs un arī viņa vectēvs zāģēja baļķus, gatavoja malku, droši lasīja sēnes un ogas. Kā gribētos pa vienu mākoņa maliņu paskatīties, kā Opapa vectēvs, arī Pēteris Radziņš, kopa šo zemīti. Ar sūru, grūtu darbu sakrājis 36 grošus, nopirka to un 1892. gada pavasarī sāka pastāvīgi strādāt savā saimniecībā. Bet daudz vēlāk viņa dēls Mārcis zemi piepirka klāt, un nu iznāca lielsaimnieks ar 63 ha lielu platību. Par to savkārt viņa dēls Kārlis samaksāja ar ciešanām Sibirijā. Man vēl un vēl jābrīnās par viņu darba un zemes mīlestību. Kur viņi ņēma spēku? Kur? Kāpēc mēs ar brāli esam tik vāji? Kāpēc lielākā daļa jauniešu nemīl darbu un zemi? Pavasarī mūsu klase strādāja Ruckas parkā sakopšanas darbos, es redzēju kāda ļoti slikta attieksme ir pret to. Tikai viens zēns no visas klases strādāja no sirds un ar prieku. Arī pie mūsu mājas klīst dīkdieņu bari, bet darāmā visapkārt ir tik daudz. Kādā intervijā Aina Matīsa teica, ka Šveicē visi iedzīvotāji, liels vai mazs, strādā un domā par savu Valsti. Bet pie mums lielākā daļa gaida pankūkas no debesīm, un ja nu tās nekrīt, tad vainīga valdība un prezidents. Bet vaina ir mūsos pašos.

Kad atgriežos pie nozāģētās egles, esmu pārsteigta, tā guļ dziļā sniegbaltā „gultā” mežģīnēs ietīta: tēvs zarus jau nozāģējis, un krītot tai nolupusi visa miza, zem tās tārpi un kukaiņi tai uzvilkuši nāves kreklu − izrobojuši un izgrauzuši pa egles stumbru dažādus līkloču rakstus. Tūlīt klāt arī mazais, sīkais draudziņš − mazītiņš putniņš cekuliņā iespraustu tādu kā adatiņu. Kā viņu sauc? Nezinu. Tas nav ne sarkankrūtītis, ne zīlīte, varbūt kolibri? Tas steidzīgi lēkā, knābā egles ienaidniekus un izdod savādas skaņas: „cī, cī, cī”. Mēs to nosaucām par Cī. Mammīte stāsta, ka Cī viņu pavadot katru dienu. Kad zari sadedzināti, ar tēva vienmetrīgo mēru man egle jāsamēra un ar zāģi jāiezāģē metra zīme, tad tētis to sazāģēs. Kamēr es vācu zarus, viņš atkal paspējis nogāzt divas nokaltušas egles. Cī ar savu sīko dziesmiņu mani aicina pie nākošā koka. Brālis sanesis lielos bluķus, apsēdies pie ugunskura, noāvis zābakus žāvē zeķes. No pēdām ceļas balti garaiņi un pats ir dikti neapmierināts par dziļo sniegu un smago darbu. Kad mamma lūdzas braukt uz mežu, tad viņš attrauc: „Es neesmu vergs un tagad nav vergu laiki!” Man sanāk smiekli kā mūsu mīļais „vergs” savelk ģīmi un ātri atrauj kājas no uguns, jo zeķes sākušas gruzdēt un kājas svilt.

Kad ar mokām darbus pie otrās egles esmu veikusi, brālis atgādina, ka laiks pusdienot. Tētis „meža tradicijas” nav lauzis, pusdienas mežā viņam ir īsts, svēts senču rituāls. Rudenī pirmajā darba dienā viņš izgatavo četrus tievus, taisnus lazdu koka „iesmus”, un tie „kalpo” līdz pavasarim. Uz katra iesma tiek uzdurts pa desiņai, un cepējs parasti ir brālis. Desai jābūt no divām pusēm vienādos attālumos iegrieztai, ja tā nav, no tēva nāk bāriens. Lai ko ēdam citās dienās, bet sestdienās tēvs meža pusdienām sataupa un desas nopērk. Nu tās ir izceptas, mammīte no termosa salej kafiju un uz bluķīša sakārto maizes. Pirmā desa pazūd brālim, un mamma atrunādamās, ka viņai negribas ēst, pusi savas porcijas atdod dēliņam. Cī arī tepat tuvumā lēkā no zara uz zaru, it kā gribētu piedalīties mūsu „mielasta” rituālā. Kad esam paēduši, brālis saka, ka tagad varētu braukt mājās, jo diezgan esot strādāts. Tas protams ir joks.

Man sāk salt kājas jo paliek vēsāks. Saulīte pamazām iet uz vakara pusi un koki met garas ēnas. Brienam ar mammu un velkam apses zarus stirnām. Iepriekšējā sestdienā dziļāk mežā noliktie zari ir jau apgrauzti balti. Apses zarus nedrīkst dedzināt, tie jāatstāj meža dzīvniekiem. Agrākos gados te ganījās trīspadsmit stirnas. Cik no tām būs izdzīvojušas šo bargo ziemu?

Tēvam notikusi ķibele. Viena ne visai liela egle pakārusies liela stalta bērza zaros. Tik pat kā dziesmā! Abi ar brāli ņemas ko māk, bet bez panākumiem.

Sāk jau krēslot. Sēžu pie ugunskura, man absolūti vairs negribas kustēties. Cimdi slapji, salst arī rokas. Cī jau aizlaidies dziļāk mežā, tikai tālumā dzirdami ūpja saucieni. No saulītes palikusi tikai maza sarkana svītriņa. Man atkal uznāk skumjas domas par Opapu. Es vairs nedzirdu: „Iesim nu, Dagucīt uz mašīnu”. Ak, Opap! Pavasarī pirmo reizi mūžā man būs jāiet pie bitēm. Vai es spēšu veikt tos darbus, ko Opaps darīja? Vai mani bitītes pieņems? Manas pārdomas un bažas izzuda, kāds mani sauca, jāsakārto mantas un jāiet uz mašīnu, brauksim mājās. Tēvs mājā steigā kurinās pirti, brālim sanāks draugi, viņi karsēsies pirtī, lēks lielajās sniega kupenās, pēc tam dosies uz balli. Savācu mantas un dodos uz mašīnu. Rīt jābrauc uz „Jaunzemiem” pēc kartupeļiem. Tālumā no meža stūra „Jaunzemus” var redzēt; garo kūti, šķūni un vēl sabrukušo ēku, no kuras rēgojas tikai skurstenis, dzīvojamās mājas nav, tā nodedzināta. Nāk prātā pirmā ciemošanās reize sentēvu dzimtas vietā. Mēs bijām visi pieci, arī Opaps. Pie lielās liepas mamma izklāja segu, salika ēdamo, tēvam bija līdzi šņabis − ar pirmo glāzīti viņš apstaigāja dārzu un aplaistīja to, tad deva dzert Opapam, mammai un vienu izdzēra pats − uz veiksmīgu strādāšanu dzimtajās mājās.

Vasarās man tur patīk. Tā kā no Cēsīm „Jaunzemi” ir tikai pieci kilometri, ravēt dārzus es braucu ar divriteni. Tad es jūtos brīva un patstāvīga. Vēl man patīk vērot tēvu, kā viņš labsajūtā apstaigā savu „īpašumu”, pēta kokus, ogulājus, ābeles, pa brīžam raudzīdamies mākoņos.

„Dagnija” − sauc mamma. Ak, Dievs, kas nu atkal? Nu jā, viņa ar saviem pelnu spaiņiem noslīdējusi no taciņas, stāv sniegā līdz vēderam un netiek uz tās atpakaļ. Viņa kā parasti paliek pēdējā, nu man jāiet palīgā.

Brālis sēž jau mašīnā un ir neapmierināts, ka mēs nākam tik lēni. Ierūcas motors, un mašīna sāk vest mūs pa „sniega tuneli” uz mājām. Atkal viena diena pavadīta mežā. Vai kādreiz mēs to spēsim sakopt pilnīgi? Vai atkal pēc piecdesmit gadiem to tīrīs mani mazbērni? Jautājumu tik daudz, bet atbildes pagaidām nav. Tikai tēvs ir apmierināts par padarīto. Viņa optimisms pielīp arī man, un mājās atgriežos jau labā noskaņojumā!